Sign in
Sign up
Zurbu – a worldwide network of local history websites
About Zurbu
Sort by
  • time default
  • message update time

Советск (Tilsit)загадочная открытка 1

Topic 1
Replies 0
  1. Парк Якобсруэ

У меня есть открытка-загадка.Хранилась еще у моей бабушки.Очень хотелось бы узнать,кто кому писал на ней послание,на каком языке,чем она интересна сейчас.Единственное,что разобрали,что там написано TILSIT Park Jakobsruhe

ValmieraMelnās burtnīcas stāsts 1

Topic 1
Replies 0
  1. Amatu meistars
  2. Amatu sekcijas
  3. Augusts Rozenbergs
  4. Biedri
  5. Celtniecība
  6. Jānis Kaņepe
  7. Jānis Voldemārs Altenbergs
  8. Jānis Šķerbergs
  9. Protokoli
  10. Pēteris Apinis
  11. Pēteris Vecgailis
  12. Sēdes
  13. Ulmaņa laiki
  14. Valmiera
  15. Valmieras muzejs
  16. Vilis Rudzītis

Valmieras amatnieku biedrības Celtniecības amatu sekcijas protokoli (1937. – 1942. gads

Valmieras muzejā pavisam nesen nonācis interesants Valmieras vēstures avots – Celtniecības amatu sekcijas sēžu protokoli rokrakstā, kas kalpos kā vērtīgs papildinājums šobrīd apkopotajai informācijai par amatnieku biedrības darbu un biedriem 20. gs. 30. gadu nogalē. Neliela, tumša, bet laika zoba balinātā burtnīca sevī slēpj ziņas par Celtniecības amatu sekcijas darbu laikā no 1937. gada 25. maija, kad tā dibināta Valmieras amatnieku biedrības paspārnē, līdz 1942. gada 15. aprīlim. Redzams, ka dažas lapas klades beigās iztrūkst, bet nav nosakāms, vai tajās vēl bijis kas rakstīts. Vērtīgais ieguvums visus padomju okupācijas gadus glabājās pie skursteņslaucītāja amata meistara Jāņa Voldemāra Altenberga (1900-1990), kura meita Gunta to nupat, 25 gadus pēc tēva aiziešanas viņsaulē, dāvinājusi Valmieras muzejam. Altenbergs bijis sabiedriski aktīvs, 20. gs. 20. gadu sākumā mācījies jaundibinātajā Valmieras mūzikas skolā, 30. gados muzicējis Valmieras latviešu biedrības simfoniskajā orķestrī un 30. gadu beigās aktīvi darbojies Valmieras amatnieku biedrībā. Bijis ilggadējs Valmieras brīvprātīgo ugunsdzēsēju biedrības skursteņslaucītājs, savu amatu strādājis līdz pat sirmam vecumam, bet atmodas laikā iestājies par amatnieku biedrības atjaunošanu. Kāda viņa sūtīta pastkarte sievai 1941. gada 6. augustā ilustrē skursteņslaucītāja dzīvi un darbu. Ikdiena Altenbergam pagāja, braukājot ar divriteni lielus attālumus. Pastkartē viņš uztraucas par sievas veselību, par ko Voldemāra meita atceras, ka māte patiešām daudz slimojusi. „[..] šodien nobraucu Matīšos. Rīt braukšu uz Vecati, tad uz Braslavu un tad uz Vilzēniem. Ja netikšu cauri šonedēļ Ozolos un Dikļos, tad būs jāpaliek uz jaunnedēļu. Ja tev klājas grūti, pieņem kādu cilvēku, kas pie tevis padežūrē[..]”

Valmieras Latviešu biedrības simfoniskais orķestris nepilnā sastāvā, 1937.g. J. V. Altenbergs 1. rindā 3. no kreisās

Kopumā 23 Celtniecības amatu sekcijas sēžu Protokoli iedzīvina Valmieras vēsturi Latvijas vēstures kontekstā gan atspoguļojot Valmieras amatnieku biedrības darbu, gan personību nozīmi biedrības darbībā. Rakstītajā ir labi saskatāmi arī Latvijas politiskās vēsturi pagrieziena punkti 1930. un 40. gadu mijā.

“Jaunlozes” mājas celtniecība Naukšēnu pagastā amatnieka A. Tetera vadībā, ap 1930. gadu

1937. gada 25. maija vakarā Valmieras amatnieku biedrības telpās Gaujas ielā 6 notika Celtniecības sekcijas dibināšanas sēde. Tajā piedalījās 8 amatnieki: mūrnieks Pēteris Vecgailis, podnieks Pēteris Apinis, skursteņslaucītājs Voldemārs Altenbergs, mūrnieks Jānis Kaņepe, podnieks Augusts Rozenbergs, skārdnieks Vilis Rudzītis, podnieks Jānis Šķerbergs un skursteņslaucītājs Aleksis Johansons. Ar 5 balsīm par sekcijas vecāko ievēlēja Pēteri Vecgaili (1882-1944), bet par vietnieku ar sešām balsīm Pēteri Apini (Par Apini lasiet š.g. 25. marta Valmierietī). Vienbalsīgi par sekretāru tika izvirzīts un izvēlēts Aleksis Johansons, kurš darbojās arī visas amatnieku biedrības valdē. Pēc 1936. gada 9. jūlijā pieņemtā „Likuma par rūpniecības un amatniecības uzņēmumiem”, celtniecības kategorijā ietilpa visi augstāk uzskaitīti amatu pārstāvji, kā arī jumiķi, daiļkrāsotāji, krāsotāji u.c.

Krāsotāju brigāde Valmieras amatnieku biedrības vadītāja Jāņa Ziediņa (1896.-1980.) (melnā uzvalkā) vadībā krāso Trikātas pamatskolu 1939.g. 16.septembrī

Sekcijas sanāksmēs galvenokārt apsprieda biedrības valdes lēmumus, Latvijas Amatniecības kameras (turpmāk LAK) piesūtītos apkārtrakstus, kā arī lēma par jaunu biedru uzņemšanu. Spriežot pēc protokolētā, par galveno kritēriju uzņemšanai biedrībā kalpoja tas, vai kāds no sekcijas biedriem pretendentu pazina un zināja viņa amata prasmes. Protams, sanāksmēs tika apspriesti arī biedrības iekšēji organizatoriskie jautājumi, piemēram, atzīmēts, ka Altenbergs aizrāda biedriem, ka sarīkojumos vajadzētu aktīvāk piedalīties ar darba rokām, vai vismaz nosūtīt kādu savā vietā, ja paši netiek.
1938. gada pavasarī notika ikgadējās sekcijas vecākā pārvēlēšanas, kurā bez pretenzijām atkal vadītāja vietu ieņēma Vecgailis, kura mūrnieka kompetence Valmierā netika apšaubīta, jo viņš bija ilggadējs amatnieku biedrības biedrs kopš 1923. gada vēl pirms biedrību reformas. Viņam piederēja savs mūrniecības uzņēmums jau 16 gadus. Lai disciplinētu sekcijas biedrus, Vecgailis ierosināja, ka visiem, kas neattaisnoti kavēs sekcijas sēdes, būs jāmaksā soda nauda 1 lats. Par soda nemaksāšanu tika draudēts ar biedra kartes neizsniegšana nākamajam gadam. Sekcijas ietvaros tika lemts, ka sēdes notiks 4 reizes gadā, ik pa trim mēnešiem, bet realitātē tikšanās notika nedaudz biežāk. Atbalstot LAK ieceri veidot papildskolas, uz mācībām Valmierā pieteicās 8 sekcijas biedri. Ik gadu amatnieki tika aicināti pieteikties uz žurnāla Amatnieks abonementu par 5 latiem gadā. Žurnāls iznāca no 1936. līdz 1940. gadam LAK paspārnē. Svarīgs sekcijas darba pienākums bija sadarbības veicināšana ar pašvaldībām un citām biedrībām amatnieku biedrībai ietilpstošā darbības rajonā, lai tās izmantotu tikai amatnieku biedrības biedru pakalpojumus. Tādā veidā tika vecināta amatnieku stāšanās biedrībā, centralizēti koordinēts darbs un tika uzskatīts, ka tā var izvairīties no pašdarbības. Svarīgs arguments bija kvalitātes nodrošināšanu.1939. gada sākumā amatnieku biedrības valde nolēma, ka diplomētie meistari Celtniecības amatu sekcijā būs vienīgie, kas drīkst pieņemt zeļļu un meistaru pārbaudījumus: mūrnieks Pēteris Vecgailis, podnieki Jānis Lūsiņš, un Pēteris Apinis, Skursteņslaucītājs Altenbergs, Jānis un Aleksis Johansoni.

LAK izdota Amata mācekļu apmācības atļauja Pēterim Vecgailim 1940. gadā (VlNM 44.899/2)

Būtiskas izmaiņas biedrības iekšējā struktūrā tika pieņemtas 1939.g. 12. marta sēdē, kad sekcijas valde nolēma lūgt visas biedrības valdi nodalīt atsevišķās sekcijās mūrniekus, podniekus un namdarus, balsoties uz biedrības statūtiem. Tas tika darīts tādēļ, ka LAK spiediena rezultātā laikā no 1937. līdz 1939. gadam biedrībā iestājās daudz amatnieku, līdz ar to nācās veidot šaurākas sekcijas. Atsevišķu mūrnieku sekciju dibināja 1939. gada 16. aprīlī un par tās vadītāju ar 17 balsīm atkal ievēlēja Vecgaili, par vietnieku Indriķi Drusku, bet par rakstvedi Eduardu Grigori. Celtniecības sekcijā palika namdari un podnieki(podiņu krāšņu mūrnieki u.tml.)
Tajā pašā dienā pārvēlēja arī Celtniecības sekcijas valdi. Par vadītāju kļuva Jānis Šķerbergs (1889-1980), viņa vietnieks namdaris Pēteris Krauklis, bet rakstvedis joprojām Vilis Rudzītis. 1939. gada 11. jūnija sēdē tika atcelta soda nauda par kavēšanu, bet nolēma iekasēt no visiem sekcijas locekļiem 0,50 Ls sekcijas rakstu un izziņošanas vajadzībām. No 23 klātesošajiem tika iekasēts Ls 11,50. Sekcija arī saziedoja 43.88 latus biedrības mēbeļu iegādei, ko nodeva biedrības sekretāram Johansonam.
1939.g. 23. jūlijā notika paplašinātā mūrnieku un celtnieku sekcijas sēde. To vadīja Valmieras amatnieku biedrības priekšnieks Jānis Ziediņš. Sankāksmes tēma bija amatnieku dienas izpeļņa, par kuru interesējas LAK. Tika protokolēts, ka vidējā dienas izpeļņa mūrniekam ir 5 – 7 lati, bet namdariem 4 – 6 lati. Dalībnieku galvenais secinājums: „Amatnieku trūkums uz laukiem nebūtu, ja būvdarbus varētu regulāri sadalīt, bet lauksaimnieki parasti liek izvest būvdarbus tieši vasaras vidū”.
Nerunājot par LAK un amatnieku biedrību reorganizāciju, kas bija Kārļa Ulmaņa autoritārā režīma radītas struktūras, sēžu protokolos atrodama atsauce uz 30. gadu otrās puses raksturīgo tautsaimniecības problēmu, kad trūka darbaspēks laukos. Pēc LAK 1939. gada 10. augusta apkārtraksta par vēlamu amatnieku piedalīšanos lauku darbos, notika sekcijas sēde, kurā amatnieki kategoriski noraidīja savas iespējas piedalīties lauku darbos. To pamatoja ar to, ka pašiem jāpalīdz radiniekiem un paziņām, kā arī paši esot lauku īpašnieki, kam jāstrādā, tāpēc neesot laika piedalīties talkā, kuras laiks pat nav precīzi noteikts. Oficiāli tas tika noformulēts tā: „Ņemot vērā, ka sekcijas biedri ir lielā Celtniecības laikmeta darba darītāji ikdienā, kuri visur ir ļoti steidzoši, lūdz valdi viņus atbrīvot no šī apsveicamā pasākuma, bet neatsakās dot vajadzīgās darba rokas ziemā, kad amatniekiem ir brīvs laiks.” Jāatgādina lasītājiem, ka vairākas celtnes, ar ko Valmiera lepojas šodien, patiešām ir celts 20. gs. 30. gadu beigās jeb t.s. Ulmaņa celtniecības laikmetā. Tādas ir, piemēram, tagadējā pašvaldības ēka, Vidzemes apgabaltiesa, Valmieras 5. vidusskola, Valmieras Viestura vidusskola u.c.

