Sign in
Sign up
Zurbu – a worldwide network of local history websites
About Zurbu
Sort by
  • time default
  • message update time

ValmieraPavasari gaidot 1

Topic 1
Replies 0
  1. Gauja
  2. Kazu krāces
  3. Pavasaris
  4. Plūdi
  5. Rātsupīte
  6. Tilts
  7. Āži

Senākos laikos

Pie Gaujas. Kazu krāces, 1920 tie gadi.

Viltīgā un nepastāvīgā Gauja arī agrāk bieži vien mainījusi savu virzienu, nesot savus ūdeņus līdz tam neiezīmētos virzienos uz pilsētas kartes. 19. gadsimta 30. un 40. gados, kad „ [..] Gauja pie Valmieras sāk strauji grauzt savu labo krastu, it īpaši augšpus baznīcas, tas uztrauca ne vien apdraudēto namu īpašniekus, bet arī baznīcas un draudzes priekšniekus”. (Enzeliņš H. Skati Valmieras pilsētas, draudzes un novada pagātnē. Valmiera, 1932.). Draudīgā ūdens jautājums tiek diskutēts vairākas konventa sēdes: tā, piemēram,1839. gada 28. septembra sēdē, rūpīgi spriests un runāts par „baznīcai no Gaujas puses draudošajām briesmām”. Sēdes dalībnieki nolemj uzklausīt lietpratēju spriedumu šinī lietā. Nākošajā, 16. oktobrī konventa sēdē Liepmuižas īpašnieks Panders ierosinājis, ka „pirms ceļ aizsargmūri pie krācēm, jānoskaidro Gaujas krasta zemes sastāvs zem baznīcas. Ja baznīca stāvot uz māla pamatnes, tad par krasta nogrūšanu nebūtu ko baidīties”. Konventa dalībnieki gan atzinuši, ka „neviens nevar galvot par to, ka baznīca nav apdraudēta. Gaujas strāvu un virzienu varētu grozīt, ceļot pret krācēm dambi, vai arī par jaunu uzvedot akmeņus tur, kur Gauja caur viņu pazušanu savu virzienu mainījusi. Vai arī būtu rokams grāvis caur Valmieras muižai piederīgo Dīvaliņa pussalu, kas Gaujai dotu citu, pilsētai un baznīcai nedraudošu gaitu? ”.

Cik vīru, tik gudru galvu un viedīgu padomu un upes iegrožošanas darbi top par nebeidzamu strīdus objektu vēl nākošos desmit gadus. Beidzot 1850. gadā nolēma sākt pievest akmeņus dambja celšanai un jau tā paša gada maijā, toreizējais baznīcas priekšnieks, Dūķeru muižas īpašnieks Šulcs griežas pie rātskunga, būvuzņēmēja Jakoba Varhūzena – par Gaujas dambja celšanas darbiem.

Ledus iešana Gaujā

Tā bijis, bet visos laikos – pavasaros ar nepacietību vienmēr gaidīta „ledus iešana”. Kā tas noticis, uzzinām kādreizējā valmierieša, Jūlija Ekarta (Julius Wilhelm Albert von Eckardt; 1836-1908) darbā „Vidzemes klusumā”. Viņa atmiņas par Valmieru pirmoreiz iznāca 1867. gada kalendārā „Rigasche Almanach”, bet latviskais tulkojums lasāms Vācu kultūras biedrības izdotajā rakstu krājumā „Senā Valmiera” (1994.). Atšķirīgi laika pārnesē, protams, personāži. Mūsdienu ugunsdzēsības un glābšanas dienesta brašos vīrus savulaik vienā personā sekmīgi aizvietojis sparīgs un rosīgs vecais „admirālis” jeb vietējais podnieks, „ [..] kurš dzīvoja tieši upes krastā un varēja uzskatāmi nodemonstrēt savas personas neaizvietojamību. Dienu un nakti viņš bija nomodā un pelēkā jakā un trānotos zābakos tērpies, „diriģēja” ledus iešanu, kā arī gādāja par to, lai untumainā straume neaiznestu krastā nokrautās malkas grēdas, un savlaicīgi brīdināja par upes līmeņa strauju celšanos. Kad pēdējais ledus gabals bija nozudis, sākās brīvās pludināšanas laiks, un atkal vecais admirālis bija visu šo darbību vidū, ar savām divām laivām kuģoja pa upi un skaļā balsī uzbrēca plostu vadītājiem zemniekiem, kad tie nevērīgi izdarījās bīstamajā šaurumā pie krācēm, vai koku zagļiem, kas nevarēja atturēties no kārdinājuma un šādā veidā atjaunot savus malkas krājumus. Tādus viņš nesaudzīgi nodeva augstākai instancei – policijas rātskungam un sekretāram. Vakaros viņš ieradās „Musē” (Muse - tolaik pilsētas un tuvējās apkārtnes vāciešu kultūras biedrība un burtiskā tulkojumā nozīmēja „vaļas brīdis” – I.Z.), lai pēc grūtiem amata pienākumiem apsīkušos spēkus atjaunotu ar punša glāzi un vēstītu par veiktajiem varoņdarbiem.”.

