Sign in
Sign up
Zurbu – a worldwide network of local history websites
About Zurbu
Sort by

ValmieraRažošanas brāķis. 1

Topic 1
Replies 0
  1. As Bekona Eksports
  2. Bekons
  3. Eksports
  4. Emīls Zelmenis
  5. Herberts Bergmanis
  6. Valmieras Eksportkautuve

Satraukums par a/s „Bekona Eksports” Valmieras fabrikas produkciju

Jaunais gads sācies ar vēlmi atgādināt par saimniekošanu Valmieras pagātnē. 20.gs. 20. gadu beigās darbu uzsāka Valmieras Eksportkautuve. 30. gados rūpniecības kompleksā strādājošās a/s Bekona Eksports Valmieras fabrikas vēsture kādu laiku nav bijusi Valmieras muzeja pētnieku redzeslokā. (Par Valmieras kautuves un gaļas kombināta vēsturi plašāk lasiet Matildas Kravales rakstu Liesmā 2003. gada 5. decembrī).
Šoreiz par kādu 1937. gada maijā tapušu ziņojumu, kas atradies Latvijas Nacionālā arhīva Finanšu ministrijas Tirdzniecības un Rūpniecības departamenta dokumentos. Tā saturs atspoguļo kādu nepatīkamu starpgadījumu Londonā, kur uzturējās Latvijas lauksaimniecības atašejs Emīls Zelmenis (Zolmanis). Strādājot Latvijas ārlietu dienestā no 1927. līdz 1939. gadam, viņa pienākumos no 1931. gada ietilpa arī Latvijas lauksaimniecības jautājumu aizstāvēšana Londonā kā uzņēmuma </em> Anglo – Baltic Produce Company padomes priekšsēdētājam. Uz Emīla Zelmeņa ziņojuma lieliem burtiem rakstīts KONFIDENCIĀLI, un tas 1937. gada 31. maijā no Ārlietu ministrijas pārsūtīts gan Zemkopības ministrijai, gan arī tālāk Finanšu ministrijas Tirdzniecības departamentam.

„Augsti godāts Ministra kungs,
Ievērojot jautājuma nopietnumu, sakarā ar neapmierinošiem bekona ražošanas apstākļiem Valmieras kautuvē, pagodinos piesūtīt Jums, augsti godāts Min. kungs, personīgi manu ziņojumu jautājumā par sliktas kvalitātes bekona sūtīšanu uz Angliju un atļaujos cerēt, ka ar Jūsu gādību līdzīgi gadījumi Valmieras kautuvē vairs neatkārtosies.
Ar cieņu, Lauksaimniecības atašejs E. Zolmanis
Augsti godātam J. Birznieka kungam, Zemkopības ministram Rīgā”

Nedaudz par Bekona eksporta vēsturi. 20.gs. 20. gadu otrajā pusē Valmierieši dibināja kooperatīvu, lai ražotu bekonu eksportam uz Rietumeiropas valstīm, īpaši Angliju. Jaunuzceltā Valmieras eksportkautuves kompleksa atklāšana notika 1928. gada 23. oktobrī. Pamatakmens ielikšanā 1927. gada 15. septembrī piedalījās agronoms un Saeimas deputāts Kārlis Ulmanis, bet pasākuma svinīgumu atainoja prese.

Valmieras eksportkautuves pamatakmens ielikšana. Žurnāls „Svari” 1927. gada 27. septembrī.
Valmieras eksportkautuve ap 1929./30. gadu.

Valmieras saimniecības vēsturē ir svarīgi atzīmēt, ka kautuves ar tik lielu kapacitāti tolaik Latvijā bija četras. Valmierā un Liepājā pa vienai un Rīgā divas. (Bekona lielvalstī Dānijā vairāk par 50 kautuvēm) Pasaules ekonomiskā krīze 1929. gadā iezīmēja uzņēmuma pastāvēšanas problēmas, kas beidzās ar kooperatīvās sabiedrības Valmieras eksportkautuve maksātnespēju un likvidāciju 1933. gada maijā. Tā vietā valdības līmenī tika nolemts atbalstīt bekona ražošanu, izveidojot valsts akciju sabiedrību Bekona Eksports. Ar šo soli tika panākts, ka vienīgi valstij bija tiesības noteikt iepirkumu cenas un regulēt cūkgaļas produktu eksportu. Ārzemju tirgū galvenais bija eksportpreču kvalitāte, tāpēc ražošanas brāķi nebija pieļaujami. Par to liecina uz atašeja vēstules ar sarkanu tinti veiktā atzīme: „Zināšanai – Ja bojāsim tirgu ar sliktas kvalitātes preci, cīņa būs pārlieku grūta pie mūsu produktu novietošanas ārvalstīs.”

Skats uz akciju sabiedrību „Bekona Eksports”, 1934.g

Valmieras fabrikas direktors bija akciju sabiedrības valdes ievēlētais agronoms Herberts Bergmanis (1903. – 1942). Dzimis Kocēnu pagastā un vadījis fabriku līdz nacionalizācijai 1940. gada rudenī. Herberts Bergmanis kopumā tiek vērtēts pozitīvi, jo viņa laikā notika fabrikas paplašināšanās, strādnieku skaits piecos gados no 37 palielinājās līdz 145. Fabrikas valde palīdzēja ierīkot tolaik jauno Valmieras tirgu. Kocēnu pagastā viņu piemin kā pamatskolas karoga fonda dibinātāju. Diemžēl Otrā pasaules kara laikā viņa liktenis bija līdzīgs tūkstošiem citu Latvijas iedzīvotāju. Kļūstot par Padomju represiju upuri, Bergmanis tika nošauts Sverdlovskā 1942. gadā.

Vēstules pilns teksts 1937. gada 6. maijā:
„Zemkopības ministrijai Rīgā.
Pagodinos ziņot, ka Valmieras bekona kautuves bekons, kas pienācis Londonā aprīļa mēneša beidzamās trijās nedēļās, ir bijis ārkārtīgi sliktas kvalitātes- tik slikts, ka no kārtējiem pircējiem tas pa lielākai daļai ir ticis sūtīts atpakaļ. Tā kā šinī laikā Londonā uzturējās veterinārārsts J. Eglīts, kurš gan ar telegrammu, gan vēstuļu palīdzību deva attiecīgus norādījumus Valmieras kautuvei, tad šinī rakstā aprobežošos vienīgi ar vispārēju ziņojumu par lietas apstākļiem.
Saskaņā ar angļu firmu norādījumiem, Valmieras kautuves bekons beidzamo 4-5 mēnešu laikā, līdz š.g. aprīļa mēnesim, esot bijis pilnīgi apmierinošas kvalitātes. Mūsu saimnieciskā organizācija Londonā tamdēļ bija varējusi iegūt ļoti solīdus bekona noņēmumus un pakāpeniski uzlabojusi cenas mūsu bekonam.
Sabojājušos bekonu apskatīju kopā ar veterinārārstu J. Eglīti un Anglo-Baltic Produce Co. direktoru M. Nelsonu š.g. 19. aprīlī, Mančesterā. Pavisam atsūtīti atpakaļ 60 saiņi un vēl divas prāvas kastes ar atgriestiem priekššķiņķiem. Lielākā daļa apskatīto bekona pusīšu izrādījās jau apglumējušas, ar dažāda stipruma zaļas krāsas gaļas virsmu. Kā vairākas firmas ir norādījušas, tad minētais bekons pie saiņu attaisīšanas esot vēl ar samērā pieņemamu ārējo izskatu, bet pēc pāris dienām tas jau paliekot zaļš, kamdēļ veikalos to nevarot turēt. Acīmredzot kaut kas neesot kārtībā ar bekona izgatavošanu un sālīšanu. Apskatot atpakaļ atsūtītos priekššķiņķus (pārējo bekona pusītes daļu vēl kaut kā esot varējuši izmantot) no nedēļu agrāka sūtījuma, pēdējo gaļa no ārienes bija stipri zaļas krāsas un ar pavisam spilgti zaļu gaļas krāsu plecu iegriezuma iekšienē, kas vairāk izskatījās pēc anilīna krāsas, bet ne krāsu zaudējušas gaļas. No izdarīto analīžu rezultātiem redzams, ka šo priekšplecu gaļā atrasts par daudz liels procents salpetra, bet maz sāls. Domājams, ka lielais salpetra procents būs bijis par iemeslu tik ātrai gaļas krāsas bojāšanai.
Bekonu apskatījām pēc tam katru nedēļu un vēl speciāli š.g. 5. maijā Mančesterā, kad pēdējais atkal no pircēja bija atsūtīts atpakaļ, kā nederīgs. Šo bekona firma saņēmusi š.g. 3. maijā, tā tad šis bekons bijis no tikko pienākušās partijas. Arī šis bekons nebija nemaz labāks par jau aprakstīto- apglumējis un ar nozaļojušu gaļas virskārtu- gan plankumu veidā. Nogaršojot šķiņķa liesumu, pēdējam vēl arvienu jūtama nepietiekoša sālīšana un pie tam sevišķa nelāga piegarša, no kuras nevarēju atsvabināties stundas divas pēc tam. Tas nozīmē, ka gaļa sākusi bojāties arī dziļāk par pašu virskārtu.
Tanī pašā dienā dabūjām apskatīt ar to pašu kuģi pienākušo Liepājas kautuves bekonu, kurš, ja to salīdzina ar Valmieras kautuves bekonu, bija „kā diena pret nakti”, t.i., patīkama izskata un krāsu- tāds, kādam bekonam jābūt. Tas norāda, ka iemesli Valmieras kautuves bekona kvalitātei nav jāmeklē ne Anglijā, ne par to pārsūtīšanas laiku, bet gan kautuvē pašā.
Tā kā šāda rīcība, sūtot tik sliktu bekonu uz Angliju, nes mūsu saimnieciskām interesēm milzu zaudējumus, ne tikvien no zemākām cenām, kādas par šādu bekonu vēl izdodas iegūt, bet vēl vairāk caur tirgus un laba vārda zaudēšanu, tad vēl ņemot vērā, ka līdzīgi gadījumi ar Valmieras kautuves bekona neapmierinošu kvalitāti nenāk priekšā pirmo reizi, jānāk pie atziņas, ka šāda bekona ražošana ir jānovērš.
Kā mani informē, tad š.g. 6. maijā pienācis bekons jau esot daudz patīkama izskata un jācer, ka pēdējā gaļas kvalitāte un krāsa vairs tik ātri nebojāsies un auģšminētie nožēlojamie trūkumi pie mūsu bekona vairs neatkārtosies.
Lauksaimniecības atašejs”