"Ulmaņa celtniecības laikmeta" ēka. 1939. gadā Valmieras komercskola ieguva jaunu ēku, tagad šai ēkā darbojas Valmieras 5. vidusskola

1939. gada 5. novembra sēdē viens pamatjautājums bija petrolejas deficīts. Sākoties karam Eiropā, arī Latvija saskārās ar nopietnām ekonomiskām problēmām un importa preču deficītu. 1940. gada sākumā notika ziedojumu vākšanu Valsts aizsardzības fondam. Petroleju normēja un izsniedza tikai amatniekiem ar kartēm vai amatnieku meistara diplomiem. Tika izdots rīkojums, ka visi amatnieki turpmāk būtu tikai biedrības biedri. Biedru vidū notika pārrunas par notikumiem laukos. Daži biedri uzsvēra, ka bieži vien celtnieki neievēro noteikumus un likumus, bet ceļ lielas būves bez meistara diploma un zināšanām, tādejādi uzveļot atbildību pašam ēkas saimniekam, kas nav diplomēti būvamatnieki. Interesanti, ka protokols atspoguļo vēl vienu Ulmaņa režīma beigu fāzes tendenci sabiedrībā. Šķerbergs paziņoja, ka ar Iekšlietu ministrijas atļauju viņš maina uzvārdu un turpmāk viņš būs Avots. (1939. gada 21. decembrī ministru kabinets pieņēma „Likumu par uzvārdu maiņu”, kura 1. panta 3. punkts noteica, ka vārdu var mainīt pamatojoties uz to, ka uzvārds neatbilst cilvēka tautībai.) 1940. g. 31. martā atkal notika sekcijas vecākā pārvēlēšanas, kur Avotu (Šķerbergu) pārvēlēja par vecāko, Kraukli par vietnieku, bet Rudzīti par rakstvedi.
Lasot 1940. gada 11. jūlija sēdes protokolu, jūtama spēcīga PSRS okupācijas varas ēna. Sēdi vadīja vietnieks Krauklis. Bez atsauces par to, kur palicis Avots, jau atkal tika vēlēta jauna valde. Sēdē piedalās kāds J. Zaļaiskalns (iespējams galdnieks Jānis Zaļaiskalns, amatnieku biedrības biedrs), kurš nolasīja ziņojumu par pārmaiņām valstī un amatnieku stāvokļa uzlabošanos. Par priekšnieku tiek ievēlēts tas pats Zaļaiskalns, bet par vietnieku Sietnieks, kurš jau iepriekš vairākkārt neveiksmīgi kandidēja uz priekšnieka posteni. Par sekretāru un rakstvedi atkal atstāja Rudzīti. Tālāk seko atsauce uz Latvijas vēsturē daudz pētītajām Latvijas Tautas Saeimas vēlēšanām, kurās piedalījās tikai viens saraksts. Celtniecības amatu sekcijas sēdes protokolā rakstīts šādi: „I. Zaļaiskalns ienes priekšlikumu visiem sekcijas biedriem Saeimas vēlēšanās piedalīties par Darba tautas bloku. Šo priekšlikumu vienbalsīgi pieņem.” (Citātā izmantotais vārda „par” izcēlums nav raksta autora, bet gan oriģinālā protokolā izcelts, kas norāda uz nepārprotamu politiski ideoloģisko spiedienu sekcijas sēdē.)
Nākošais Celtniecības amatu sekcijas protokols fiksēts tikai 1942. gada 12. februārī, vācu okupācijas laikā. 1941. gada 17. oktobrī Reihskomisārs H. Loze izdeva „Rīkojumu par amatniecības, sīkrūpniecības un mazumtirdzniecības jaunizveidošanu”, kas bija neefektīvas nacionalizēto uzņēmumu darbības ietekmēts lēmums. Kad vācu okupācija Latvijā pārņēma iepriekš padomju varas nacionalizētos uzņēmumus, primārais mērķis bija nodrošināt rūpnieciskās darbības turpināšanu. Tomēr drīz vien nācās secināt, ka darba ražība ir slikta, jo vietējie iedzīvotāji gribēja atgūt sev atņemtos uzņēmumus. Tika nozīmēti atsevišķi pilnvarotie, kas bija atbildīgi par amatniecības uzņēmumiem, bet vērtēšanas komisijas noteica uzņēmumu vērtību, par kādu tie varēja tikt atpirkti. Saimniecības politika 1942., 43. gadā bija vērsta uz maksimālu produkcijas ieguvi vācu armijas apgādei, bet vietējiem iedzīvotājiem izdevīgi noteikumi un likumi tika izdoti tikai tāpēc, lai iegūtu nepieciešamo uzticību un kaut nelielu atbalstu. Attiecībā uz izglītības politiku 1941. gada 21. jūlija instrukcijā tika norādīts, ka nav jākavē amatniecības skolu un tehnisko mācību iestāžu darbība.
Ja iepriekš Celtniecības sekcijas sapulces notika Gaujas ielā, kara laikā Jurģa ielā 10. Piedalījās 11 biedri. Sēdi Vadīja vietnieks Krauklis, protokolē joprojām sekcijai uzticīgais Rudzītis. Tiek apspriestas iespējas piedalīties vācu varas pakļautībā esošās Latvijas saimniecības kameras (Amatniecības galvenās daļas) rīkotajos papildskolas kursos, uz ko amatnieki atsaucas pozitīvi. Amatnieku vispārīgām zināšanas kursam pieteicās Altenbergs un A. Marovskis. Vēl daži pieteicās Metāla apstrādāšanas kursam un Būvniecības kursam. Latvijas saimniecības kamera arī pārzināja amatnieku kartes un izsniedza diplomus.
Pēdējais ieraksts burtnīcā fiksēts 1942. gada 15. aprīlī. Atzīmēts, ka sēdi vada pirms okupācijas sekcijas vecākais Avots, bet piedalījās 8 biedri. Sekcijas vecākais nolasīja jaunos noteikumus un izpildīšanas kārtību, par ko gan sīkāk nekas netika minēts un, tika uzņemti jauni biedri, kas interesanti, ka arī kara laikā. Svarīgākais sēdes punkts – amatpersonu pārvēlēšana. Par sekcijas vecāko vienbalsīgi ievēlēja skursteņslaucītāja amata meistaru Voldemāru Altenbergu, par vietnieku skārdnieku Augustu Jumiķi, bet par sekretāru ievēlēja jau bijušo sekretāru, skārdnieku Vili Rudzīti. Protokola beigās Altenberga un Rudzīša paraksti.
Ar to tad arī beidzas melnās burtnīcas stāsts, it kā aprauti un bez nobeiguma. Bet tas ir saprotams, jo, ņemot vērā tā brīža vispārējo situāciju kara plosītajā Latvijā, iespējams, ka Celtniecības amatu sekcijas sēdes vairs noturēt nebija iespējams.

Alberts Rokpelnis
Valmieras muzeja vēsturnieks

Publikācijā izmantoti
Valmieras muzeja fotoattēli
un krājuma materiāli

ValmieraValmieras amatnieku biedrība un Latvijas Amatniecības kamera 1937. – 1940. gadā 1

Topic 1
Replies 0
  1. Amatnieciba
  2. Amatniecības kamera
  3. Amatnieki
  4. Amatnieku biedriba
  5. Biedrības karogs
  6. Hermanis Endzeliņš
  7. Jānis Eiduks
  8. Jānis Ziediņš
  9. Valmiera
  10. Valmieras amatnieku biedrība

Valmieras amatnieku biedrība un Latvijas Amatniecības kamera 1937. – 1940. gadā

Turpinot tēmu „Amatnieki Valmierā starp diviem Pasaules kariem”, šoreiz par Valmieras amatnieku biedrības iekšējo struktūru, dažām problēmām un sadarbību ar Latvijas Amatniecības kameru 30. gadu nogalē.
20. gs. 30. gadu otrajā pusē viena no Kārļa Ulmaņa autoritārā režīma iezīmēm bija korporatīvisms, kas paredzēja arodu kameru sistēmu. Tā paredzēja apvienot ražotājus un dažādu profesiju pārstāvjus. Lai arī kāda bija kameru loma saimniecībā un to lietderīgums tautsaimniecībā, novadpētniecības jomā tās mums devušas materiālus, kas palīdz izprast Valmieras puses amatnieku darbību Amatnieku kameras pakļautībā. Laikā no 1934. gada līdz 1938. gadam tika izveidotas sešas kameras: Tirdzniecības un rūpniecības (1934), Lauksaimniecības (1935), Amatniecības (1935), Darba (1936), Rakstu un mākslas (1938), Profesiju kamera (1938). kameras pārvaldīja Valsts saimnieciskā padome un Valsts kultūras padome. Kameras koordinēja tām pakļautās biedrības, taču tām nebija lielas ietekmes autoritārās valsts saimniecības politikā. Kameras kā ministriju konsultatīvi orgāni pārzināja attiecīgās nozares, un aizstāvēja to intereses un risināja konfliktus. Lai arī kamerās bija 90 – 120 locekļi, lēmumus pieņēma vadītājs vienpersoniski, pakļaujoties valdošā režīma uzstādījumiem. Sākoties Otrajam pasaules karam, kameru sistēma pamazām izira. Vācu okupācijas laikā no 1941. līdz 1944. gadam oficiāli pastāvēja Latvijas Saimniecības kamera, ietverot Amatniecības galveno daļu.
1935. gada 23. martā tika pieņemts likums par Latvijas Amatniecības kameru (LAK), lai apvienotu amatnieku biedrības un šķietami sakārtotu jautājumus. Tomēr, ņemot vērā, ka to vadītāji neuzdrošinājās izteikt oficiālajai varai nepatīkamu viedokli, no kamerām kā tautas pārstāvniecības instrumentiem reālas jēgas nebija. Uz Apvienoto amatnieku biedrības pamatiem 1937. gada 14. martā tika dibināta Valmieras amatnieku biedrība. Bija vajadzīga LAK atļauja, bet faktiski tā bija tā pati biedrība, kas pirms tam, tikai reformēta. Tā atradās Gaujas ielā 6, bet visu periodu pirms kara aktuāls bija kopsapulču telpu trūkums. Gadījās, ka kopsapulces noturēja Tirgotāju un rūpnieku biedrības zālē toreizējā Jurģu ielā 10, kur varēja sapulcēties 120 un vairāk cilvēku. Biedrības budžetu veidoja biedru nauda un iestāšanās maksa. Latvijas Amatniecības kamera tiešā veidā pārraudzīja to, kā tika izsniegti zeļļu un amata meistaru diplomi. Bez kameras ziņas neviena profesionāla biedrība vairs nedrīkstēja darboties. Tā bija demokrātijas ierobežošanas politika, kas lielā mērā neapmierināja iedzīvotājus, jo tas izmainīja biedrību dabisko veidošanos un darbošanās tradīcijas, kas bija iedibinātas kopš 19.gs. otrās puses. Nereti kameras pārstāvji piedalījās biedrības kopsapulcēs, lai informētu par jauniem likumiem, normām, vai atbildētu uz neskaidriem jautājumiem. Tāpat tika ierobežotas arī profesionālās biedrības, kur arodu pārstāvji apvienojās, lai dalītos pieredzē un veicinātu profesionālo izaugsmi (ārsti, galdnieki, šoferi, lauksaimnieki u.tml.). Vēstures literatūrā Vidzeme tiek minēta kā biedrībām bagātākais novads. LAK tieši finansēja biedrības papildu skolu. No biedrības sēžu protokoliem zināms, ka 1940. gada finansējums no LAK tika paredzēts papildu skolai (2000 latu apmērā) un 480 latu atbalsts biedrības darbveža atalgojumam. Papildu skolas atklāšana notika 1939. gada 10. februārī Valmieras 2. pamatskolas telpās. Mācību maksa amatniekiem 10 latu, bet mācekļiem par brīvu. Priekšsēdētājs Ziediņš ar vēstules starpniecību aicināja sekciju vēcākos informēt biedrus par kursu saturu (latviešu valoda, matemātika, ģeogrāfija utt.), kā arī speciālās zināšanas metāla apstrādē un atslēdznieku - mehāniķu arodā. Interesenti drīkstēja pieteikties gan vispārējai izglītībai, gan tikai specialitātei. Biedrība pati 1940. gada budžetā paredzēja izlietot 400 latu dažādu kursu rīkošanai, savukārt 250 latu prognozēja ieņemt no jaunu biedru iestāšanās maksas. Lai iestātos biedrībā, bija jāmaksā 5 lati, bet ikgadējā biedru nauda 6 lati. Biedriem – veicinātājiem un interesentiem bija lētāk.
Valmieras amatnieku biedrībā kā t.s. profesiju biedrībā bija atsevišķas sekcijas, kā arī zeļļu kopas, kurās uzņēma, kā toreiz sauca „biedrus – vecinātājus”. Tie nebija pilntiesīgi biedri, bet potenciāli topošie biedrības biedri, kas apguva kādu amatu. Atsevišķas sekcijas tika apvienotas, vai likvidētas gadījumos, ja tās nespēja patstāvīgi darboties. Piemēram, 1939. gada pavasarī frizieri atdalījās no Daiļamatu sekcijas un tika apšaubīta daiļamatu sekcijas kā atsevišķas nodaļas pastāvēšanas nepieciešamība. Pārtikas un baudvielu sekcija tika nodibināta tikai 1939. gada 21. augustā, divus gadus pēc biedrības reorganizācijas. Biedrībā darbojās arī Mūrnieku, Celtnieku, Ādu apstrādāšanas, Koku apstrādāšanas, Metāla apstrādāšanas, Tekstilamatu sekcijas, kas sevī ietvēra daudz un dažādas profesijas un amatus. 1939. gada augustā tika pieņemts pašvaldību likums, kas paredzēja pašvaldību domē kā jaunu orgānu izveidot pilsētas padomi, kas sastāvētu no kameru pārstāvjiem. Valdei bija jāizvirza 9 pārstāvji dalībai padomē. Šāds solis visdrīzāk tika darīts, lai veicinātu vēl lielāku kontroli, kā arī kameru politisko ietekmi uz pašvaldību lēmumiem, kaut gan arī pašvaldības pašas Ulmaņa režīma laikā tika sastādītas ne demokrātiski, bet autoritāri. Katrā gadījumā Amatnieku biedrības darbību šie apstākļi būtiski neietekmēja.
Svarīgākos lēmumus biedrībā pieņēma valde, kas iecēla priekšsēdētāju, mantzini un sekciju vecākos. Tās priekšsēdētājs bija daiļkrāsotāju amata meistars Jānis Ziediņš (1896 – 1980). Biedrības valde noteica, kurš amata meistars ir tiesīgs vērtēt zeļļus, par to informējot Latvijas Amatniecības kameru. Viena no biedrības biedru atbalsta funkcijām, bija naudas aizdevumi biedriem. Tas gan notika izņēmuma gadījumos, un valde attiecīgi lēma par piešķiramās summas apmēru. 1939. gadā Kalējs Valfrēds Kalniņš saņēma 200 latu aizdevumu „amata rīku papildināšanai”. Valde arī uzklausīja sūdzības par biedru iespējamu nekvalitatīvu darbu. Piemēram, Baltijas lauksaimnieku biedrības vadītājs Hermanis Endzeliņš sūdzējās par mūrnieku Hermani Eglīti, kurš it kā lauksaimniecības mašīnu koplietošanas punktā Stacijas ielā 36 esot veicis nekvalitatīvu darbu un atsakās kļūdu izlabot. Šādus jautājumus vispirms nodeva izskatīšanai attiecīgā sekcijā, kas konkrētajā gadījumā bija Mūrniecības sekcija. Biedrības valde pēc Finanšu ministrijas rīkojuma arī apsekoja savas sekcijas, pārbaudot uzņēmumu īpašnieku meistara diplomus un/vai „amatnieku kartes”.

