Tā raksta dzejnieks Kārlis Skalbe ceļojuma piezīmēs „Pa dzimtenes ceļiem”, aprakstā par Beverīnu. Mūsu leģendāras pils Beverīnas meklējumos tieši Zilais kalns minēts, ka vecāka tās atrašanās vieta.

Klāt vasara un atvaļinājumu laiks, Līgo/Jāņu stiprais laiks, kad mēs dodamies dabā to apbrīnot un smelties tajā spēku. Teikām, nostāstiem apvītais Zilais kalns ir simbols tautas brīvībai, nemirstībai un arī mūsdienās tā ir vieta, kur var smelties un atjaunot spēkus.

Tautas teikās, nostāstos Zilajā kalnā esot bijusi svētā birzs, kur Jāņos sapulcējās visa tauta. Te svinēti arī citi tautas svētki un it īpaši Labrenči, kad no malu malām ļaudis gājuši uz kalnu pateikties svētajai ugunij. Dzejnieka Andreja Pumpura eposā "Lāčplēsis" Zilais kalns attēlots kā visas tautas sanāksmju vieta. Līgo vakarā te kopā sanākuši Lāčplēsis, Laimdota, Spīdala, Lielvārdis un citi varoņi.

Zilais kalns pazīstams arī kā iecienīta zīlēšanas un ziedošanas vieta. Daudzām pasaules tautām ir nostāsti par Mēness akmeni (vai Grāla Kausu), gudrības un pārticības simbolu, kuru joprojām meklē. Kā stāsta sēļu teika, tad Mėlynas/Mēļais/Zilais/Silais/Sirmais akmens guļot 120x80 cm dziļumā netālu no Senā Zintnieka kalna (Seno Žynio) - Cibērijas līdzenumā Pasvales rajonā. Tādi akmeņi esot arī vietās ar šādu nosaukumu, arī Zilajā kalnā.

10 - 15 km zonā ap Zilo kalnu atrodas daudzi kultūrvēsturiski objekti, kas minēti gan teikās, gan nostāstos, gan tiek saistīti ar sakrālajām lietām.

Tiek uzskatīts, ka nosaukums "Zilais kalns" ne tik daudz saistīts ar īpašības vārdu "zils", bet gan ar lietvārda sakni "sil" vai "zil", kas būtiski saistīta ar vārdu "zīlēt", vārdu „syla” lietuvieši lieto, lai apzīmētu gudrības spēku.

Zilaiskalns tiek minēts arī kā raganu pulcēšanās vieta. Tā popularitāte saglabājusies arī pēc kristietības ieviešanas. 14. gs. kalnā, pieminot Lietuvas dižkungaiša Ģedimina izglābšanos pēc nomaldīšanās, te ticis uzstādīts stabs. Ģedimins esot teicis, ka šeit esot visu baltu tautu robeža un uzlicis kalnā akmeni. Interesanti, ka šī Mujānu pagastā saglabājusies leģenda sasaucās ar Lietuvas Sēlijā stāstāmo par valdnieka Ģedimina gājienu gar Salotes* un Salacas upju krastiem. Kunigaistis Ģedimins esot zinājis, ka pienāks baltu tautām krituma laiks, tāpēc viņš savā baltu zemē stiprajās vietas licis svētus akmeņus, lai tie mūs sargātu un palīdzētu izturēt. Tas noticis 1332. gadā un vēl valdnieks teicis, ka pēc 666. gadiem (1998. g.) tautā piedzims zēns, kas būs nākamās Baltu tautu valdnieks.

Joprojām kalnā atrodas viens no akmeņiem - upurakmens ar mākslīgi veidotiem iedobumiem.

Nostāstos minēts arī Zviedrijas karalis Kārlis XII, kurš esot gribējis Zilo kalnu izmantot militārām vajadzībām, bet pret to protestējuši ne vien vietējie iedzīvotāji, bet sācis gāzt ilgstošs lietus, kas neļāvis karaspēkam kalnam piekļūt. Rakstu avotos liecina, ka 17. un 18. gs. slepus no kristīgās baznīcas vietējie zemnieki Zilā kalnā apglabāja savus piederīgos. Šo tradīciju apstiprina arī arheoloģiskie izrakumi, ko 1874. gadā veica K. Grēnvigs, bet 1973. g. I. Cimmermane. Izrakumos iegūtas liecības par 16.- 17. gs. apbedījumiem. Pēckara paaudzes nostāstos daudziem cilvēkiem Zilais kalns bieži saistās ar tautā leģendārās Zilākalna Martas vārdu.

