Ieeja
Reģistrācija
Zurbu – tās ir vietnes par pasaules pilsētu vēsturēm
Par Zurbu

Visu Latvijai!

Saruna 1
Atbildes 0
  1. Dāvis Sīmansons
  2. Latvijas apsardzības ministrs
  3. Latvijas armijas virspavēlnieks
  4. Lāčplēša kara ordeņa kavalieris
  5. Pīlāta
Ar skatu nākotnē. Dāvis Sīmansons 1920.g.

Svētku noskaņā aizritējusi proklamēšanas atceres nedēļa, kuras laikā pieminējām tos, kuri savulaik bijuši klāt tās izveidē pirms deviņdesmit pieciem gadiem. Gandrīz neticami, bet tā tolaik pastāvēja vien dažu desmitu patriotu izlēmībā un redzējumā par vienotu teritoriju, brīvu no vācu un lielinieku karaspēka. Jaunā valdība darbojās Pagaidu valdības statusā. Iespēju formēt nacionālo armiju nācās meklēt ārpus Latvijas. 1919. gadā simtiem vīru devās cīņā par jauno valsti. Dramatisma pilns aizritēs oktobris, pienāks novembris. Izšķirošajās cīņās pret Bermonta – Avalova karaspēku piedalījās arī mūsu novadnieks, Valmieras pagastā dzimušais Brīvības cīņu dalībnieks, pirmais Latvijas armijas virspavēlnieks, Lāčplēša kara ordeņa kavalieris Dāvids Sīmansons (Dāvis Simonsons; 1859-1933).

Bērnība

Te aizsākās mūžs. Pīlāta mājas 2010. g.

Viņa dzīves ceļš sācies netālu no toreizējās apriņķa pilsētas Wolmar. Vietējās luterāņu draudzes jaundzimušo reģistra ieraksts liecina, ka 1859.g. 23. martā (pēc j. st. 4. aprīlī), septiņos no rīta, Valmiermuižas Pīlātā piedzimis Pētera un Annas Sīmanson dēls Dāvis (Dahw Sihmanßon). Kūmās Pēteris Lodziņš no Cināta , Līze Grasman no Liberta , Dāvis Kociņš no Pīlāta. Jāteic, ka pašas mājas ar senu vēsturi, jo pastāvējušas kopš zviedru valdīšanas laikā; zeme nedevusi lielu ražu, jo tā bijusi slikta un neiekopta. Kad Valmieras muižā (Wolmarshof) piešķirti uzvārdi, pie visai neparasta, bet skanīga uzvārda saistībā ar Bībeles rakstiem, ticis toreizējais māju saimnieks Pīlāta Dāvis, kurš sevi liek pagasta ruļļos rakstīt kā Ponciju! Trīsdesmit gadus vēlāk, kad tur jau mīt pusgraudnieku Sīmansonu lielā ģimene, muiža par saimnieku Pīlātā ielikusi Jāni Pagastu no Jaunkaritēna. Pārlapojot Valmieras – Valmiermuižas latviešu draudzei piederošo māju pārlūku (1847-1869), redzams, ka nākošā ģenerāla vecākiem rūpju netrūcis, jo tēvam Pēterim (1818.), mātei Annai (1820.), dzimušai Radziņ, jāsarūpē maizes rieciens kuplajam bērnu pulciņam: Annas vecākajam dēlam Pēterim Lodziņam (1840.) un abu kopīgajiem bērniem: Līzei (1843.), Mārcim (1847.), Marei (1849.), Jānim (1852.), Kristīnei (1856.). 1859. gada Jurģi divkārt priecīgi – i` jauna mājvieta, i` puišelis klāt. Annai jau septītais! Liktenis sūta bargus pārbaudījumus vienu aiz otra. Jāpārdzīvo dvīnīšu Annas un Jāņa (1862.), dēliņa Kārļa (1865.) zaudējums. Pēdējā no atvasēm, kas piedzims Pīlātā, būs pastarīte Karlīne (1868.). 1869. gada pavasarī Sīmansoni salīgst pie cita saimnieka, pošoties ceļam uz jaunajām mājām ar cerīgu nosaukumu - Brīnumi.