Valmieras daiķrāsotāja amata meistars Jānis Ziediņš (1896.g. 8. dec. – 1980.g. maijs) foto H. Zemvalds.
Valmieras amtnieku biedrības valde. Pirmajā rindā no kreisās kurpnieks Hermanis Miezis, zeltkalis Jānis Teteris, daiļkrāsotājs Jānis Ziediņš, maiznieks Jānis Eiduks un skursteņslaucītājs Aleksis Johansons. Foto: V. Vekteris.

Kā minēts jau iepriekšējā rakstā, biedrībā darbojās arī komitejas kā, piemēram, dāmu komiteja, kultūras komiteja u.tml. Likums paredzēja, ka amatnieks pēc pārbaudījuma nokārtošanas saņem zeļļa diplomu un vēlāk amata meistara diplomu, kas apstiprina prasmes un kvalifikāciju. Lai iestātos biedrībā ar vēlmi vien nepietika. Bija vajadzīgs amata sekcijas lēmums un t.s. uzticības vīru vērtējums. Tie bija biedrības iecelti pārstāvji pagastos, kas pārraudzīja un vērtēja amatnieku darbību, kā arī informēja vietējos biedrus par svarīgiem jaunumiem biedrības darbībā, piemēram, iespēju apmeklēt kādus kursus vai doties ekskursijā. Amatnieku kartes izsniedza tikai tiem, kas varēja pierādīt, ka ir uzņēmumu īpašnieki. Biedrībā netika uzņemti ārzemnieki, bet tikai Latvijas valsts piederīgie gan latvieši, gan minoritāšu pārstāvji. Bija gadījumi, kad biedrībā vēlējās iestāties arī vēl topošie amatnieki, kam nebija izturēts zeļļa pārbaudījums, kā arī tirgotāji, kas uzdevās par amatniekiem. Šāds piemērs bija Zāns Geršs, kas bija gaļas tirgotājs. Šādos gadījumos mācekļus uzņēma kā „biedrus – interesentus” atsevišķā mācekļu kopā, bet tirgotājus noraidīja pēc detalizētas pretendenta darbības pārbaudes. Biedrībā aktīvi darbojās amata meistari, kas diplomu bija ieguvuši citās biedrībās un spēja to pierādīt. Piemēram, maiznieks Jānis Eiduks, kura meistara diploms tika iegūts 1932. gadā Cēsu amatnieku ģildē.

Meistara diploms Arturam Karnatam, izdots 1938. gada 7. maijā.

Svarīga loma biedrību sabiedriskajās attiecībās bija simboliem un regālijām. Biedrības goda zīme bija biedrības karogs. To izmantoja gan biedrības svinību brīžos, gan reprezentācijas vajadzībām, gan arī sēru brīžos biedrības biedru bērēs. Valmieras muzejā saglabājušās vairākas liecības gan par Valmieras amatnieku biedrības karoga iesvētīšanu, gan Valmieras amatnieku biedrības dalību citu biedrību karoga iesvētīšanas svētkos. 1939. gada pavasarī biedrības valdes sēžu protokolos fiksēts, ka tiek nolemts atbalstīt Liepājas amatnieku biedrības karoga iesvētīšanas svētkus, uz tiem sūtot delegāciju: priekšsēdētāju un trīs karognesējus. Ceļa nauda 39 latu apmērā tika apmaksāta no biedrības kases. Valmieras muzeja krājuma attēlos fiksēta arī delegācijas viesošanās Daugavpilī.

Valmieras amatnieku biedribas karoga iesvētīšanas svētkos Latviešu biedrības namā Rīgā, 1939. gada 26. februārī.
Valmieras amatnieku biedrības deligācija gājienā Daugavpilī 20. gs 30. gadu beigās. Priekšplānā priekšsēdētājs J. Ziediņš.

Alberts Rokpelnis
Valmieras muzeja vēsturnieks

ValmieraRažošanas brāķis. 1

Topic 1
Replies 0
  1. As Bekona Eksports
  2. Bekons
  3. Eksports
  4. Emīls Zelmenis
  5. Herberts Bergmanis
  6. Valmieras Eksportkautuve

Satraukums par a/s „Bekona Eksports” Valmieras fabrikas produkciju

Jaunais gads sācies ar vēlmi atgādināt par saimniekošanu Valmieras pagātnē. 20.gs. 20. gadu beigās darbu uzsāka Valmieras Eksportkautuve. 30. gados rūpniecības kompleksā strādājošās a/s Bekona Eksports Valmieras fabrikas vēsture kādu laiku nav bijusi Valmieras muzeja pētnieku redzeslokā. (Par Valmieras kautuves un gaļas kombināta vēsturi plašāk lasiet Matildas Kravales rakstu Liesmā 2003. gada 5. decembrī).
Šoreiz par kādu 1937. gada maijā tapušu ziņojumu, kas atradies Latvijas Nacionālā arhīva Finanšu ministrijas Tirdzniecības un Rūpniecības departamenta dokumentos. Tā saturs atspoguļo kādu nepatīkamu starpgadījumu Londonā, kur uzturējās Latvijas lauksaimniecības atašejs Emīls Zelmenis (Zolmanis). Strādājot Latvijas ārlietu dienestā no 1927. līdz 1939. gadam, viņa pienākumos no 1931. gada ietilpa arī Latvijas lauksaimniecības jautājumu aizstāvēšana Londonā kā uzņēmuma </em> Anglo – Baltic Produce Company padomes priekšsēdētājam. Uz Emīla Zelmeņa ziņojuma lieliem burtiem rakstīts KONFIDENCIĀLI, un tas 1937. gada 31. maijā no Ārlietu ministrijas pārsūtīts gan Zemkopības ministrijai, gan arī tālāk Finanšu ministrijas Tirdzniecības departamentam.

„Augsti godāts Ministra kungs,
Ievērojot jautājuma nopietnumu, sakarā ar neapmierinošiem bekona ražošanas apstākļiem Valmieras kautuvē, pagodinos piesūtīt Jums, augsti godāts Min. kungs, personīgi manu ziņojumu jautājumā par sliktas kvalitātes bekona sūtīšanu uz Angliju un atļaujos cerēt, ka ar Jūsu gādību līdzīgi gadījumi Valmieras kautuvē vairs neatkārtosies.
Ar cieņu, Lauksaimniecības atašejs E. Zolmanis
Augsti godātam J. Birznieka kungam, Zemkopības ministram Rīgā”

Nedaudz par Bekona eksporta vēsturi. 20.gs. 20. gadu otrajā pusē Valmierieši dibināja kooperatīvu, lai ražotu bekonu eksportam uz Rietumeiropas valstīm, īpaši Angliju. Jaunuzceltā Valmieras eksportkautuves kompleksa atklāšana notika 1928. gada 23. oktobrī. Pamatakmens ielikšanā 1927. gada 15. septembrī piedalījās agronoms un Saeimas deputāts Kārlis Ulmanis, bet pasākuma svinīgumu atainoja prese.

Valmieras eksportkautuves pamatakmens ielikšana. Žurnāls „Svari” 1927. gada 27. septembrī.
Valmieras eksportkautuve ap 1929./30. gadu.

Valmieras saimniecības vēsturē ir svarīgi atzīmēt, ka kautuves ar tik lielu kapacitāti tolaik Latvijā bija četras. Valmierā un Liepājā pa vienai un Rīgā divas. (Bekona lielvalstī Dānijā vairāk par 50 kautuvēm) Pasaules ekonomiskā krīze 1929. gadā iezīmēja uzņēmuma pastāvēšanas problēmas, kas beidzās ar kooperatīvās sabiedrības Valmieras eksportkautuve maksātnespēju un likvidāciju 1933. gada maijā. Tā vietā valdības līmenī tika nolemts atbalstīt bekona ražošanu, izveidojot valsts akciju sabiedrību Bekona Eksports. Ar šo soli tika panākts, ka vienīgi valstij bija tiesības noteikt iepirkumu cenas un regulēt cūkgaļas produktu eksportu. Ārzemju tirgū galvenais bija eksportpreču kvalitāte, tāpēc ražošanas brāķi nebija pieļaujami. Par to liecina uz atašeja vēstules ar sarkanu tinti veiktā atzīme: „Zināšanai – Ja bojāsim tirgu ar sliktas kvalitātes preci, cīņa būs pārlieku grūta pie mūsu produktu novietošanas ārvalstīs.”

Skats uz akciju sabiedrību „Bekona Eksports”, 1934.g

Valmieras fabrikas direktors bija akciju sabiedrības valdes ievēlētais agronoms Herberts Bergmanis (1903. – 1942). Dzimis Kocēnu pagastā un vadījis fabriku līdz nacionalizācijai 1940. gada rudenī. Herberts Bergmanis kopumā tiek vērtēts pozitīvi, jo viņa laikā notika fabrikas paplašināšanās, strādnieku skaits piecos gados no 37 palielinājās līdz 145. Fabrikas valde palīdzēja ierīkot tolaik jauno Valmieras tirgu. Kocēnu pagastā viņu piemin kā pamatskolas karoga fonda dibinātāju. Diemžēl Otrā pasaules kara laikā viņa liktenis bija līdzīgs tūkstošiem citu Latvijas iedzīvotāju. Kļūstot par Padomju represiju upuri, Bergmanis tika nošauts Sverdlovskā 1942. gadā.