Latvijas Pirmās Republikas laikā Zilaiskalns ir iecienīta ceļotāju apmeklēšanas vieta. 1933. g. izdotajā tūrisma ceļvedī „Apmeklējiet Valmieru” rakstīts:” „Mujāņu pagastā stāv zilā miglā tīts Zilais kalns, jeb Zilas kalni, vēlāku tā saukto dievkalnu cilnis, paceldamies 129 metrus virs jūŗas spoguļa. Kā milzis šis kalns izceļas no apkārtējiem purviem ar saviem Dievu kalniem, Ķikus un Oļu kalniem, Lauvu kalniem, Langvardiņiem, Stabjānīšiem u.c.”… līdzās šai vietai stāv kalniņš, kā cukura galva, kur agrāk bijis svētais avots, kā ūdeņi visas kaites, sevišķi acis spējuši dziedināt. Še arī Jāņos dedzināja svētos uguņus, kas sauca apkārtni uz svētkiem un no šejienes atskanēja vara taures, uz ko tad no mājas uz māju tika atbildēts ar uguņiem un taurēm…” Gandrīz identiski ceļvedī aprakstītā Jāņu līgošana Zilā kalnā notikusi vēl 20. gs. 30. gados! Bet jau 1940. gadā „Valmierietis” par Līgo svētkiem rakstīja: „…šogad Jāņi Zilā kalnā bija klusi….”

1962. g. P. Kampara un L. Liepnieka sagatavotajā ceļvedī „Tūrisma ceļvedis pa Valmieru un tās apkārtni” rakstīts: „Te guldīts lībiešu varonis Imanta, kas 1198. gadā vasarā kaujā pie Rīgas nodūra otro Livonijas bīskapu Bertoldu. Šo teiku izlietojis Garlībs Merķelis varoņteikai „Vanems Imanta” un A. Pumpurs dzejolim „Imanta”.”

1973. gadā G. Rauzāna un A. Kleina ceļvedī „Valmiera” aprakstā par Zilo kalnu atstāstīta leģenda par Imantu un rakstīts, ka te „.. netālu sākta plaša lauksaimniecības rūpnieciskā kompleksa celtniecība. Tajā ietilpst kūdras melases (paredzēta jauda 6700 t gadā) un lopbarības rauga (paredzētā jauda 1500 t gadā) ražošanas uzņēmumi, kā arī moderns cūku nobarošanas lieljaudas komplekss. Strauji augošajam Zilā kalna strādnieku ciematam 1961. g. tika piešķirtas pilsētciemata tiesības”.

2001. g. bukletā „Valmiera un Valmieras apkārtnē” aprakstā par Zilo kalnu teikts: „…kā pagāniska kulta vieta tas minēts iepriekšējos gadsimtu baznīcu dokumentos. Bet ko stāsta pats kalns? Svētkalnos apkārtējā pasaule ir saistīta ar kosmosā valdošiem spēkiem un kārtību. Šim nolūkam bija vajadzīgs nolīdzināts laukumiņš, kas simbolizē sakārtotu zemes virsu. Zilā kalnā virsotnē šāds laukumiņš ir ziemeļu pusē, tā ir debess un Dieva valstības puse…jaunākajā vēstures posmā Zilaiskalns atradies latgaļu Imeras zemē, tādēļ tas glabā gan latgaļu, gan lībiešu pēdas.”

Dzejniekiem, rakstniekiem, māksliniekiem Zilais kalns bijis radošas iedvesmas un pārdomu par savas tautas likteņi vieta. Dižgars Rainis saka: „Kad Imants nau bijis, - tad viņš būs.”
(KR 14,97.) un vēl „Imanta top celts no tautas. Kas naida spēks? Kas grib, lai Imanta guļ? Bailīgie, melnie vai dogmatiķi – kosmopolīti?” (KR,14 107.)