Ceļā uz mēŗki

Brāļi un māsas pēc iesvētībām devušies paši pelnīt iztiku. Pie vecākiem palikuši vien jaunākie. Arī Dāvis izvēles priekšā. Sākt kalpa gaitas pie svešiem ļaudīm? Viņš izlemj doties uz Limbažu apriņķa skolu, pēc kuras beigšanas 1880. gadā kā brīvprātīgais iestājoties armijā, norīkots dienestam 115. Vjazmas pulkā. Tas dod tiesības pēc gada uzsākt mācības Rīgas junkurskolā, kuru topošais militārdarbinieks pabeidz 1883. gadā kā praporšķiks (viszemākā virsnieka dienesta pakāpe Krievijas armijā preciz.) Kāpēc jauneklis izvēlējās militāro karjeru? Dienests varēja nodrošināt samērā augstu izglītības līmeni un sabiedrisko stāvokli: 19. gadsimta 70. gados līdzās karaskolām, kurās uzņēma vienīgi muižniekus un aristokrātus, izveidotajās junkuru skola, kurā uzņēma jaunekļus arī ar zemāku sociālo izcelšanos. Vēl viens svarīgs motivācijas faktors Sīmansonam – iespēja mainīt sabiedrisko stāvokli. Iestāšanās kara skolā lauksaimnieka dēlam no daudzbērnu ģimenes nozīmēja ļoti daudz, - ne vien pamatotu vecāku lepnumu, bet arī bezmaksas mācības, jo izdevumus pilnībā sedza valsts. Dienests kājnieku daļās mijās ar mācībām Ģenerālštāba akadēmijā no 1891. līdz 1894. gadam Pēterburgā, papildinot un pilnveidojot teorētiskās zināšanas. Tās pielietot nākas desmit gadus vēlāk, karā pret Japānu (1904.), kurā, būdams jau apakšpulkvedis, komandē bataljonu. Kaujās smagi kontuzēts, pēc atveseļošanās norīkots štāba darbā. 1910. g. piešķirta pulkveža pakāpe, 1912. gada aprīlī iecelts par 66. Butirskas kājnieku pulka komandieri. 1. Pasaules karā apliecina sevi kā lielisku stratēģi frontes pozīcijās: 1915. g. maijā ģenerālmajora pakāpe un rīkojums, 1916. gada decembrī pārņemt 17. kājnieku divīzijas 2. brigādes vadību. Komandē Kalugas atsevišķo brigādi, 135. divīziju, 4. Atsevišķo divīziju. Apbalvots ar Staņislava I, III šķiras, Vladimira III, IV šķiras ordeņiem, Svētā Jura ordeņa zobenu. Drīz tomēr kaujās ar vāciešiem iegūtās kontūzijas liek sevi manīt, un 1917. gada oktobrī ģenerālis dienestu atstāj. Dzīvo kādu laiku Vitebskā, tad Orlā, bet 1919. gada 8. janvārī, pēc daudzu gadu prombūtnes, atgriežas Rīgā. Pavasarī klusi nosvin sešdesmit. Tas nav šķērslis, lai jau 6. jūnijā iestātos Atsevišķajā latviešu brigādē, kuru komandē trikātietis, pulkvedis J. Balodis.