Vēstules pilns teksts 1937. gada 6. maijā:
„Zemkopības ministrijai Rīgā.
Pagodinos ziņot, ka Valmieras bekona kautuves bekons, kas pienācis Londonā aprīļa mēneša beidzamās trijās nedēļās, ir bijis ārkārtīgi sliktas kvalitātes- tik slikts, ka no kārtējiem pircējiem tas pa lielākai daļai ir ticis sūtīts atpakaļ. Tā kā šinī laikā Londonā uzturējās veterinārārsts J. Eglīts, kurš gan ar telegrammu, gan vēstuļu palīdzību deva attiecīgus norādījumus Valmieras kautuvei, tad šinī rakstā aprobežošos vienīgi ar vispārēju ziņojumu par lietas apstākļiem.
Saskaņā ar angļu firmu norādījumiem, Valmieras kautuves bekons beidzamo 4-5 mēnešu laikā, līdz š.g. aprīļa mēnesim, esot bijis pilnīgi apmierinošas kvalitātes. Mūsu saimnieciskā organizācija Londonā tamdēļ bija varējusi iegūt ļoti solīdus bekona noņēmumus un pakāpeniski uzlabojusi cenas mūsu bekonam.
Sabojājušos bekonu apskatīju kopā ar veterinārārstu J. Eglīti un Anglo-Baltic Produce Co. direktoru M. Nelsonu š.g. 19. aprīlī, Mančesterā. Pavisam atsūtīti atpakaļ 60 saiņi un vēl divas prāvas kastes ar atgriestiem priekššķiņķiem. Lielākā daļa apskatīto bekona pusīšu izrādījās jau apglumējušas, ar dažāda stipruma zaļas krāsas gaļas virsmu. Kā vairākas firmas ir norādījušas, tad minētais bekons pie saiņu attaisīšanas esot vēl ar samērā pieņemamu ārējo izskatu, bet pēc pāris dienām tas jau paliekot zaļš, kamdēļ veikalos to nevarot turēt. Acīmredzot kaut kas neesot kārtībā ar bekona izgatavošanu un sālīšanu. Apskatot atpakaļ atsūtītos priekššķiņķus (pārējo bekona pusītes daļu vēl kaut kā esot varējuši izmantot) no nedēļu agrāka sūtījuma, pēdējo gaļa no ārienes bija stipri zaļas krāsas un ar pavisam spilgti zaļu gaļas krāsu plecu iegriezuma iekšienē, kas vairāk izskatījās pēc anilīna krāsas, bet ne krāsu zaudējušas gaļas. No izdarīto analīžu rezultātiem redzams, ka šo priekšplecu gaļā atrasts par daudz liels procents salpetra, bet maz sāls. Domājams, ka lielais salpetra procents būs bijis par iemeslu tik ātrai gaļas krāsas bojāšanai.
Bekonu apskatījām pēc tam katru nedēļu un vēl speciāli š.g. 5. maijā Mančesterā, kad pēdējais atkal no pircēja bija atsūtīts atpakaļ, kā nederīgs. Šo bekona firma saņēmusi š.g. 3. maijā, tā tad šis bekons bijis no tikko pienākušās partijas. Arī šis bekons nebija nemaz labāks par jau aprakstīto- apglumējis un ar nozaļojušu gaļas virskārtu- gan plankumu veidā. Nogaršojot šķiņķa liesumu, pēdējam vēl arvienu jūtama nepietiekoša sālīšana un pie tam sevišķa nelāga piegarša, no kuras nevarēju atsvabināties stundas divas pēc tam. Tas nozīmē, ka gaļa sākusi bojāties arī dziļāk par pašu virskārtu.
Tanī pašā dienā dabūjām apskatīt ar to pašu kuģi pienākušo Liepājas kautuves bekonu, kurš, ja to salīdzina ar Valmieras kautuves bekonu, bija „kā diena pret nakti”, t.i., patīkama izskata un krāsu- tāds, kādam bekonam jābūt. Tas norāda, ka iemesli Valmieras kautuves bekona kvalitātei nav jāmeklē ne Anglijā, ne par to pārsūtīšanas laiku, bet gan kautuvē pašā.
Tā kā šāda rīcība, sūtot tik sliktu bekonu uz Angliju, nes mūsu saimnieciskām interesēm milzu zaudējumus, ne tikvien no zemākām cenām, kādas par šādu bekonu vēl izdodas iegūt, bet vēl vairāk caur tirgus un laba vārda zaudēšanu, tad vēl ņemot vērā, ka līdzīgi gadījumi ar Valmieras kautuves bekona neapmierinošu kvalitāti nenāk priekšā pirmo reizi, jānāk pie atziņas, ka šāda bekona ražošana ir jānovērš.
Kā mani informē, tad š.g. 6. maijā pienācis bekons jau esot daudz patīkama izskata un jācer, ka pēdējā gaļas kvalitāte un krāsa vairs tik ātri nebojāsies un auģšminētie nožēlojamie trūkumi pie mūsu bekona vairs neatkārtosies.
Lauksaimniecības atašejs”

(LNA LVVA 4585.f.,1.apr.,6774.l.)

Valmieras „Bekona eksports” strādnieki pie galdiem – saiņo gaļu maisos nosūtīšanai uz Angliju. Foto 1937. g. Valmiera

Jāatzīmē, ka diemžēl ziņojumā netiek izskaidroti brāķētās produkcijas rašanās iemesli un arhīva lietā nav pievienoti nekādi citi paskaidrojoši dokumenti par Valmieras fabrikas rīcību problēmas risināšanā. Par situācijas uzlabojumu liecina vien lauksaimniecības atašeja ziņojuma noslēgumā paustā pārliecība par kvalitātes uzlabošanos un tas, ka citas sūdzības par Valmieras kautuvi nav fiksētas. Lai vai kā vēsturnieka pienākums ir pēc iespējas objektīvāk atspoguļot notikumus. Pēc vairākām paaudzēm šāds it kā ne visai glaimojošs fakts pārvērties par nelielu, bet spilgtu papildinājumu stāstā par veiksmēm un neveiksmēm.

Alberts Rokpelnis
Valmieras muzeja vēsturnieks

ValmieraValmieras apvienotās amatnieku biedrība īsi pirms Otrā pasaules kara 1

Topic 1
Replies 0
  1. Amatniecība
  2. Amatnieki
  3. Ansis Krēsliņš
  4. Izraels Lipkins
  5. Jūlijs Līcis
  6. Rūpniecība
  7. Valmiera
  8. Valmieras apvienotā amatnieku biedrība

Valmieras apvienotā amatnieku biedrība Valmierā darbojās no 1917. gada līdz Otrajam pasaules karam. Pēc Latvijas Amatniecības Kameras pieprasījuma 1936. gadā tā tika reformēta, bet darbību turpināja. Biedrība organizējās sekcijās, apvienojot radniecīgus amatus. Savas pastāvēšanas laikā amatnieku biedrība apvienoja vairāk nekā 300 biedru 55 amatos. Šoreiz apskatīsim biedru sarakstu, kas datēts ar 1939. gada 15. janvāri un tajā uzrādīti 195 biedri. Lai izvērtētu kopainu, izmantoju 1919. un 1930. gada „jaunuzņemto biedru sarakstus”, kas atspoguļo gan par biedru nodarbošanos, gan dzīves vietu.

Valmieras apvienoto amatnieku biedrības biedru skaits un izvietojums 1939. gadā pēc dzīves vietas

Pirmkārt, būtisks ir fakts, ka, lai arī biedrības nosaukumus nesa Valmieras vārdu, tajā stājās amatnieki arī no apkārtējiem pagastiem. Tas izskaidrojams ar to, ka biedrības bija atļauts dibināt pašvaldībās ar lielāku iedzīvotāju skaitu, respektīvi, Valmierā. 20. gs. 30. gadu nogalē Valmieras amatnieku biedrības biedru sarakstā uzskaitītās personas lielākoties dzīvoja Valmierā, bet neliela daļa biedru bija apkārtnes pagastos dzīvojošie (Matīšos, Rencēnos, Kokmuižas pag., Dauguļu pag, Jaunvāles pag., Brenguļu pag., Burtnieku pag.). Protams, par amatniekiem, kas nebija nekur reģistrēti vai darbojās tā saucamajā „ēnas zonā”, ziņu trūkst.

Salīdzinot 1939. gada biedru sarakstu ar jaunuzņemto biedru sarakstu 1919. gadā, uzvārdi ir pilnīgi citi. Izslēdzot nejaušu vārda un nodarbošanās sakritību, var konstatēt tikai četrus biedrus, kas reģistrēti abos sarakstos. Tie ir drēbnieks Kārlis Mareinis (Marenis), melderis Pēteris Prīmanis un galdnieks Dāvis Briedis, kurš no Vecbrenguļiem pārcēlies uz Valmieru. Iespējams, ka strādnieks Jānis Eiduks ir tas pats, kurš 1939. gadā uzrādīts kā maiznieks. Vēl divos gadījumos varētu būt runa par tuvu radniecību, piem., šuvēja Natālija Kiora (1919.g.) un šuvēja Marta Kiora(1939.g.), vai ādminis Dāvids Knostenbergs (1919.g) un ādminis Kārlis Knostenbergs (1939.g.), bet tie ir tikai minējumi. Salīdzinot Latvijas Nacionālā arhīva fondos atrodamā 1930. gadā jaunuzņemto biedru sarakstu ar augstāk minētajiem, atrodamas tikai dažas sakritības. Iespējams, ka Eduards Stāle ir tas pats Eduards Štāls, mūrnieks, kas 30. gadā dzīvo Kokmuižā, bet vēlāk Valmierā.
Droši var apgalvot, ka 1930. gadā biedrībā uzņemtie drēbnieks Pēteris Pabērzs, zeltkalis Jānis Lukstiņš un podnieks Augusts Rozenbergs ir tie paši, kas 1939. gadā. Tas gan neliecina par viņu aktivitāti vai dalību biedrības rīkotajos pasākumos, kas bijuši visai daudzpusīgi. Biedrība rīkoja nometnes amatu prasmes uzlabošanai, tajā darbojās pašpalīdzības komiteja, dāmu komiteja un kultūras komiteja. Tūrisma kopa rūpējās par sporta aktivitātēm, bet amatnieku darba popularizēšanai biedri piedalījās Amatniecības Kameras rīkotajās izstādēs. Biedrība rīkoja un atbalstīja dažādus svētkus Valmierā, piemēram, Gaujas svētkus un lielās rudens balles Jāņparkā u.tml. (I. Blūma, Valmieras muzeja raksti, 1991. gada 18. maijā)

Valmieras patērētāju kooperatīva podnieku darbnīca, 1929. gads

TOP 5 izplatītākie amati Valmieras amatnieku biedrībā 1939. gadā:
1. Kurpnieki (23)
2. Galdnieki (20)
3. Drēbnieki (16)
4. Mūrnieki (15)
5. Frizieres (13)

Kā redzams, TOPa pirmās vietas pārliecinoši ieņem tradicionāli vīrišķīgas profesijas, bet 5. vietu ieņem stereotipisks sieviešu amats. Te būtu svarīgi atzīmēt, ka biedrībā bija arī 4 frizieri vīrieši. No 17 biedrībā reģistrētajiem frizieriem tikai Pēteris Apinis nebija valmierietis, bet gan rencēnietis. Biedrībā bija vēl viens Pēteris Apinis no Rencēniem, taču viņš bija podnieks un 30. gados dzīvoja Valmierā. Īsi rezumējot amatu pārstāvjus, jāsecina, ka amatnieki darbojās galvenokārt saistībā ar būvniecību, celtniecību, kā arī apkalpojumu sfērā. Rūpniecības departamenta statistikā Valmierā gan 6 gadus iepriekš, 1933. gadā reģistrētas tikai 4 frizētavas.
1939. gada datos no 195 biedrības biedriem 23 jeb nedaudz vairāk par vienu desmito daļu (12%) bija sievietes, turklāt visas dzīvoja Valmierā. No tām 7 bija šuvējas, 13 frizieres, 1 adītāja, 1 drēbniece un 1 audēja.
Viens no 1930. gadā jaunuzņemtajiem biedriem, kurš darbojās līdz pat okupācijai, bija tekstilrūpnieks Jūlijs Līcis. Biedru sarakstā viņš minēts kā tekstilkrāsotājs. Biedru sarakstā bija amatnieki, kas darbojās nelielās darbnīcās, bet acīmredzot bija pilsētas rūpnieki ar ievērojamu apgrozījumu. Līča uzņēmums pēc Rūpniecības departamenta ziņām 30. gadu vidū bijis ļoti veiksmīgs. 30. gadu vidū viņa uzņēmums reģistrēts kategorijā ar 50 – 100 strādniekiem. Dokumentos minēts, ka Līcis ar vilnas apstrādi nodarbojies jau kopš 1905. gada, bet 1936. gadā viņa fabrikas apgrozījums bija nepilni 300 000 latu vilnas audumiem un nedaudz mazāk par 7000 latu par kokvilnas audumiem. Un tas pat ir mazāk nekā iepriekšējos gados. Vislielākā ražojumu kopvērtība vērojama 1934. gadā ( ap 375 000 Ls).

Jūlija Līča fabrikas darbinieki pie Goda vārtiem 1936. gada februārī, sagaidot Kārli Ulmani uz 15. gadskārtējām zemnieku dienām
Jūlija Līča fabrikas darbinieki Ziemassvētkos, 30. gadu otrā puse

Visā Valmieras apriņķī ar trikotāžu un adījumiem oficiāli nodarbojās vismaz 14 uzņēmumi. Precīzi zināms, ka Valmierā darbojās ne tikai Jūlijs Līcis, bet arī Ansis Krēsliņš, kura uzņēmums reģistrēts kopš 1922. gada, 30. gadu vidū darbojās Krasta ielā 19 un apjomu ziņā bija daudzkārt mazāks, nodarbinot 6 strādniekus. Krēsliņš arī bija reģistrēts amatnieku biedrībā. Jakas un žaketes izgatavoja Izraela Lipkina adītava Rīgas ielā 23, bet par šā uzņēmuma ieņēmumiem un apgrozījumu Rūpniecības departamentā ziņas iztrūkst, kā arī viņš neparādās amatnieku biedrības niedru sarakstos.

