Ieeja
Reģistrācija
Zurbu – tās ir vietnes par pasaules pilsētu vēsturēm
Par Zurbu
Sakārtot pēc

NODIEVU MĀJA LUCAS IELĀ 1

Saruna 1
Atbildes 0
  1. Hermanis Enzeliņš
  2. Milda Nodieva
  3. Mičkēni
  4. Pionieru laukums
  5. Pēteris Voldemārs Nodievs

Valmiera. Mērojot ceļu pa Beātes ielu un nogriežoties virzienā uz Tērbatas ielu, iepretim ugunsdzēsēju depo un populārajai atpūtas vietai Multiklubam , uzmanību piesaista divstāvu ēka Lucas ielā 8. Tās tehnisko projektu pēc Valmieras Patērētāju biedrības veikala vadītāja Pētera Nodieva pasūtījuma zīmēja Zemkopības ministrijas būvtehniķis Gustavs Lenāns - Art deco stilā uzceltās Cēsu ielā Nr. 14. (pirmskara adrese, vēlāk Nr. 20.) elegantās savrupmājas īpašnieks Pārgaujā. Lenāna projektētajā namā Nodieviem būs lemts nodzīvot kopā vien līdz 1944. gada rudenim.

Valmiera. Tirgus laukuma Nr.4. Mūsdienās - Lucas ielā 8. Skats uz īpašumu 1940. gada vasarā.

NO SENAS DZIMTAS

Pēteris Voldemārs Nodievs (Pehter Woldemar Nodeew) dzimis 1892. gada 8. janvārī pēc vecā stila jeb 21. janvārī Mūrmuižas pagasta Nodievos saimnieka Mārča (1842-1910) un Līzes (1848-1919) Nodievu ģimenē kā jaunākā, pēc skaita, jau sestā atvase! Senie Nodievi no Nodieviem slaveni mednieki. Šaušanas un lūšu medīšanas māka nodota no tēva uz dēlu paaudžu paaudzēs. Mūsu stāsta varonis Pēteris izvēlēsies citu arodu. Pirmās darba gaitas jaunietis uzsāka mācekļa statusā pie tirgotāja Spielberga Valmierā, kur apguva tirdzniecības pamatus. 1918./1919. gadā piedalījās brīvības cīņās. Par nopelniem Latvijas valsts labā, viņam piešķīra zemi Mūrmuižas pagastā. Kļūt par jaunsaimnieku Pēteris nevēlējās. Zemi pārdeva, bet saņemto naudu izlietoja zemes gabala pirkšanai pilsētā. 1926. gada 15. jūlijā Pēteris Nodievs salaulājās ar Mildu Priedkalns no Veides draudzes. Abu laulībā piedzima Aira (1929), Gita Dailide (1931) un Valdis (1933).

Kopā. Milda un Pēteris Nodievi (1.rindā vidū). 1925. g.
Ar kolēģiem. Baltijas patērētāju biedrības Valmieras un Strenču nodaļas darbinieki 1938. gadā: 1. rindā 3. no kr. grāmatvedis Jēkabs Baltgailis, 5. veikalvedis Pēteris Nodievs.
Solīdā namā. Nodievu mājas iekšskats.

NODIEVU MĀJA

Plašo 2293 m² zemes gabalu piereģistrēja Zemes grāmatas nodaļā 1930. gadā. Topošās jaunbūves adrese tolaik ir Tirgus laukums Nr.4. Jau nākamajā, 1931. gadā sākas būvdarbi: algotie strādnieki krāva un šķiroja ķieģeļus, mūrēja un apmeta ārsienas, pārklāja jumtu ar skārda pārsegumu. Visus 180,5m² iekšdarbus pabeidza 1932. gadā. Celtniecība izmaksāja vairāk, nekā sākotnēji Nodievi bija plānojuši. Augšējā, otrā stāva telpas nācās izīrēt. Vienā no dzīvokļiem dzīvoja “Bekona Eksporta” cūku brāķeris Arnolds Ozols (1900 – 1969). Par pārējiem īrniekiem ziņu nav, taču saglabājies nostāsts, ka 1940. gada vasarā, vienā no Ozolu istabām apmeties toreizējais Krievijas tirdzniecības ministrijas pārstāvis Miļitins. Sākoties karam, 1941. gadā, krievu ierēdnis evakuējies. “Ozoli dzīvoja ceturtajā dzīvoklī. Īrnieki mūsu mājā dzīvoja visu kara laiku, līdz pat pēdējai dienai, kad bijām spiesti atstāt Valmieru”, 1993. gadā muzeja darbiniekiem stāstīja tikko īpašuma tiesības atguvusī mantiniece Airas kundze, Pētera Nodieva vecākā meita: “Vēl līdz 1944. gada septembrim tēvs strādāja Valmieras Patērētāju biedrībā pie Hermaņa Enzeliņa, tad devās bēgļu gaitās. Vispirms uz Vāciju, tad uz Ameriku – Mičiganas štatu Kalamazū, kur mira astoņdesmit deviņu gadu vecumā 1981. gada 6. februārī. No 1944. gada te īsu brīdi darbojusies kāda vācu iestāde, bet ienākot krievu karaspēkam, telpas atstājusi. 1945. gadā mājā ievācies Sagādes kantoris. Māja kara laikā necieta un tāpēc šo 60 gadu laikā nav veikts neviens kapitālais remonts! 1949. gada 26. janvārī māju nacionalizēja. Krievu laikos mājā ierīkoja dzīvoklīšus. Pamazām tos remontēju un savedu kārtībā. 1992. gada 15. oktobrī ēka denacionalizēta, atdota man, - Airai Lielzuikai”. Tālu no dzimtenes, gandrīz simts gadu vecumā noslēdzās arī kādreizējās Kokmuižas pagasta meitenes, Pētera bildinātās Mildas (1899-1996) mūžs. Viņa piedzīvoja Latvijas atjaunošanu (1990.) un sekojusi līdzi visām politiskajām norisēm. Mudinājusi bērnus un mazbērnus atgriezties. 2022. gads. Nodievu mājā atrodas dzīvokļu viesnīca Park Apartments .

Skats uz Nodievu māju 1963. gada vasarā. Redzams toreizējais Pionieru laukums. Foto K. Oše.
Pirms atjaunošanas. Nodievu māja 1992. gada ziemā. Skats no ielas puses.

PAR ENZELIŅU

Saglabājušās interesantas liecības par Pētera Nodieva un Hermaņa Enzeliņa kopdarbi. Lūk, fragments no “Latvijas Vēstnesī” (15.10.1997., Nr. 268./269.) publicētās 1977.g. 28. oktobra P. Nodieva vēstules: “Varējām atvērt trīs nodaļas Valmierā, pa vienai Strenčos un Alojā. Uzpirkām visu, ko zemnieks piedāvāja. Eksportējām uz ārzemēm āboliņa un linu sēklas. Lai sagatavotu sēklas eksportam, Karlenē (Valmieras priekšpilsētā) bija novietotas speciālas mašīnas, kas sagatavoja sēklas eksportam. Kad Turība pārgāja uz vairumtirdzniecību no savas noliktavas pie Valmieras dzelzceļa stacijas, ar prezidenta Ulmaņa ziņu mēs pārņēmām bijušos Turības veikalus Valmierā un Strenčos. Visas ārzemju preces paši ievedām tieši no ārzemēm, bez Turības starpniecības, caur ko radās lielāka peļņa.” Tajā pašā vēstulē P.Nodievs izvērtējot paveikto, dalījās atmiņās: “Valmieras patērētāju biedrībā strādāju intensīvi un rūpīgi, it kā veikals būtu mana paša uzņēmums. Līdzīgi viens otrs arī tā izteicās un uzņēmumu dēvēja par Nodieva veikalu.”

Paveikts daudz. Baltijas patērētāju biedrības krājaizdevu un revīzijas biedrību locekļi kopā ar BLB priekšnieku H. Enzeliņu (2. rindā vidū). Priekšplānā no labās Milda Nodieva. Foto 1928.g.
Atbildīgā amatā. Baltijas patērētāju biedrības veikala vadītājs Pēteris Nodievs (1.r. 1. no kreisās) ar darbiniekiem un biedrības priekšnieku H. Enzeliņu (3. no kreisās). Foto J. Oše, Valmierā.

Ilggadīgais BLB darbinieks ar humoru komentējis dažas no Hermaņa Enzeliņa īpatnībām. Vēstules, uz kurām Enzeliņa vārds rakstīts ar burtu d (Endzeliņš), Hermanis nav vaļā taisījis. Nodevis atpakaļsūtīšanai. Visus preču pasūtinājumu dokumentus Hermanis Enzeliņš rūpīgi skatījis cauri un, būdams apdomīgs, nereti samazinājis gabalu skaitu vai preču svaru. Taupīgs būdams, jaunākajiem veikalu darbiniekiem maksājis mazas algas, tāpēc ne katrreiz to darbs ir bijis pietiekoši labs. Piemēram, veikals uzpircis metālu lūžņus. Lai pārdotu tālāk, un par tiem varētu iegūt augstāko samaksu, jābūt pareizi sašķirotiem. Šis darbs būtu bijis uzdodams jaunākiem darbiniekiem. Kad pienākusi šķirošanas reize, to Hermanis Enzeliņš nav uzticējis nevienam – vienmēr darījis pats. Šo darbu viņš veicis ar tādu nopietnību, ka neviens nav drīkstējis traucēt.
Kad Hermanis Enzeliņš ievēlēts par Valmieras Austrumu draudzes priekšnieku, viņš saņēmis baznīcu ar lieliem parādiem. Dāmu komiteja rīkojusi bazāru. Pirms bazāra Hermanis Enzeliņš iedevis baznīcas ziedojumu vākšanas listi un aizsūtījis Nodievam uz Rīgu pie to ārzemju firmu pārstāvjiem, no kuriem pirktas preces. P.Nodievs atgriezies no Rīgas ar pāris tūkstošiem latu baznīcas parāda nosegšanai. Visus savus darba gadus Hermanis Enzeliņš strādājis Valmierā, bet dzīvojis 5 km attālos Mičkēnos . Katru darba dienu šo attālumu nostaigājis kājām, neskatoties uz laika apstākļiem. “ Un, vēl. Šogad mūsu stāsta varonim Pēterim Nodievam – 130, Hermanim Enzeliņam – 155. Pieminēsim šos vīrus, kuriem ir sava vieta Valmieras un apkaimes vēsturē!

Ingrīda Zīriņa
Valmieras muzejs

Senākā koka ēka Valmierā 1

Saruna 1
Atbildes 0
  1. Ilmārs Dirveiks
  2. Koka ēka
  3. Krusta pakši
  4. Priedes guļbaļķi
  5. Senākā
  6. Vecā aptieka
  7. Zāles

Šķiet ar Valmieras vēsturi ir tāpat kā ar teicienu par Rīgas attīstību: “Tā nekad nebūs gatava!”
Pat brīžos, kad šķiet – par šo tēmu jau nu gan vairāk neko nevar uzzināt – te hop , jauni fakti, jaunas iespējas, sīkas drumstalas vai radikāli pretēja informācija, paver jaunu skatu uz it kā sen zināmām lietām. Šoreiz tas noticis pateicoties sadarbībai ar būvvēsturnieku dr. arch. Ilmāru Dirveiku. Viņa vadībā veiktā izpēte, sniegusi būtiskus papildinājumus Valmieras senākās koka ēkas stāstā. Šķiet tik pašsaprotami, ka “Vecā aptieka” ir vecā aptieka . Bet, ja paskatās uz šo lietu korektāk, tad tā ir tikai daļa no stāsta un ēkas nozīmīgums meklējams vēl kur citur.

Pils teritorijā sākās jauna dzīve

Valmieras mūra pili iznīcināja Ziemeļu kara laikā. Palika vien drupas. Līdzšinējo varas simbolu neatjaunoja un pils teritorijā sākās jauna dzīve. Izmantojot pils mūrus par pamatiem, teritorijā pakāpeniski parādījās dzīvojamās ēkas un dārzi.

Ēkas 1735./1736. gada konstrukcijas ar jumta dēļu segumu. Zem spārenīcas izvirzīti profilēti dziedru (siju) gali. Ēkas būvkonstrukcijas, grīda un griesti stiprināti ar koka tapām. Arhitekta Ilmāra Dirveika zīmējums

Pirmo dzīvojamo māju uz pilsdrupu pamatiem ziemeļu pusē uzcēla 1735.–1736. gadā. Tā celta no priedes guļbaļķiem ar krusta pakšiem. Ēku apsildīja ar manteļskursteni. Mājas īpašnieks bija ķirurgs Johans Nikolajs Švarcs (Johann Nikolai Schwarz ). Nav precīzi zināms kad un kāpēc Švarcs savu īpašumu pārdeva. Iespējams to izdarīja viņa atraitne, kad 1752. gadā ķirurgs mira, bet varbūt tas notika vēl Švarca dzīves laikā.

Ķirurga Švarca namu pārdeva vēlākajam Valmieras baznīcas draudzes priekšniekam Johanam Mihaelam Dolem (Johann Michael Dollée, arī Dohlé ). Doles īpašumā tā palika līdz 1756. gada februārim. Kādam nolūkam Dole ēku pirka un kādēļ tik ātri pārdeva, vēl nav noskaidrots.

Likums atļauj privātas aptiekas pilsētās

Vācu izcelsmes aptiekārs, Maskavas slimnīcas ārsts Johans Volrāts Reihenavs (Johann Vollrath Reichenau ) 1755. gada beigās saņēma atļauju ierīkot aptieku Valmierā. Par aptiekas vietu viņš izvēlējās J. M. Dolem piederošo dzīvojamo māju. Tā atradās pilsētas centrā, netālu no rātsnama, tirgus laukuma un baznīcas, kur visvairāk apgrozījās pilsētnieki un iebraucēji. Līdz ar Reihenavu ģimenes ierašanos, Valmierā 1756. gadā atvēra pirmo aptieku un tuvumā esošajā nogāzē izveidoja ārstniecības augu dārzus.

Nogāzē mājas ziemeļu un ziemeļaustrumu pusē redzami aptiekas dārzi. J. K. Broces zīmējums, 1799. gads

Vecā un Jaunā aptieka

Kopš pirmās aptiekas atvēršanas tā no paaudzes paaudzē nonāca Reihenava pēcnācēju rokās – sievas, dēla, mazmeitu, znota, mazmazmazdēlu u.t.t. Aptieka un dzīvojamā māja tika paplašināta. Viss attīstījās.
Pārmaiņas aptieka un tai pietuvinātās personas piedzīvoja 19. gs. vidū. Pilsēta auga un līdz ar to arī pieprasījums pēc dažāda rakstura precēm – tai skaitā medicīniskām. Rāte nolēma, ka ar vienu aptieku pilsētā nepietiek. Neraugoties uz aptiekāra Johana Kristofa Maršnera (Johan Christoph Marschner ) iebildumiem, 1858. gadā Valmierā atvēra otru pilsētas aptieku. Lai aptiekas atšķirtu, pilsētnieki tās sāka dēvēt par “Veco aptieku” un “Jauno aptieku.” Tā 102 gadus pēc Reihenava aptiekas atvēršanās, tā ieguva nosaukumu “Vecā aptieka.”
Šis aptiekas apzīmējums saglabājās, neskatoties uz vairākām īpašnieku maiņām un pāriešanu pilsētas īpašumā 1912. gadā. Par “Veco aptieku” to turpināja dēvēt gan, kad aptiekā uz laiku paralēli darbojās bērnu dārzs, gan pēc 1965. gada, kad aptieka ēku pameta. Pat tad, kad visā ēku kompleksā iekārtoja dzīvokļus vai Valmieras muzejs 1979. gadā pārņēma namus savā apsaimniekošanā.