(LNA LVVA 4585.f.,1.apr.,6774.l.)

Valmieras „Bekona eksports” strādnieki pie galdiem – saiņo gaļu maisos nosūtīšanai uz Angliju. Foto 1937. g. Valmiera

Jāatzīmē, ka diemžēl ziņojumā netiek izskaidroti brāķētās produkcijas rašanās iemesli un arhīva lietā nav pievienoti nekādi citi paskaidrojoši dokumenti par Valmieras fabrikas rīcību problēmas risināšanā. Par situācijas uzlabojumu liecina vien lauksaimniecības atašeja ziņojuma noslēgumā paustā pārliecība par kvalitātes uzlabošanos un tas, ka citas sūdzības par Valmieras kautuvi nav fiksētas. Lai vai kā vēsturnieka pienākums ir pēc iespējas objektīvāk atspoguļot notikumus. Pēc vairākām paaudzēm šāds it kā ne visai glaimojošs fakts pārvērties par nelielu, bet spilgtu papildinājumu stāstā par veiksmēm un neveiksmēm.

Alberts Rokpelnis
Valmieras muzeja vēsturnieks

ValmieraCik sena ir piparkūku cepšanas vēsture? 1

Topic 1
Replies 0
  1. Ansītis un Grietiņa
  2. Medus cepumi
  3. Piparkūkas
  4. Piparkūku mājiņa
  5. Piparkūku vīriņš
  6. Ziemassvētki

Tuvajos Austrumos piparotos medus cepumus pazīst jau 5000 gadus. Ilgu laiku piparkūkas bija pa kabatai tikai ļoti bagātiem cilvēkiem. Tās pazina faraonu galmos Ēģiptē un sauca par medus raušiem.

Tie nebija parasti rauši. Uzskatīja, ka tiem piemīt īpašs spēks – tie spēja atvairīt dēmonus, tos upurēja dievībām, deva līdzi kapā kā ceļa maizi. Arī Romas impērijā piparkūkas ziedoja dievībām. Viena no šī cepuma īpatnībām bija tai pievienotais ingvers, tāpēc tās sauc arī par ingvera maizītēm. Ingveru pazina arī Senajā Grieķijā, paralēli citām īpašībām tam piemita spēja paildzināt ēdiena mūžu.

Piparkūku pagatavošanai izmantoja kanēli, muskatriekstu, krustnagliņas, ingveru, kardamonu, koriandru, melnos un smaržīgos piparus un pūdercukuru. Tās ir sastāvdaļas no visiem zemes nostūriem, un tas arī noteica piparkūku lielo dārdzību sendienās.
Savukārt viduslaiku Eiropā piparkūkas ir pazīstamas vairāk nekā 1000 gadus. To aizsākumi meklējami Francijā, kur Kārļa Lielā valdīšanas laikā īpaši apmācīti mūki čakli cepa medus kūkas un tās pārdeva klosteru aptiekās, jo medum tika piedēvētas dziedinošas īpašības. Tādas kā šodien tās Eiropā izplatījās tikai 15.gadsimtā. Medus, miltu un aromātisko garšvielu plācenīši pamazām nonāca arī turīgo patriciešu mājās.

Vēlāk tā kļuva par katra tirdziņa delikatesi. Mīksta, ar garšvielām piesātināta kūka vai kraukšķīgs cepums. Piparkūkām bija dažādas formas, krāsas, glazūras rotājums. Vietās, kur notika tirgošanās un dažādas izdarības, tirgoja arī piparkūkas, ko nesa mājās kā piemiņas lietas. Ar piparkūkām ir zināmas arī daudzas dažādas tradīcijas, piemēram, Ziemassvētkos tajās iecepa monētu, un, kas to uzkoda, nākamajā gadā kļuva bagāts. Savukārt neprecētajām sievietēm bija jāapēd piparkūku vīriņš, tad tika pie īstā puiša. Piparkūku cilvēciņus esot izgudrojusi Anglijas karaliene Elizabete I, kura katram savam svētku viesim tādu pasniegusi kā dāvanu.

Vairākās Eiropas valstīs piparkūku cepšana izveidojās par noteiktu amatu. Vissenākās šodien pazīstamo piparkūku cepšanas tradīcijas saglabājušās Vācijā. Nirnberga ir pazīstama kā piparkūku galvaspilsēta, jo tieši tur sāka cept mīkstās piparkūkas "Lebkuchen". To radīšanai 17.gadsimtā tika pieaicināti tikai labākie cepēji un pat amatnieki, kas no koka izgrieza sarežģītas formas, un mākslinieki, kas piparkūkas rotāja.

Attēls no pasakas "Ansītis un Grietiņa"

Savukārt piparkūku mājiņas pazīstamas no 19.gadsimta, iedvesmojoties no brāļu Grimmu pasakas "Ansītis un Grietiņa". Arī Francijā piparkūku cepšana bija atsevišķa nozare, to cepēji apvienojās no kūku un cepumu cepējiem atsevišķā ģildē.

No Vācijas piparkūku cepšanas tradīcijas atceļojušas arī uz Latviju. Piparkūkas var iegadāties visos gadalaikos, tomēr īpašo sajūtu tās sniedz tieši Ziemassvētkos.

Iveta Blūma
Muzeja direktore

Rīga, Рига«Замок света» 1

Topic 1
Replies 0
  1. Alma Dunga
  2. Arnolds Krastiņš
  3. Gaismas pils
  4. Gunārs Birkerts
  5. Klīversala
  6. Modris Ģelzis
  7. Normunds Pavārs
  8. Viktors Valgums
  9. Voldemārs Zaķis
  10. Библиотеки
  11. Бульвар Узварас 2
  12. Валерий Кадырков
  13. Дом вице-губернатора
  14. Нереализованное

и другие проекты зданий Латвийской Национальной библиотеки

3 апреля 1919 года большевики основали Латвийскую Центральную библиотеку в доме на углу Калькю и Вальню. Когда их прогнали, здание вернулось владельцам, а теперь уже Государственная библиотека была создана на Яуниела, 26, — в бывшей резиденции вице-губернатора Лифляндии.

Бывший дом вице-губернатора Лифляндии 56° 56' 53" N 24° 62' 5" E

Теснота запустила эпопею поисков иного расположения. Осенью следующего года библиотека получила помещения напротив Рижского замка на площади Пилс, 2; впоследствии одно время селилась и в самом замке. Так и расползались книги по вплоть до полутора десятка зданиям, да только своего приспособленного не было.

А потребность в нём — была. Первую просьбу президент Янис Чаксте получил уже в 1926‑ом. Год спустя, 5 декабря, собралась Межведомственная комиссия и стала думать о возведении музея и библиотеки. Звучала мысль о соединении последней с планировавшимся Памятником Свободы. Министр финансов настаивал на включении расходов на книжный храм в бюджет 1929/30 года.