Nemierīgās dienas

Latvijas Pagaidu valdības pamatuzdevums – vienotas armijas izveidošana. D. Sīmansona kandidatūra izrādījās vispiemērotākā armijas virspavēlnieka postenim. Liela nozīme ne vien augstajai dienesta pakāpei, bet arī izglītībai, štāba darba un kauju pieredzei. Atvaļinātais ģenerālis 10. jūlijā iecelts par virspavēlnieku, bet dažas dienas vēlāk, no 15. jūlijā līdz 10. oktobrim pilda arī Tautas apsardzības ministra pienākumus. Uzsāk brigāžu pārveidošanu par Vidzemes un Kurzemes divīzijām, Latgales divīzijas formēšanu. Steidzīgi nācās risināt apgādes, tehniskās, mobilizācijas, apbruņojuma, uztura un citus ar armiju saistītus jautājumus. Latgales frontē pret lieliniekiem stāvoklis nostabilizējās. Pēc Rīgas atstāšanas Jelgavas apkārtnē izvietojušās vācu armijas daļas nebūt nesteidzās atstāt Latvijas teritoriju, kaut to paredzēja noslēgtais Strazdumuižas pamiers. 21. septembrī ģenerālis R. fon der Golcs noslēdza līgumu ar jaunizveidotās Rietumkrievijas brīvprātīgo armijas komandieri – pulkvediBermontu. Nu vāciešiem vairs nekur nebija jābrauc, jo viņi kļuvuši par krievu brīvprātīgajiem… D. Sīmansons dara visu iespējamo, lai pastiprinātu Rīgas aizsardzību no dienvidiem, turpretī Pagaidu valdība uzskata, ka galvenais ir ievērot Sabiedroto norādījumus, saskaņā ar kuriem jācīnās pret lieliniekiem (komunistiem). Virspavēlnieka konflikts ar valdību samilzt un 10. septembrī apsardzības ministra pienākumus pārņem valdības galva K. Ulmanis. Kā sekas, - aktivitātes Latgales frontē, brīdī, ka dienvidos skaidri jaušams bermontiešu uzbrukums. Sīmansons dodas uz J. Baloža štābu, lai izskaidrotu draudošo situāciju, taču netiek uzklausīts. Cīņas Latgalē kalpo kā mudinājums Bermontam sākt uzbrukumu Rīgai. Divas dienas – 8. un 9. oktobrī – izdodas sekmīgi atvairīt nepārtrauktos uzbrukumus, taču jau 9. oktobra vakarā Dienvidu frontes pavēlnieks, pulkvedis Jorģis Zemitāns pēkšņi dod pavēli atkāpties, atstāt Rīgu un ieņemt pozīcijas pie Juglas tilta; valdība steigšus evakuējās uz Cēsīm. Zemitāns nosūta igauņiem telegrammu ar lūgumu pēc palīdzības.

Cīņā pret ienaidnieku

Ģenerālim ar štābu 9. oktobra vēlā vakarā ieradoties Torņkalnā, lai izvērtētu patieso situāciju, nākas konstatēt, ka pozīcijas jau atstātas… Par laimi, pretinieks pēc nogurdinošām kaujām neriskē nakts laikā ienākt pilsētā. Pēc īsas apspriedes, virspavēlnieks pieņem lēmumu: pirmkārt, tālāka Torņkalna aizstāvēšana nav iespējama; otrkārt, jāatstāj visa Pārdaugava, treškārt, jāsāk atkāpšanās no labā flanga un jānotur pieejas tiltiem, turpat koncentrēt visu artilēriju tiltu aizsardzībai, kā arī uz Juglas tilta organizēt bēgļu plūsmu. Šo plānu nekavējoties sāk realizēt un, kad 10. oktobra rītā Pārdaugavā pie tiltiem parādās vācu bruņumašīnas, tās sagaida ar lielgabalu šāviņiem, bet kājnieki ieņem norādītās pozīcijas Daugavas krastā. Bruņoto spēku vadītāja rīcību šajās oktobra dienās vēlāk vērtēs dažādi – no cildinājuma augstajam profesionālismam un drošsirdībai līdz politiķu skepsei. Veselības stāvokļa dēļ 16. oktobrī virspavēlnieks atteicās no amata. Pēdējā pavēlē viņš īpaši pateicās štāba pulkvežleitnantam Kalniņam „par viņa pūliņiem armijas organizēšanas un vadīšanas darbā”, divīziju komandieriem, daļu un pārvalžu priekšniekiem, kā arī „visiem virsniekiem un kareivjiem, kas ar tādu pašuzupurēšanos atdod spēkus un dzīvību par tēvijas labklājību”. Atzīstot nopelnus Latvijas labā, tiesa gan septiņus gadus vēlāk (1926.), ar kārtas Nr. 1999., Sīmansonam piešķir Lāčplēša kara ordeni.