“Vecās aptiekas” nosaukums ir saudzis ar ēku, neskatoties uz to, ka funkcijas tajā ir vairākkārt mainījušās. Tomēr nevajadzētu aizmirst, ka ēku cēla kā dzīvojamo māju, ka tai bijušas arī citas funkcijas – ne tikai aptiekas. Dzīvodami ar domu, ka tā ir senākā koka ēka Valmierā, nenojautām, ka tā ir specifiskā stilā celta guļbaļķu ēka ar krusta pakšiem. Tāda citās Latvijas pilsētās nav atklāta!

“Mūra ēkas” atjaunošanas sākums, rekonstruējot zelmiņus un jumtu. Foto: I. Opmanis. 1988. g. Avots: VINM Inv. Nr. 48865_30_114

Pašlaik, pēc apšuvuma, jumta seguma noņemšanas, ēkas izskats var likties negaidīts un satraucošs. Tomēr tieši pārbūve, arhitektoniskā izpēte ļāvusi noskaidrot precīzas ziņas par ēku kompleksa attīstību un to, cik daudz ir saglabājies no nama pirmsākumiem. Precizēt informāciju par celšanas gadu, izmantotajiem materiāliem, ēkas krāsojumu, utt. Pat noskaidrot precīzu bēniņu istabas izbūves gadu un to, ka romantizētais kārniņu jumts iepriekš šai ēkai nav bijis. Sākotnēji tai bija koka dēļu jumts. Vēlāk 20. gs. 30. gados jumta segumu – papi – nomainīja ar skārdu.
Līdztekus arhitektoniskai izpētei, notika arī vēsturisko faktu precizēšana. Tostarp par ēkas senākajiem īpašniekiem.

Mūsdienu trīs ēku kompleksā sākotnēji bija tikai senākā Valmieras koka ēka, kas atrodas centrā (1) un atejas mājiņa (kuru vēlāk iebūvēja 3. piebūvē). Laikā no 1799. līdz 1829. gadam mājas dienvidrietumu stūrī uzcēla nelielu ugunsdrošu mūra ēku (2). Tajā, iespējams, izgatavoja zāles. 20. gs. 90. gadu sākumā Valmieras muzeja darbinieki to nodēvēja par “Rozā namiņu.” Kā trešo laikā starp 1829. un 1858. gadu uzbūvēja apkurināmu koka ēku. Tur, iespējams, atradās kalpotāju dzīvokļi (3). Vecākajai ēkai 19./20. gs. mijā ziemeļu pusē izbūvēja piebūvi no ķieģeļiem (4).

Senākās koka ēkas komplekss. 2015. gads. Foto fragments: R. Sarelainens

Valmieras muzeja vēsturniece
Liene Rokpelne

Izdzīvoju, lai atgrieztos 1

Saruna 1
Atbildes 0
  1. Romāns Dūnis
Dūņu ģimene. Jānis un Emma Dūņi ar dēliem Romānu (pa labi) un Jāni (pa kreisi) 1930.gada 20.janvārī.

Mana stāsta varonis šoreiz ir vecākajai valmieriešu paaudzei labi zināmais tipogrāfijas īpašnieka, grāmatu izdevēja Jāņa Dūņa vecākais dēls Romāns Dūnis jeb Dūņu Romāns. Draugu dēvēts arī par Dūnīti. Neliela auguma. Smalkjūtīgs, inteliģents. Ar viņu pirmo reizi tikāmies 1988. gada pavasarī, kad veidoju izstādi par vietējām izdevniecībām. Nelielajā V. Baloža ielas dzīvoklītī pārskatījām nedaudzās saglabātās tēva tipogrāfijā izdotās grāmatas un fotogrāfijas. Uz manu jautājumu, kuru klusām biju uzdevusi, kā trauslajam pusaudzim izdevās izdzīvot skarbajā Sibīrijā, atbilde skanēja: tur pavadītie gadi sākotnēji šķita kā izaicinājums, pat kā piedzīvojums… Norunājām vairākas stundas, vienojoties, ka nākotnē taps izstāde, kura būs veltīta tēva Jāņa (1891 – 1943) un tēva brāļa Kārļa (1889 – 1942), grāmatu veikala un izdevniecības īpašnieka Cēsīs, piemiņai. Solījumu izpildīju 1995. gada maijā. Izstādes atklāšanā ar raksta autori, tolaik Valmieras novadpētniecības muzeja vecāko zinātnisko līdzstrādnieci, atmiņās par Dūņu dzimtas likteņiem dalījās abi Jāņi Dūņa dēli: jau pieminētais Romāns (dzimis 1925. gadā) un Jānis (dzimis 1927. gadā).

Uz Rīgas ielas Nr. 21. Pa labi - Jāņa Dūņa grāmatu veikals. Foto 1930 tie gadi. Drīz vien tā vietā būs jaunais Dūņu nams.

Pateicoties Cēsu mākslas un vēstures muzeja kolēģu, Romāna Dūņa un vairāku vietējo privāto kolekcionāru atsaucībai, apmeklētāji varēja aplūkot 463 Valmierā un Cēsīs iespiestās mācību grāmatas, daiļliteratūras romānus, laikrakstus, skolēnu apliecības un dienasgrāmatas, mājas un kantora reģistra grāmatas, dažādu izmēru un krāsu apsveikumu un skatu atklātnes, afišas, kalendārus, brošūras, galda kartes, ielūgumus, kino biļetes u.c. sīkdrukas darbus.

TĒVU VAIRS NEREDZĒJU

"Tēvs līdz 1940. gada jūlijam bija tipogrāfijas īpašnieks, grāmatu izdevējs Valmierā. Īpašumus nacionalizēja, bet pašu atstāja par grāmatnīcas vadītāju. Pavasarī tikko uzceltā nama Rīgas ielā 21. (mūsdienās Nr. 9. – preciz. I.Z.) apakšējā stāvā ierīkoja grāmatu veikalu, kurā ar brāli pavadījām daudzas stundas. Veikalā par pārdevēju strādāja arī mūsu mammīte Emma Dūnis. Pienāca 1941. gada jūnijs.

Vēl skolnieks. Valmieras Valsts ģimnāzijas reālklases audzēkņi 1940. gada maijā. Pēdējā rindā 2. no labās Romāns Dūnis. Nākamajā mācību gadā viņu no skolas izslēdza kā pretpadomju elementu.

Tēvs atgriezās no darba un teica, ka kādus vedīs uz Sibīriju. Viņš neko neesot noziedzies, bet, ja vedīs, tad viņu vienu pašu. Pēdējā naktī klausījāmies BBC vācu valodā. Atceros, ka diktors vairākkārt teica, ka pēc nedēļas sāksies karš. Tajā naktī “draugi” bija klāt. Tēvs mani pamodināja: “Dēls, jābrauc!” Brālītis vēl gulēja. Tēvu apsargāja latviešu miliči. Viens pat palīdzēja saiņot mantas. Pa māju staigāja milicis ādas jakā. Nevienu no viņiem pēc uzvārda un skata nepazinu. Mūs no mājas (no Kazarmu ielas 6, kur tolaik Dūņi dzīvoja – preciz.) atveda līdz pilsētas centram. Braucām tālāk uz Valmieras staciju. Aizrestotajā vagonā priekšā jau bija tirgotāju Pūkas, Martinsona un Trēziņa kundzes ar bērniem. Pamazām veda klāt apcietinātos no apkārtējiem pagastiem. Vīriešus ielika uzreiz atsevišķā vagonā. Galā būšot kopā. Nākošā dienā braucām uz Cēsīm. Vagonā cilvēki daudz dziedāja. Braucām cauri Ieriķiem, Gulbenei, Daugavpilij. Tur atkabināja vīriešu vagonus. Tēvu nekad vairs neredzējām…

Mūsu vilciens šķērsoja robežu. Lija lietus. Pēc dažām dienām, jau esot Bigosovā, uzzinājām, ka sācies karš. Patiešām – garām brauca garumgari ešaloni. Nonācām Ačinskā. Nelielā pilsētelē ar dažām ielām, tukšām noliktavām, kurām apkārt sēta. Priekšā mums jau agrāk izvestie poļi, ebreji. Bija atbraukuši vervētāji no rajona kolhoziem. Sievietes ar mazākiem bērniem, pusaudžus, sadzina liellaivā. Kuģojām lejup pa Čulimas upi līdz Birjusovai. Visus ņēma uzskaitē, liekot parakstīt bumāgu (papīru – tulk. no krievu val.), ka nebēgsim… Uz kurieni? Svešā zemē? Nezinot krievu valodu? Nē, tolaik tas likās neticami… Pēc ilga un nogurdinoša gājiena divu dienu garumā, nonācām Ustjkureiskā. Tur bija bāze sāls pārstrādei. Un, vēl. Tur kļuvu par zvejnieku! Darbs nebija viegls, taču netrūka arī romantikas. Bērnībā, lasot romānus par indiāņiem, nevarēju iedomāties, ka dzīvē satikšu kādu no Sibīrijas iedzimtajiem – evenkiem. Viņi, mūs, latviešus, iemācīja ķert zivis pēc viņu cilts paražām. Zivju bija ļoti daudz un labas, varēju nopelnīt pats un palīdzēt ar kādu mazumiņu mammai un brālim. Zivis un maize bija vienmēr, taču par kartupeļiem, olām un pienu nācās aizmirst. 1945. gada pavasarī, no zivju ķērāja pārtapu par rēķinvedi, jo mani aizsūtīja mācīties uz Kansku!”

ŠAMAŅA SPĒKA VĀRDI

Dīvala mežā. Abās pusēs redzamas dusošās lauvas savulaik atvestas no izsoles Mārcienas muižā. Līdz 1945./46.g. atradušas Dūņa mājā Jāņparkā, Kazarmu ielā. Foto 1957.g

„Jutu, ka jālaiž atpakaļ uz Latviju. Tiku līdz Krasnojarskai. Biļete bija, bet nelaida iekšā vagonā. Braucu uz buferiem, līdz sanāca ielavīties vagonā. Ačinskā gaidīju vilcienu līdz Novosibirskai. Taču tālāk netiku… Pilsētiņā satiku latviešus. Bez mūsu tautiešiem tajā dzīvoja izsūtītie kalmiki, Volgas vācieši, somi. Ar draugu no Cēsīm sākām funktierēt, ka jānokļūst cietumā. Lai nodomu īstenotu, uzspridzinājām krāsni kā „Skroderdienās”… Piesprieda gadu, nosūtot uz Igarkas cietumu. Tur es simulēju tuberkulozi, un mani rudenī sūtīja apārstēties uz dienvidiem. Nonācu invalīdu lēģerī “Kāča”. Tur paveicās, jo ārsts bija latvietis, rakstnieks Vilis Derums. Nosēdēju savu gadu, un man izdeva zīmi braukšanai līdz Latvijai (1947. gada jūnijā – preciz.). Braucu ar vilcienu. Novosibirskā izdevās dabūt biļeti līdz Maskavai. Iebraucot Rīgā, uz ielas, kā aizdomīgu personu, saķēra, liekot 24 stundu laikā atstāt pilsētu. Tajā pašā vakarā atbraucu uz Valmieru pie vecāsmātes. Strādāju ceļa darbos, mācījos vakarskolā.

1949. gadā atkal arestēja: nosēdēju desmit mēnešus Valmieras cietumā. Piesprieda 5 gadus par bēgšanu. Pārsūdzēju, pamatojot, ka man ir oficiāli dokumenti no Iekšlietu ministrijas, un, ka varu braukt uz Valmieru. Sodu noņēma. Atstāja vien izsūtīšanas pantu. Tad pa etapu Stolipina vagonā (šeit domāts īpaši aprīkoti vagoni ieslodzīto transportēšanai – preciz. I.Z.) mani pārsūtīja uz Maskavu un tālāk pa etapu uz Krasnojarsku.”

ZĪLNIEKS UN ZELTA MEKLĒTAJS

Dūņu ģimenes dzīvojamā māja Kazarmu ielā 8. 2005. gada ziemā. Foto I. Bivalovs.

1950. /1951. gada ziemā Romāns atsēž dažus mēnešus Kanskas cietumā. Viņu atbrīvo un nosūta piespiedu darbā uz Tasejevas kolhozu. Algā 500 grami maizes dienā un divi kilogrami zirņu mēnesī. Lai piepelnītu klāt kādu rubli, viņš kļūst par zīlnieku… Veiksmīgi zīlē ar paša uzzīmētajām un izgatavotajām kārtīm, jo arī krievu sievietes vēlējās uzzināt par nākamā dzīvesbiedra nodomiem vai tieši pretēji, "izvest skaidros ūdeņos" blēdīgo kavalieri, kuram, iespējams, šādas motivācijas trūka. Ziemeļos joprojām dzīvo māte Emma Dūnis ar jaunāko no dēliem - Jāni. Romāns iegūst atļauju pamest savu līdzšinējo dzīvesvietu, lai pārceltos abiem tuvāk un sāk strādāt par zelta meklētāju ekspedīcijā. Pats jokoja: "Zeltu tur neredzēju. Vien skaloja un sijāja krastu". – "Rudenī ierados Kanskā, tur ziemā zāģēju malku lidostas ēdnīcai. Nākamajā pavasarī atkal iekārtojos dzelzceļa projektēšanas ekspedīcijā. Biju liellaivas vadītājs. Bija jāved pa krācēm degviela. Strādāju Kanskā, braucu ar zirgiem, strādāju uz lauka un mežā pie malkas. Darba nevairījos un ūdens, protams, arī ne… Man divas reizes šamanis teica, ka esmu laimīgs cilvēks!" (No R. Dūņa intervijas Dzintrai Gekai, grāmatā "Sibīrijas bērni", I. sēj., 2007.g.).

ATPAKAĻ DZIMTENĒ

Romāns Dūnis. Viens no pēdējiem viņa fotouzņēmumiem. Foto 2006.g.