Alberts Rokpelnis
Muzeja vēsturnieks

ValmieraCik sena ir piparkūku cepšanas vēsture? 1

Topic 1
Replies 0
  1. Ansītis un Grietiņa
  2. Medus cepumi
  3. Piparkūkas
  4. Piparkūku mājiņa
  5. Piparkūku vīriņš
  6. Ziemassvētki

Tuvajos Austrumos piparotos medus cepumus pazīst jau 5000 gadus. Ilgu laiku piparkūkas bija pa kabatai tikai ļoti bagātiem cilvēkiem. Tās pazina faraonu galmos Ēģiptē un sauca par medus raušiem.

Tie nebija parasti rauši. Uzskatīja, ka tiem piemīt īpašs spēks – tie spēja atvairīt dēmonus, tos upurēja dievībām, deva līdzi kapā kā ceļa maizi. Arī Romas impērijā piparkūkas ziedoja dievībām. Viena no šī cepuma īpatnībām bija tai pievienotais ingvers, tāpēc tās sauc arī par ingvera maizītēm. Ingveru pazina arī Senajā Grieķijā, paralēli citām īpašībām tam piemita spēja paildzināt ēdiena mūžu.

Piparkūku pagatavošanai izmantoja kanēli, muskatriekstu, krustnagliņas, ingveru, kardamonu, koriandru, melnos un smaržīgos piparus un pūdercukuru. Tās ir sastāvdaļas no visiem zemes nostūriem, un tas arī noteica piparkūku lielo dārdzību sendienās.
Savukārt viduslaiku Eiropā piparkūkas ir pazīstamas vairāk nekā 1000 gadus. To aizsākumi meklējami Francijā, kur Kārļa Lielā valdīšanas laikā īpaši apmācīti mūki čakli cepa medus kūkas un tās pārdeva klosteru aptiekās, jo medum tika piedēvētas dziedinošas īpašības. Tādas kā šodien tās Eiropā izplatījās tikai 15.gadsimtā. Medus, miltu un aromātisko garšvielu plācenīši pamazām nonāca arī turīgo patriciešu mājās.

Vēlāk tā kļuva par katra tirdziņa delikatesi. Mīksta, ar garšvielām piesātināta kūka vai kraukšķīgs cepums. Piparkūkām bija dažādas formas, krāsas, glazūras rotājums. Vietās, kur notika tirgošanās un dažādas izdarības, tirgoja arī piparkūkas, ko nesa mājās kā piemiņas lietas. Ar piparkūkām ir zināmas arī daudzas dažādas tradīcijas, piemēram, Ziemassvētkos tajās iecepa monētu, un, kas to uzkoda, nākamajā gadā kļuva bagāts. Savukārt neprecētajām sievietēm bija jāapēd piparkūku vīriņš, tad tika pie īstā puiša. Piparkūku cilvēciņus esot izgudrojusi Anglijas karaliene Elizabete I, kura katram savam svētku viesim tādu pasniegusi kā dāvanu.

Vairākās Eiropas valstīs piparkūku cepšana izveidojās par noteiktu amatu. Vissenākās šodien pazīstamo piparkūku cepšanas tradīcijas saglabājušās Vācijā. Nirnberga ir pazīstama kā piparkūku galvaspilsēta, jo tieši tur sāka cept mīkstās piparkūkas "Lebkuchen". To radīšanai 17.gadsimtā tika pieaicināti tikai labākie cepēji un pat amatnieki, kas no koka izgrieza sarežģītas formas, un mākslinieki, kas piparkūkas rotāja.

Attēls no pasakas "Ansītis un Grietiņa"

Savukārt piparkūku mājiņas pazīstamas no 19.gadsimta, iedvesmojoties no brāļu Grimmu pasakas "Ansītis un Grietiņa". Arī Francijā piparkūku cepšana bija atsevišķa nozare, to cepēji apvienojās no kūku un cepumu cepējiem atsevišķā ģildē.

No Vācijas piparkūku cepšanas tradīcijas atceļojušas arī uz Latviju. Piparkūkas var iegadāties visos gadalaikos, tomēr īpašo sajūtu tās sniedz tieši Ziemassvētkos.

Iveta Blūma
Muzeja direktore

ValmieraMirkli pirms simts 1

Topic 1
Replies 0
  1. Georgs Johans Apinis
  2. Komjaunatnes parks
  3. Liljes namiņš
  4. Vecpuišu parks

Rosīga un darbīga

Valmiera 20.gs. sākumā - administratīvās, saimnieciskās un kultūras dzīves centrs. Arī Valmieras apriņķis, tolaik viens no lielākajiem Vidzemes guberņā. Jau 1897. gada tautas skaitīšanā valmieriešu skaits pārsniedzis piecus tūkstošus (5050). Pēc tautībām saskaitīti 76,5% latviešu, 11,9% vāciešu, 6,5% krievu, neliels % ebreju, igauņu un poļu. Gadsimtu mijā apriņķa pilsētā koncentrējušās dažādas pašvaldību un valsts iestādes, kur augstākos posteņus pārsvarā ieņem krievu ierēdņi. Tomēr netrūkst iestāžu, kurās vadošajos amatos joprojām vācieši. Nereti politiskajam līdzsvaram, amatos iecēla abus. Piemēram, par apriņķa policijas priekšnieku V.A. Ignatjevu, bet par vecāko palīgu G.F. Gūtceitu. Līdz 1889.g. te darbojās Vidzemes draudžu tiesa, zemnieku lietu komisāra iecirknis, apriņķa cietuma komisija barona fon Engelhardta vadībā. Vēlāk tām pievienojās miertiesa, pilsētas bāriņu tiesa, galvenā akcīzes pārvalde, nodokļu inspekcija, apriņķa kara pārvalde, skolu inspektori u.c. Ka latvieši kļuvuši par ietekmīgu politisko spēku, ar kuru jārēķinās, liecināja 1906.g. notikušās pilsētas domes vēlēšanas. No 24 domniekiem 18 latvieši, 5 vācieši.

Jaunievēlēto domnieku kompetencē būtisku jautājumu risināšana: apbūves plānošana, komunālā saimniecība, sociālā palīdzība, sabiedriskās kārtības nodrošināšana. Attīstoties vietējai rūpniecībai, tiek modernizēta komunālā saimniecība, ierīkoti parki, uzlabota medicīniskā aprūpe. Sākot ar 1906. gadu, kad par pilsētas galvu (mēru - preciz. I.Z.) pirmo reizi iebalso latvieti Georgu Johanu Apini, un līdz pat 1914. gadam, Valmiera pamazām pārtop jaunā veidolā. Kļūst tīrāka, zaļāka. Viens pēc otra darbu uzsāk lielāki un mazāki uzņēmumi un veikali, ielās valda rosība. Uz dzīvi šeit pārceļas tuvējo pagastu sīkzemnieki, kalpi, lauku vīri un sievas. Iztikšana dārga, tāpēc lētākas zemes un nama meklējumos jādodas viņpus Gaujas. Pirms I Pasaules kara, 1911. gadā, pilsētnieku nu par kādu nieka tiesu mazāk (4949), bet Pārgaujā (Kārlienā, Kauguru Jaunpilsētā), kura administratīvi piederīga netālajai Kaugurmuižai jeb Kaugershof, kārlēniešu jau 1584 dvēseļu!

Pašā pilsētas viducī

Te viss sākās. Liljes namiņš 1913. gadā pirms parka ierīkošanas.

Jaunā parka, pilsētas centrā, aprises sāka iezīmēties divus gadus vēlāk, (1913.) domei lemjot „pieņemt dāvinājumā tā saucamo Liljes dārzu, Kapsētas, Dzirnavu un Liljes ielu stūrī, atklāta pilsētas parka ierīkošanai”. Zemes pirkšanas dokumentus ar Indriķa Liljes mantiniekiem 1913. gada 26. martā (v. st.), paraksta astoņi kungi, pēc materiālā un sabiedriskā stāvokļa ļoti dažādi: Dr. Georgs Apinis, Eduards Lācers, Kārlis Vītiņš, Jānis Velēns, Augusts Akmentiņš, Kārlis Eliass, Antons Meneks un Dāvis Gūbins. Dāvinātāji katrs iemaksāja 1000 rubļus dalības maksu - „publiska parka iekārtošanai”; dzīves laikā parks palika dibinātāju kopīpašums, bet pēc tam, ar „katra izbijušā dalībnieka daļu, pāriet pilsētas īpašumā ar noteikumu, ka tāpat kā tagad dalībnieki, tā arī vēlāk pilsēta viņu uztur uz visiem laikiem par atklātu pilsētas parku”. Parka teritorijai pievieno blakus esošo „ērģelnieka dārzu”, bijušo baznīcas dienesta zemi, ko pilsēta jau senāk iemainījusi pret citu gabalu slidotavas ierīkošanai. Pēc arhitekta Freiberga plāna uzceļ divstāvu paviljona tipa celtni ar plašu zāli, iznomāšanai sarīkojumu vajadzībām. Mūra darbi izdoti meistaram Kārlim Ezeram, koka darbi meistaram Jānim Kūlem. Apstādījumu plānu parkam izveidoja „mākslas dārznieks” Hugo Bērziņš.

Lepni! Vecpuišu parks un paviljons I Pasaules kara laikā, 1915.g.

Ar vērienu

Uz pilsētas parka atklāšanas svinībām 1914.g. 14. un 15. jūnijā savus lasītājus aicina „Valmieras Ziņotājs”, kura 23. numurā lasāms, ka „Pagājušā gadā vairāki, skaitā 8 mūsu līdzpilsoņi nopirka tā saukto Liljes dārzu un tur ierīkoja jaunu parku. Strādāja visu pagājušo gadu un vēl līdz šim laikam. Tagad jaunais parks ierīkots un dibinātāji to dāvina pilsētai; uzceltas ēkas, apstādījumi, - atklāšana, kā ziņots, būs šodien un rītu. Šovakar pulksten 8 atklāšanas akts, pēc tam viņa Ķeizariskās Augstības Lielkņaza Nikolaja Nikolajeviča 16. Huzāru Irkutskas pulka orķestra koncerts. Rītu no pulksten 2 - 5 pēc pusdienas spēlēs kara mūziku, - ieeja brīva; - un pulksten 8 vakarā koncerts, kurā piedalās operu dziedātāja A. Benefeldt jaunkundze, operu dziedātājs P. Saksa kungs, čella virtuozs O. Fogelmaņa kungs un klavieru virtuozs A. Dauguļa kungs. Pēc koncerta deja. Cerams, ka publika šā jaunā parka atklāšanu pienācīgi ievēros un tāpat arī uz priekšu jaunais parks noderēs iedzīvotājiem par ērti pieejamu un patīkamu atpūtas vietu.” Plašs izklāsts arī nākošajā, 21. jūnija „Valmieras Ziņotāja” 25. numurā, kurā ne vien publiskoti visu astoņu dalībnieku uzvārdi, bet arī minēts, ka katrs no viņiem iemaksājis naudu un finansējis pārrakstīšanas izdevumus un citi, interesanti fakti: „[..] Parka pārvaldīšanā piedalīsies pilsētas delegāts. Aprēķinu par parka ierīkošanu, viņa ieņēmumiem un izdevumiem nodod pilsētas domei. Pie parka nolemts pievienot svabado „ērģelnieka dārzu” slidotavas iekārtošanai un spēļu laukumam. Parka iekārtošana un apstādīšana jau izvesta. Ir celta prāva, glīta zāle un telpas bezalkohola bufetes un saimniecības vajadzībām ar verandu. Parka apstādījumi, zāles laukumi, glītais paviljons, kā arī ar garšu un prašanu bagātīgi iekārtotā bezalkohola bufete, lasāmais un spēļu galds, atstāj vislabāko iespaidu. Sestdien, 14. jūnijā notika jaunā pilsētas parka atklāšana. Mācītājs Ed. Pavasara kungs pēc nodziedātās „Lai Dievu visi lūdz” sirsnīgos, jaukos vārdos iesvētīja parku par prieka, miera un atpūtas vietu. Pilsētas galva B. Mušes kungs (iepriekšējā pilsētas galvas G. Apiņa pilnvaru termiņš jau bija beidzies) pēc valsts himnas nodziedāšanas pasludināja parku par atklātu.[..]”

Lai visi uzzinātu. "Valmieras Ziņotājs" pirmā un otrā lapā vēstīja par vērienīgajām atklāšanas svinībām.