Kā cīnījās pret plūdiem

1922. gada pavasaris. Gauja pārbauda tilta izturību.

Uzceļot tiltu 1865. gada rudenī, atkal pievērš uzmanību krācēm. Lai pasargātu tiltu no ledus – ceļ āžus (trīsstūrveida koka izvirzījumus ledus šķelšanai – I. Z.). Pie krācēm pāri Gaujai uzbēra dambi, izveidojot mākslīgo ūdenskritumu, ar kura palīdzību ledu sašķēla mazākos gabalos. 1922. gada pavasara lielie plūdi valmieriešiem atnesa īpaši daudz raižu, jo pamatīgi apgrūtināja pilsētnieku nokļūšanu uz dzelzceļa staciju. Applūdušas daļēji atsevišķos posmos bijušas ne vien Stacijas un Mazās Stacijas ielas, kā arī vēl dažas upei tuvākās ieliņas un dārzi. 1924./1925.g. tika lemts, kā rīkoties, lai tas neatkārtotos un turpmāk atkal neciestu pašvaldības un pilsoņu privātīpašums. 1926. gadā uzbēra jaunu dambi, pa vidu atstājot brīvu ceļu plostiem. Ar laukakmeņiem nostiprināja dambi upes labajā krastā. Darbi notika inženiera Šņores vadībā. Cilvēku roku veidotās Kazu krāces veidoja tā, lai aizturētu Gaujas straumi no pilsētai tuvā labā krasta izgraušanas. Lai to īstenotu, 1929. gada vasarā pilsētas pašvaldība ierīkoja krasta aizsargtačus.

Padomju gados krāces oficiāli dēvēja par Gaujas krācēm. Tikai atmodas sākumā valmierieši atkal sāka lietot veco, Kazu krāču nosaukumu.1986. gadā tur uzcēla airēšanas slaloma bāzi. Gan dambja nostiprināšanai, gan dambja celtniecībai izmantoja laukakmeņus, granti, smiltis. Izcirta krūmus, virsū uzbēra melnzemi un apkārtni apzaļumoja. Ka daba, neskatoties uz ne uz kādiem tehniskiem nodrošinājumiem, var viegli gūt virsroku, - redzējām un piedzīvojām 2010. gada pavasarī, kad gandrīz visa krācīšu ieplaka atradās zem ūdens.

Palu aiznestais

Ar ormani uz staciju. Mazā Stacijas iela 1922. gada pavasarī.