Taujājot par vēlmi atgriezties, Romāns mūsu 1988. gada sarunā atzina, ka tas bijis pārdomāts un izsvērts lēmums. Nebija jau slikti tur, ironiski viņš toreiz piebilda: "Par kreisi notirgotu kāpostu naudu nopirku fotoaparātu. Sāku fotografēt pasēm. Taisīju tā, lai visi būtu apmierināti un pasūtījumu netrūktu. Tā, palēnām iekrājot, es nopirku māju. Atbrauca māte un brālis. Dzīvojām. Apprecējos, piedzima meita." Turuhanskā Romāns iepazinās ar jauniņo, glīto frizierīti Nataļju Ļifantjevu. Draudzība pārrauga nopietnākās jūtās un 1955. gada 20. maijā, tieši Romāna 30. dzimšanas dienā, svinēja kāzas. 1957. gadā piedzima Nellija. Tiek nolemts uz gadu atlikt atgriešanos Latvijā. Jaunā ģimenīte dzimtenē ierodas nākošajā - 1958. gada vasarā. Valmierā Nataļja friziere, bet Romāns dažādos amatos: 9. rajona ekspluatācijas ceļu daļā, Komunālajā trestā, ECT Valmieras Pārvietojamā Mehanizētajā kolonā. Vēlāk, jau būdams pensionārs ar 126 gadu (!!!) Sibīrijā nopelnīto darba stāžu, daudz pūļu veltīja atgūtajam tēva namam Kazarmu ielā. Un, lai gan Romāna starp mums jau nav vairāk kā desmit gadu (viņa mūžs pārtrūka 2007. gada 24. oktobrī), stāsts par Dūņu dzimtu turpinās.

Atjaunots elegantais dzimtas nams Kazarmu ielā. Meita Nellija rūpējas par vectēva celto namu Rīgas ielā, kurā pirms 80 gadiem atklāja plašu grāmatu un rakstāmlietu tirgotavu.

Skaista. Skats uz namu Rīgas ielā Nr.9., tā saucamo Dūņa māju. A. Caunes foto. 2007.g.septembris.

Romāna lepnums – mazdēliņš Pēterītis (dzimis 1992.g.) nu jau kļuvis par rīdzinieku un pēc vēstures studijām strādā Rīgas Motormuzejā. Nodibinājis ģimeni. Un, vēl. Romānam Dūnim šogad 95, bet Sibīrijā nomocītājam Jānim Dūnim būs vienmēr tikai 52. Pieminēsim!

Lai pieminētu. Pasākuma «Tipogrāfijas stāsti. Izdevējs Jānis Dūnis» dalībnieki Valmieras Integrētajā bibliotēkā, 2018. gada 24. martā. 1.r. (ar ziediem) Valmieras muzeja vēsturniece Ingrīda Zīriņa un Romāna Dūņa meita Nellija Dūne,

Ingrīda Zīriņa
Valmieras muzeja
Vēstures nodaļas vadītāja

KARALISKAIS GADS 1

Saruna 1
Atbildes 0
  1. Gothards Ādolfs Caucis
  2. Gustavs V
  3. Karaliskais gads
  4. Valmieras Brīvprātīgo Ugunsdzēsību biedrība
  5. Valmieras dzelzceļa stacija
  6. Zviedrijas karalis

Stāsts būs par leģendāro Zviedrijas karaļa braucienu no igauņu zemēm līdz pašai Rīgai! Interesanti būtu uzzināt, izkāpa vai neizkāpa karalis uz perona Valmieras stacijā? Vieni apgalvo, ka - jā, citi, ka, šis cieņas apliecinājums valmieriešiem tomēr gājis secen… Ar laiku šīs augstdzimušās personas un viņu pavadošās svītas sagaidīšanas norise folklorizējās, fantāzijai mijoties ar patiesību, bet, kā jau vienmēr ir izvēle – ticēt vai neticēt!

GUSTAVS V. Zviedrijas karalis no 1907. līdz pat 1950. gadam.

PĀRI JŪRAI

1929. gads. Piektdiena. 31. maija populārā preses izdevuma „Brīvā Zeme”, 119. numura ievadlapa intriģēja lasītājus ne vien ar jaunākajām ziņām par Latvijas valsts prezidenta Gustava Zemgala audienci pie Zviedrijas karaļa Stokholmā, publicējot abu pušu atvadu runas, bet arī jau ar diezgan detalizētu izklāstu plānotajai pretvizītei pēc mēneša. Zem virsraksta „Zviedrijas karaļa viesošanās Igaunijā un Latvijā” ikviens varēja uzzināt, ka karalis Rīgā ieradīsies jau pēc mēneša, 29. jūnijā. No Stokholmas karalis izbrauks ar bruņu kuģi „Sverige”, ko pavadīs militārais kreiseris „Droting Viktorija” un 4 mīnu kuģi. Rēveles (Tallinas – preciz. I.Z) ostā eskadra iebrauks 27. jūnijā, pulksten 10 no rīta. Viņam pretī izbrauks Igaunijas valsts galva, kas uz sava kuģa uzņems karali un viņa svītu 6 personu sastāvā; svītā ietilps karaļa galma maršals, ārlietu ministrs, karaļa sekretārs, 2 karaļa adjutanti un 2 augstāki valsts ierēdņi. Ostā augsto viesi sagaidīs valdības locekļi, diplomātiskais korpuss, pilsētas valde un augstākie Igaunijas armijas virsnieki. Goda sardzē stāvēs karaskolas audzēkņi. No ostas karalis dosies uz Katrīnlejas pili, kur tas uzturēsies savā viesošanās laikā. Pēc brokastīm karalis apskatīs pilsētas ievērojamākās vietas, bet vakarā Igaunijas ārlietu ministrijā notiks svinīgs bankets, kurā piedalīsies ap 120 cilvēku.
Otrā viesošanās dienā, 28. jūnijā paredzēta Igaunijas armijas militārā parāde, kurai sekos liela pieņemšana pilī, vēlāk arī pilsētas un tās apkārtnes apskate. Maršrutā būs arī izmaiņas: "Kā tagad noskaidrojies, karalis uz Narvu nebrauks, bet tās pašas dienas vakarā izbrauks uz Rīgu. Vēl nav noskaidrots, kā karalis brauks uz Rīgu – pa dzelzceļu vai jūru. Rīgā karalis tad ieradīsies 29. jūnija rītā.”

Valmieras dzelzceļa stacija svētku rotā 1929.g. 29. jūnijā.

SVĒTKU ROTĀ

Maijam sekojošais jūnija mēnesis paiet drudžainā pirmssvētku interesē par Zviedrijas vēsturi, konstitūciju, politiku, ekonomiku, bijušajiem un esošajiem valstsvīriem, īpaši, protams, par pašreizējo karali un viņa dzīvesbiedri, Viņas Augstību, karalieni Viktoriju. Latviešu prese neskopojas ar cildinājumiem Gustavam V kā Skandināvijas valstu līderim, - tālredzīgam, atsaucīgam un saprātīgam valdniekam. (Tobrīd Gustavs V valda jau 22 gadus un ir vecākais valdnieks pasaulē; viņam 71 gads – preciz. I.Z.). Neskatoties uz cienījamo vecumu, teicams tenisa spēlētājs. Liels sporta atbalstītājs. Lai būtu lietas kursā par karaliskās vizītes norisi, Tallinā uzturas vairāki latviešu žurnālisti. Arī „Brīvā Zeme” nosūtījusi savu speciālo korespondentu uz kaimiņvalsts galvaspilsētu. Tas neskopojas ar uzslavām par tur redzēto – „Iespaidīga Zviedrijas karaļa uzņemšana!” (Nr. 141.), un pa telefonu 28. jūnija vakarā redaktoram ziņo: „vakarā pēc atvadīšanās mielasta, karalis Igaunijas valsts vecākā pavadībā atklātā automobilī devās uz staciju, lai pulksten 10.20 ar vilcienu dotos uz Rīgu”. Viss nākamās dienas, sestdienas, 29. jūnija speciālizlaiduma numurs (Nr. 142.) tiek veltīts gaidāmajam vēsturiskajam notikumam. Zem virsraksta „Latviešu un zviedru tautas savstarpējā manifestācija sākusies!”, reportāža „Pretim zviedru viesiem”, kurā pausts neviltots un sirsnīgs atzinums, ka „kad mēs kādu uzņemam, mēs viņu uzņemam ar visu savu sirdi, ar visu, kas mums ir”, un, tālāk sniegts plašs apraksts par paveikto, lai godam sagaidītu zviedrus.

„Stacijas jau greznojušās. Zaļo mētru un mūsu cēlākā koka – ozola lapu vītnes pušķo staciju sienas un logus, brālīgi plivinās Zviedrijas un Latvijas karogs. Kā jau daiļākā, vairāk greznojusies Sigulda, bet arī Valmiera ir vienos zaļumos. Patīkami redzēt, ka dzelzceļa ēkas vienādi uzspodrinātas izturīgajā pelēkā krāsā, kā ceļš uzposts un pārbrauktuvju stabiņi balti spīd uz zaļā fona. Pievakarē vilciens pienāk Valkā. Pilsētā, kur latvieši ar igauņiem visciešāk kopā dzīvo, vienīgi raibais „šlagbomis” ielu galos liek atcerēties robežu. Valka ir mūsu pirmā ziemeļu pilsēta. Valka būs arī pirmā, kura apsveiks augsto viesi: vītnēm greznojas stacija un iet kareivji, kas stāvēs goda sardzē. Klusajā vakarā izskan Rīgas skolotāju institūta audzēkņu kora pēdējais dziesmu sadziedājums. Tad apklust viss, tikai kāds nomaldījies ods vēl klusi sīc… Bet retu un augstu viesu gaidītāju nakts ir īsa. Jau ar pirmo gaišumu mostas Valka. Saulaina aust svētku diena. No sagaidītājiem pirmie stacijā pienāk skauti. Tad košajos tautas tērpos nāk skolnieces un organizācijas. Stacijas priekšā nostājas Rīgas skolotāju institūta koris, tad 8. Daugavpils kājnieku pulka goda sardze ar karogu un orķestri, sabiedriskās darbinieces, aizsardzes, skauti un skolu jaunatne. Attālāk stāv vietējie iedzīvotāji, kas sāka pulcēties jau pirms sešiem. Ļaužu nosēta, arī gaisa tilta uzbrauktuve. Labāk ātrāk, nekā par vēlu, un jau pulksten 6 visi ir savās vietās. Skolēnu rokās raibā rindā plivinās zili dzeltenie un sarkanbaltsarkanie karodziņi, mazās meitenes māj ar ziedu pušķiem. Svētku tērpā, ar zviedru un latviešu karogiem un zaļumiem – greznojusies arī lokomotīve, kas Valkā sagaida augstā viesa vilcienu, lai vestu viesus uz Rīgu. Pulksten 6.15 no Valkas atiet drošības vilciens, rit tā pēdējā pārbaude. Drošības vilciens iet pirms karaliskā vilciena 45 minūtes, bet jau visās stacijās sapulcējušies gaidītāji.

Pēc Valkas nākošā greznotā stacija ir Saule. Viņa uzposusies ļoti mīļi, labi izdevies dekorējums ar bērziņiem. Strenčos rindā stāv mazi skolas bērni, turpat svinīgi nostājušies arī pieaugušie sagaidītāji un aizsardzes. Vilciens iet tālāk. Valmierā drošības vilciens pienāk pulksten 7.10. Stacijas perons jau ļaužu pilns. Stāv skolēni ar karodziņiem, Valmieras aizsargu pulka orķestris, kas karaliskam vilcienam garām braucot spēlēs maršu, turpat arī vietējā administrācija ar apriņķa priekšnieku J. Ķīseli, organizācijas un tauta. Ieņemtas visas labākās vietas, bet ļaudis nāk arvien klāt.

PIRMS VILCIENA PIENĀKŠANAS. Valmieras Brīvprātīgo Ugunsdzēsēju biedrības biedri svinīgajā Goda sardzē dzelzceļa stacijā 1929. gada 29. jūnijā. Fotogrāfs J. Oše.

Valkā karaliskais vilciens pienāca pulksten 6.45. Vilcienam ieejot Valkas stacijā, augsto viesi sagaidīja 8. Daugavpils kājnieku pulka goda sardze. Vilciens šeit nostāvēja 20 minūtes. Uz perona izkāpj Zviedrijas karaļa svītas locekļi un iepazinās ar mūsu valdības karalim piekomandētiem ierēdņiem, kā arī apskatīja sagaidītāju rindas. Vilcienam atejot, goda sardze atkal sveicināja, bet vairāk kā 200 dziedātāji noskandināja „Pūt vējiņi”. Valkā atķēdē igauņu sardzes un pavadoņu vagonus, un pie karaļa vagona durvīm nostājas mūsu kareivju goda sardze no Rīgas kara apriņķa. Pa ceļam stāv aizsargu goda sardze, pa 4 aizsargiem uz katra kilometra. Pa ceļam vilciens pietur tikai Cēsīs un Siguldā, tomēr visās stacijās, Strenčos, Valmierā, Lodē un līdz pat pašai Rīgai uz staciju platformas sanākušas skolēnu un biedrību delegācijas, valdības iestāžu pārstāvji. Skolēni māj ar karodziņiem. Valmierā aizsargu orķestris garāmejošo vilcienu apsveic ar skaisti nospēlētu maršu, bet kuplā skaitā sanākušie ļaudis māj lakatiņiem.” Apsteidzot notikumus, jāteic, ka karaļa vilciens piestāja netālajās Cēsīs, kur uzkavējās 5 minūtes un Siguldā, kur tas stāvēja 8 minūtes un tad jau galamērķis - Rīga, bet tas jau būs cits stāsts! Tomēr, neskatoties uz neglaimojošo faktu, ka mūsu pilsētai bija noskausts gods uzņemt kaut uz dažām minūtēm prominento viesi, starp valmieriešiem bija kāds vīrs, kuram ieņemamais amats deva iespēju personiski nodot Viņa augstībai sveicienus ne vien valmieriešu, bet arī visu apriņķa iedzīvotāju vārdā!

PĀRSTĀVOT VALMIERU

GOTHARDS ĀDOLFS CAUCIS. Pirmskara Latvijas pašvaldību darbinieks, Latviešu Zemnieku savienības biedrs. Valmierā strādāja no 1928.g. VII. līdz 1930.g. XII.

Jau mēnesi iepriekš, minētajam notikumam rūpīgi gatavoja vietējās amatpersonas. Viens no tiem, kuriem bija iespēja sarokoties ar titulēto augstdzimušo personu, toreizējais Valmieras apriņķa valdes priekšsēdis Gothards Caucis. Kā noritējusi smalko manieru apgūšana, uzzināju, pārlapojot viņa atmiņu grāmatu „Viena latvieša stāsts mūža svētdienā” (Rīga, 2015. - 266.-268.lpp.) : „Slapjajam 1928. gadam sekoja karaliskais 1929. gads. Saulainā vasarā Latvijā ieradās Zviedrijas karalis Gustavs. Zviedru laiki vidzemniekiem bija palikuši labā atmiņā, un tāpēc arī vidzemnieki augsto viesi godam sagaidīja un pavadīja, kad tas no Valkas cauri Vidzemei brauca vilcienā uz mūsu galvaspilsētu Rīgu. Stacijās karali sveica ļaudis un organizāciju pārstāvji ar gavilēm un ziediem, bet Rīgas pilī ieradās audiencē Vidzemes apriņķu valžu priekšsēži.