No vecpuišu par Komjaunatnes

Patiešām, daži no parka dibinātājiem vēl bijuši vecpuiša kārtā. Neprecējies palika arī Georgs Apinis, kuram tajā gadā, līdz ar parka atklāšanu, jūnijā būtu svinami 55. Stāsta, ka savā 25 gadu darba jubilejā Apinis esot saņēmis no draugiem novēlējumu- apprecēties. Uz to dakteris atbildējis, ka viņam jau esot mīļš laulāts draugs, un tā esot Valmieras pilsēta! 20.gadsimta 30.gados Valmieras pilsētas valdes dokumentos Vecpuišu parka nosaukumu lietoja kā oficiālu apzīmējumu pilsētas parkam. Mainoties varām, 1940.gada vasarā, augustā pēc ‘’LKJS Valmieras rajona komitejas ierosinājuma pārdēvēts par Komjaunatnes parku’’ (Liesma, 16.08.). Jauno nosaukumu ikdienā nekad valmierieši nelietoja un arī pēc II Pasaules kara to sauca tikai un vienīgi par Vecpuišu parku. Vairāk kā 20 pēckara gadus, ēkā kultūras nams (līdz 1966.g.), vēlāk bērnu sporta skola, sporta biedrība ‘’Vārpa’’, pionieru nams.

Padomju laikos. Pilngadības svētku dalībnieki 1964. gada vasarā pie toreizējā pilsētas kultūras nama.

Atkal atdzimis!

Deviņdesmito gadu nogalē (1999.) Vecpuišu parka paviljonu un parku kā sabiedrisko centru uzņēmās apsaimniekot akciju sabiedrība ‘’Vecpuišu parks’’. Nama telpas īpaši pielāgoja ēdināšanas un spēļu biznesa vajadzībām, saglabājot oriģinālajam interjeram raksturīgās galerijas un vairākas fasādes detaļas. Apmeklētāji varēja aplūkot vēsturnieka Tāļa Pumpuriņa izveidoto izstādi par Vecpuišu parka vēsturi. Gandrīz desmit gadu te darbojās valmieriešu iecienītā kafejnīca ar vasaras dārzu. Daudzi pilsētas viesi ceļu mēroja vien, lai uzspēlētu boulingu, taču 2008.gada nogalē kompleksu slēdza. Tad pēc vairākiem gadiem ieilguša klusuma un visai postoša ugunsgrēka, 2012.gada vasarā, kas izpostīja pilnībā gandrīz visu jumta klājumu līdz ar vēsturisko tornīti, sākas paviljona ēkas atdzimšana. Bet, labā ziņa tā, 2014.gada maijā darbu uzsāka jaunā āra kafejnīca Cafe Elephant. Lai veicas!

Vēl nesen. No 1999. gada vasaras līdz 2008. gada nogalei te darbojās valmieriešu iecienītā kafejnīca un pat boulinga zāle, uz kuru ceļu mēroja ne viens vien vidzemnieks.

Ingrīda Zīriņa
Valmieras muzeja
Vēstures nodaļas vadītāja

ValmieraMuzicēšanas tradīcijas Vidzemē 19. gs. beigās un 20. gs. pirmajā pusē 1

Topic 1
Replies 0
  1. Base
  2. Basīte
  3. Cītara
  4. Idus muzikanti
  5. Ieviņa ermoņikas
  6. Lauku muzikanti
  7. Lukstiņu kapela
  8. Mūzikas instrumenti
  9. Vijole
Lukstiņu kapela, kas spēlējusi lauku kāzās un citos sarīkojumos no 20. gs. 20. gadu vidus līdz 1934. gadam. Attēlā redzamas vijoles, akordcītara un pašdarināts čells.

19.gs beigas un 20. gs. pirmā puse Latvijā un Vidzemē bija laiks, kad lielā skaitā izplatījās fabrikās ražoti mūzikas instrumenti, modē nāca fokstroti un šlāgeris. Nav precīzi nosakāms, cik muzikantu bijis Vidzemē, jo gandrīz katrā mājā bija kāds pirkts vai pašdarināts mūzikas instruments, kāds tautas spēlmanis, kurš prata kaut ko spēlēt. Lokāli mijiedarbojoties vecām ziņģēm un tautas melodijām, veidojās īpatnējs tautas muzikantu repertuārs, kas saglabāts un turpina dzīvot arī šodien.
Lauku muzikanti pārsvarā bija vīrieši. Vizuālās liecības un atmiņu stāsti apstiprina, ka parasti kapelā bija 2 līdz 5 dalībnieki, kuri spēlēja kāzās un citos godos. Sabiedriskos izrīkojumos – pēc koncerta vai teātra izrādes, notika dejas. Spēlēja vietējais mūzikas biedrības vai brīvprātīgo ugunsdzēsēju pūtēju orķestris, vai kāda stīgu kapela. Par kapelas dvēseli uzskatāms vijolnieks, jo viņš uzdeva toni un spēlēja melodiju. Kapelas sastāvā parasti bija vijole, cītara, base, arī kāds koka pūšaminstruments, harmonikas jeb ermoņikas (šis apzīmējums vairāk lietots tautas leksikā).

Kāzas Putnu ģimenei Ternejas pagasta “Censoņās”, Ziemeļvidzemē. Attēlā redzami kāzinieki otrajā dienā, 20.gs. 30. gadi. Fonā uz jumtiņa sēž muzikants ar ieviņa ermoņiku.

Kādā šķūnī, pagalmā vai pļavā pēc talkas vai svētdienā ļaudis laukos kā labāko izklaidi izvēlējās kopā muzicēšanu, dejošanu un dziedāšanu. Muzikants bija kā uzdzīves simbols, kā jautrības iemiesojums, bet, vissvarīgāk, cilvēks, kas neatsverami bija klāt visos svētkos, godos, cilvēka mūža gājumā. Muzikanta darbs tika vērtēts kā grūts, taču pārsvarā spēlēja par vēdera tiesu vai dzeramnaudu. „Prāģeris”, kā nievājošs apzīmējums muzikantam, tika aizgūts no Viduseiropas ceļojošajiem muzikantiem, kas 19.gs. konkurēja ar vietējiem spēlmaņiem Baltijā. Muzikanti bija dažādi. Vienam nekas nepiederēja, tikai mūzikas instruments un humora izjūta. Klīstot apkārt, spēlēja krogos, lai uzturētu jautrību smagos ikdienas darbos nogurušajiem. Cits muzikants spēlēja viens pats, tikai vaļas brīžos mājās pēc darba. Tuvākā apkaimē zināms, viņš tika aicināts visos svētkos, cienīts un slavēts par muzikalitāti. Lauku muzicēšanā vissvarīgākā loma bija muzicēšanai mājās, kad vakaros pēc darba, svētkos vai svētdienās muzicēja ģimenes lokā. Laucinieki instrumentus izgatavoja paši vai pirka veikalā. Par muzikantu kļuva jau bērnībā 5 – 6 gadu vecumā, kad tēvs vai vectēvs zēnam iedeva vijoli. Citreiz pirmais instruments bija bungas, jo to bija viegli spēlēt. Lai kļūtu par labu muzikantu, savas spējas bija jāpierāda, spēlējot kopā ar vecākiem muzikantiem kāzās, jo tur aicināja labākos spēlmaņus, bet, ja tos nevarēja dabūt, tad tuvākos, kas bija.
Tautas muzikanti bieži vien bija autori tautā zināmām dziesmām. Vienkāršības dēļ tās zina visi, bet pārsvarā nav zināmi to patiesie autori. Tikai radinieku atmiņas un nejaušas sakritības ļauj izsekot dziesmu izcelsmei, piemēram, kāda Kurzemes pagasta zemnieka dēls Krišs Bīrsmanis Pasaules karā līdzi aiznesis dziesmu par Anniņu, kas dzīvo Raņķu pagastā. Mainot dziesmas vārdus, radās slavenā latviešu strēlnieku dziesma „Ķemermiestiņā”.

Idus muzikanti, laukstrādnieki Kārlis Jēkabsons, Ādams Zariņš, Jānis Skrastiņš. Pēdējam klēpī Vidzemes ermoņika jeb divrindu ieviņa ermoņika. Attēls uzņemts ap 1912. gadu.

Vidzemē muzikantu ziedu laikos spēlēti vairāki unikāli mūzikas instrumenti. Pašdarinātās bases jeb basītes, „ieviņa ermoņikas” un vairāku veidu cītaras. Šie mūzikas instrumenti bija izplatīti gandrīz tikai Vidzemē, ar retiem izņēmumiem. Base ir mūzikas instruments, kas izmēra ziņā ir pa vidu starp čellu un kontrabasu, bet atšķiras ar to, ka tai ir tikai 3 stīgas, kuru skaņojums pielāgots vijolei. Vidzemes ermoņiku meistars Augusts Ieviņš (1881 – 1960) savu darbu sāka 19., 20.gs. mijā un strādāja līdz pat 1960. gadam, izgatavojot ermoņikas pēc vācu parauga. Viņa darinātās ermoņikas bija tik pilnskanīgas, ka vecie muzikanti tām piedēvēja ērģeļu balsi. Lai arī līdzīgas ermoņikas darināja citi Vidzemes un Rīgas meistari pat vēl pirms Ieviņa, tautas atmiņā tās palikušas ar viņa vārdu. Latvijā bijuši izplatīti 3 cītaru veidi. Latviešu spēlmaņi un mūzikas instrumentu darinātāji iedvesmojās no Viduseiropas meistariem, pērkot, atdarinot un radot līdzīgus mūzikas instrumentus. Pogu jeb manuāļu cītaras bija viegli spēlējamas. Nospiežot taustiņu, tika noklusinātas nevajadzīgās stīgas, ļaujot izskanēt akordam. Tās bija izplatītas visā Latvijas teritorijā. Cītarkokles bija cītaras veids, kas raksturīgs Ziemeļvidzemei un Dienvidigaunijai. To spēlēja gan kā pavadošo instrumentu kapelā, gan arī kā solo instrumentu. Tai raksturīgi vairāki desmiti stīgu pāri un vairākas basa stīgas. Visizplatītākās bija akordcītaras jeb dūru cītaras. Stīgu grupas tām ir izkārtotas pa dūrēm (akordiem). Tās ir lielākas, taisnstūra formas. Ar šo instrumentu 20.gs. sākumā spēlēja pavadījumu vijolei. Kapelās akordcītaru plaši izmanto vēl šodien.

Bauņēniešu muzikanti ap 1910. gadu. Attēlā redzama vijole, divas klarnetes un trīs Vidzemes ermoņikas, kas būvētas pēc vācu parauga.

Alberts Rokpelnis
Valmieras muzeja pētnieks

ValmieraAr skatu nākotnē 1

Topic 1
Replies 0
  1. Bastions
  2. Johans Georgs Apinis
  3. Valmiera
  4. Vecpuišu parks
  5. Wolmar

Johanam Georgam Apinim -155

Cienījams. Dr. med. Georgs Apinis.

Pilsētas centrā, viena no ielām, nosaukta arī Georga Apiņa vārdā. Valmieriešiem šis uzvārds nav svešs, jo saistās ar vairāku paaudžu piemiņu par šo leģendāro personību, Goda pilsoni, Dr. med. J. G. Apini (1859 - 1920). Savas dzīves laikā, atvēlētajos sešdesmit, jo nepilns mēnesis pietrūka līdz sešdesmit pirmajai dzimšanas dienai, pilsētas labā paguvis izdarīt tik daudz darbu, ka pietiktu pat divu cilvēku mūžam. Pateicoties viņa dāsnajam finansiālajam atbalstam un izpratnei, kādai jākļūst apriņķa pilsētai Valmierai (Wolmar) - ar attīstītu rūpniecību, modernizētu komunālo saimniecību, parkiem, skolām, pieejamu medicīnisko aprūpi, arī vēl tagad, pēc gadsimta, varam redzēt un lietot atstāto mantojumu: slimnīcu, mūsdienās tur izvietojies veselības centrs Bastions un populārā kafejnīca - bistro ar tādu pat nosaukumu, kādreizējo meiteņu ģimnāziju, kur nu jau mājvietu radis jaunatnes centrs Vinda, un, protams, joprojām vidzemnieku iecienītais Vecpuišu parks, kuram nupat nosvinējām pirmos 100! Zīmīgi, ka viens no kādreizējā pilsētas galvas (mēra) iecienītākajiem teicieniem esot bijis: „Lai nepiekūstam labu darīdami, un, ko esi atzinis par labu, to labāk dari šodien nekā rīt”. Bet, vai zināt, kur meklējamas saknes mecenāta Apiņa dzimtai un kāpēc visu laiku zināmākais vecpuisis nolēmis veltīt savu dzīvi „mūža draugam - Valmieras pilsētai”?