Daudziem ļaudīm gan senāk, gan tagad dodoties apceļojumā pa dzimto zemi, apmeklējot senču pilskalnus, pārņem prieka gaidās un īpašas sajūtas.
Lai šajā stiprajā Laikā ejot uz stipra spēka vietu - Zilo kalnu - Jums arī ir prieks, iedvesma nākamajiem darbiem un stipras domas! Līgo!

* Salote –Ziemeļu Lietuvas upe (īpašība salakt, t.i. salasīt).

Regīna Valtenberga
Valmieras Novadpētniecības muzeja vēstures speciāliste

„Gauja, priežu meži, dziednieciskais minerālūdens, vasaras sporta iespējas, ērta satiksme, plaša apkārtne. Tālās senatnes un tuvāko notikumu atmiņas, Gaujas, Abula, Salacas gleznainie krasti un krāšņie vēri, sirmais Burtnieku ezers, noslēpumainais Zilais kalns, varenie svētozoli – lūk, Valmieras priekšrocības, kas Jums jāpazīst. Nāciet, Valmiera Jūs gaida! [..]” : tā iepazīties ar pilsētas un tuvākās apkārtnes vēsturi aicināja Mūzikas un Tūrisma veicināšanas biedrības izdotais ceļvedis „Apmeklējiet Valmieru” (1933).

Valmiera kā kūrvieta

Trīsdesmito gadu otrajā pusē, popularizējot pilsētas zaļo veidolu, nesteidzīgo dzīves ritmu un senatnes valdzinājumu, ar vietējās pašvaldības finansiālo atbalstu tika rasti līdzekļi tūrisma attīstībai. Sakoptā pilsēta ar savu minerālūdeni, moderno pirti (dziedniecisko iestādi), upe ar baltajiem smilšu sēriem, - sniedza visplašākās iespējas katra izvēlei„ [..] Valmiera atrodas uz Gaujas abiem krastiem, un viņā daudz dārzu, parku un apstādījumu, kā: pilsētas valdes nama dārzs, Vecpuišu parks, Jāņparks, brīvprātīgo ugunsdzēsēju parks, Stāvie krasti, Dīvala leja ar mežu, Valterkalniņš, Putriņas leja ar mežu, to padara par vienu no skaistākajām Latvijas pilsētām un kopā ar Gaujas daudzajām peldvietām dod patīkamu atpūtu iedzīvotājiem un vasaras atpūtā atbraukušiem zaļumniekiem.[..].” (Latvijas pilsētas valsts 20 gados. Rakstu krājums ar visu Latvijas pilsētu aprakstiem un attēliem. Rīga, 1938.)

Divdesmito gadu beigās un trīsdesmito gadu sākumā Valmieras vārds arī itin bieži parādījās lielākajos tā laika Latvijas preses izdevumos – „Brīvajā Zemē” un „Jaunākajās Ziņās”. Īpaši lasītāju pieprasīts „Brīvās Zemes Ilustrētais Pielikums”, kurā bieži tika publicēti raksti par Valmieras, draudžu un pagastu vēsturi, kuru autors, valmieriešiem un vidzemniekiem labi zināmais sabiedriskais darbinieks Hermanis Enzeliņš (1867-1953) un 20. – 30. gados populārākais ekskursiju vadītājs.

Baltijas lauksaimniecības biedrības priekšnieks Enzeliņš atrada laiku ne vien biedrības vadīšanai, lauku darbiem savās dzimtas mājās Kauguru pagasta „Mičkēnos”, bet arī savai sirdslietai – novadpētniecībai. Pateicoties tieši viņa nenogurdināmajai enerģijai, ar mūsu pilsētas un novada vēsturi iepazinās simtiem interesentu. Ekskursanti no visas Latvijas uz mūsu pusi tālu ceļu mēroja arī brīvdienās vai svētku dienās.