Pietuvoties karalim nebija viegli. Tā bija māksla, kurā kādu mēnesi vingrinājāmies Ārlietu ministrijas speciālista vadībā. Tur nederēja vairs ne mans kādreizēja gana vieglums, nedz zemnieciskais smagums, nedz arī ķeizariskais gvardes platais solis. Soļošana gluži vienkārši vairs nederēja, tās vietā mācījāmies uz priekšu un atpakaļ iet dejojot. Tā puspagriezieniem, lēni un viegli kā grācijām karalim bija jātuvojas un tāpat no tā jāattālinās. Kamēr atrodies audienču zālē, nedrīksti ne uz brīdi izlaist karali no savām acīm. Arī tērps bija jāpielāgo etiķetei. Mēs, visi pieci Vidzemes priekšsēži, ilgi pūlējāmies un braukājām uz Rīgu, iekams sameklējām un saskaņojām drānu ketovejiem un biksēm, vienādojām „katliņus” (īpaša piegriezuma svārki un cepure – preciz.), veļu, kaklasaites, baltus cimdus, zeķes un apavus. Kad nu tas viss bija sagādāts un pagatavots, tad stājāmies ierindā, lai speciālists mūs apskatītu un novērtētu. „Labi”, viņš teica, „varat cerēt uz Vāzas ordeni.” Tiešām, tas tika solīts pat oficiāli, taču līdz šai dienai saņemts, vēl nav. Kas vainīgs – nezinu. Tikai zinu to, ka „solīts makā nekrīt”.

Karalis Gustavs V, pagara auguma sirms vīrs, mūs pieņēma savas svītas un mūsu sūtņa Kārļa Zariņa klātbūtnē. Mēs pasniedzām valdniekam pateicības adresi, iepriekš to nolasot. To noklausījies, karalis saņēma adresi un to nodeva savam maršalam, bet pats mūs uzrunāja, roku katram spiezdams, pateikdamies un vaicādams, kāda „apriņķa prezidents” katrs ir. Viņš, braukdams cauri Vidzemei, redzējis auglīgus laukus un pārliecinājies, ka tie spējot paēdināt vēl daudz vairāk cilvēku, nekā tur tagad esot. Audiencei beidzoties, karalis no mums atsveicinājās, roku atkal, katram spiezdams un sirsnīgi acīs skatīdamies. Šis zviedru karalis ar savu vienkāršību mums atgādināja savu priekšteci – „zemnieku ķēniņu” Kārli XI, kas 17. gadsimtenī, apciemodams Vidzemi, ēdis zemnieku sētās kopā ar viņiem pie viena galda.”

Ingrīda Zīriņa
Valmieras muzejs

Pirms simts gadiem februārī 1

Saruna 1
Atbildes 0
  1. Jorģis Zemitāns
  2. Juhans Laidoners
  3. Jūlijs Jansons
  4. Karogs
  5. Leitnants
  6. Virspavēlnieks
  7. Ģenerālis

Izlēmīgi vīri

Brīvības cīņās par Latvijas neatkarību un patstāvību (1918-1920) nozīmīgu ieguldījumu deva militārais formējums, kuram pirms simts gadiem piešķīra Valmieras vārdu! Kā pirmo kājnieku pulku to dibināja 1919. gada 18. februārī Tērbatā (tag. Tartu) Igaunijā. Kāpēc vēsturiskais notikums norisinājās ārpus Latvijas? Atbilde meklējama toreizējā sarežģītajā politiskajā situācijā, - proti, pie varas kopš 1918. gada decembra atradās lielinieki jeb komunisti. Arī daļa valmieriešu atbalstīja J. Stučkas režīmu. Taču netrūka patriotisku un dedzīgu vīru, kuri meklēja iespēju palīdzēt atjaunot nesen proklamētās valsts suverenitāti.

Arī mūsu ziemeļu kaimiņi turpināja cīnīties pret lieliniekiem. 1919. gada janvāra kaujās Igaunijas divīzijas pārrāva Padomju Krievijas fronti, ieņemot Tapu, Rakveri, Meizakilu (Mōisaküla) un Tervu (Törva), 14. janvārī Tērbatu, 1. februārī Valku ar apkārtējiem latviešu pagastiem. Igauņu karaspēkam palīdzēja sabiedrotie - brīvprātīgo bataljons „Ziemeļu dēli” no Somijas. Lielinieku pusē kaujās piedalījās 2. un 10. divīzijas pulki, tāpēc cīņas risinājās ar mainīgām sekmēm. Tomēr februāra otrajā pusē igauņiem izdevās atbrīvot jau nelielu Ziemeļvidzemes daļu.

Tālā ceļā

Izlēmīgs un neatlaidīgs. Ziemeļlatvijas armijas virspavēlnieks pulkvedis Jorģis Zemitāns.

1918. gada decembrī par Latvijas Pagaidu valdības pārstāvi Igaunijā iecēla luterāņu mācītāju Jāni Ramani. Lai varētu uzsākt latviešu karaspēku vienību veidošanu, Pagaidu valdības ministru prezidents Kārlis Ulmanis 1919. gada 3. janvārī deva rīkojumu kapteinim Jorģim Zemitānam doties uz Rēveli (tag. Tallinu), lai uzsāktu sarunas ar Igaunijas Republikas Pagaidu valdību. 7. janvārī no Liepājas, kā militārais pārstāvis un Latvijas Pagaidu valdības pilnvarotais, J. Zemitāns devās ceļā. Brauciens ar kuģi ilga divas dienas. Pēc ierašanās Tallinā, dienu vēlāk - viņš oficiāli uzsāk pārrunas. Brauciens izrādījās veiksmīgs. 20. janvārī J. Zemitāns panāca vienošanos ar Igaunijas armijas virspavēlnieku Juhanu Laidoneru par pašaizsardzības rotu formēšanu Igaunijas valsts teritorijā no tur esošajiem Latvijas pilsoņiem. Abas puses arī vienojās par 6 rotu veidošanu Rēvelē (tag. Tallina), Pērnavā un Tērbatā (tag. Tartu). Dažas dienas vēlāk, 3. februārī Latvijas Pagaidu valdība kapteini Jorģi Zemitānu iecēla par visa latviešu karaspēka organizētāju un komandieri Igaunijā un Ziemeļlatvijā. Nebija noslēpums, ka Latvijas Pagaidu valdībai trūka finanšu līdzekļu, lai varētu uzturēt un apbruņot savu karaspēku kaimiņvalstī. Igaunijas Republikas Pagaidu valdība sniedza materiālo palīdzību jaunformējamiem Latvijas militāriem spēkiem. 18. februārī Latvijas Pagaidu valdības oficiālās pilnvarotās personas Jānis Ramanis un Jorģis Zemitāns, no igauņu puses - ministru prezidents Konstantīns Petss parakstīja līgumu. Saskaņā ar to, latviešu bruņotajiem formējumiem būs jāpakļaujas Igaunijas virspavēlniecībai. Igaunijas puse savukārt pēc līguma noteikumiem apņēmās apgādāt latviešu karavīrus ar ieročiem, munīciju, pārtiku un iespēju robežās arī ar naudas līdzekļiem. Līgumā bez vienošanās par apbruņošanu un apgādi iekļāva vēl papildus vienošanos par to, ka „igauņu bruņotie spēki likumīgi atrodas un veic militārās darbības Latvijas Republikas teritorijā”. Pamatvilcienos šis līgums paredzēja sekojošo: pirmkārt, Igaunijas valdība atļāva mobilizēt, formēt un apmācīt Latvijas Pagaidu valdības karaspēka vienības no Igaunijas teritorijā esošajiem Latvijas pilsoņiem (tas attiecās arī uz Igaunijas armijas ieņemtajām teritorijām). Otrkārt, Igaunijas armija var ieņemt tādu pierobežas joslas līniju, kas stratēģisku apsvērumu dēļ būtu nepieciešama Igaunijas dienvidu frontes aizsargāšanai. Treškārt, Valkas – Meizakilas, Valkas – Valmieras un Valkas – Alūksnes dzelzceļš visu karadarbības laiku paliek Igaunijas armijas rīcībā. Noslēgtais līgums ietvēra vēl punktu, saskaņā, ar kuru, „kamēr nebūs sasniegta Limbažu – Valmieras – Smiltenes – Alūksnes līnija, visi latviešu militārie formējumi atrodas Igaunijas armijas virspavēlnieka pakļautībā”. Septītais punkts paredzēja turpmāko teritoriālo piederību līdz galīgai robežlīnijas noteikšanai starp Igauniju un Latviju. Tā nu Igaunijas Republikā (uz laiku) iekļāva agrākos Valmieras apriņķa Meizakilas un Ipiķu pagastus, Valkas apriņķa Sāru, Liellugažu, Omuļu, Lugažu un Laicenes pagastus, kā arī Valkas pilsētu. Astotais no desmit līguma punktiem savukārt noteica kārtību, kādā Igaunijas armijas virspavēlniecības pakļautībā esošie spēki Latvijas teritorijā rekvizīciju veidā tiks apgādāti ar pārtiku, par to maksājot pēc Igaunijas noteiktajām cenām. Šim nolūkam pie pilsētu un apdzīvoto vietu komandantūrām nācās izveidot speciālas rekvizīcijas komisijas, kurās darbojās latviešu un igauņu karaspēka vienību pārstāvji. Lai gan igauņu valdība iepriekš minētajos pagastos un Valkas pilsētā apņēmās ievērot latviešu iedzīvotāju intereses, ne visi Latvijas Pagaidu valdības pārstāvji noslēgto līgumu atbalstīja, pamatoti norādot, ka J. Ramanim un J. Zemitānam nebija pilnvaru slēgt līgumu uz Latvijas teritorijas rēķina.

No bataljona par pulku

Pirmais. Pulkvedis - leitnants Jūlijs Jansons. Valmieras pulka komandieris no 18. II. līdz 1. XI. 1919.g.

Uz noslēgtā līguma pamata Igaunijas armijas virspavēlnieks Juhans Laidoners atļāva Tērbatā formēt vienu kājnieku bataljonu un vienu artilērijas vadu. Abas kaujas militārās vienības nonāca Igaunijas armijas 2. divīzijas komandiera pulkveža Puskara pakļautībā. Par topošā bataljona komandieri 16. februārī (ar pavēli Nr.8.) iecēla pulkvedi – leitnantu Jūliju Jansonu, bet par vada komandieri - virsleitnantu Artūru Dannebergu. Jaunformējamo bataljonu sākotnēji nosauca par I Valmieras bataljonu. Divas dienas vēlāk, 18. februārī, latvieši un igauņi nolēma tomēr formēt pulku, un ar igauņu II divīzijas komandiera pavēli Nr. 28-a uzdeva pulkvedim Jansonam „sākt oficiālo pulka formēšanu un komandēšanu. Kā pirmos pulkā ieskaitīja virsniekus - kapteiņus Paukšēnu un Skreju, virsleitnantus Robežnieku, Kasparsonu, Bielaju un Dannebergu, leitnantus Liepu – Lindi, Brašņēvicu, Grīnbergu, Petaku, Briedi un Akmeni. Saziņā ar Igaunijas kara ministru, kapteinis Zemitāns februāra beigās izsludināja atbrīvotajā Latvijas daļā un Igaunijā Latvijas pilsoņu mobilizāciju. 20. februārī no Tērbatas uz mobilizācijas vietām norīkoja virsniekus: uz Valku virsleitnantu Robežnieku ar leitnantiem Liepu – Lindi un Briedi, uz Rūjienu – kapteini Pēkšēnu, virsleitnantu Dannebergu un leitnantu Petaku, uz Pērnavu – virsleitnantu Bielaju ar leitnantu Grīnbergu. Tērbatas mobilizācijas komisijā aktīvi darbojās kapteinis Skreja, leitnants Brašņēvics un leitnants Akmens. Valkas pilsētā mobilizāciju izsludināja no 25. līdz 27. februārim, bet apriņķī, attiecīgi no 27. līdz 29. februārim. Mobilizēja pilsoņus, kuri uz 1919. gada 1. janvāri vecumā no 19 līdz 40 gadiem, virsniekus, kara ierēdņus, ārstus līdz 48 gadu vecumam. Līdzi bija jāņem uzturs 1 nedēļai, apavi un apģērbs 3 mēnešu vajadzībām, 3 pāri veļas, gultas maiss, sega un 2 palagi. Mobilizācija deva necerēti labus panākumus. Mainīgo frontes apstākļu dēļ tā nevarēja notikt Rūjienā, bet gan netālajos Ķirbēnos. Lūk, kā to aprakstījis kāds vēsturisko notikumu aculiecinieks: „Aizgrābjoši noskatīties, kā veci un jauni pulcējās, lai stātos armijas rindās. Vecas māmiņas svētīja nākamos brīvības cīnītājus. Ziedoja visu karavīriem nepieciešamo.” Valkā iznākošais laikraksts „Jaunā Dzīve” 3. numurā tikpat jūsmīgi aprakstījis mobilizācijas norisi, vēl reiz uzteicot lieliskos rezultātus Rūjienā (domāts Ķirbēnos – preciz. I.Z.). Cīņās par brīvību devās ne vien vīri spēka gados, bet arī 15 – 17 gadus jauni zēni un pat sirmgalvji. Piemēram, kā brīvprātīgais pulkā iestājās 60 gadus vecais Jēkabs Noriņš no Valkas apriņķa Annas pagasta Dastiņu mājām. Vīrus un puišus nosūtīja tālāk iedalīšanai pulkā uz Tērbatu. Pavisam kopskaitā izdevās mobilizēt 60 virsniekus, 1471 kareivi, 1 instruktoru; no tiem Valkā 7 virsniekus, 314 kareivjus, Ķirbēnos 16 virsniekus un 615 kareivjus, Tērbatā 23 virsniekus un 190 kareivjus.

Igaunijas armijas virspavēlnieks. Ģenerālis Juhans Laidoners. Foto 1920. gadi.

Ticība jaunajai Latvijas valstij un tās bruņotajiem spēkiem pieauga ar katru dienu. 1919. gada 9. martā kapteinis Zemitāns ar Igaunijas armijas virspavēlnieka, pulkveža Laidonera atbalstu, panāca stratēģiski svarīgu vienošanos par pulka formēšanu pēc igauņu bataljona parauga, ar rezerves bataljonu un artilērijas bateriju. 10. marta pavēlē Nr. 16. pulkvedis Zemitāns par komandieri iecēla pulkvedi – leitnantu Jūliju Jansonu un uzdeva pulku saukt par 1. Valmieras kājnieku pulku, bet 13. martā Igaunijas armijas virspavēlnieks izdeva pavēli, kurā par pulka oficiālo dibināšanas dienu skaitāms 18. februāris!

Savs karogs! Darināts un dāvināts uz pulka 5 gadu atceri 1923.g. Tad jau pulkam mainīta numerācija - no pirmā tas pārtapis par ceturto kājnieku pulku.