Bērnība un skolas gadi

Ieraksts Burtnieku (Burtneck) latviešu draudzes jaundzimušo reģistrā liecina, ka 1859. gada 16. jūnijā (pēc v. st.), ar kārtas numuru 98., kristīts un papīros iegrāmatots Johana (Jāņa) Appin un Annas, dzimušas Bušer, dēls Johans Georgs Appin. Apkārtējiem netrūka iemesla skaudīgām pļāpām, jo kūmās aicināta pati Rencēnu „lielmāte” (Ranzen Hof) muižas īpašniece Emīlija Matilde fon Krīgsmane (Kriegsmann), dzimusi fon Šrēdere, Burtnieku muižas īpašnieka Johana Frīdriha fon Šrēdera māsa, ar dēlu, Tērbatas studentu Georgu Frīdrihu fon Krīgsmani. Kā trešais klāt svarīgajā brīdi kristību reizē ir jaunā tēva māsas Kristīnes vīrs, Jaunpaegļu rentnieks Dāvids Gaiķēns. Jānis Apinis, „kuram bija 6 brāļi un 3 māsas, nevarēdams palikt tēva mājās Zvārtēs (Baložu muižas Zvārtes mājas - I.Z.), aiziet par krodzinieku uz Rencēnu Lielo krogu, ap kuru vēlāk izveidojās Rencēnu miestiņš. Iekrājis kādu mazumiņu, viņš, no visiem godāts vīrs, rentējis no Rencēnu īpašnieka Krīgsmaņa Ambas pusmuižu. Še ierīkojis arī tirgotavu, kur plašos apmēros tirgojies ar liniem. Tā kā uz laukiem bija vēl maz tirgotavu, tad Apinis kļuva priekš tiem laikiem par ļoti turīgu cilvēku, iegūdams īpašumā dažus kilometrus no nomas vietas atrodošos Baloža muižu. Ar savu centību darbā un godprātību tirdzniecībā, iemanto cienību ne vien starp sava pagasta ļaudīm, bet arī pie apkārtnes muižniekiem. Draudzīgas attiecības bijušas ar netālās Lizdēnu baronu fon Laudonu un Ēveles draudzei piederīgās Ķemeres muižas īpašnieku fon Lantingu.”[1] Jānis Apinis, nu jau Johans Apping - pirmais latviešu tautības muižas īpašnieks Valmieras apriņķī. Vēlāk muiža tiek pārdota, likvidēta saimniecība Ambās . Kopā ar sievu un mazo dēlēnu pārceļas uz dzīvi Valmierā, turpinot tirdzniecību ar liniem. Rocība atļauj iegādāties nekustāmo īpašumu, nopērkot palielu namu pilsētas centrā, uz Rīgas ielas. Dzīve jaunajās mājās neveidojas kā iecerēts, jo pēkšņi 1861. gada nogalē Georga tēvs mirst. Vienīgais atraitnes mierinājums, tālredzīgi sarūpētie 8000 rubļu - dēla audzināšanai un izglītošanai. Anna apprecas otrreiz. Izredzētais ir vīra radinieks ar tādu pat uzvārdu, tiesa, gan jaunāks gados, un arī Valmierā nodarbojās ar linu tirdzniecību. Šajā laulībā piedzimst Georga pusmāsa Adelheide, kuras dēlu Dr. Apinis vēlāk pieņēma par audžu bērnu. „[..] Viņš to ar mīlestību audzināja par krietnu cilvēku. Šīm pūlēm bija labi panākumi, jo vēlāk Georgs Dinstmanis ieņēma atbildīgo miertiesneša amatu Rīgā.”[2] Pēc otrā vīra nāves (1866.) un pirms tam esošā bankrota veikalā, Anna ar abiem bērniem nonāk materiāli grūtos apstākļos. 11 gadu vecumā Georgs jeb Žoržs, kā viņu tagad sauc, uzsāk mācības Valmieras apriņķa skolā. Skolnieku sarakstā ierakstīts ar uzvārdu Apping , un vairs netiek pat saukts latviskajā uzvārdā Apinis . Vājo vācu valodas zināšanu dēļ, pirmos mēnešus ar mācībām neveicas. Pēc divu gadu nesekmīgās skološanās, aizbildnis izmitina zēnu pa vasaru Ēvelē, Ķemeres muižā, kur fon Lantinga bērnu mājskolotājs Georgu kopā ar muižnieka atvasi sagatavo iestāšanās eksāmeniem Bērzaines ģimnāzijā (Birkenruh jeb Bērzaine pie Cēsīm - I.Z.). Ģimnāzijas gados, no 1872. līdz 1877., puisis kūtrs, neapķērīgs. Skolotāji tam bieži teikuši, ka no viņa nekas prātīgs neiznākšot… Bet skolas pēdējā semestrī, skolotājiem un klasesbiedriem par negaidītu pārsteigumu, Apinis nopietni ķeras pie grāmatām, no nesekmīga skolnieka topot par labāko audzēkni ne tikai savā klasē, bet arī visā skolā!

Atkal Valmierā

Pēc mācībām Tērbatas ģimnāzijā (1877. - 1878.), nosprausts tālākais dzīves mērķis. Studijas medicīnas fakultātē Tērbatas universitātē. Studiju laikā īpaši lielu uzmanību pievērš ķirurģijai. 1885. g. rudenī Georgs Apinis atgriežas dzimtajā pusē jau kā pirmais latviešu tautības ārsts vāciskajā Wolmar (Valmierā). Lai gan jaunajam ārstam darba netrūkst, tiek atrasts laiks vēl praksei Vīnē. 1887. gadā, kad pilsētā un tuvējos pagastos pēkšņi sākās baku epidēmija, tautā sauktais Apiņa dakteris enerģiski uzsāk slimības apkarošanu, noturot priekšlasījumu ‘’Bakas. Viņu izcelšanās un izplatīšanās un līdzekļi no viņām izsargāties.’’. Kaut gan Apinis nav oficiālais pilsētas nabagu (trūcīgo un mazturīgo) ārsts, tomēr „viņš palīdzējis it visiem, kas griezās pēc palīdzības. Uzzinot par slimnieku grūtajiem materiālajiem apstākļiem, atteicās no puses, pat visa honorāra, ieteicot par šo naudu iegādāties slimniekam kaut ko spēcinošu. Georgs Apinis uzskatījis, ka labi ārstēt var tikai tas ārsts, kurš ieguvis sava slimnieka uzticību.” Pirmā pasaules kara laikā (1914. - 1918.) viņš - Sarkanā Krusta un bēgļu ārsts, pilda amata pienākumus, neskaitot ne nostrādātās stundas, ne noietos kilometrus. Pacienti zinājuši, ka vajadzības gadījumā, Apinītis ceļu mēros pat nakts stundā. Nereti gan čīkstīgākus sirdzējus sabāris, jo kā svarīgāko ārstēšanā uzskatījis nevis zāles, bet gan veselīgu dzīvesveidu. Sarunās ar gados jaunākajiem kolēģiem, uzsvēris, ka teicamam mediķim vienmēr jāpaplašina zināšanas un, iespēju robežās, jābrauc uz ārzemēm, Berlīni, Vīni vai Parīzi, lai būtu lietas kursā par jaunākajiem atklājumiem medicīnā. Tas gan visai grūti izdarāms, jo pats darbojas vairākās biedrībās. Jau 1889. gadā 17 Vidzemes ārsti nodibina Vidzemes ārstu biedrību. To vidū arī Dr. Apinis. Trīs gadus vēlāk, (1892.), atzīstot viņa nopelnus iedzīvotāju labā, iecelts par Valmieras pilsētas ārstu.

Labdaris. Valmieras pilsētas bērnu dārza grupa ap 1910. g. No labās: Dr. med. Apinis.

Mūža draugs - pilsēta

No 1906. - 1910. g. Dr. med. Georgs Apinis pilsētas galva (mērs), „pārvēršot Valmieru par skolu pilsētu un kultūras centru”. Četrklasīgā meiteņu skola pārveidota par proģimnāziju, bet vēlāk par ģimnāziju, ar pilnām valsts ģimnāzijas tiesībām. Skolai nepieciešamas citas telpas? Pateicoties Kuratorijas (padomes - I.Z.) priekšsēdētāja G. Apiņa pūlēm, ģimnāzijas vajadzībām uzcelta moderna mācību iestāde, kurā valda latvisks gars. Par skolas vadītāju strādā nacionāli noskaņotā Marta Daugule. Nodibināta Latviešu skolu biedrība, kurai G. Apinis savā 50 gadu jubilejā dāvina namu ar skaistu dārzu, apmēram 3500 zelta rubļu vērtībā, bērnudārza ierīkošanai. Diemžēl paliek nerealizēts nodoms par visiem pieejamu vingrošanas zāli. Testamentā Dr. med. Apinis atstāj 5000 rubļu zāles būvei un sporta laukuma ierīkošanai. Nauda novēlēta arī citiem mērķiem: Valmieras Latviešu biedrības bibliotēkas un lasītavas ierīkošanai, teātra skatuves modernizēšanai, studentu atbalsta korporācijāmFraternitas Academica, Letonia Tērbatā (Tartu) un Vidzemes pretalkohola biedrībai. Retais vairs zinās, ka savulaik, 1908. - 1914.g., Valmierā pretalkohola kustība bijusi ļoti aktīva, pateicoties tieši G. Apiņa personiskajam piemēram. Grādīgās dziras pretinieku pusē nostājās liela daļa skolu jaunatnes. Laikraksta Latvija 1913. gadā sarīkotajā aptaujā atsaukušies 150 pārliecinātu atturībnieku no Valmieras! Dr. med. Georga Apiņa 25 gadu darba jubilejā (1910.), kāds viņa labvēlis novēlējis izcilajam dakterim apprecēties. Uz to atbildēts, ka „tam jau esot savs mīļš laulāts draugs - Valmieras pilsēta!”. To Apinis pierāda ar darbiem, panākdams ūdensvada un kanalizācijas (1911. - 1913.) izbūvi, atsvabinot pilsētniekus no ieilgušās negantās smirdoņas pilsētas centrā, slēdzot „mazo kanālu” Katrīnas, Ravelīna, Brūveru un Pēterburgas ielās (mūsdienās starp Bastiona un Lāčplēša ielu - preciz. I.Z.), un sakārtojot pilsētas komunālo saimniecību, atvēlot līdzekļus artēzisko aku urbšanai. Bet viens no nozīmīgākajiem veikumiem būs vērienīgais jaunās slimnīcas celtniecības projekts (1911. - 1914.). Par slimnīcas celtniecību un atklāšanu plašāk Valmierieša numurā.

Lepna. Jaunceltā Valmieras pilsētas slimnīca. 1914.g. oktobris.

Esmu latvietis!

„[..] Valmiera 19. gs. b. tipiska vāciska mazpilsētiņa. 1882. gadā Vīlipa Švēdes (1849.-1905.), Jāņa Ekmaņa (1856.-1915), Voldemāra Baloža (1848.-1918.) un citu vadībā šeit nodibināta Latviešu biedrība. Tās mērķis - stiprināt latviešu pašapziņu, palielināt ietekmi gan saimnieciskajā, gan kultūras dzīvē. Kaut gan politiskie mērķi netika izvirzīti, biedrības vadītāji izcīnīja dažas „pozīcijas” Valmieras pilsētas domē. Redzot panākto, G. Apinis lēnām atgriezās pie latvietības. Pēc 1905. gada revolūcijas jau pilnīgi atklāti un droši pauda sabiedrībai savu piederību latviešu tautai. 1906. g. Dr. med. G. Apini ievēlēts par Valmieras pilsētas galvu (mēru); 1908. g. Rīgas - Valmieras miertiesnešu sapulcē iecelts par goda miertiesnesi, 1909.g. valsts padomnieks. Vācu okupācijas laikā (1918.g. - preciz. I.Z.) G. Apinis nebaidījās paust savus uzskatus. Tie nebūt neglaimoja režīmam. Ar lielu sajūsmu Dr. med. Georgs Apinis uzņēma brīvās Latvijas proklamēšanu. Lielinieku laikā (1918.g. XII. - 1919.V. -preciz.I.Z.) strādāja kā ārsts, politikā neiesaistoties. Pēc lielinieku padzīšanas Dr. Apinis no jauna piedāvāja savus pakalpojumus valdībai, tomēr sliktās veselības dēļ, spiests atteikties no godpilnā amata, kā sūtnim - pārstāvēt Latviju - Amerikas Savienotajās Valstīs”.[3]

Uz Rīgas ielas. Skats uz kādreizējo G. Apiņa namu ap 1914.g., no 1926.g. pēc pārbūves - divstāvu namā izvietojās pilsētas valde.

Pieminot

Georgs Apinis mirst Rīgā 1920. gada 19. maijā ar sirdskaiti. Nelaime sirmgalvi piemeklē uz Kaļķu ielas, dodoties vizītē pie toreizējā izglītības ministra Dr. K. Kasparsona. Ministrs iecerējis Apini aicināt darbam profesūrā Latvijas Universitātē. Simtiem valmieriešu patiesi sēro, piemiņas dievkalpojumā pietrūkst vietas visiem, kas vēlas atvadīties, pirms apbedīšanas pilsētas (Centra) kapos. „Testamentā viņš pirmā vietā lika nevis savus piederīgos, bet Valmieras pilsētu, novēlēdams tai savu namu ar skaisti iekopto dārzu kā pateicību par to, ka Valmieras pilsēta viņu bija iecēlusi par savu Goda pilsoni. G. Apiņa namā vēlāk Valmieras pilsētas valde, bet dārzs kopā ar ‘’Vecpuišu parku’’ valmieriešu iemīļota atpūtas vieta.” Izcilāko valmierieti, īsi un kodolīgi raksturo laikabiedrs, rakstnieks A. Melnalksnis: ‘’Dr. med. G. Apinis pēc savas dabas bija liels ideālists un mūžīgs optimists, kas dzīvoja un strādāja rītdienai, ticēdams labākai un gaišākai nākotnei.’’