Vēstures pieminekļi, celtnes, dabas jaukumi pilsētā un apkārtnē

Kādi tad bijuši tolaik iecienītākie tūristu galamērķi? Ko paši „savām acīm” viesi gribēja apskatīt? Te nu jāteic, ka piedāvājums ļāva izvēlēties sev sirdij tuvāko un tīkamāko. Bez jau piedāvātajiem apskates objektiem pilsētā, viesi pārnakšņojot kādā no viesnīcām vai tūrisma veicināšanas biedrības naktsmītnēm Dzirnavu ielā 7, varēja doties tālāk uz „Kauguru muižu un Kaugurvēri (2 km), Valmieras muižu un Iršu parku (2 km), Jumaras leju, Zilo kalnu (12 km), Burtnieku ezeru (22 km), Sietiņa iezi (16 km).” Tūrisma veicināšanai pilsētas pašvaldība ierīkoja un uzturēja „ērtu tūristu mītni Gaujas ielā 7 un virs pilsētas augstās ūdens rezervuāra ēkā - skatu torni, no kura ļoti labi pārredzama ne vien pilsēta, bet arī tās plaša apkārtne”

1937. gadā izdotajā Vanagu Kārļa „Ceļvedī pa dzimto zemi” (I. daļa: Vidzeme) Valmierai bija atvēlēta speciāla nodaļa ar vēsturisku izklāstu, pilsētas plānu un sīkām instrukcijām, „kas jāredz Valmierā un tās tuvākajā apkārtnē, atkarībā no laika”: Autines pilskalns jeb Valterkalniņš, Ordeņa pils drupas, Svētā Sīmaņa baznīca, Jēra kalns. Latviešu biedrības nams uz senā Tērbatas bastiona, ūdenstorņa skatu laukums un elektriskā stacija, Valmieras dabiskā minerālūdens avota aka pie stacijas, un netālu no tās atklātais (1937.) piemineklis Kauguru nemieros kritušajiem zemniekiem. Jāapskata arī kritušo varoņu piemineklis Brāļu kapos (1923.) un atgriežoties atpakaļ dzelzceļa stacijā, turpat blakus esošais Gaides saiešanas nams (0,5 km), vecākais Latvijā”.

Tālava sauc

Latvijas brīvvalsts pēdējos gados, pateicoties H. Enzeliņa iniciatīvai un finansiālajam ieguldījumam, tika realizēta vēl kāda iecere, kas piesaistīja ne vien Baltijas vēsturnieku, bet atkal arī tūristu un preses uzmanību Valmierai. 1937./1938. g. tika organizēti arheoloģiskie izrakumi, ar mērķi – atrast teiksmaino Beverīnu! Lai gan izrakumi ordeņa pils laukumā neapstiprināja hipotēzi par Valmieru kā varbūtējo Indriķa hronikā minētās Beverīnas pils atrašanās vietu, pilsētas budžeta ieņēmumos „senvēstures meklējumi” ienesa jūtamu peļņu, jo „senās Tālavas brīvības garu „vēlējās gandrīz ikkatrs sevi cienošs latvietis.

Lai popularizētu Valmieru kā nacionālā tūrisma galamērķi, izveidoja Tālavas senatnes pētīšanas biedrību (1938.) un izdeva rakstu krājumu „Tālava sauc” (redaktors Jānis Vesets, izdevniecība „Valmierietis”, 1938.).

Izskaņā

Valmierā varēja baudīt ne tikai pieminētos dabas jaukumus un skatīt vēstures pieminekļus. Sporta draugus gaidīja jaunais stadions (1938). Dažs labs arī nemaz neslēpa, ka tālu ceļu vien braucis, lai pats savām acīm redzētu, kā trenējas „zelta puisis”, olimpietis, slavenais soļotājs Jānis Daliņš.

Lieliska ideja savulaik izrādījās arī Gaujas svētki (1937-1939), kuri ātri vien kļuva par neatņemamu vasaras piedāvājumu. Šķērsojot tiltu un iebraucot pilsētā, daudzo viesu uzmanību saistīja arī īpašā „rozīnīte” – Gaujas labajā krastā izveidotais uzraksts „Valmiera”. Tūrisma nākotnes redzējumu un ekonomisko izaugsmi apliecināja jaunuzceltā lepnā divstāvu viesnīca „Tērvete”.

Traģiskie 1940./41. gada, režīmu maiņas, 2. pasaules kara notikumi neļāva tolaik Valmierai kļūt par vadošo reģionālo kūrorta un tūrisma pilsētu un tikai, pārdesmit gadus vēlāk, varam atkal teikt – Nāc! Valmiera Tevi gaida!

Ingrīda Zīriņa
Valmieras Novadpētniecības muzeja vēstures nodaļas vadītāja