Ingrīda Zīriņa
Valmieras muzejs

VALMIERA UN VALMIERIEŠI. STĀSTS PAR ALEKSANDRU ZEINU 1

Saruna 1
Atbildes 0
  1. Aleksandrs Zeins
  2. Gauja
  3. Stražņiks

Vēsturiski Gauja kā upe un tās krasti ne tikai dzejnieku apdziedāta tikšanās vieta, bet arī būtisks ekonomiskās attīstības faktors, svarīgs pārvietošanās ceļš un iztikas avots. Viens no tiem, kurš pelnīja ikdienas iztiku uz Gaujas – mūsu stāsta varonis Aleksandrs Zeins. Divdesmitā gadsimta sākumā šim enerģiskajam un rosīgajam kungam bija lemts kļūt par tvaika laivas „Stražņiks” kapteini, bet par Zeina māju sauca staltu divu stāvu ēku uz Dzirnavu (mūsdienās Leona Paegles) ielas Valmierā. Jāprecizē, ka vēl pirms kļūšanas par minētās tvaika liellaivas kapteini, viņu cildināja kā labāko sava aroda pratēju visā Gaujas garumā!

Kapteinis Aleksandrs Zeins (pie stūres) iepozē kopā ar pasažieriem uz „Stražņika” 1905. gada 9. oktobrī.

GAUJAS LAIVINIEKS

Jau deviņpadsmitā gadsimta vidū, pēc 1850. gada, latviešu tirgotājs Dāvis Jankavs (1821-1897) uzbūvēja 6 liellaivas preču transportam pa Gauju. Tēva amatu turpināja dēls Pēteris (1843-1927), kuram gan no savulaik apritē esošajām sešām nu bija palikušas vien divas liellaivas… Tās ik dienu kursēja no Valmieras uz Rīgas jūras līci un Daugavu, atpakaļ vedot dažādas Rīgā nopirktās preces un lietas, kuras savukārt līdz dzelzceļa līnijas atklāšanai 1889. gada augustā, šeit nopirkt uz vietas nevarēja. Diemžēl, Gaujai piemērotās seklās liellaivas - garākos un tālākos braucienos pa jūru nebija drošas, tādēļ pārvadājumus Jankavs pārtrauca. 1881. gada pavasarī Gaujas Krāču dzirnavu nomnieks Šmits iegādājās un turēja pie Valmieras tvaika laivu, lai „pierādītu, ka Gauja ir kuģojama upe un baļķi pa viņu nav vaļā (brīvi) pludināmi. Šmits savu nolūku nesasniedza, bet pulksteņu taisītājs Meijers, kā Šmita kuģa kapteinis, sagādāja Valmieras kungiem un dāmām daudz jauku stundu, viņus šai tvaikonītī pa Gauju augšup un lejup vizinādams.” (no skolnieka Jāņa Ansberga atmiņām). Gadsimtu mijā šo jauko tradīciju atjaunoja neviens cits kā Aleksandrs Zeins. Reklāmas sludinājumā laikrakstā „Valmieras Ziņojumu Lapa” (Nr.10., 1901. 26. 05.-1.lp.) lasāms, ka „braucienus ar laivu pa Gauju cauri Vidzemes Šveicei augstcienībā iesaka laivinieks A. Seine, pazīstams arī kā Mummels.” Laivā Zeins varēja uzņemt no 6 līdz 8 personām. Pasažieru labsajūtai laivu vakaros iluminēja (apgaismoja – preciz. I.Z.) ar laternām. Par cenām spriediet, cienījamie lasītāji, paši: upes gleznaino skatu baudīšana līdz Sietiņiezim 3 rubļi, līdz Lodes dzelzceļa stacijai 4 rubļi, līdz Jāņmuižas pārceltuvei 5 rubļi, Raiskuma pārceltuvei 6 rubļi, līdz Meyershof, muižai aiz Cēsīm 7 rubļi, Līgatnes pārceltuvei 10 rubļi, populārākajam galamērķim Segewold jeb Siguldai 15 rubļi, līdz Murjāņu tiltam 20 rubļi. Ja kāds vēlējās nokļūt līdz Carnikavai, tad nācās šķirties no visai ievērojamas summas - 25 rubļiem. Tā, cītīgi krājot rubli pie rubļa, 1905. gadā Zeins nopirka lielāku un tehniski labāk aprīkotu peldlīdzekli pasažieru pārvadāšanai, taču līdzīgi kā viņa priekšgājējiem, nācās rēķināties ar neveiksmīgām vasaras sezonām un finansiāliem zaudējumiem.

Nebija lēti… Vizītkarte ar brauciena cenu rubļos.
Lai visi zinātu! A. Zeina vizītkarte.

UZ DZIRNAVU IELAS

Valmieras muzeja krājumā glabājās Aleksandra Zeina audžumeitas Bertas Jaunozolas (1903-1984) dēla J. Jaunozola rakstītas atmiņas par mājas vēsturi un notikumiem, kuri tajā risinājušies: „Mūsdienās, 1985. gadā, Zeina māja vairs nav saglabājusies, jo sešdesmito gadu vidū tās vietā uzcēla citu, kurā ilgus gadus darbojās sanitāri epidemioloģiskās stacija (pašlaik tajā izvietojas Valsts vides dienesta Valmieras Reģionālā Vides pārvalde -preciz. I.Z.). Senāk tur atradās iekopts liels augļu un ogu dārzs. Virzienā uz Gaujas pusi, apmēram daļēji uz to vietu, kura tagad meteoroloģiskā stacija, stāvēja liela koka māja. Tās apakšējā stāvā atradās sešas istabas ar 2 gaiteņiem. Augšējā bēniņu stāvā bija izbūvētas 2 nelielas jumta istabiņas. Māja piederēja privātīpašniekam Aleksandram Zeinam (Alexander Sein; 1866. 29.05. - 1941. 01.09.). Zeins mira vācu okupācijas laikā, 75 gadu vecumā. Apbedīts Valmieras pilsētas kapos.

Pēc mātes stāstītā, tieši Zeins viens no iniciatoriem, lai uz Gaujas atklātu kuģīšu satiksmi. Taču Gaujas gultņu sēkļi un dažādība nav sekmējuši ūdensceļa veida satiksmi. Audžutēvs veicis gan uguņošanas darbus, gan kungus, vadājis pa Gauju līdz Murjāņu tiltam. Pēdējos dzīves gados valsts iestādes pavēlējušas atbrīvot šajā privātmājā vienu istabu, kur pirms tam bijusi ierīkota veclietu tirgotava. Atbrīvoto telpu kapitāli izremontēja un nodeva dzejnieka Rietekļa rīcībā. Caur viņa istabas diviem logiem pavērās skats uz Gauju. Telpā iespīdēja dienvidu un vakara saule. Dzejnieku apkopa Zeina mājas īrniece Anna Grāpe. Vēl pirms 1941. gada, Zeins pārdeva māju ar visu zemes gabalu Valmieras pilsētas valdei. Noslēdza līgumu ar noteikumiem, ka mājas 2 istabas, tās kreisajā pusē ar palīgtelpām, tiek bezmaksas lietošanā nodotas agrākajam īpašniekam Aleksandram Zeinam ar ģimeni līdz mūža vakaram.

Pilsētas valde sāka intensīvu darbību, lai izpētītu vietu un atrastu kvalitatīvu grants slāni. To atrada toreizējā Zeinu dārza vietā. Tas bijis ar plašiem aveņu un zemeņu stādījumiem. Uz dārzu veda vārtiņi, tālāk celiņš uz māju. A

Pilsētas valde sāka intensīvu darbību, lai izpētītu vietu un atrastu kvalitatīvu grants slāni. To atrada toreizējā Zeinu dārza vietā. Tas bijis ar plašiem aveņu un zemeņu stādījumiem. Uz dārzu veda vārtiņi, tālāk celiņš uz māju. Arī ap māju auguši ogu krūmi. Apkārt dārzam slējās koka sēta. Iela bija bruģēta. Grants bijusi smalka un pilsētai īsta zelta ādere, lai to izmantotu attiecīgām vajadzībām. Darbus veica ar lāpstām, granti ieberot ķerrās. Daļēji uz vietas tikuši lieti arī cementa rori. Vēlāk ierīkoja slēgtu barjeru un grants vedējs tika tikai iekšā ar sarga atļauju. Nedaudz tālāk, kalna pacēlumā stāvēja, un no Gaujas krasta esot bijusi labi redzama mātes audžuvecāku māja. Koka nams nodega 1944.gada septembrī, naktī no 23. uz 24. septembri. Pašreizējās ēkas teritorija atrodas uz krietni zema līmeņa pēc grunts slāņa noņemšanas. Kreiso pusi agrāk sedza vecās kapsētas akmeņu sētas mūris. Visa dārza teritorija veidoja skaistu kopskatu. Labajā dārza krasta malā auga 2 egles. Pa krastu nogāzes gravu varēja nokļūt uz Gauju.”

Par Zeina nāvi Valmieras Dzimtsarakstu nodaļai ziņoja audžumeita Berta, kura dzīvoja turpat pie audžuvecākiem Dzirnavu ielā Nr. 13. Savu bērnu Zeiniem nebija. Ir zināms, ka 1901. gada jūlijā Aleksandrs pie altāra vedis Marri Birnbaumu. Viņam – 35, līgavas vecums nav zināms, vien tas, ka Marri no Rubenes draudzes. Pats Aleksandrs nāca no kuplas ģimenes. Tēvam, Krievijas militārā dienesta zaldātam - igaunim Jānam Zeinam no Vilandes apriņķa vien 24 gadi, kad 1851. gadā vasarā Valmierā laulājās ar gadu jaunāko tautieti Anni Jakobsoni no Zārenhofas (neliela muižiņa 30 verstu no Tērbatas – preciz. I.Z.). Jaunlaulātajiem piešķīra istabu kazarmās. Tajā pasaulē nāca prāvs bērnu pulciņš. Trīs meitas un trīs dēli: Doroteja (1852.), Anna (1854.), Karolīne (1856 - 1862.), Mārcis (1860.), Kārlis (1862 - 1863) un 1866. gada 16. maijā, pēc vecā stila, pastarītis Aleksandrs. Zēns pēc vietējās draudzes skolas beigšanas palika mājās un pelnīja iztiku ar dažādiem gadījuma rakstura darbiem. Vecākā no māsām, Doroteja pēc iesvētībām devās uz tēva dzimteni Fellinu (Vilandi). Vidējā māsa Anna uzsaka kalpones gaitās Burtnieku draudzē. Pamazām izklīda pasaulē arī pārējie brāļi un māsas.

Kopā ar dzejnieku. Dzejnieks Rieteklis 80. gadu jubilejā, 1936.gada 14. februārī. No kreisās: mājas īpašnieks Aleksandrs Zeins, Baltijas Lauksaimniecības biedrības rēķinvede Z. Krūmiņa, vidū – jubilārs, grāmatvedes palīdze M. Krūmiņa

Aleksandra Zeina dzīves izaicinājums – savaldīt un gūt virsroku pār untumainajiem Gaujas atvariem, bija lemts piepildīties. Pateicoties viņa iniciatīvai, upes skaistumu uz viņa vadītā kuģīša novērtēja simtiem valmieriešu un pilsētas viesu. Pieminēsim!

Ingrīda Zīriņa
Valmieras muzejs

“Skaitļu lokos – 96 Johani un 35 Marijas” 1

Saruna 1
Atbildes 0
  1. 1786. gads
  2. Iedzīvotāji
  3. Valmiera
  4. Vārdi
J.H. Broce. Valmieras prospekts no Dienvidu puses 1799.

Gada beigas vienmēr ir rosīgas ar pēdējo darbu apdarīšanu, laba vēlējuma nosūtīšanu, jaunu mērķu sastādīšanu un iepriekšējā gada sasniegumu aprēķināšanu. Savukārt Jaunā gada pirmajos mēnešos parasti tiek publicēta dažāda veida statistika par iedzīvotāju skaitu, finansēm, populārajiem cilvēku vārdiem, pirktākajām grāmatām utt. Dažāda veida uzskaites, atskaites un statistikas zinātne nav nekas jauns. Līdz ar pirmajām sabiedrībām tika veidotas pārtikas, cilvēku, ieroču u.c. uzskaite. Statistikas, kādu mēs to zinām šodien, pirmsākumi ir meklējami 17. gadsimtā Anglijā, kad valdība aizsāka iknedēļas dzimušo un mirušo iedzīvotāju skaita publicēšanu. Vēlāk to attīstīja kāds veiksmīgs tirgotājs, izprotot, ka sabiedrības analizēšana var dot priekšrocības preces tirgošanā.

Meklējot un arī atrodot arvien jaunu informāciju par Valmieras pilsētas un tuvējās apkārtnes vēstures notikumiem, Latvijas Nacionālajā arhīvā izdevās fiksēt vairākas iedzīvotāju uzskaites grāmatas. Pagaidām senākā no tām par 1786. gadu. Grāmata rakstīta 1786. gadā un tikusi papildināta 1796. gadā. Iemesli varētu būt vairāki, pagājuši 10 gadi, tiek ievēlēts jauns pilsētas mērs, nomainās valdība. Iespējams 1796. gadā Valmierā bijusi kāda epidēmija, jo pie vairākiem cilvēkiem atrodams ieraksts – miris/usi 1796. gadā. Vecumi ir dažādi, līdz ar to izslēdzams vecums kā galvenais faktors. Grāmata ir 192 lapas bieza, taču ne katra lapaspuse ir aizpildīta. Arī informācija pie visiem ierakstiem nav vienmērīgi plaša. (1.att.)

Statistikas grāmata sniedz informāciju par cilvēka vārdu, uzvārdu, vecumu, dzimšanas vietu, nodarbošanos, ģimenes locekļiem, dzīves vietu un piederošiem īpašumiem, kas atrodas pilsētas teritorijā. Tomēr, iedziļinoties dokumentā, ar katru mirkli top skaidrs, ka tā sniedz vēl dziļāku informāciju. Mums ir iespēja uzzināt, no cik daudzām uz dažādām vietām ieradušies tā brīža valmierieši, kādi ir bijuši populāri vārdi, kādu uzvārdu īpašnieki dzīvojuši Valmierā, cik vidēji bērni ir bijuši ģimenē, ka ar īpašu atzīmi izdarīts dvīnīšu ierašanās valmieriešu saimē, kāds ir vidējais iedzīvotāju vecums, kādas ir bijušas profesijas utt. Statistikas atskaite uzbur sabiedrības ainu, kāda ir bijusi Valmierā 18.gs. beigās.

Valmieras Iedzīvotāju saraksts. LVVA, 221-1-730, 10.lp.