Ingrīda Zīriņa
Valmieras muzeja
Vēstures nodaļas vadītāja

  • 1: (Šaurums G. Dr. med. Georgs Apinis. Filantrops un patriots. Rīga, 1933.).
  • 2: (Šaurums G. Dr. med. Georgs Apinis. Filantrops un patriots. Rīga, 1933.).
  • 3: (Šaurums G. Dr. med. Georgs Apinis. Filantrops un patriots. Rīga, 1933.).

ValmieraŠīs dienas maijā 1

Topic 1
Replies 0
  1. Komunisti
  2. Latvijas valsts
  3. Lielinieki
  4. Padomju vara
Lielinieku posta darbi. Skats uz Rīgas ielas sākumu. Redzams sašautais Sv. Sīmaņa baznīcas tornis 1919. g. 26. maijā.

Daudzu gadsimtu ilgajā vēsturē Valmiera atradusies dažādu kara kungu rokās. Pēc 1. Pasaules kara beigām, sabrūkot milzīgajai Krievijas impērijai, vairākas no kādreizējām Baltijas guberņām izveidoja neatkarīgas republikas. 1918. gada 18. novembrī arī Rīgā tika proklamēta jaunā Latvijas valsts.

Saspriegojoties politiskajai situācijai kļuva skaidrs, ka bez sīvas cīņas komunisti, kas bija kļuvuši par jaunās varas nesējiem nu jau Padomju Krievijā, - tik viegli bijušās teritorijas neatdos… Stučkas jeb lielinieku režīma pastāvēšanas piecos mēnešos Valmierā un Valmieras apriņķī (no decembra līdz 1919. gada maija beigām) tika īstenoti vērienīgi revolucionāri pārkārtojumi: atsavinātas vācu muižnieku zemes un muižas, nacionalizēti lielākie rūpniecības un tirdzniecības uzņēmumi, turīgāko pilsoņu mājas un pat dzīvokļi, kurus „līdz ar mēbelēm nodeva strādniekiem”, u.t.t. Citādi domājošos, padomju (lielinieku) vara uzskatīja par tautas ienaidniekiem, tos arestējot, piespriežot lielus naudas sodus vai pat piemērojot augstāko soda mēru – nošaušanu kā kontrrevolucionāriem (pretēji noskaņotiem – preciz. I.Z.) vai spekulantiem. Netālu no Valmieras, pie mācītājmuižas, izveidoja koncentrācijas nometni, tā saucamo Tīģerdārzu , kurā ieslodzītos gaidīja baiss liktenis. Pat tie, kas vēl nesen simpatizēja marksisma idejām, arvien skaudrāk izjuta reālo īstenību, kas sevī ietvēra ne vien pārtikas normēšanu, produktu cenu strauju pieaugumu, bet arī uzspiestu, svešu ideoloģiju, fizisko teroru un bezierunu pakļaušanos. Vairums pilsētnieku un laucinieku, izņemot pārsimts kreisi noskaņotos - buržuāzijas kā šķiras – nīdējus, uz sevis, ar savu ādu un maku, izbaudīja kļūdaino tautsaimniecības politiku un dzīvi baiļu ēnā… Tāpēc, ar vairāku dienu kavēšanos uzzinot vēstis, ka „22. maijā vācu un latviešu spēki atbrīvojuši Rīgu, padomju armijas vienības atkāpjas visā frontē, neizrādot nopietnu pretestību”, atlika vien gaidīt, - cik īsā laikā uzvarētāji iesoļos arī mūsu pilsētā. Un, patiesi, tikai četras dienas vēlāk, ienākot Igaunijas nacionālajai armijai un pulkveža Jorģa Zemitāna vadītajai Ziemeļlatvijas brigādei, beidzot tiek padzīti tik ļoti nīstie „nākotnes cēlāji”!

Starp abiem krastiem. Skats pār Gauju uz Valmieru pēc lielinieku atkāpšanās un tilta nodedzināšanas 1919. g. 26. maijā.

Kā tas bija?

Lasāms nedēļu vēlāk, laikraksta „Vidzemnieks” pirmajā numurā (07.06.), kura visu rakstu autors un vienlaikus redaktors, valmieriešiem labi zināmais sabiedriskais darbinieks Augusts Melnalksnis. Finansiāli par preses izdevumu gādā pilsētas saimnieciskās pārvaldes Informācijas birojs, bet iespiests sākotnēji nelielā tirāžā - vietējā spiestuve „Zeme”, Valmierā. Lūk, fragments no raksta „Nacionālā kara spēka ienākšana Valmierā”: „[..] Pirmdien, 26. maijā, ap pulksten 4 pēc pusdienas, visi ceļi uz ziemeļiem un vakariem apklusa, un pilsētā iestājās klusums, kuru traucēja tikai bēgošā kara spēka atsevišķi kareivji un jātnieki – izlūki. Ap pulksten 6 pēc pusdienas strēlnieki, dažu tumšu subjektu pavadīti, uzlauza Baltijas Lauksaimniecības Biedrības noliktavas un magazīnu un citas tirgotavas, un iesākās laupīšana, kurā piedalījās grāvēji – mazi un lieli, veci un jauni. Pašā laupīšanas karstumā tika uzspridzināts dzelzceļa tilts, bet šie grāvieni neizbiedēja laupītājus, kas īsā brīdī no Lauksaimniecības Biedrības veikala izstiepa mantas un preces par 450.000 rubļiem. 7.45 minūtēs vakarā atskanēja signāla šāviens un pēc, apmēram, 5 minūtēm no abiem koka tiltiem pacēlās ugunsliesmas. Pulksten 8.05 no Valmieras muižas puses pilsētai tuvojās igauņu pirmās nodaļas kājnieki, kurus saņēma uguns no namos uzstādītiem ložmetējiem.. Bruņotie automobiļi drīz apklusināja ložmetēju tarkšķus, un 8.15 jau igauņu aukstasinīgie izlūki mierīgi pastaigājās pa Valmieras pilsētas ielām. Pirmdiena nobeidzās ar dūšīgu apšaudīšanos starp igauņu daļām un komunistiem, kas bija uzstādījuši ložmetējus Pārgaujas namos un smilšu bedrēs. Komunistu pozīcijas apšaudīja arī igauņu artilērija, no kuras šāvieniem aizdegās Priedīša nams pilsētā un daži nami Pārgaujā. Neraugoties uz komunistu pastāvīgiem šāvieniem ar sprāgstošām lodēm, kuras tie vērsa pret ugunsdzēsējiem, vietējiem iedzīvotājiem ar kara spēka palīdzību izdevās izglābt no uguns tuvējās koka ēkas. Visbaisākos brīžus Valmiera pārdzīvoja otrdienas pievakarē, kad komunisti ar smago artilēriju apšaudīja pilsētu, sagraudami pilsētas domes ēku, baznīcu un Treija un Piķeļa namus.

Igauņu baterija tomēr apklusināja komunistus un izjauca komunistu nodomus sagraut pilsētas elektrisko staciju. Trešdienas rītā izplatījās ziņas par apšaudīšanos ar smago artilēriju un visi panikā meklēja drošākos pagrabus. Tomēr apšaudīšanās vairs nenotika un ap pusdienu beidzamie komunisti bija atstājuši savas bedres Pārgaujā un pazuduši. Trešdienas pievakarē nodegušo tiltu vietā pa laipām jau nodibināja satiksmi starp pilsētu un Pārgauju. No privātpersonām pilsētā kritušo nav. Ir daži viegli ievainoti. Pārgaujā un Karlovkā (apbūvi ap dzelzceļa staciju tolaik dēvēja par Kārlienu jeb Karlovku – preciz. I.Z.) krituši daži, kas apšaudīšanās laikā nodarbojušies ar dažādu mantu pievākšanu. Ceturtdienā, 29. maijā – dzīve pilsētā sāka ieritēt normālās sliedēs”.</em>

Uz dzirnavu dambja. Šeit - uz kādreizējā dzirnavu dambja tilta - noritēja R. Birzgaļa aprakstītie notikumi par igauņu vienības ienākšanu Valmierā.

Ar zēna acīm

Liecinājumu par 1919. gada maija notikumiem atstājis mums, lasītājiem, arī kādreizējais burtniecietis, Valmieras vidusskolas absolvents, vēlākais skatuves mākslas pārstāvis, aktieris, mākslinieks, grafiķis, kura mūža nogale aizritēs tālajā Amerikā, Reinis Birzgalis (1907-1990) savā literārajā darbā, kurš dzimtenē gan iznāks pēc autora nāves, „Šoreiz – bez grima. Atmiņas” (Rīga, 1992.): „[..] Drausmīgais laiks ilga veselus piecus mēnešus (lielinieku režīms – preciz. I.Z.). Tad 1919. gada maijā Valmierai tuvojās igauņu un latviešu karaspēks pulkveža Zemitāna vadībā. Jau vairākas dienas Valmieras iedzīvotājos valdīja liels satraukums, gaidot jaunos notikumus. Skolās mācības nenotika, un es sēdēju krusttēva mājiņā pie loga, vērojot ielu. Ja Valmierā iebrauca no ziemeļiem pa Valmieras – Rūjienas lielceļu, bija jāšķērso ūdensdzirnavu slūžu tilts. Aiz tilta sākās iela, kuras malā kā pirmā stāvēja mūsējā. Es nu pa logu skatos, kā lielinieki mēģina tiltu uzspridzināt. Dinamīts laikam nedarbojas, jo divi krievi sāk kurt uz tilta ugunskuru. Pēkšņi aiz dzirnavu mājas stūra parādās kāds vīrs un kaut ko sauc. „Ko tu gribi?” viens no krieviem atkliedz un tūlīt ņem no pleciem šauteni un tēmē uz dzirnavu pusi. Tai brīdī svešais izšauj divas reizes, un abi krievi steigā metas bēgt, pametot tiltu nenopostītu. Es turpinu skatīties. Svešais lēnā gaitā pārsoļo tiltu un pa ielas vidu, paceltu galvu apkārtni vērodams, dodas pilsētā. Piepeši atskan šāviens, un vīrs nokrīt uz mutes tieši pie mūsu mājas. Daudz nedomādams, es izskrienu uz ielas. Tūlīt no dzirnavu puses piesteidzas arī četri kareivji un paceļ nošauto. Redzu, ka lode trāpījusi taisni pieres vidū. Uzzinu, ka trīs no kareivjiem ir igauņi, viens latvietis un, ka kritušais ir igauņu leitnants – grupas vadonis. Karavīri aiznes savu virsnieku, un nu jau šāvieni atskan visās malās. Krusttēvs ierauj mani atpakaļ mājā, bet pats priecīgi smaida. „Beidzot labais gals gaisā!” viņš saka. Un drīz vien gar mūsu māju sāk plūst karavīru masas gan kājām, gan braukšus. Ievērojam arī dažus lielgabalus un ložmetējus. „Tā ir Zemitāna brigāde”, krusttēvs skaidro. Un šai brīdī, nemaz visu pilnībā neaptverdams, es jūtos bezgala lepns un laimīgs.

Gaujas krastā. Lielinieku saspridzinātais dzelzceļa šaursliežu līnijas Smiltene - Ainaži tilts pār Gauju pie valmieras. 1919. g. vasara.

Lielinieki panikā bēga uz Pārgauju, nodedzinot aiz sevis Gaujas tiltu. Patiesībā, kā stāsta aculiecinieki, apjukums bijis tik milzīgs, ka tilts aizdedzināts pirms laika un daļa „sarkano” dabūjuši glābties no liesmām upē un turpināt bēgšanu peldus. Izrādījās arī, ka mūsu karavīri jau bija to iepriekš paredzējuši: kāda grupa bija pārbridusi Gauju pie krācēm, lai vajātu lieliniekus vēl tālāk. Pēc dažām stundām šāvieni apklusa. Sāka zvanīt baznīcā. Tad no baznīcas torņa telpas pūtēju orķestra izpildījumā atskanēja „Dievs Kungs ir mūsu stiprā pils” un „Dievs, svētī Latviju!”. Cilvēki uz ielām apkampās un raudāja. Māju logos parādījās nacionālie karogi. Valmiera bija atbrīvota – beidzot vārda īstā nozīmē!”</em>

Ingrīda Zīriņa
Valmieras muzeja
Vēstures nodaļas vadītāja