Мыслей о месте для замка света тех лет поступала тьма тьмущая. В 1929 году библиотека присмотрела участки на месте будущего Дворца спорта и трамвайной подстанции в Цитадели; гордума в ответ предложила пообщаться с Латвийским университетом: у них вроде была земля на улице Цитаделес поблизости. Сделка не состоялась, мытарства продолжались. Город выразил готовность поделиться землёй у строившегося Центрального рынка, Стрелковое общество соглашалось продать часть своего сада, где сейчас Дом конгрессов — но тут уже просители были против. 5 мая 1931 года Национальная комиссия по строительству осмотрела Арсенал и признала пригодным для книг; библиотеку этот вариант тоже устраивал, хотя надежда на землю в Цитадели сохранялась.

1947 год. Один из послевоенных проектов комплекса Городской площади. В частности, комплекс включал в себя помещения городской управы и Госуд

Это неполный список мечтаний, ни одно из которых не обрело даже проекта. Тем временем, в доме на Замковой площади стены успели пойти трещинами под тяжестью знаний, а в государстве — смениться режим. Замнаркомпрос профессор Валескалнс в 1940 году ужаснулся положению дел и тоже поднял вопрос о новом здании. Оно значилось во всесоюзном плане строительства уже в следующем году, но известные причины помешали воплощению.

Те же причины освободили значительную площадь в Старом городе. Цитируя письмо в редакцию газеты «Советская Латвия», подписанное библиографом В. Гехтом и опубликованное 5 июня 1951 года,

Ещё в 1946 году было принято решение о строительстве нового библиотечного здания в районе бывшей ратуши. Тогда же начались проектно-изычскательные работы. Совет Министров СССР утвердил необходимые суммы для форсирования строительных работ.Однако только в середине 1948 года Рижский горисполком отвел для строительства участок, расположенный между улицами Свертувес, Даугавмала, Яуниела и Краму. Проектирование здания было поручено республиканским архитектурно-проектировочным мастерским, но работа так и не была начата. В начале 1950 года Рижский горисполком в решении «О проекте застройки городской площади» вновь подтвердил два года назад принятное решение о выделении участка для здания Государственной библиотеки.
Макет проекта нового здания Государственной библиотеки. Архитекторы Модрис Гелзис, Викторс Валгумс и Нормундс Паварс. Фотография из газет
«Замок света»

В итоге на выбранном месте началось строительство Дома Политпросвещения, открытого уже как Политехникум. На следующем этапе эпопеи промелькнул угол Кирова-Элизабетес и Упиша-Сколас: по соседству с библиотекой Яниса Мисиньша, одним из столпов латышского книгохранения. Эта мысль быстро забылась. Так же быстро, как возрождённые мечты о Цитадели — только уже на улице Муйтас.

Наконец, в 1968 году генплан города определил новое место — привычное нам. Вскоре появился и проект, созданный в институте «Латгипрогорстрой» архитекторами Модрисом Гелзисом, Викторсом Валгумсом и Нормундсом Паварсом. «Советская молодёжь» 17 апреля 1976 года передавала следующие слова Валгумса:

Мы стремились к тому, чтобы это здание стало продолжением современного ансамбля левобережной части города, который уже обрисован Домом печати, административным зданием управления «Запрыбы», гостиницей «Даугава». В композиции чётко выявлены функциональные группы, состоящие из шестнадцатиэтажного книгохранилища на 6 миллионов томов и пятиэтажного здания читальных залов на 1.500 читателей. Рядом расположены столовая и конференц-зал. Особую архитектурную выразительность придает комплексу библиотеки здание читальных залов. Его фасад, обращенный к реке, напоминает пять больших ступеней. Через сплошную стеклянную стену и через потолок, в который вмонтированы большие окна-фонари, в залы льются потоки света. Помещения справочного аппарата, каталоги расположены в глубине этажей. Четыре лифта, пневматическая почта, горизонтальные транспортеры сократят до минимума время выдачи заказанной литературы.
Конкурсный проект здания Государственной библиотеки. Архитектор Валерий Кадырков, 1989 год 56° 56' 28" N 24° 57' 5" E

И этот проект остался бумажной архитектурой. Очередное «строительство» пошло в конце восьмидесятых. «Советская молодёжь» даже просила читателей делиться идеями, где разместить несколько миллионов книг. Был объявлен конкурс, после первого этапа конкурса в 1988 году остались три проекта, во втором они все провалились, ответственные лица посовещались, и на Рождество у американского архитектора латышского происхождения Гунара Биркертса зазвонил телефон.

Предложению Биркертс настолько обрадовался, что даже отказался от гонорара. Набросав силуэт, он опознал в ломаной линии многие латвийские сюжеты вроде Турайдского городища, древнелатышских крепостных валов, городской панорамы и т.д. Рижское жюри сразу счастливо приняло проект. С латвийской стороны за проект взялся уже упомянутый Модрис Гелзис. Кстати, первая библиотека, построенная по чертежам Биркертса ещё в 1965 году, находится в мичиганском городке с родным именем Ливония.

Макет проекта «Замка света» в первоначальном варианте. Архитектор Гунарс Биркертс, фото с сайта gaismaspils.lv

Итак, газеты вновь начали называть близкие сроки сдачи объекта. В июне 1991‑го Совет Министров ЛР принял решение №175 «О строительстве Латвийской Национальной библиотеки», следующее подобное приняли в июне 2000‑го. Начались поиски финансирования и прочий ажиотаж.

За это время успел измениться сам проект: здание, оставаясь 66‑метровым в высоту, стало короче и перестало заключать улицу Акменю в мрачный туннель. Фасад стал существенно более плоским. В переработанном варианте исчезло и старинное здание по адресу бульвар Узварас, 2.

16 декабря 2008 года был заложен первый камень. 29 августа 2014-го библиотека наконец была торжественно открыта.

56° 56' 30" N 24° 58' 0" E

http://www.gaisma.lv — общество поддержки Латвийской Национальной библиотеки
http://www.gaismaspils.lv/ — сайт проекта «Замок света», достаточно богатый иллюстрациями
http://forum.myriga.info/?show… — обсуждение «Замка света» на форуме «Беседы о Риге»

Переработанный вариант проекта «Замка света»
Дом на бульваре Узварас во время сноса (октябрь 2007-го) 56° 56' 29" N 24° 57' 5" E

Rīga, РигаПамятник леснику Петерису Купшу 1

Topic 1
Replies 0
  1. Памятник леснику Петерису Купшу
  2. Памятники
Памятник леснику Петерису Купшу в болдерайских лесах

Кажется странным такое обилие памятников в глухом болдерайском лесу, но отметили там и местного героя — лесника Петериса Купша, посвятившего любимому делу пятьдесят лет жизни с 1935 по 1985 год.

57° 20' 0" N 24° 10' 2" E

ValmieraMirkli pirms simts 1

Topic 1
Replies 0
  1. Georgs Johans Apinis
  2. Komjaunatnes parks
  3. Liljes namiņš
  4. Vecpuišu parks

Rosīga un darbīga

Valmiera 20.gs. sākumā - administratīvās, saimnieciskās un kultūras dzīves centrs. Arī Valmieras apriņķis, tolaik viens no lielākajiem Vidzemes guberņā. Jau 1897. gada tautas skaitīšanā valmieriešu skaits pārsniedzis piecus tūkstošus (5050). Pēc tautībām saskaitīti 76,5% latviešu, 11,9% vāciešu, 6,5% krievu, neliels % ebreju, igauņu un poļu. Gadsimtu mijā apriņķa pilsētā koncentrējušās dažādas pašvaldību un valsts iestādes, kur augstākos posteņus pārsvarā ieņem krievu ierēdņi. Tomēr netrūkst iestāžu, kurās vadošajos amatos joprojām vācieši. Nereti politiskajam līdzsvaram, amatos iecēla abus. Piemēram, par apriņķa policijas priekšnieku V.A. Ignatjevu, bet par vecāko palīgu G.F. Gūtceitu. Līdz 1889.g. te darbojās Vidzemes draudžu tiesa, zemnieku lietu komisāra iecirknis, apriņķa cietuma komisija barona fon Engelhardta vadībā. Vēlāk tām pievienojās miertiesa, pilsētas bāriņu tiesa, galvenā akcīzes pārvalde, nodokļu inspekcija, apriņķa kara pārvalde, skolu inspektori u.c. Ka latvieši kļuvuši par ietekmīgu politisko spēku, ar kuru jārēķinās, liecināja 1906.g. notikušās pilsētas domes vēlēšanas. No 24 domniekiem 18 latvieši, 5 vācieši.