Cik iedzīvotāju dzīvo Valmierā 1786. gadā? Saskaitot atskaitē sniegtās ziņas - ģimenes galvas, viņu laulātās draudzenes, pašu bērnus un pieņemtos bērnus, statistika mums sniedz skaitli – 493. Tas saskan ar līdz šim pieņemtajiem datiem, ka Valmierā 18.gs. dzīvojuši aptuveni 500 iedzīvotāji. Tomēr skaitlis nav pilnīgs un ir maldinošs. Datos minēti visi bērni, kuri ir dzimuši vai pieņemti ģimenē, taču liela daļa no pilngadīgajiem bērniem pilsētā neuzturas, lai gan viņiem ir Valmieras pilsoņu tiesības. 25 pieauguši bērni ir devušies prom vai pilsētā neuzturas, kas mums sniedz skaitli 468. Lai gan rakstvedis ir bijis diezgan skrupulozs un pilsoņiem ir pierakstīts klāt, ka konkrētā persona vairs nav pilsētā, aizprecējusies, mirusi utt., ir tikpat kā neiespējami izsekot tam, kurā brīdī pilngadīgie bērni paši kļūst par ģimenes galvu. Diemžēl tas rada iespēju, ka kāda persona tiek pieskaitīta divas reizes, jo bieži vien bērnu un vecāku vārdi ir identiski. To varētu identificēt, ja klāt būtu pierakstīts vecums, bet ne visiem šis ieraksts ir veikts. Turklāt dati mums sniedz tikai daļējas ziņas par kalpotājiem, jo uzskaitīti ir tikai vīriešu kārtas kalpotāji. 12 nebrīvie un 8 brīvie kalpotāji. Brīvie kalpotāji acīmredzot nāk no vienas ģimenes, jo visiem ir viens uzvārds – Švēders. Spriežot pēc vecumiem un papildus ziņām, tie ir trīs brāļi – Jēkabs 46.g. (Jacob), Pēteris 40.g. (Peter) un Marts 34.g. (Martz) ar saviem dēliem, par dzīves biedrenēm vai meitām ziņu nav. Nebrīvajiem kalpotājiem ir minēts tikai vārds un vecums. 6 Jāņi (Jahne) 2 Marti (Martz), 2 Mihaeli (Michael), 1 Jēkabs (Jacob) un 1 Kristians (Christian). (2.att.) Kopā minēti 20 kalpotāji. Tātad secinu, ka Valmierā 1786. gadā uzturas aptuveni 488 cilvēki.
Kāds ir vidējais vecums? Statistikas dati sniedz ziņas, cik veci ir atskaitēs minētie ģimenes galvas un to bērni, sievām vecums nav minēts. Sieviešu vecumu iespējams uzzināt, ja viņa pati ir ģimenes galva (atraitne). Tas savukārt ļauj aprēķināt vidējo atraitņu vecums Valmierā. Minētas ir 13 atraitnes, bet divām vecumi nav norādīti. 11 minētām ģimenes galvām sievietēm – vidējais vecums 53.3 gadi.
Ģimenes galvu vīriešu vidējais vecums Valmierā 1786. gadā ir 41.3 gadi, kas liecina par salīdzinoši jaunu vīriešu sabiedrību. Vecākais minētais kungs ir Fjodors Gustavs 78 gadi, tirgotājs, kurš dzimis Rīgā, sieva Lucerija, bērnu nav. Pieder pašuzcelta māja Rīgas ielā, zemes gabalu pārpircis no maiznieka Waldo. Viņam tobrīd Valmierā pieder viesu māja un neliela bode . 1796. gadā fiksēts ieraksts, ka miris agrāk .

Populārākie vārdi? Pēc atskaites ir novērojams, ka populāri ir likt cilvēkiem 2 vai vairākus vārdus. Protams, ir arī tādi, kuriem ir tikai viens vārds. Interesanti ir tas, ka ne tikai dēliem tiek likti tēva vārdi, bet meitām kā pirmais vai otrais vārds tiek likts mātes vārds. Tā piemēram, Johana Gotloba Oblata (34) ģimenē ir bijušas četras Annas. Sieva Anna Marija, pameitas – Anna Kristīne (24), Anna Doroteja (23) un Anna Katrīna (18). Novērojami arī citi līdzīgi gadījumi, kad ir, piemēram, divas meitas abas ir Kristīnes, tikai vienai tas ir pirmais, otrai otrais vārds. Līdzīgi ir ar zēniem, kuriem tiek likti tēva vārdi. Tā Meijenu ģimenē ir divi brāļi – Gotlībs Kristofers (54) un Gotlībs Johans (45).

Vīriešu vārdi populāri vārdi un vārdu salikumi – Johans Fridrihs, Johans Gotlībs vai Gotfrīds, Karli, Ferdinandi un Frederiki. Tāpat ir arī Ernsti, Pēteri, Aleksandri un Ludvigi. Interesants vārds – Justo. Ir arī divi Ābrahami. Ābrahams Johans Pelcs (Peltz) 36 gadi, ieradies no Marienbugas (Prūsijas mūsdienu Polijas terit.). Precējies ar Esteri Elizabeti (dz. Gebišu). 3 bērni – Anna Doroteja (11.g.), Natālija Elizabete (3.g.) un dēls Karls Heinrihs (1.g.). Kurpju meistars, 1795. gadā ievēlēts par tirgus uzraugu.

Sievietēm populāri vārdi un vārdu salikumi – Anna Marija, Katrīna Elizabete, Sofija, Doroteja, Kristīne, Ģertrūde. Tāpat atrodamas Helēnas, Šarlotes, Amālijas, Augustes, Evas. No interesantajiem vārdiem – Rosina un Vendelīna. Ir arī viena Irīna Ivanovna Fjodora sieva. Ieradusies kopā ar vīru no Jaroslavļas apgabala (Krievija). Četri dēli – Semens, Ivans, Afanasjevs un Grigorijs. Vīrs pieder militārajām aprindām.

Nebrīvo kalpotāju saraksts. Kreisajā pusē Vārds un vecums, labajā, kuram pilsonim kalpo. Latvijas Valsts Vēstures arhīvs. 221-1-730, 54.lp.

Kādas profesijas pārstāvji mīt Valmierā? Katram pilsonim pierakstīta klāt nodarbošanās un/vai kādreiz bijis kāda pakļautībā. Ir atrodami ieraksti par piederību kādai ģildei vai cunftei. Ieraksti, ka vienmēr strādājis pats pie sevis vai ir partneris kādā tirgošanās kompānijā. Līdz ar to ļoti daudziem ieraksts – tirgotājs. Neprecizējot, kādu preci tieši tirgo. Valmierā bijušas trīs skaistumlietu – rotaslietu tirgotavas. Trīs ģimenes nodarbojušās ar pārtikas tirdzniecību. Vairāki galdnieki, mēbeļu meistari, krēslu un gultu meistari. Maiznieki, dzirnavnieki. Metāla apstrādātāji, vara meistari un griezēji, 2 zelta un sudraba meistari (ieradušies no Tartu). Ādmiņi, jostu un sedlu meistari. Cepuru, hūšu un parūku meistari. Rātes pārstāvji (pie brāļiem Karla Gotfrīda (31.g.) un Fridriha Gustava (43.g.)Kajseriem (Keyser) ieraksts Brālis juniors 1787. gadā kļūst par birģermeisteru – pilsētas rātes vadītāju ), advokāti, ziņneši, pastnieks, grāmatveži, rakstveži. Stiklinieki, celtnieki, mūrnieki. Valmierā šajā laikā dzīvojis arī ērģeļmeisters Andreas Šteins (34.g.), kurš kopā ar savu sievas tēvu 1780. gadā uzbūvēja vecās Sv. Sīmaņa baznīcas ērģeles. Dzīvo šeit ar ģimeni, sievu Juliannu un trīs bērniem. 1796. gadā ieraksts papildināts, ka ģimenei pievienojušies vēl trīs bērni. Par sievas tēvu ziņu nav. Minēti arī dažāda ranga kārtībnieki, piemēram, ugunsdzēsēji. Interesanti, ka nav minēts neviens garīdznieks. Divi aptiekāri, valmieriešiem jau zināmais Reihenavu uzvārds, bet šajā brīdī jau aptiekas īpašniece ir atraitne Vilhelmīne Reihenava (46.g., dz. Reicharde), aptieka vecās pils vietā. Kā arī Johans Frīdrihs Nīčmans (42), kura aptieka atrodas uz St. Pēterburgas ielas. Nīčmanam papildus ieraksts, ka tirgo attīrītu vasku. Minēts arī viens ķirurgs Johans Mihaels Brandts (40.g.) dzimis Valmierā.
No kurienes ieradušies 18. gs. valmierieši? Valmieriešus iespējams iedalīt septiņās lielās grupās. 1. Valmierā dzimušie, 2. tie, kuri ierodas no mūsdienu Vācijas teritorijas (Lībeka, Braunšveiga, Kēnigsberga, Greifsvalde, Štrālzunde, Meklenburga, Šlēsvigas un Holšteinas apgabals, Saksijas apgabals, Zālfelda, Hanovere, Kvedlinburga, Izenburga, Lineburga), 3. mūsdienu Polijas teritorijas (Gdaņska un citas Pomerānijas pilsētas), 4. Zviedrijas (Stokholma, Kalmara, citiem minēts tikai, ka no Zviedrijas), 5. Krievijas (St. Pēterburga, Jaroslavļas apgabals), 6. no citām mūsdienu Latvijas pilsētām (Rīga, Valka, Limbaži, Mītava mūsdienu Jelgava, Kurzeme); 7. mūsdienu Dienvidigaunijas (Tartu, Vīlande). Ir arī pārstāvis no mūsdienu Austrijas – Zalcburgas, Nīderlandes – Briges, Lietuvas - Mēmeles un Norvēģijas – Kristiānijas mūsdienu Oslo. Nav iespējams noteikt no kurienes ieradušies kalpotāju kārtai piederošie cilvēki. Tāpat ir vietas, kuru nosaukumi ir tik ļoti mainījušies, ka tos vēl nāksies precizēt.

Šī nelielā ieskata noslēgumā jāsecina, ka Valmieras sabiedrība bijusi diezgan raiba. Gan Valmieras pilsoņu dzimtās vietas, gan amata prasmes. Arī vecuma ziņā atšķirtības ir ievērojamas. Vecākais pilsonis Fjodors Gustavs - 78, pilsone Marija Elizabete Faustina - 75, jaunākais pilsonis Johans Gotlobs Dīce - 1 un jaunākā pilsone Anna Doroteja Cake - 20 nedēļas. Šodien Valmierā var redzēt arvien vairāk dvīņu ratiņus, arī 1793. gadā valmierieši iepazīstas ar ādmiņa Tančera ģimenes dvīņu meitenēm Mariju un Elizabeti.
Lai cik dažādi būtu 18. gs. Valmieras pilsoņi, viņiem visiem kopīga bija dzīve Valmierā. Nākamās Valmieras iedzīvotāju statistikas grāmatas mūs ieved jau 19. gadsimtā.

Liene Rokpelne
Valmieras muzeja vadošā pētniece

Ziemassvētku epizodes 1

Saruna 1
Atbildes 0
  1. Bellaccord
  2. Eņģeļu mati
  3. Iepirkšanās drudzis
  4. Ziemassvētki

Ziemassvētku laikā man gribētos padomāt un padalīties ar Valmieras muzeja krājuma materiāliem. Nereti sabiedrības atmiņa ir īsa, ar to domājot, ka aizmirstās procesu priekštecība. Atmiņās pagājušais laiks iegūst citu nokrāsu, bet procesi, kas noris šodien, nereti šķietas sveši vai pavisam nesen aizgūti, varbūt kādam nepieņemami vai šķietamai vispāratzītai tradīcijai nepiederoši. Šoreiz neliels vizuāls ieskats jeb epizodes, kā tika svinēti Ziemassvētki 20. gs. pirmajā pusē.

Valmierietī 20. gs. 30. gadu otrajā pusē raksturīgi īpaši tematiskie ziemassvētku izdevumi, kuros kā neatņemama sastāvdaļa bija Austrumu draudzes mācītāja uzruna, informācija par to, cik trūcīgo bērnu apdāvināti svētkos, kā arī dzejas rindas. Pēdējā lapā lasāmi vietējo uzņēmēju un tirgotāju apsveikumi. 1939. gadā lielākā aktualitāte ir Kārļa Ulmaņa 40 gadu darba mūža jubileja. Tobrīd svarīgi arī Somu karš pret Padomju Krieviju un jaunbūves Valmierā.
Tolaik laikrakstus tāpat kā šobrīd internetu, pārpludina reklāmas un saukļi par labākajām dāvanām, publikācijas par to, ka jāapdāvina trūcīgie un jānes prieks ikkatrā mājā. Atzīmēts, ka Sabiedriskās palīdzības komiteja, kuru vadīja pašvaldības vadītāja sieva A. Ruģēna kundze, piemēram, 1939. gadā izskatījusi 271 grūtdieņu lūgumu, kam piešķiramas dāvanas. Šādas ziņas bija ikgadējas.

Briedes skolas skolēni pie eglītes ar Starptautiskā Sarkanā Krusta dāvanām 1926. gadā

Bet ko un kāpēc dāvināt ziemassvētkos? Visām Eiropas tautām vismaz pēdējo pārsimts gadu laikā ir nostiprinājušās tradīcijas kaut ko dāvināt Ziemassvētkos. Veiksmīgi paslēpušies aiz kristiešu leģendas par Sv. Nikolaju, kurš, dzīvodams 4. gadsimtā Bizantijā, bijis dāsns un devīgs pret trūcīgajiem, tirgotāji izplata savas preces. Varētu sacīt, ka mūsdienu modernajā kultūrā dāvināšanas prieks ieguvis citu jēgu un pārvērties par iepirkšanās drudzi . Lai arī dažviet dzird ļaudis sakām, ka tā ir pēdējo gadu (gadu desmitu) iezīme, nākas iebilst, ka tas nu gan nav nekas jauns. Jā, mainījies ir medijs. Ja mūsdienās šīs reklāmas saņemama televizora ekrānos un interneta uzlecošajos logos , tad preses laikmetā 20. gs. pirmajā pusē šo uzdevumu veica laikraksti. Katrs tirgotājs tad papulējās savu preci reklamēt kā vispiemērotāko dāvanu svētkos. Piemēram, Valmierā kādreiz labi zināmā Dūņa grāmatuapgādniecība 1923. gada Ziemassvētkos kā labākās dāvanas ieteica jaunas grāmatas, piemēram, Viļa Plūdoņa Dzīve un dzeja. Antoloģija vai Ed. Veidenbauma Kopoti raksti . Grāmatas nopērkamas cenu amplitūdā no 50 līdz pat 400 rubļiem atkarībā no grāmatas biezuma un iesiešanas veida. Atgādinu, ka Latvijas rublis, ko kā vienīgo maksāšanas līdzekli noteica 1920. gada martā, savukārt apgrozībā tas bija līdz 1925. gada aprīlim. 500 rubļu naudaszīmes turpināja lietot un mainīt arī vēl 5 gadus pēc tam.
Par iepirkšanās drudzi jau 20. gadsimta sākumā raksta mūziķis un komponists Jānis Mediņš (1890-1966), atceroties darbu mūzikas preču veikalā Rīgā ap 1910. gadu:
„Pirms Ziemassvētkiem arvien bija daudz darba gramofonu nodaļā, un man tad vajadzēja palīdzēt aparātu pārdošanā. Sevišķi grūti bija iesaiņot toreizējo gramofonu tauri, kas bija veidota kā konuss. [..] šajā lielajā Ziemassvētku laika iepirkšanās drudzī mēs, veikala darbinieki, netikām laisti uz mājām, bet mums deva vienu rubli, lai ejam turpat tuvumā uz Jāņa pagrabu paēst.”