1937. g. izbūvēja pirmo stacionāro kājnieku tiltu pār Rātes upīti, kas savienoja Bruņinieku ielu ar jauno tirgus laukumu. Tilta garums 67,85 metri, augstums 15 metri, izmaksa Ls 11.000. Pilsētas pašvaldība arī aktīvi meklēja risinājumu jautājumam, kuram gan bija sezonāls raksturs. Gandrīz katru gadu, pavasara plūdos, straujie upītes palu ūdeņi aiznesa kārtējo tiltiņu, kas savienoja kalniņu ar Lucas ieleju. Tad nu tiem, kas gribēja pārkļūt otrā pusē - jāmeklē laiva vai jānogaida, kamēr, noplokot ūdens straume, atkal varēs pāriet pāri laipai. Tas radīja neērtības ne vien tās puses pastāvīgajiem iemītniekiem – burkānciemiešiem, bet arī pilsētniekiem, kas devās garākās pastaigās uz Stāvajiem krastiem. Par drošu audzēkņu nokļūšanu mācību vietā raizējās arī netālās divgadīgās lauksaimniecības skolas pārzinis Jānis Ruģēns. Jāprecizē, ka uz telpām Lucas muižā skola pārcēlās jau 1928. gadā. Punktu ieilgušajām pilsētas tēvu (domnieku) un skolas pārstāvju diskusijām - būt vai nebūt tiltam, pielika 1931. gada Gaujas bagātīgais pavasara ūdeņu pienesums. Problēmu beidzot veiksmīgi atrisināja, uzceļot koka tiltu no pamatīgi tēstiem baļķiem.
Bet pagājušā gadsimta septiņdesmitajos gados upīte tiek vēl pie diviem jauniem tiltiem! Kā pirmais (1970.) top tilts, kas šo upes krastu atkal savienoja ar tirgus laukumu. Uzceltais (1971.) otrais dzelzsbetona tilts nu deva iespēju valmieriešiem un visiem interesentiem baudīt vietējo pašdarbības kolektīvu, Rīgas aktieru un iemīļoto dziedātāju sniegumu. Vai vienkārši ballēties, uzvelkot labākās kurpes, mērojot visīsāko ceļu uz Kultūras un atpūtas parka brīvdabas estrādi!

Izskaņā

Kā Venēcijā. Ar laivu pārvietojoties 1956. gada pavasarī.

Gaujas plūdu vēsturiskā apskatā godpilnā pirmā vieta noteikti būtu piešķirama 1956. gada pavasara dižplūdiem, kurus vēl tagad atceras gados vecākie Pārgaujas iedzimtie un savulaik rūpkombinātā (no 1960. g. Valmieras mēbeļu kombināta) strādājošie. Ūdens pienesums bijis tik negaidīti dāsns un varens, ka nācās krietni palauzīt galvu, lai bērni tiktu uz skolām, bet sievas un sievasmātes uz slimnīcu, tirgu, veikaliem, u.t.t. Ar garajiem gumijas zābakiem vien nebija līdzēts. Izpalīdzīgākie vīri neliedza izmantot arī savas laivas, lai pilsētnieki nokļūtu līdz Stacijas ielai! Dažs paspējis pat nolūkot sev otro pusīti , iejūtoties pārcēlāja lomā, jo abos Gaujas krastos dzīvojis daudz skaistu meiteņu…

Tāds izrādās bijis Latvijas pavasaris pirms piecdesmit pieciem gadiem. Kāds tas būs šogad? Gaidīsim.

Iespaidīgi. 1956. gada plūdi Pārgaujā. Skats uz kādreizējo Krasta, tagadējo L. Laicena ielu.

Ingrīda Zīriņa
Valmieras muzeja vēstures nodaļas vadītāja

ValmieraŪdens spēks 1

Topic 1
Replies 0
  1. Elku saliņa
  2. Gauja
  3. Lucas kalns
  4. Rātsupīte
  5. Svētupīte
  6. Zaķu saliņa
  7. Ūdens
Vecākā no zālēm ūdens,
Krāču putām, burvju vara.
Radītājs pats pirmais burvis,
Dievs ir mūsu dziedinātājs.

Tik vienkārši, skaisti un nozīmīgi par ūdeni saka Kalevalas eposa galvenais varonis, „viedais vecais Veinemeinens”.

Mums valmieriešiem ir labi: 8 kilometrus caur ”Mazām” un „Kazu” krācēm tek „sudrabiņu sijādama” Gauja. Tur var gan ūdeni pasmelt, gan savākt krāču putas. Ūdens sudrabainais mirdzums slēpj burvju spēku; sniedz prieku un barību dvēselei, vaigu skaistumam noder krāču putas.