Jaunievēlēto domnieku kompetencē būtisku jautājumu risināšana: apbūves plānošana, komunālā saimniecība, sociālā palīdzība, sabiedriskās kārtības nodrošināšana. Attīstoties vietējai rūpniecībai, tiek modernizēta komunālā saimniecība, ierīkoti parki, uzlabota medicīniskā aprūpe. Sākot ar 1906. gadu, kad par pilsētas galvu (mēru - preciz. I.Z.) pirmo reizi iebalso latvieti Georgu Johanu Apini, un līdz pat 1914. gadam, Valmiera pamazām pārtop jaunā veidolā. Kļūst tīrāka, zaļāka. Viens pēc otra darbu uzsāk lielāki un mazāki uzņēmumi un veikali, ielās valda rosība. Uz dzīvi šeit pārceļas tuvējo pagastu sīkzemnieki, kalpi, lauku vīri un sievas. Iztikšana dārga, tāpēc lētākas zemes un nama meklējumos jādodas viņpus Gaujas. Pirms I Pasaules kara, 1911. gadā, pilsētnieku nu par kādu nieka tiesu mazāk (4949), bet Pārgaujā (Kārlienā, Kauguru Jaunpilsētā), kura administratīvi piederīga netālajai Kaugurmuižai jeb Kaugershof, kārlēniešu jau 1584 dvēseļu!

Pašā pilsētas viducī

Te viss sākās. Liljes namiņš 1913. gadā pirms parka ierīkošanas.

Jaunā parka, pilsētas centrā, aprises sāka iezīmēties divus gadus vēlāk, (1913.) domei lemjot „pieņemt dāvinājumā tā saucamo Liljes dārzu, Kapsētas, Dzirnavu un Liljes ielu stūrī, atklāta pilsētas parka ierīkošanai”. Zemes pirkšanas dokumentus ar Indriķa Liljes mantiniekiem 1913. gada 26. martā (v. st.), paraksta astoņi kungi, pēc materiālā un sabiedriskā stāvokļa ļoti dažādi: Dr. Georgs Apinis, Eduards Lācers, Kārlis Vītiņš, Jānis Velēns, Augusts Akmentiņš, Kārlis Eliass, Antons Meneks un Dāvis Gūbins. Dāvinātāji katrs iemaksāja 1000 rubļus dalības maksu - „publiska parka iekārtošanai”; dzīves laikā parks palika dibinātāju kopīpašums, bet pēc tam, ar „katra izbijušā dalībnieka daļu, pāriet pilsētas īpašumā ar noteikumu, ka tāpat kā tagad dalībnieki, tā arī vēlāk pilsēta viņu uztur uz visiem laikiem par atklātu pilsētas parku”. Parka teritorijai pievieno blakus esošo „ērģelnieka dārzu”, bijušo baznīcas dienesta zemi, ko pilsēta jau senāk iemainījusi pret citu gabalu slidotavas ierīkošanai. Pēc arhitekta Freiberga plāna uzceļ divstāvu paviljona tipa celtni ar plašu zāli, iznomāšanai sarīkojumu vajadzībām. Mūra darbi izdoti meistaram Kārlim Ezeram, koka darbi meistaram Jānim Kūlem. Apstādījumu plānu parkam izveidoja „mākslas dārznieks” Hugo Bērziņš.

Lepni! Vecpuišu parks un paviljons I Pasaules kara laikā, 1915.g.

Ar vērienu

Uz pilsētas parka atklāšanas svinībām 1914.g. 14. un 15. jūnijā savus lasītājus aicina „Valmieras Ziņotājs”, kura 23. numurā lasāms, ka „Pagājušā gadā vairāki, skaitā 8 mūsu līdzpilsoņi nopirka tā saukto Liljes dārzu un tur ierīkoja jaunu parku. Strādāja visu pagājušo gadu un vēl līdz šim laikam. Tagad jaunais parks ierīkots un dibinātāji to dāvina pilsētai; uzceltas ēkas, apstādījumi, - atklāšana, kā ziņots, būs šodien un rītu. Šovakar pulksten 8 atklāšanas akts, pēc tam viņa Ķeizariskās Augstības Lielkņaza Nikolaja Nikolajeviča 16. Huzāru Irkutskas pulka orķestra koncerts. Rītu no pulksten 2 - 5 pēc pusdienas spēlēs kara mūziku, - ieeja brīva; - un pulksten 8 vakarā koncerts, kurā piedalās operu dziedātāja A. Benefeldt jaunkundze, operu dziedātājs P. Saksa kungs, čella virtuozs O. Fogelmaņa kungs un klavieru virtuozs A. Dauguļa kungs. Pēc koncerta deja. Cerams, ka publika šā jaunā parka atklāšanu pienācīgi ievēros un tāpat arī uz priekšu jaunais parks noderēs iedzīvotājiem par ērti pieejamu un patīkamu atpūtas vietu.” Plašs izklāsts arī nākošajā, 21. jūnija „Valmieras Ziņotāja” 25. numurā, kurā ne vien publiskoti visu astoņu dalībnieku uzvārdi, bet arī minēts, ka katrs no viņiem iemaksājis naudu un finansējis pārrakstīšanas izdevumus un citi, interesanti fakti: „[..] Parka pārvaldīšanā piedalīsies pilsētas delegāts. Aprēķinu par parka ierīkošanu, viņa ieņēmumiem un izdevumiem nodod pilsētas domei. Pie parka nolemts pievienot svabado „ērģelnieka dārzu” slidotavas iekārtošanai un spēļu laukumam. Parka iekārtošana un apstādīšana jau izvesta. Ir celta prāva, glīta zāle un telpas bezalkohola bufetes un saimniecības vajadzībām ar verandu. Parka apstādījumi, zāles laukumi, glītais paviljons, kā arī ar garšu un prašanu bagātīgi iekārtotā bezalkohola bufete, lasāmais un spēļu galds, atstāj vislabāko iespaidu. Sestdien, 14. jūnijā notika jaunā pilsētas parka atklāšana. Mācītājs Ed. Pavasara kungs pēc nodziedātās „Lai Dievu visi lūdz” sirsnīgos, jaukos vārdos iesvētīja parku par prieka, miera un atpūtas vietu. Pilsētas galva B. Mušes kungs (iepriekšējā pilsētas galvas G. Apiņa pilnvaru termiņš jau bija beidzies) pēc valsts himnas nodziedāšanas pasludināja parku par atklātu.[..]”

Lai visi uzzinātu. "Valmieras Ziņotājs" pirmā un otrā lapā vēstīja par vērienīgajām atklāšanas svinībām.

No vecpuišu par Komjaunatnes

Patiešām, daži no parka dibinātājiem vēl bijuši vecpuiša kārtā. Neprecējies palika arī Georgs Apinis, kuram tajā gadā, līdz ar parka atklāšanu, jūnijā būtu svinami 55. Stāsta, ka savā 25 gadu darba jubilejā Apinis esot saņēmis no draugiem novēlējumu- apprecēties. Uz to dakteris atbildējis, ka viņam jau esot mīļš laulāts draugs, un tā esot Valmieras pilsēta! 20.gadsimta 30.gados Valmieras pilsētas valdes dokumentos Vecpuišu parka nosaukumu lietoja kā oficiālu apzīmējumu pilsētas parkam. Mainoties varām, 1940.gada vasarā, augustā pēc ‘’LKJS Valmieras rajona komitejas ierosinājuma pārdēvēts par Komjaunatnes parku’’ (Liesma, 16.08.). Jauno nosaukumu ikdienā nekad valmierieši nelietoja un arī pēc II Pasaules kara to sauca tikai un vienīgi par Vecpuišu parku. Vairāk kā 20 pēckara gadus, ēkā kultūras nams (līdz 1966.g.), vēlāk bērnu sporta skola, sporta biedrība ‘’Vārpa’’, pionieru nams.

Padomju laikos. Pilngadības svētku dalībnieki 1964. gada vasarā pie toreizējā pilsētas kultūras nama.

Atkal atdzimis!

Deviņdesmito gadu nogalē (1999.) Vecpuišu parka paviljonu un parku kā sabiedrisko centru uzņēmās apsaimniekot akciju sabiedrība ‘’Vecpuišu parks’’. Nama telpas īpaši pielāgoja ēdināšanas un spēļu biznesa vajadzībām, saglabājot oriģinālajam interjeram raksturīgās galerijas un vairākas fasādes detaļas. Apmeklētāji varēja aplūkot vēsturnieka Tāļa Pumpuriņa izveidoto izstādi par Vecpuišu parka vēsturi. Gandrīz desmit gadu te darbojās valmieriešu iecienītā kafejnīca ar vasaras dārzu. Daudzi pilsētas viesi ceļu mēroja vien, lai uzspēlētu boulingu, taču 2008.gada nogalē kompleksu slēdza. Tad pēc vairākiem gadiem ieilguša klusuma un visai postoša ugunsgrēka, 2012.gada vasarā, kas izpostīja pilnībā gandrīz visu jumta klājumu līdz ar vēsturisko tornīti, sākas paviljona ēkas atdzimšana. Bet, labā ziņa tā, 2014.gada maijā darbu uzsāka jaunā āra kafejnīca Cafe Elephant. Lai veicas!

Vēl nesen. No 1999. gada vasaras līdz 2008. gada nogalei te darbojās valmieriešu iecienītā kafejnīca un pat boulinga zāle, uz kuru ceļu mēroja ne viens vien vidzemnieks.