Kur svinēt svētkus? Vai tie ir ģimenes svētki, vai tomēr svinēt publiski? Lai gan visbiežāk par karnevālu un masku baļļu mēnesi izvēlējās februāri, arī Ziemassvētku laikā tematiskās ballītes nebija nekāds izņēmums. Valmieras Latviešu biedrībā Ziemassvētkos parasti notika gan svētku koncerts, gan arī balle. Arī 1937. gadā otrajos Ziemassvētkos Valmieras Latviešu biedrības namā notika koncerts un Svētku balle. Avīzē lasāms, ka turpat Ziemeļlatvijas teātrī 31. datumā ikviens tika aicināts uz veca gada izvadīšanu un jauna sagaidīšanu ar raibu teātra programmu un jauna gada balli . Valmieras muzeja krājumā glabājas liecības par šiem svētkiem. Bet, protams, fiksētas arī liecības par ģimeniskiem svētkiem un kopā sanākšanu arī darba kolektīvos.

Masku balle Ziemeļlatvijas teātrī 20. gs. 30. gadu nogalē.
Ģimeniski svētki. Profesora Kārļa Ābeles (1896-1961) sieva Elza ar bērniem: Maiju (vecākā), Kārli un Zaigu, 1939.gada Ziemassvētkos

Ar ko gan atšķiras Eņģeļu mati no Nāru matiem?
Slavenā skaņuplašu fabrika Bellaccord – electro 1936. gadā uzsāka jaunu ražošanas nozari – Ziemassvētku rotājumus. Tās īpašnieks Helmars Rudzītis atmiņās raksta, ka līdz tam visi ražojumi nākuši importā no ārzemēm un, ka Bellaccord bijuši pirmie jauno eņģeļmatu ražotāji Latvijā. Tālāk gan viņš pats arī skaidro, ka No ārzemēm ieveda lētas, resnas vara stieples, VEF tās izstiepa tievas, bet Bellaccord fabrikā tās pletēja plakanas un galvanizēšanas vannās pārklāja ar plānu sudraba kārtu. Tāda galvanizēšanas iekārta, kāda bija Bellaccord , citur neesot bijusi, kas gan to vairs pateikts. Rudzītis raksta, ka darbu pie rotājumu ražošanas uzsākuši jau augustā, lai no “eņģeļu matiem” gatavotu vītnes, zvaigznes, čiekurus un citus greznojumus. Rudzītis arī atceras, ka lielākais izplatītājs bija jaunais Armijas Ekonomiskais veikals.
Man gan neizdevās atrast nevienu Bellaccord reklāmu, kas vēstītu par šo produktu, toties Rudzīša atmiņās minētie citi importieri reklamējās uz nebēdu, piedāvājot visdažādākos rotājumus svētku eglītei.

12.16.1936. Jaunākās Ziņas

Par Ziemassvētku rotājumiem vēl jāpiebilst, ka Valmieras muzeja fotogrāfijas par 20. gs pirmās puses eglītes rotāšanas tradīcijām vēsta to, ka populāras bija svecītes, dažādas virtenes, arī eņģeļmatu virtenes, iespējams, Bellaccordā ražotās…

Īpatnējs un pieminēšanas vērts ir svētku noformējumus Kokmuižas kora Ziemassvētku sarīkojumā 1926. gadā. Eglītes rotā mazi Latvijas karodziņi. Vai cerību un pārdomu laikā būtu vieta arī patriotismam? Kāpēc gan nē…

Kokmuižas koris 1926. gada Ziemassvētkos

Valmieras muzejs savā krājumā glabā desmitiem ziemassvētku apsveikuma kartītes. Tajās attēlotais pārsvarā ir nemainīgs arī pirms 20. gs 20. – 30. gados. Eņģeļi, ziemas ainavas, mazi bērni, dāvanas, dabasskati. Interesantākās ir datētas vēl no Krievijas impērijas laika pirms Pirmā pasaules kara. Piemēram, 1911. gadā sūtīta apsveikuma kartīte, uz kuras drukātais svētku dzejolis nu nepavisam nešķiet priecīgs un pacilājošs. Lūk, fragments no tā:

“Tur kur sirmās māmuliņas
Dēlu kapus as’rām lej
Turpu, turpu vēja spārniem
Mana dziesma celies, skrej.”

Kartīte, 1911.g.
Kartīte Augustam Šmitam 1910. g.

Turpretī Ziemassvētku apsveikums Augustam Šmitam pat pirmajā brīdī mulsina, jo kartītes attēls vēsta nevis par gaidāmo svētku tematiku, bet gan par to, ko rakstītājs novēl saņēmējam. Sūtītāja ir kāda Augusta no Harbinas. Vēlējumā rakstīts šādi: “Esi sveicināts priecīgos ziemas svētkos. Tāpat arī daudz laimes nākošajā jaunā gadā; novēlu apprecēties un būt laimīgam.”
Visu, kas apsveikumā teikts, lasītājiem novēl arī Valmieras muzeja kolektīvs.

Alberts Rokpelnis
Valmieras muzejā

Divas Sarkanās Valmieras 1

Saruna 1
Atbildes 0
  1. Brīvais vārds
  2. Caucis
  3. Eduards Radziņš
  4. Jānis Tauniņš
  5. Sarkanā Valmiera
  6. Valmieras pilsētas dome

Kad pirmoreiz dzirdēju šo skanīgo, bet šķietami nievājošo apzīmējumu Sarkanā Valmierā, pirmās asociācijas raisījās par padomju laiku, kad jēdzienu lietoja pozitīvā nozīmē, un tā izcelsmi saistīja ar 1905. gada revolūciju, kurā saskatāmi sarkano ideju aizmetņi. Tas palīdzēja ideoloģiski leģitimēt Padomju Latvijas eksistenci vēlākos gados. Novadpētniecības un revolucionāro tradīciju klubs Sarkanā Valmiera u.tml. padomju perioda artefakti nodrošināja jēdziena plašo tirāžu sabiedriskajā diskursā, veicinot režīma ideoloģijai labvēlīgu semantiku sabiedrības uztverē. Kad nesen, caurskatot kādus internetā publicētas padomju Valmieras attēlus, uzdūros komentāriem par Sarkano Valmieru, nolēmu atvērt šo jautājumu diskusijai. Lūk, mans un daži citi viedokļi par šo jautājumu.

Vimpelis. Dāvināts pūtēju orķestrim Signāls 20. gs. 70. gadu beigās.

Pirmkārt, jāatceras, ka jēdziens ir hronoloģiski senāks un plaši lietots presē jau Latvijas Republikas demokrātijas posmā. Otrkārt, jēdziens sākotnēji apzīmējis sociāldemokrātu partijas un ar to saistīto organizāciju darbību Valmierā 20. gs. 20. gados, nevis 1905. gada revolūcijas laikā. Šis priekšstats ticis konstruēts vēlāk padomju gados.

No 1921. gada līdz pat 1934. gadam vairākums Valmieras domnieku bija sociāldemokrāti, tāpēc tautā to dažkārt dēvēja par Sarkano Valmieru. Lai arī sociāldemokrātu pašvaldība nebija saistīta ar aizliegto komunistisko partiju, nereti nacionālā spārna pārstāvji publiskajā telpā pārmeta sociāldemokrātiem tīšu nesaimnieciskumu un politisku manipulāciju ar saviem vēlētājiem. Notika sīva cīņa starp sociāldemokrātu vadīto pilsētas valdi un aktīvā nacionālisma pārstāvjiem, kas publiskajā telpā konstruēja mītu par Sarkano Valmieru, kā vietu, kur tiek apdraudēta Latvijas kā nacionālas valsts pastāvēšana. Galvenais arguments publikācijās minēta sociāldemokrātu partijas līderu turība, kas pretrunā ar strādniecības un vienlīdzības principiem.

Nedaudz par nacionālo kustību: Vēsturnieks Uldis Krēsliņš, Latvijas 1920. – 1930. gadu labēji ekstrēmo organizāciju pētnieks uzsver, ka svarīgi šīs organizācijas dēvēt ne par fašistiem, kas dažkārt nekritiski un vulgarizēti tiek darīts, atsaucoties uz līdzīgām ideoloģiskām nostādnēm fašisma dzimtenē Itālijā, ne par galēji labējiem, galēji ekstrēmiem u.tml., jo tas rāda neviennozīmīgu ekstrēmisma pakāpi. Precīzāk būtu šo ideoloģiju dēvēt par aktīvo nacionālismu, jo tā sevi identificēja paši organizāciju biedri. Pirmā organizācija bija Latvju nacionālais klubs, bet kopumā līdz 1934. gadam pastāvēja vismaz 12 oficiālas organizācijas vai biedrības. 20. gs. 20. gados bieži notika fiziskas sadursmes un pat slepkavības starp Latvijas Nacionālā kluba jeb LNK (vai ar to saistītu organizāciju) biedriem un Sociāldemokrātu jauniešu organizāciju Strādnieku sports un sargs jeb t.s.SSS jeb Siseņi, kā viņus dēvēja nacionālās organizācijas.

Sociāldemokrātu reklāmas 1931. gada pilsētas valdes vēlēšanās. Fonā sociāldemokrāta Eduarda Trēziņa veikals

Interesants viedoklis par jēdziena rašanās iemeslu un vainīgajiem atrodams laikabiedru atmiņās. Valmieras apriņķa valdes priekšsēdētājs Gothards Ādolfs Caucis atmiņās skaidro sarkanās Valmieras fenomenu, nepārāk glaimojoši izsakoties par saviem biedriem apriņķa valdē. Viņš norāda uz, viņaprāt, zemo inteliģences līmeni un paklausību sociāldemokrātu partijas vadības norādēm. Arī Caucis lielu nozīmi Sarkanās Valmieras tēla radīšanā piedēvē sociāldemokrātam Eduardam Radziņam. Caucis raksta: “Visus viņus komandēja viņu lielais biedrs Eduards Radziņš – deputāts visās Saeimās. Šis kungs sevi dēvēja par “strādnieku”, lai gan fizisku darbu nekad nebija strādājis. [..] Viņa nopelns bija, ka marksisti tur vairojās kā holēras baciļi un pilsēta dabūja vārdu “sarkanā Valmiera”. Šis dīvainais “strādnieks” mīlēja greznību, lepni ģērbās, ziemā nēsāja dārgu zvērādas kažoku, brauca otrās klases vagonos un stiprinājās pirmklasīgos restorānos. [..] Savā ceļasomā viņš vadāja franču konjakus un garšīgas uzkodas, ar ko braucot mielojās pats un mieloja arī mūs. Šai ziņā viņš bija džentlmenis, naudas tam netrūka, un arī pašam piederēja savs nams Valmierā. “

Caucis arī kā vienu no laikraksta Valmierietis uzsākšanu 1929. gadā min preses viedokļu vienpusību 20. gadu beigās Valmierā, kam bijis nepieciešams pretspars. Tolaik Valmierā iznāca avīze Brīvais Vārds , kuras redakcija bija pilsētas valdē sociāldemokrātu paspārnē. Tas piešķīra sarkanu krāsu visai valdei. Caucis atmiņās ironizē: “Man Valmierā esot visi notikumi tika sīki aprakstīti un izanalizēti Valmieras trīskrāsainajā presē: baltajā Valmierietī, rozā Valmieras Avīzē un sarkanajā Brīvajā Vārdā"

Vēl viens no redzamiem Valmieras pilsētas valdes kritiķiem publicistikā bija Jānis Tauniņš , kurš ar pseidonīmu Helmars Brauns publicēja rakstus par dažādām sociālām netaisnībām, politisko pretinieku ķildām, sociāldemokrātu pasivitāti un pārmetot apzinātu nolaidību saimnieciskos jautājumos Valmierā. Sociāldemokrātu vadīto pilsētas valdi viņš dēvēja par Sarkanajiem kungiem , tādejādi veicinot mītu par sarkanajiem Valmierā . (Skat. manu rakstu iepriekšējā Valmierietī) Interesanti, bet vēl 1925. gadā Tauniņš visai pozitīvi vērtēja Valmierā notiekošo, rakstot, ka pirms dažiem gadiem Valmierā sastopamā žūpība izskausta, pateicoties policijas rīcībai. Viņaprāt, nepieciešams žūpības apkarošanas likumu papildināt vēl ar punktu par aizliegumu tirgot stipro dziru tirgus dienās, lai novērstu kaušanos un citas nekārtības. (Jaunā Balss , 1925. gada 24. novembrī). Tomēr, spriežot pēc viņa retorikas presē 20. gadu otrajā pusē, viņš piederējis aktīvā nacionālisma strāvai. Tauniņš gan nav redzams starp pazīstamākajiem nacionālistiem starpkaru posmā, kas varētu liecināt, ka viņam simpatizēja ideoloģija, bet viņš pats bija atturīgs aktīvai rīcībai. Žurnālists Tauniņš Radziņa romānā Valmieras klusās ielas apraksta sociāldemokrātu mītiņu Valmierā:
“Ieradās vadoņi, glīti ģērbušies un labi nobarojušies dažādo objektu īpašnieki – Radziņš, Menders, Buševics un mazāki Valmieras gariņi. [..] Pie galda nostājās Radziņš un atklāja sapulci. Uzaicināja nodziedāt internacionāli. Visi piecēlās un atsedza galvas. Tikai Helmars un viņa domubiedri palika sēžam un neatsedza galvas šai Padomju bada himnai, zem kuras skaņām strādnieki tiek dzīti spaidu darbos.[..]. Vārdu ņēma E. Radziņš. [..] Uzņēmēji, lūk, esot galvenais strādnieku posta cēlonis. Vajagot vēl reiz ievēlēt Saeimā viņus, sociāldemokrātus, tad viss tas izbeigšoties. [..] Tad lauku pelēkiem baroniem atņemšot mājas, bet, kas tad strādās pelēko rūķu vietā, to viņš nepateica.[..]”

Valmieras pilsētas dome 1931. gadā. Eduards Radziņš sēž pie galda 1. no labās.