Gaujas ūdens kādreiz tiešām bija zāļu tiesa, bet mūsdienās mēs vairs neuzdrošināmies tās ūdeni dzert nevārītu. Žēl, jo lai cik tīrs neizskatītos no krāna plūstošs ūdens, garīgi tas ir piesārņots, tāpēc ka satur informāciju par piesārņojumu un šai informācijai pievienojas arī cilvēku emociju ūdenī atstātie nospiedumi. Mūsdienu cilvēks ir zaudējis spēju atšķirt emocionāli piesārņotu ūdeni no tīra, turpretī dzīvnieki izvēlās (ja ļauj izvēlēties) avota, vai citu tīru ūdeni. Pētījumi rāda, ka ūdens prot lasīt mūsu emocijas un vārdus, tāpēc pirms iedzeram malku pilsētas ūdens der to mīļi uzrunāt, vēl jo labāk uzdziedāt. Valmierieši daudzās lietas iesākuši kā pirmie Latvijā. Pirmie arī sanācām pie Gaujas, lai tai atvainotos par pāridarījumu, dziedājām dziesmas, kaisījām ziedus Gaujas svētkos. Nozīmīgi būtu Valmieras pilsētas svētkus atkal veltīt Gaujai.

Pilsētās ūdens noiet garu ceļu no dabiskā avota, bieži vien veido noslēgtu sistēmu, ciklu. Dabiskās vides priekšrocība ir tā, ka lai cik liels arī nebūtu piesārņojums, ūdenim, atgriežoties dabiskajā vidē, piemīt brīnumātras spējas pašattīrīties un atjaunot sākotnējo dzīvības programmu. Arī Gaujas ūdeņi, kad palīdzējam gan fiziski, gan garīgi tos attīrīt kļuvuši dzidrāki.

Ap 70% cilvēka ķermeņa sastāv no ūdens un lai organisms izdzīvotu, ik dienu mums vajadzīgi pāris litri ūdens. Mūsu ir daudz, ūdens uz planētas arī daudz, taču saldūdens katru gadu paliek mazāk, pie tam tas kļūst aizvien netīrāks.

Svētupītes ieteka Rātsupītē.

Izsens avota ūdens tiek uzskatīts par labu, dziedinošu. Valmieriešiem ir zināms nostāsts par kādreiz netālu no Elku saliņas Lucas gravā guldzošu avotiņu, kurš tika uzskatīts par dziedinošu, svētu, no kura (vai caur kuru) tecējusi Svētupīte. Apkārtnes ļaudis nākuši dziedēt acu kaites. 20. gs. 80. gados Svētupīte bija gandrīz kļuvusi sausa, sāka aizaugt. Pēdējos lietainos gados tā atkal labi saredzama un pie Zaķu saliņas, veidojot divus atzarus, ietek Rātsupītē. Viens atzars pēc pavasara plūdiem paliek ātri gandrīz sauss. Šogad pavasara plūdos valmierieši pārliecinājās par to, ka Elku saliņa patiešām ir bijusi saliņa, bet Svētupīte, ar Gaujas vecupes un Rātsupītes ūdeņu palīdzību, parādīja savu bijušo varējumu.

Ūdens spēks

2009. gadā rudenī, meklējot sen zudušu avotiņu Lucas kalna apkārtnē, izstaigājam plašu apvidu un ar biolokācijas metodi izdevās atrast avotiņa atrašanās vietu. To varētu kādreiz attīrīt un palaist avotiņu pasaulē.

Ūdens spēks

Par ūdens sakrālo un praktisko nozīmi liecina daudzi tautas ticējumi, kurus būtu jāievēro arī mūsdienās. Aizvien vairāk apzināmies ūdens spēku, tāpēc varbūt likumsakarīgi, ka 2009. gadā par tautas Gada monētu Latvijā kļuva viena lata sudraba kolekcija „Ūdens monēta”, Ilmāra Blumberga grafiskais dizains, Jāņa Strupuļa plastiskais veidojums. Vecākā no zālēm-ūdens…

Regīna Valtenberga
Valmieras Novadpētniecības muzeja vēstures speciāliste