Ingrīda Zīriņa
Valmieras muzeja
Vēstures nodaļas vadītāja

ValmieraAr skatu nākotnē 1

Topic 1
Replies 0
  1. Bastions
  2. Johans Georgs Apinis
  3. Valmiera
  4. Vecpuišu parks
  5. Wolmar

Johanam Georgam Apinim -155

Cienījams. Dr. med. Georgs Apinis.

Pilsētas centrā, viena no ielām, nosaukta arī Georga Apiņa vārdā. Valmieriešiem šis uzvārds nav svešs, jo saistās ar vairāku paaudžu piemiņu par šo leģendāro personību, Goda pilsoni, Dr. med. J. G. Apini (1859 - 1920). Savas dzīves laikā, atvēlētajos sešdesmit, jo nepilns mēnesis pietrūka līdz sešdesmit pirmajai dzimšanas dienai, pilsētas labā paguvis izdarīt tik daudz darbu, ka pietiktu pat divu cilvēku mūžam. Pateicoties viņa dāsnajam finansiālajam atbalstam un izpratnei, kādai jākļūst apriņķa pilsētai Valmierai (Wolmar) - ar attīstītu rūpniecību, modernizētu komunālo saimniecību, parkiem, skolām, pieejamu medicīnisko aprūpi, arī vēl tagad, pēc gadsimta, varam redzēt un lietot atstāto mantojumu: slimnīcu, mūsdienās tur izvietojies veselības centrs Bastions un populārā kafejnīca - bistro ar tādu pat nosaukumu, kādreizējo meiteņu ģimnāziju, kur nu jau mājvietu radis jaunatnes centrs Vinda, un, protams, joprojām vidzemnieku iecienītais Vecpuišu parks, kuram nupat nosvinējām pirmos 100! Zīmīgi, ka viens no kādreizējā pilsētas galvas (mēra) iecienītākajiem teicieniem esot bijis: „Lai nepiekūstam labu darīdami, un, ko esi atzinis par labu, to labāk dari šodien nekā rīt”. Bet, vai zināt, kur meklējamas saknes mecenāta Apiņa dzimtai un kāpēc visu laiku zināmākais vecpuisis nolēmis veltīt savu dzīvi „mūža draugam - Valmieras pilsētai”?

Bērnība un skolas gadi

Ieraksts Burtnieku (Burtneck) latviešu draudzes jaundzimušo reģistrā liecina, ka 1859. gada 16. jūnijā (pēc v. st.), ar kārtas numuru 98., kristīts un papīros iegrāmatots Johana (Jāņa) Appin un Annas, dzimušas Bušer, dēls Johans Georgs Appin. Apkārtējiem netrūka iemesla skaudīgām pļāpām, jo kūmās aicināta pati Rencēnu „lielmāte” (Ranzen Hof) muižas īpašniece Emīlija Matilde fon Krīgsmane (Kriegsmann), dzimusi fon Šrēdere, Burtnieku muižas īpašnieka Johana Frīdriha fon Šrēdera māsa, ar dēlu, Tērbatas studentu Georgu Frīdrihu fon Krīgsmani. Kā trešais klāt svarīgajā brīdi kristību reizē ir jaunā tēva māsas Kristīnes vīrs, Jaunpaegļu rentnieks Dāvids Gaiķēns. Jānis Apinis, „kuram bija 6 brāļi un 3 māsas, nevarēdams palikt tēva mājās Zvārtēs (Baložu muižas Zvārtes mājas - I.Z.), aiziet par krodzinieku uz Rencēnu Lielo krogu, ap kuru vēlāk izveidojās Rencēnu miestiņš. Iekrājis kādu mazumiņu, viņš, no visiem godāts vīrs, rentējis no Rencēnu īpašnieka Krīgsmaņa Ambas pusmuižu. Še ierīkojis arī tirgotavu, kur plašos apmēros tirgojies ar liniem. Tā kā uz laukiem bija vēl maz tirgotavu, tad Apinis kļuva priekš tiem laikiem par ļoti turīgu cilvēku, iegūdams īpašumā dažus kilometrus no nomas vietas atrodošos Baloža muižu. Ar savu centību darbā un godprātību tirdzniecībā, iemanto cienību ne vien starp sava pagasta ļaudīm, bet arī pie apkārtnes muižniekiem. Draudzīgas attiecības bijušas ar netālās Lizdēnu baronu fon Laudonu un Ēveles draudzei piederīgās Ķemeres muižas īpašnieku fon Lantingu.”[1] Jānis Apinis, nu jau Johans Apping - pirmais latviešu tautības muižas īpašnieks Valmieras apriņķī. Vēlāk muiža tiek pārdota, likvidēta saimniecība Ambās . Kopā ar sievu un mazo dēlēnu pārceļas uz dzīvi Valmierā, turpinot tirdzniecību ar liniem. Rocība atļauj iegādāties nekustāmo īpašumu, nopērkot palielu namu pilsētas centrā, uz Rīgas ielas. Dzīve jaunajās mājās neveidojas kā iecerēts, jo pēkšņi 1861. gada nogalē Georga tēvs mirst. Vienīgais atraitnes mierinājums, tālredzīgi sarūpētie 8000 rubļu - dēla audzināšanai un izglītošanai. Anna apprecas otrreiz. Izredzētais ir vīra radinieks ar tādu pat uzvārdu, tiesa, gan jaunāks gados, un arī Valmierā nodarbojās ar linu tirdzniecību. Šajā laulībā piedzimst Georga pusmāsa Adelheide, kuras dēlu Dr. Apinis vēlāk pieņēma par audžu bērnu. „[..] Viņš to ar mīlestību audzināja par krietnu cilvēku. Šīm pūlēm bija labi panākumi, jo vēlāk Georgs Dinstmanis ieņēma atbildīgo miertiesneša amatu Rīgā.”[2] Pēc otrā vīra nāves (1866.) un pirms tam esošā bankrota veikalā, Anna ar abiem bērniem nonāk materiāli grūtos apstākļos. 11 gadu vecumā Georgs jeb Žoržs, kā viņu tagad sauc, uzsāk mācības Valmieras apriņķa skolā. Skolnieku sarakstā ierakstīts ar uzvārdu Apping , un vairs netiek pat saukts latviskajā uzvārdā Apinis . Vājo vācu valodas zināšanu dēļ, pirmos mēnešus ar mācībām neveicas. Pēc divu gadu nesekmīgās skološanās, aizbildnis izmitina zēnu pa vasaru Ēvelē, Ķemeres muižā, kur fon Lantinga bērnu mājskolotājs Georgu kopā ar muižnieka atvasi sagatavo iestāšanās eksāmeniem Bērzaines ģimnāzijā (Birkenruh jeb Bērzaine pie Cēsīm - I.Z.). Ģimnāzijas gados, no 1872. līdz 1877., puisis kūtrs, neapķērīgs. Skolotāji tam bieži teikuši, ka no viņa nekas prātīgs neiznākšot… Bet skolas pēdējā semestrī, skolotājiem un klasesbiedriem par negaidītu pārsteigumu, Apinis nopietni ķeras pie grāmatām, no nesekmīga skolnieka topot par labāko audzēkni ne tikai savā klasē, bet arī visā skolā!

Atkal Valmierā

Pēc mācībām Tērbatas ģimnāzijā (1877. - 1878.), nosprausts tālākais dzīves mērķis. Studijas medicīnas fakultātē Tērbatas universitātē. Studiju laikā īpaši lielu uzmanību pievērš ķirurģijai. 1885. g. rudenī Georgs Apinis atgriežas dzimtajā pusē jau kā pirmais latviešu tautības ārsts vāciskajā Wolmar (Valmierā). Lai gan jaunajam ārstam darba netrūkst, tiek atrasts laiks vēl praksei Vīnē. 1887. gadā, kad pilsētā un tuvējos pagastos pēkšņi sākās baku epidēmija, tautā sauktais Apiņa dakteris enerģiski uzsāk slimības apkarošanu, noturot priekšlasījumu ‘’Bakas. Viņu izcelšanās un izplatīšanās un līdzekļi no viņām izsargāties.’’. Kaut gan Apinis nav oficiālais pilsētas nabagu (trūcīgo un mazturīgo) ārsts, tomēr „viņš palīdzējis it visiem, kas griezās pēc palīdzības. Uzzinot par slimnieku grūtajiem materiālajiem apstākļiem, atteicās no puses, pat visa honorāra, ieteicot par šo naudu iegādāties slimniekam kaut ko spēcinošu. Georgs Apinis uzskatījis, ka labi ārstēt var tikai tas ārsts, kurš ieguvis sava slimnieka uzticību.” Pirmā pasaules kara laikā (1914. - 1918.) viņš - Sarkanā Krusta un bēgļu ārsts, pilda amata pienākumus, neskaitot ne nostrādātās stundas, ne noietos kilometrus. Pacienti zinājuši, ka vajadzības gadījumā, Apinītis ceļu mēros pat nakts stundā. Nereti gan čīkstīgākus sirdzējus sabāris, jo kā svarīgāko ārstēšanā uzskatījis nevis zāles, bet gan veselīgu dzīvesveidu. Sarunās ar gados jaunākajiem kolēģiem, uzsvēris, ka teicamam mediķim vienmēr jāpaplašina zināšanas un, iespēju robežās, jābrauc uz ārzemēm, Berlīni, Vīni vai Parīzi, lai būtu lietas kursā par jaunākajiem atklājumiem medicīnā. Tas gan visai grūti izdarāms, jo pats darbojas vairākās biedrībās. Jau 1889. gadā 17 Vidzemes ārsti nodibina Vidzemes ārstu biedrību. To vidū arī Dr. Apinis. Trīs gadus vēlāk, (1892.), atzīstot viņa nopelnus iedzīvotāju labā, iecelts par Valmieras pilsētas ārstu.