Distancējoties no dažu laikabiedru negatīvā vērtējuma, jāatgādina, ka Eduards Radziņš (1886 – 1968) bija ievērojams Latvijas politiķis demokrātijas periodā. Satversmes sapulces, 1., 2., 3. un 4. Saeimas deputāts, bijis Valmieras pilsētas galva, bet laikā līdz 1934. gadam darbojies Valmieras pilsētas valdē, bijis arī tās sekretārs. Darbojies kā aktīvs sociāldemokrātu partijas interešu aizstāvis Valmierā un Valmieras apriņķī. Viņam pārmests sarkanums 20. – 30. gados, kas pēc Ulmaņa apvērsuma viņam maksāja amatus, jo uz laiku viņš tika arestēts kā režīma pretinieks. Pēc Otrā pasaules kara arī padomju vara saskatīja bijušo sociāldemokrātu darbībā režīma pretiniekus, tāpēc Radziņš tika represēts un izsūtīts uz Sibīriju. Atgriezies Latvijā 1956. gadā, viņš dzīves nogali pavadīja Valmierā, kur 1968. gadā mira.

Gan Caucis, gan Tauniņš uzsver, ka sociāldemokrātu līderi ar viltu piesaistīja sev vēlētājus, solot utopiskas pārmaiņas viņu dzīvēs, kaut gan paši nebija ar viņiem vienas kārtas. Vai tad tas ir kas aizliegts demokrātiskā pasaulē? Labam politiķim taču jābūt populistam, lai sasniegtu pasaules virsotni. Lai vai kā pēc Kārļa Ulmaņa autoritārā apvērsuma, kad tika apturēta gan Pērkoņkrusta un citu labēji radikālo organizāciju, gan Latvijas sociāldemokrātiskās strādnieku partijas darbība, mīts apsīka līdz atdzimšanai pēc Otrā pasaules kara un no tā izrietošajām vairākkārtējām ideoloģisko nostādņu maiņām.

Gribas teikt, ka jēdziena Sarkanā Valmiera semantika izgājusi apli un atgriezusies pie sākotnēji tai piemītošās negatīvās konotācijas. Tikai nu vairs nostalģisku kariķējumu un nosodījumu nebauda sociāldemokrātu līderi un līdzskrējēji, bet gan atmiņas un neskaidra apjausma par padomju ideoloģijai ērtiem saukļiem jēdziena patieso izcelsmi un jēgu ieliek vienpusīgā skatījumā.

Alberts Rokpelnis
Valmieras muzeja vēsturnieks

Kas skanēja Beverīnā, kas Valmierā 1

Saruna 1
Atbildes 0
  1. Beverīna
  2. Etnogrāfiskā kokle
  3. Muzicēšana
  4. Rata lira
  5. Stabule
  6. Tromba marina
  7. Valmieras pils

Dažas hipotēzes, pārdomas un minējumi par muzicēšanu 13.-16.gs.

Lai gan varētu šķist, ka par šo tēmu var runāt gari un plaši, tomēr nekā daudz ko stāstīt nav. Arheoloģisku pierādījumu par to, ka Valmieras pils vietā pirms mūra pils būtu bijusi kāda senāka apdzīvotība, nav un visticamāk, ka nekad neizdosies šo vietu saistīt ar kādu konkrētu pirmskristietības apmetni, piemēram, teiksmaino Beverīnas pili. Bet, distancējoties no jautājuma par to, vai bija un kur bija, vēlos izklāstīt dažus faktus un hipotēzes par to, kas ir izpētīts par muzicēšanu Beverīnas pilī Valmieras pilī viduslaikos.
Indriķa Livonijas hronikā (Heinrici Cronicon Lyvoniae) par latgaļu un igauņu kauju pie Beverīnas 1208. gadā rakstīts:
“Priesteris, daudz nedomādams par igauņu uzbrukumu, uzkāpa uz pils aizsargsienas un, kamēr citi cīnījās, skandināja, lūgdams Dievu, mūzikas instrumentu. Bet barbari, dzirdēdami melodiju un spalgo instrumenta skaņu, rimās, jo savā zemē tādu nebija dzirdējuši.”

Pūšaminstrumentu nevar vienlaicīgi spēlēt un dziedāt. Maz ticams, ka igauņi bungas nepazina, tāpēc mūzikas vēsturnieki uzskata, ka Beverīnas pilī tika skandēts stīgu instruments. Tam bijis jābūt pietiekoši skaļam un iepriekš nedzirdētam . Mūzikas vēsturnieki un organologi uzskata, ka hronikā lasāmais ir pirmās rakstītās ziņas par stīgu mūzikas instrumentiem Latvijas teritorijā. Bet, kas tad bija šis stīgu instruments?

Muzikologs Joahims Brauns savulaik aizstāvēja ideju, ka Beverīnas pilī spēlēta Tromba marina – jūras taure. Stīgu lociņinstruments, kuras īpašais konstrukcijas balstiņš un spēles veids piešķīra skarbu, taurei līdzīgu skaņu. Tādēļ to izmantoja taures vietā signālu noraidīšanai viduslaiku kuģniecībā. Tomēr uzreiz rodas jautājums, kā un kāpēc šāds Rietumeiropā un specifiski kuģniecībā izmantos mūzikas instruments būtu nonācis Beverīniešu rokās. Varbūt ar tirdzniecības sakariem? Ja tā, tad kāpēc neredzam šī instrumenta plašāku pielietojumu citviet Livonijā?

Attēls no grāmatas Ancient European Musical instruments, 1941.
Tromba marina – mūsdienu atdarinājums, Valmieras muzeja inventārs. A. Rokpeļņa foto, 2017.
Rata lira. Valmieras muzeja inventārs, A. Rokpeļņa foto, 2017.

Pēdējā laikā dzirdēts arī kāds cits mūzikas vēsturnieku viedoklis, ka Beverīnas pilī spēlētais mūzikas instruments bija Rata Lira. Rata lira pazīstama Eiropā kopš 11. gadsimta. Sākumā kā garīgais instruments, bet drīz vien nonāca klejojošo dziesminieku rokās, tādejādi teorētiski tas varēja nokļūt pat vistālākajos Eiropas nostūros. Tā popularitāte periodiski un viļņveidīgi redzama dažādās Eiropas valstīs, bet Latvijā neliela interese par to, šķiet, rodas tikai mūsdienās. Tas ir stīgu lociņinstruments, ar koka disku. Ratam rīvējoties gar stīgām, rodas nepārtraukta skaņa. Ir gan dūceņa jeb burdona stīgas, gan melodijas stīgas. Nereti mūzikas instruments attēlots viduslaiku zīmējumos. Bieži vien uztverts kā ekvivalents leijerkastei, piešķirot tam tirgus un izpriecu nokrāsu. Mūsdienu etnomuzikologs Ivars Hermanis uzskata, ka rata lira varētu būt ieceļojusi arī Livonijā jau kristianizācijas sākumposmā un ka tieši šis instruments spēlēts Beverīnas pilī. Šo instrumentu ir iespējams spēlēt un vienlaicīgi dziedāt, radot īpatnēju, metālisku skaņu. Diemžēl nav konkrētu ziņu par kādas rata liras pielietojumu Latvijas teritorijā viduslaikos. Popularitāte Rietumeiropā nekādi nepierāda tā esamību arī Livonijā.

Atgādināšu, ka arheoloģisku pierādījumu par stīgu instrumentu eksistenci un pielietojumu viduslaiku Valmierā vai Livonijā vispār nav. Un tas ir loģiski, ņemot vērā apstākli, ka organiski materiāli (koks, šķiedras, dzīvnieku orgāni u.tml.) fiziski nesaglabājas līdz mūsdienām. Fakts, ka Livonijas norieta posmā 16. gs. otrajā pusē karadarbības rezultātā Valmiera vairākkārt stipri cietusi, degusi un iznīcināta, tikai piešķir šim apgalvojumam papildus svaru.

Lasot šīs rindas, kāds varētu aizrādīt, ka, meklējot eksotisku mūzikas instrumentu, esmu apmaldījies Pauku priedēs un aizmiris mūsu pašu tradicionālo mūzikas instrumentu – etnogrāfisko kokli . Jā, Ausekļa dzejolī “Beverīnas dziedonis” tas taču skaidri pateikts:

“Augstu, augstu vaļā logā
Vaidelotis parādās:
Sirmiem matiem, baltu bārgzdu,
vaidu kokles rociņā.

Strinkšķēja kokles,
Dziedāja vecais,
Igauņiem vāles
Iz rokām šļuka;”
Auseklis, 1876

Zīmējuma fragments no Lutrela psalterija (Luttrell Psalter) Britu Bibliotēkā, (1325 – 1340)

Par spīti vilinājumam aizrauties un noticēt, nevajadzētu aizmirst, ka romantisma ērā uzburtā kaujas aina pie Beverīnas pils atainota caur dzejnieka iztēli un balstoties uz laikmeta ideāliem. Tā neatspoguļo zinātniskas pētniecības rezultātā definētas muzicēšanas tradīcijas Austrumbaltijā 13. gs. sākumā. Idejas par kokles spēli jau 12. – 13. gs. Latvijas teritorijā ir, bet tās ir vairāk hipotētiskas un uz analoģijām kaimiņzemēs balstītas, pirmkārt, tāpēc, ka tiešu lietisku pierādījumu nav. Otrkārt tāpēc, folkloras materiāli nesniedz tik senus mūzikas instrumentu raksturojumus vai detalizētas un datējamas ziņas par tiem. Tas nozīmē tikai to, ka arī šī tēze ir tikpat (ne) pierādāma, kā abas iepriekš minētās.
Līdzīgs romantisma laika piemērs ir 19. gadsimtā tapušais F. L. Maidela zīmējums, kurā attēlots Igauņu uzbrukums Beverīnai. Attēlā redzamais mūzikas instruments vizuāli atgādina arfu, liru vai arī Igaunijā populāro instrumentu Hiiu kannel . Tas pēc izskata ir lirai līdzīgs instruments, bet tiek spēlēts ar lociņu.

F. L. Maidela zīmējums, 19. gs. Avots: www.letonika.lv

No Beverīnas pils pārceļamies uz mūra pili. Vai zinās, ko un kā muzicēja Valmierā un Livonijas ordeņa pilī 13. gadsimtā? Apdzīvotība pie pils un baznīcas veidojās tipiski viduslaikiem. Tomēr Valmiera kā Livonijas mazpilsēta nevar pretendēt uz daudzpusīgu izklaides un kultūras dzīves bagātību viduslaikos. Pagaidām pētnieku vidē nav arī plašāk pieejami dokumenti par šiem jautājumiem, bet arheoloģiskie pētījumi pierāda gan amatniecības, gan tirdzniecības klātbūtni. Savulaik atrasti arī daži mūzikas instrumenti. Zināms, ka dažkārt labs amatnieks spēj darināt arī mūzikas instrumentus. Kopš 14. gs. Valmierā konstatēta tāltirgotāju klātbūtne. Iesaiste Hanzas tirdzniecības sistēmā un ciešie sakari ar Vācijas pilsētām ļauj izteikt minējumu par iespējamām Eiropas tendencēm Livonijas pilsētās, arī Valmierā. Bet arī tās ir tikai hipotēzes un aptuvenības. Rakstīto avotu trūkums, bet pašu instrumentu trauslums un fiziskā priekšmetu trūkums saistāms ar Valmieras daudzkārtējo degšanu un organisko materiālu nenoturību pret pūšanas un degradēšanās procesu gadsimtu gaitā.
Savukārt Valmieras pilī ir atrasti 6 vargāni (arī vargani, vargas), kas nepārprotami liecina par to, ka pilī muzicēts. Īpaši interesanta ir viena atrastā putna kaula stabulīte ar 5 skaņas caurumiņiem. Šie priekšmeti apskatāmi arī Valmieras muzeja pastāvīgajā ekspozīcijā. Stabule un vargāni nav unikāli laikmeta atradumi, jo tādi atrasti arī citās Latvijas viduslaiku pilīs. Tas varētu nozīmēt to, ka muzicēšana Valmieras pilī bija līdzīga kā citviet. Minētie instrumenti ir salīdzinoši vienkārši, dažkārt saukti par bērnu vai nabagu instrumentiem savas vienkāršās uzbūves un materiāla dēļ. Vargāns kā tradicionāls tautas mūzikas instruments ir plaši izplatīts gan Āzijas zemēs, gan arī viduslaiku Eiropā. Ja piekrītam arheologu Tatjanas Bergas un Māra Atgāža secinājumiem par kaula apstrādi Valmierā, tad var uzskatīt, ka kaula stabulīte darināta uz vietas Valmierā. Ja pieejama dzelzs, tad arī vargānu pēc parauga var izgatavot jebkurš kalējs. Par citiem instrumentiem informācijas nav.

Valmieras muzeja ekspozīcijā apskatāma putna kaula stabulīte ar 5 skaņas caurumiņiem, kā arī daļēji saglabājies vargāns. A. Rokpeļņa foto, 2017.

Valmierā kā Livonijas ordenim piederošās zemēs pozicionētā pilsētā, domājams, ievēroja dažādus ordeņa reliģiskos rituālus. Bet, vai tikai? Ņemot vērā Hanzas tirgotāju un amatnieku klātbūtni, gribas domāt, ka arī laicīgās izklaides nebija svešas. Šie daži atradumi pilī liecina ne vien par muzicēšanu pilī un pilsētā, bet arī apstiprina jau agrāk viduslaiku pētnieku izteiktos viedokļus par Livonijas ordeņa brāļu laicīgajām izpriecām, pilīs ne reti fiksētām ne tikai garīgām, bet arī laicīgām un izklaidēm. Pilnīgi reāli varēja būt situācijas, ka pilī uzturas kādas ar garīdzniecību nesaistītas personas, piemēram, muzikanti jeb spēlmaņi. Šī ļaužu kategorija bija neiztrūkstoša sastāvdaļa viduslaiku pilsētā, kur nemitīgi tika svinēti kādi svētki. Liela daļa reliģisko svētku ārpus baznīcas sienām pārtapa jautrās dejās, dziesmās, ēšanā un dzeršanā. Pētījumos par dzīvi viduslaiku pilsētās mēdz uzskaitīt dažādus laikmeta instrumentus kā dūdas, arfas, fīdeles u.tml., tomēr par šo skaņu rīku izmantošanu Valmieras pilsētā pagaidām varam izteikt tikai minējumus.
Pārskatot 15. gadsimta Vācu ordeņa statūtus, 28. punktā minēts, ka ordeņa bruņiniekam jāizvairās no piedalīšanās kāzās un citos svētkos, kur notiek uzdzīve. Noteikts arī, ka, ejot uz tirgu, ilgi tur nevajadzētu uzkavēties darīšanu kārtošanai. Tie, protams, ir vispārīgi noteikumi, kas tikai netieši saistīti ar Valmieru. Par muzicēšanu vai dziedāšanu ordeņa statūtos īpašu atrunu nav. Un maz ticams, ka kādreiz izdosies atklāt dokumentus, kas atklātu informāciju sadzīvi un izklaidi Valmieras pilī viduslaikos. Jebkurā gadījumā šoreiz paliek vairāk uzdotu jautājumu, nekā atbilžu, kas paver iespējas tālākiem pētījumiem un plašākai diskusijai. Dažkārt laba ir arī noraidoša atbilde, jo vismaz apstiprina to, kā nav!

Alberts Rokpelnis
Valmieras muzeja vēsturnieks