Mūža nogalē

Ģenerāli ieskaita Aizsardzības ministrijas rezervē. No 1920. gada decembra ministrijas padomes loceklis. 1924. gadā iecelts par padomes priekšsēdētāja vietas izpildītāju, taču darba pienākumiem svītru pārvelk slimība. Pēdējie mūža gadi nav viegli. Ārsti 1932. gada vasarā konstatēja artēriju sklerozi. Drīz vien vajadzēja doties ilgstoši ārstēties Rīgas Kara slimnīcā. „Tur atrazdamies, ģenerālis aktīvi interesējās par ārpasauli: lasīja laikrakstus un grāmatas, labprāt tikās un sarunājās ar apmeklētājiem, sekoja armijas dzīvei, atcerējās savas dienesta gaitas un Latvijas tapšanu” (Treijs R. Latvijas ģenerāļi (1918-1940). Armijas komandieri un štāba priekšnieki. Rīga, 2006.) Veselības stāvoklis 1933. gada janvārī strauji pasliktinājās, 13. janvārī slēdzot acis uz mūžu. Nekrologus aizgājējam publicē armijas laikraksts „Latvijas Kareivis”, rakstot: „Latvijas valsts un armija ir daudz pateicības parādā šim cēlajam latvju karavīram, kas jau tuvu sava mūža noslēgumam ar īstu uzticību un nodošanos atdevās jaunās valsts un armijas tik atbildīgajam darbam. Visi, kas viņu pazina, kas redzēja viņa darbu, patieso vīrišķību, lielo pienākuma apziņu un krietnumu, paturēs viņu jo sirsnīgā piemiņā”. Cīņubiedrs, ģenerālis E. Kalniņš atcerēs, ka” D. Sīmansonam pilnīgi sveša bija vēlēšanās būt populāram, spēlēt liela sabiedriska darbinieka vai karavadoņa lomu. Ģenerālis mīlējis privātajā dzīvē vienkāršību un pieticību”. Dāvidu Sīmansonu apbedīja Rīgā, Brāļu kapos.

Liecinājums. Piemiņas plāksne Limbažos ģenerālim Dāvidam Sīmansonam 2013.g.

Izskaņā

Lai gan oficiāli ģimeni Sīmansons nenodibināja, savulaik uzņēmies rūpes par Jevgeņiju Teļešņikovu (1888.), kura 1908. gadā apprecējās ar latviešu tautības topošo kara topogrāfu, Elejas pagasta Audruves muižas amatnieka ģimenē dzimušo Žani Bergu. Visticamāk, ka jaunie iepazinās Rīgā, kur pēc topogrāfu skolas Pēterburgā beigšanas (1905.) līdz 1915. dienēja kara topogrāfu nodaļā. Žaņa Berga (1883-1966) dienesta gaitas aizritēja gan 1.Pasaules kara frontē, gan Sarkanajā armijā; no 1918. gada ieņēmis dažādus amatus Pulkovas observatorijā un topogrāfu korpusā Harkovā. Ilūziju par boļševiku laimes zemi nav, un tāpēc 1921.g. martā atgriežas Latvijā. Te karjera strauji iet augšup un jau no 1933. armijas štāba Ģeodēzijas – topogrāfijas daļas priekšnieks, 1938. gada aprīlī, pulkveža pakāpē, atvaļinājies sakarā ar maksimālā vecuma sasniegšanu. (Latvijas armijas augstākie virsnieki 1918-1940: biogrāfiskā vārdnīca. Rīga, 1998.) Natālijas un Žaņa laulībā piedzimst dēls Nikolajs (1910.). Otrā pasaules kara gados ģenerālim Sīmansonam tuvo cilvēku likteņi būs dažādi: Bergi 1944. izceļoja uz Vāciju. Znots Žanis mirst 1966.g. Minhenē, par Jevgēņijas dzīves nogali precīzu ziņu trūkst. Mazdēls Nikolajs dienējis latviešu leģionā, par šo faktu tiek sodīts ar ilgiem gadiem apcietinājumā padomju soda nometnēs. Aizsaulē aizgājis 1985.gadā. Tikai nedaudz pietrūks, lai pats varētu pārliecināties, ka viņa mātes audžutēvu godinās kā gados vecāko Lāčplēša kara ordeņa kavalieri un cildinās Sīmansona īpašos nopelnus Bermonta sakaušanā. Un vēl, - 10. oktobrī Limbažos, Baumaņu Kārļa laukumā, Nacionālo bruņoto spēku komandieris Raimonds Graube kopā ar Aizsardzības ministrijas parlamentāro sekretāru Veiko Spolīti svinīgi atklāja tēlnieka Jāņa Strupuļa veidoto piemiņas zīmi. 2014. gadā lauksaimnieka dēlam no Pīlāta -155. Vai sarūpēsim piemiņas zīmi arī pie viņa dzimtajām mājām? Gaidīsim!

Ingrīda Zīriņa
Valmieras muzeja
Vēstures nodaļas vadītāja