Labdaris. Valmieras pilsētas bērnu dārza grupa ap 1910. g. No labās: Dr. med. Apinis.

Mūža draugs - pilsēta

No 1906. - 1910. g. Dr. med. Georgs Apinis pilsētas galva (mērs), „pārvēršot Valmieru par skolu pilsētu un kultūras centru”. Četrklasīgā meiteņu skola pārveidota par proģimnāziju, bet vēlāk par ģimnāziju, ar pilnām valsts ģimnāzijas tiesībām. Skolai nepieciešamas citas telpas? Pateicoties Kuratorijas (padomes - I.Z.) priekšsēdētāja G. Apiņa pūlēm, ģimnāzijas vajadzībām uzcelta moderna mācību iestāde, kurā valda latvisks gars. Par skolas vadītāju strādā nacionāli noskaņotā Marta Daugule. Nodibināta Latviešu skolu biedrība, kurai G. Apinis savā 50 gadu jubilejā dāvina namu ar skaistu dārzu, apmēram 3500 zelta rubļu vērtībā, bērnudārza ierīkošanai. Diemžēl paliek nerealizēts nodoms par visiem pieejamu vingrošanas zāli. Testamentā Dr. med. Apinis atstāj 5000 rubļu zāles būvei un sporta laukuma ierīkošanai. Nauda novēlēta arī citiem mērķiem: Valmieras Latviešu biedrības bibliotēkas un lasītavas ierīkošanai, teātra skatuves modernizēšanai, studentu atbalsta korporācijāmFraternitas Academica, Letonia Tērbatā (Tartu) un Vidzemes pretalkohola biedrībai. Retais vairs zinās, ka savulaik, 1908. - 1914.g., Valmierā pretalkohola kustība bijusi ļoti aktīva, pateicoties tieši G. Apiņa personiskajam piemēram. Grādīgās dziras pretinieku pusē nostājās liela daļa skolu jaunatnes. Laikraksta Latvija 1913. gadā sarīkotajā aptaujā atsaukušies 150 pārliecinātu atturībnieku no Valmieras! Dr. med. Georga Apiņa 25 gadu darba jubilejā (1910.), kāds viņa labvēlis novēlējis izcilajam dakterim apprecēties. Uz to atbildēts, ka „tam jau esot savs mīļš laulāts draugs - Valmieras pilsēta!”. To Apinis pierāda ar darbiem, panākdams ūdensvada un kanalizācijas (1911. - 1913.) izbūvi, atsvabinot pilsētniekus no ieilgušās negantās smirdoņas pilsētas centrā, slēdzot „mazo kanālu” Katrīnas, Ravelīna, Brūveru un Pēterburgas ielās (mūsdienās starp Bastiona un Lāčplēša ielu - preciz. I.Z.), un sakārtojot pilsētas komunālo saimniecību, atvēlot līdzekļus artēzisko aku urbšanai. Bet viens no nozīmīgākajiem veikumiem būs vērienīgais jaunās slimnīcas celtniecības projekts (1911. - 1914.). Par slimnīcas celtniecību un atklāšanu plašāk Valmierieša numurā.

Lepna. Jaunceltā Valmieras pilsētas slimnīca. 1914.g. oktobris.

Esmu latvietis!

„[..] Valmiera 19. gs. b. tipiska vāciska mazpilsētiņa. 1882. gadā Vīlipa Švēdes (1849.-1905.), Jāņa Ekmaņa (1856.-1915), Voldemāra Baloža (1848.-1918.) un citu vadībā šeit nodibināta Latviešu biedrība. Tās mērķis - stiprināt latviešu pašapziņu, palielināt ietekmi gan saimnieciskajā, gan kultūras dzīvē. Kaut gan politiskie mērķi netika izvirzīti, biedrības vadītāji izcīnīja dažas „pozīcijas” Valmieras pilsētas domē. Redzot panākto, G. Apinis lēnām atgriezās pie latvietības. Pēc 1905. gada revolūcijas jau pilnīgi atklāti un droši pauda sabiedrībai savu piederību latviešu tautai. 1906. g. Dr. med. G. Apini ievēlēts par Valmieras pilsētas galvu (mēru); 1908. g. Rīgas - Valmieras miertiesnešu sapulcē iecelts par goda miertiesnesi, 1909.g. valsts padomnieks. Vācu okupācijas laikā (1918.g. - preciz. I.Z.) G. Apinis nebaidījās paust savus uzskatus. Tie nebūt neglaimoja režīmam. Ar lielu sajūsmu Dr. med. Georgs Apinis uzņēma brīvās Latvijas proklamēšanu. Lielinieku laikā (1918.g. XII. - 1919.V. -preciz.I.Z.) strādāja kā ārsts, politikā neiesaistoties. Pēc lielinieku padzīšanas Dr. Apinis no jauna piedāvāja savus pakalpojumus valdībai, tomēr sliktās veselības dēļ, spiests atteikties no godpilnā amata, kā sūtnim - pārstāvēt Latviju - Amerikas Savienotajās Valstīs”.[3]

Uz Rīgas ielas. Skats uz kādreizējo G. Apiņa namu ap 1914.g., no 1926.g. pēc pārbūves - divstāvu namā izvietojās pilsētas valde.

Pieminot

Georgs Apinis mirst Rīgā 1920. gada 19. maijā ar sirdskaiti. Nelaime sirmgalvi piemeklē uz Kaļķu ielas, dodoties vizītē pie toreizējā izglītības ministra Dr. K. Kasparsona. Ministrs iecerējis Apini aicināt darbam profesūrā Latvijas Universitātē. Simtiem valmieriešu patiesi sēro, piemiņas dievkalpojumā pietrūkst vietas visiem, kas vēlas atvadīties, pirms apbedīšanas pilsētas (Centra) kapos. „Testamentā viņš pirmā vietā lika nevis savus piederīgos, bet Valmieras pilsētu, novēlēdams tai savu namu ar skaisti iekopto dārzu kā pateicību par to, ka Valmieras pilsēta viņu bija iecēlusi par savu Goda pilsoni. G. Apiņa namā vēlāk Valmieras pilsētas valde, bet dārzs kopā ar ‘’Vecpuišu parku’’ valmieriešu iemīļota atpūtas vieta.” Izcilāko valmierieti, īsi un kodolīgi raksturo laikabiedrs, rakstnieks A. Melnalksnis: ‘’Dr. med. G. Apinis pēc savas dabas bija liels ideālists un mūžīgs optimists, kas dzīvoja un strādāja rītdienai, ticēdams labākai un gaišākai nākotnei.’’

Ingrīda Zīriņa
Valmieras muzeja
Vēstures nodaļas vadītāja

  • 1: (Šaurums G. Dr. med. Georgs Apinis. Filantrops un patriots. Rīga, 1933.).
  • 2: (Šaurums G. Dr. med. Georgs Apinis. Filantrops un patriots. Rīga, 1933.).
  • 3: (Šaurums G. Dr. med. Georgs Apinis. Filantrops un patriots. Rīga, 1933.).

ValmieraŠīs dienas maijā 1

Topic 1
Replies 0
  1. Komunisti
  2. Latvijas valsts
  3. Lielinieki
  4. Padomju vara
Lielinieku posta darbi. Skats uz Rīgas ielas sākumu. Redzams sašautais Sv. Sīmaņa baznīcas tornis 1919. g. 26. maijā.

Daudzu gadsimtu ilgajā vēsturē Valmiera atradusies dažādu kara kungu rokās. Pēc 1. Pasaules kara beigām, sabrūkot milzīgajai Krievijas impērijai, vairākas no kādreizējām Baltijas guberņām izveidoja neatkarīgas republikas. 1918. gada 18. novembrī arī Rīgā tika proklamēta jaunā Latvijas valsts.

Saspriegojoties politiskajai situācijai kļuva skaidrs, ka bez sīvas cīņas komunisti, kas bija kļuvuši par jaunās varas nesējiem nu jau Padomju Krievijā, - tik viegli bijušās teritorijas neatdos… Stučkas jeb lielinieku režīma pastāvēšanas piecos mēnešos Valmierā un Valmieras apriņķī (no decembra līdz 1919. gada maija beigām) tika īstenoti vērienīgi revolucionāri pārkārtojumi: atsavinātas vācu muižnieku zemes un muižas, nacionalizēti lielākie rūpniecības un tirdzniecības uzņēmumi, turīgāko pilsoņu mājas un pat dzīvokļi, kurus „līdz ar mēbelēm nodeva strādniekiem”, u.t.t. Citādi domājošos, padomju (lielinieku) vara uzskatīja par tautas ienaidniekiem, tos arestējot, piespriežot lielus naudas sodus vai pat piemērojot augstāko soda mēru – nošaušanu kā kontrrevolucionāriem (pretēji noskaņotiem – preciz. I.Z.) vai spekulantiem. Netālu no Valmieras, pie mācītājmuižas, izveidoja koncentrācijas nometni, tā saucamo Tīģerdārzu , kurā ieslodzītos gaidīja baiss liktenis. Pat tie, kas vēl nesen simpatizēja marksisma idejām, arvien skaudrāk izjuta reālo īstenību, kas sevī ietvēra ne vien pārtikas normēšanu, produktu cenu strauju pieaugumu, bet arī uzspiestu, svešu ideoloģiju, fizisko teroru un bezierunu pakļaušanos. Vairums pilsētnieku un laucinieku, izņemot pārsimts kreisi noskaņotos - buržuāzijas kā šķiras – nīdējus, uz sevis, ar savu ādu un maku, izbaudīja kļūdaino tautsaimniecības politiku un dzīvi baiļu ēnā… Tāpēc, ar vairāku dienu kavēšanos uzzinot vēstis, ka „22. maijā vācu un latviešu spēki atbrīvojuši Rīgu, padomju armijas vienības atkāpjas visā frontē, neizrādot nopietnu pretestību”, atlika vien gaidīt, - cik īsā laikā uzvarētāji iesoļos arī mūsu pilsētā. Un, patiesi, tikai četras dienas vēlāk, ienākot Igaunijas nacionālajai armijai un pulkveža Jorģa Zemitāna vadītajai Ziemeļlatvijas brigādei, beidzot tiek padzīti tik ļoti nīstie „nākotnes cēlāji”!

Starp abiem krastiem. Skats pār Gauju uz Valmieru pēc lielinieku atkāpšanās un tilta nodedzināšanas 1919. g. 26. maijā.

Kā tas bija?

Lasāms nedēļu vēlāk, laikraksta „Vidzemnieks” pirmajā numurā (07.06.), kura visu rakstu autors un vienlaikus redaktors, valmieriešiem labi zināmais sabiedriskais darbinieks Augusts Melnalksnis. Finansiāli par preses izdevumu gādā pilsētas saimnieciskās pārvaldes Informācijas birojs, bet iespiests sākotnēji nelielā tirāžā - vietējā spiestuve „Zeme”, Valmierā. Lūk, fragments no raksta „Nacionālā kara spēka ienākšana Valmierā”: „[..] Pirmdien, 26. maijā, ap pulksten 4 pēc pusdienas, visi ceļi uz ziemeļiem un vakariem apklusa, un pilsētā iestājās klusums, kuru traucēja tikai bēgošā kara spēka atsevišķi kareivji un jātnieki – izlūki. Ap pulksten 6 pēc pusdienas strēlnieki, dažu tumšu subjektu pavadīti, uzlauza Baltijas Lauksaimniecības Biedrības noliktavas un magazīnu un citas tirgotavas, un iesākās laupīšana, kurā piedalījās grāvēji – mazi un lieli, veci un jauni. Pašā laupīšanas karstumā tika uzspridzināts dzelzceļa tilts, bet šie grāvieni neizbiedēja laupītājus, kas īsā brīdī no Lauksaimniecības Biedrības veikala izstiepa mantas un preces par 450.000 rubļiem. 7.45 minūtēs vakarā atskanēja signāla šāviens un pēc, apmēram, 5 minūtēm no abiem koka tiltiem pacēlās ugunsliesmas. Pulksten 8.05 no Valmieras muižas puses pilsētai tuvojās igauņu pirmās nodaļas kājnieki, kurus saņēma uguns no namos uzstādītiem ložmetējiem.. Bruņotie automobiļi drīz apklusināja ložmetēju tarkšķus, un 8.15 jau igauņu aukstasinīgie izlūki mierīgi pastaigājās pa Valmieras pilsētas ielām. Pirmdiena nobeidzās ar dūšīgu apšaudīšanos starp igauņu daļām un komunistiem, kas bija uzstādījuši ložmetējus Pārgaujas namos un smilšu bedrēs. Komunistu pozīcijas apšaudīja arī igauņu artilērija, no kuras šāvieniem aizdegās Priedīša nams pilsētā un daži nami Pārgaujā. Neraugoties uz komunistu pastāvīgiem šāvieniem ar sprāgstošām lodēm, kuras tie vērsa pret ugunsdzēsējiem, vietējiem iedzīvotājiem ar kara spēka palīdzību izdevās izglābt no uguns tuvējās koka ēkas. Visbaisākos brīžus Valmiera pārdzīvoja otrdienas pievakarē, kad komunisti ar smago artilēriju apšaudīja pilsētu, sagraudami pilsētas domes ēku, baznīcu un Treija un Piķeļa namus.

Igauņu baterija tomēr apklusināja komunistus un izjauca komunistu nodomus sagraut pilsētas elektrisko staciju. Trešdienas rītā izplatījās ziņas par apšaudīšanos ar smago artilēriju un visi panikā meklēja drošākos pagrabus. Tomēr apšaudīšanās vairs nenotika un ap pusdienu beidzamie komunisti bija atstājuši savas bedres Pārgaujā un pazuduši. Trešdienas pievakarē nodegušo tiltu vietā pa laipām jau nodibināja satiksmi starp pilsētu un Pārgauju. No privātpersonām pilsētā kritušo nav. Ir daži viegli ievainoti. Pārgaujā un Karlovkā (apbūvi ap dzelzceļa staciju tolaik dēvēja par Kārlienu jeb Karlovku – preciz. I.Z.) krituši daži, kas apšaudīšanās laikā nodarbojušies ar dažādu mantu pievākšanu. Ceturtdienā, 29. maijā – dzīve pilsētā sāka ieritēt normālās sliedēs”.</em>

Uz dzirnavu dambja. Šeit - uz kādreizējā dzirnavu dambja tilta - noritēja R. Birzgaļa aprakstītie notikumi par igauņu vienības ienākšanu Valmierā.

Ar zēna acīm

Liecinājumu par 1919. gada maija notikumiem atstājis mums, lasītājiem, arī kādreizējais burtniecietis, Valmieras vidusskolas absolvents, vēlākais skatuves mākslas pārstāvis, aktieris, mākslinieks, grafiķis, kura mūža nogale aizritēs tālajā Amerikā, Reinis Birzgalis (1907-1990) savā literārajā darbā, kurš dzimtenē gan iznāks pēc autora nāves, „Šoreiz – bez grima. Atmiņas” (Rīga, 1992.): „[..] Drausmīgais laiks ilga veselus piecus mēnešus (lielinieku režīms – preciz. I.Z.). Tad 1919. gada maijā Valmierai tuvojās igauņu un latviešu karaspēks pulkveža Zemitāna vadībā. Jau vairākas dienas Valmieras iedzīvotājos valdīja liels satraukums, gaidot jaunos notikumus. Skolās mācības nenotika, un es sēdēju krusttēva mājiņā pie loga, vērojot ielu. Ja Valmierā iebrauca no ziemeļiem pa Valmieras – Rūjienas lielceļu, bija jāšķērso ūdensdzirnavu slūžu tilts. Aiz tilta sākās iela, kuras malā kā pirmā stāvēja mūsējā. Es nu pa logu skatos, kā lielinieki mēģina tiltu uzspridzināt. Dinamīts laikam nedarbojas, jo divi krievi sāk kurt uz tilta ugunskuru. Pēkšņi aiz dzirnavu mājas stūra parādās kāds vīrs un kaut ko sauc. „Ko tu gribi?” viens no krieviem atkliedz un tūlīt ņem no pleciem šauteni un tēmē uz dzirnavu pusi. Tai brīdī svešais izšauj divas reizes, un abi krievi steigā metas bēgt, pametot tiltu nenopostītu. Es turpinu skatīties. Svešais lēnā gaitā pārsoļo tiltu un pa ielas vidu, paceltu galvu apkārtni vērodams, dodas pilsētā. Piepeši atskan šāviens, un vīrs nokrīt uz mutes tieši pie mūsu mājas. Daudz nedomādams, es izskrienu uz ielas. Tūlīt no dzirnavu puses piesteidzas arī četri kareivji un paceļ nošauto. Redzu, ka lode trāpījusi taisni pieres vidū. Uzzinu, ka trīs no kareivjiem ir igauņi, viens latvietis un, ka kritušais ir igauņu leitnants – grupas vadonis. Karavīri aiznes savu virsnieku, un nu jau šāvieni atskan visās malās. Krusttēvs ierauj mani atpakaļ mājā, bet pats priecīgi smaida. „Beidzot labais gals gaisā!” viņš saka. Un drīz vien gar mūsu māju sāk plūst karavīru masas gan kājām, gan braukšus. Ievērojam arī dažus lielgabalus un ložmetējus. „Tā ir Zemitāna brigāde”, krusttēvs skaidro. Un šai brīdī, nemaz visu pilnībā neaptverdams, es jūtos bezgala lepns un laimīgs.

Gaujas krastā. Lielinieku saspridzinātais dzelzceļa šaursliežu līnijas Smiltene - Ainaži tilts pār Gauju pie valmieras. 1919. g. vasara.

Lielinieki panikā bēga uz Pārgauju, nodedzinot aiz sevis Gaujas tiltu. Patiesībā, kā stāsta aculiecinieki, apjukums bijis tik milzīgs, ka tilts aizdedzināts pirms laika un daļa „sarkano” dabūjuši glābties no liesmām upē un turpināt bēgšanu peldus. Izrādījās arī, ka mūsu karavīri jau bija to iepriekš paredzējuši: kāda grupa bija pārbridusi Gauju pie krācēm, lai vajātu lieliniekus vēl tālāk. Pēc dažām stundām šāvieni apklusa. Sāka zvanīt baznīcā. Tad no baznīcas torņa telpas pūtēju orķestra izpildījumā atskanēja „Dievs Kungs ir mūsu stiprā pils” un „Dievs, svētī Latviju!”. Cilvēki uz ielām apkampās un raudāja. Māju logos parādījās nacionālie karogi. Valmiera bija atbrīvota – beidzot vārda īstā nozīmē!”</em>

Ingrīda Zīriņa
Valmieras muzeja
Vēstures nodaļas vadītāja

ValmieraMežu daudzinot 1

Topic 1
Replies 0
  1. Gaujas Stāvie krasti
  2. Meža dienas
  3. Valmierietis
  4. Zaļās dienas

Pirms septiņdesmit četriem gadiem (1930.), Latvijā pirmoreiz rīkoja Meža dienas. Tajās, līdz pat 1940. gadam, ļoti aktīvi darbojās jaunatnes un, it īpaši, meža audzēšanas pulciņi skolās. Ikgadējos zaļajos pasākumos iesaistījās arī pieaugušie, gan pilsētnieki, gan lauku ļaudis. Toreizējais Mežu Departaments šiem audzinošajiem pasākumiem atvēlēja ne vien līdzekļus un stādāmo materiālu, bet arī norīkoja konsultāciju sniegšanai uz vietām speciālistus un mežziņus. Nu meža dienu tradīcijas atjaunotas. Arī šajā, 2014. gada pavasarī, mūsu pilsēta kļūs skaistāka un zaļāka: Brenguļu ielā tiks iestādītas 49 liepas. Rīgas ielā posmā no Ausekļa ielas līdz Kocēnu kapiem – 40 ozoli. Matīšu šosejas labajā pusē - 30 sarkanos ozolus. Raiņa ielas dažādos posmos bīstamo koku vietā paredzēts iestādīt 22 sarkanos ozolus, Beātes ielas dažādos posmos 30 Holandes liepas. Trīs dažādu šķirņu kļavas rotās Gaujas krasta nogāzi pie Plostnieku ielas kāpnēm. Dzirnavu ezeriņa apstādījumus papildinās ar divām kalnu kļavām. Pie pašvaldības ēkas augošo kastani aizstās ar kļavu. Bet, vai zinām, kur meklējamas Meža dienas agrāk?

No vēstures

Meža svētku (Zaļās dienas) tradīciju aizsākums meklējams Amerikā, Nebraskas štatā. Tur savulaik izcirsti visi meži, „caur ko upes izkalta un nebija pieejamas kuģošanai. Labības augi cieta no sausuma, līdz pēdīgi iestājās pilnīga neraža. Atceroties vietējo iedzīvotāju indiāņu paražu, pie katra bērna dzimšanas stādīt vienu koku, arī Nebraskas štata iedzīvotāji šo paradumu atjaunoja, iesaistot darbā arī bērnus. Skolu likums noteica dienu, kurā skolu jaunatnei jāstāda koki. 15 gadu laikā štata jaunatne iedēstīja un apkopa 355 miljonu koku. Agrāk neauglīgie tuksneši pārvērtās zaļojošās birzīs, ceļmalās ziedēja augļu koki, upēs cēlās ūdens, pieņēmās lauku ražas. No Nebraskas koku dēstīšana pārgāja uz citiem Amerikas štatiem un Eiropas valstīm” (Retelis P. Jaunatnes meža audzēšanas pulciņi. Rīga: Mežu Departamenta izdevums, 1930.) . Latvijā, protams, situācija ne tuvu nebija tik dramatiska, taču pieaugošais koku eksports un mežu izciršana kaut kontrolētos apmēros, rosināja domāt par meža resursu atjaunošanu. Lai iesaistītu plašākas iedzīvotāju aprindas, pēc Latvijas Mežkopju savienības iniciatīvas kopš 1930. gada pavasara tika organizētas meža dienas arī Latvijā. Par to iespējami plašāku norisi rūpējās Centrālā meža dienu komiteja. Atbalstu sniedza arī Meža zinātnieku biedrība, studējošo mežkopju biedrība Šalkone un vēl citas. Pagastos un pilsētās dibināja meža dienu komitejas. 1930. gada meža dienās piedalījās ap 20 000,1934. gadā – 67 000, bet pēdējās (1940.), pateicoties aktīvai propagandai un valdības līdzdalībai, - vairāk kā ceturtdaļmiljona cilvēku! Apmežošanas vajadzībām ierīkoja ap 36 ha lielu koku stādu audzētavu. Mežu departamenta pārziņā atradās 1929. gadā izveidotais Meža kultūru fonds.
Pasākumus popularizēja visos lielākajos galvaspilsētas un provinces laikrakstos.

Pirmās

Kā vienas no pirmajām - valstiskajā pasākumā iesaistījās Mazsalacas, Cēsu, Smiltenes un Trikātas virsmežniecības. Tā, mūsu tuvākie kaimiņi, trikātieši, kuru meži tolaik ietilpa Strenču virsmežniecībā, pie sava pagasta nama iestādījuši 50 ozolus, 30 baltegles un 5 dzīvības kokus; darbus vadījis vietējais mežzinis Balodis. Pārlapojot 1930. gada Valmierieti, meža dienu aktivitātes netiek atspoguļotas. Pat vienīgais virsraksts, kas atbilstu pēc tematikas - „Mežu pilsēta Valmieras tuvumā” (Nr. 39., 16.05.), izrādās maldīgs, jo tajā rakstīts, ka „Ziemeļlatvijas skauti Vasaras svētku nedēļā, Paukas priedēs Valmierā uzcels savu meža pilsētu ar dažādām labierīcībām”… Arī 1931. gadā pavasarī maz rūp meža lietas, jo aizvadīti postoši pavasara plūdi, kas pašvaldības maciņā iesituši robu un faktiski tikai ar 1932.g. sāks aktīvi iesaistīties jaunajā, kā tagad teiktu, - ekoloģiskajā kustībā: virsmežniecība kopā ar pilsētas meža dienu komiteju 9. maijā organizē stādījumus Valmieras ģimnāzijas parkā un Valmieras pilsētas III. pamatskolas dārzā, iedēstot apmēram 240 lapu un skuju kokus un krūmus. 13. maijā Valmieras pilsētas skolas audzēkņi ar skolotājiem devušies uz Kauguru novadu, kur iecirkņa mežzinis J. Upmalis demonstrējis zemes sagatavošanu meža sēšanai un stādīšanai, stāstot par skuju koku vecuma noteikšanu, uguns joslām un to nozīmi, apiešanos ar uguni mežā, meža degšanu un dzēšanu u.c., bet vakarā kino Splendid telpās notikusi filmas izrāde „Latvijas mežs”, kura divos seansos izrādīta apmēram 1300 (!) apmeklētājiem, Valmieras ģimnāzijas, kurlmēmo skolas, komercskolas, visu trīs pamatskolu un kristīgo skolas audzēkņiem. Elektrību kino izrādei Valmieras pilsētas valde devusi par brīvu! Nākošajā, (1933.) pilsētas II. pamatskolas pedagogi un 45 skolēni 18. maijā devušies izzinošā ekskursijā uz Kauguru silu, kur noklausījušies mežziņa J. Upmaļa priekšlasījumu par „priedes un egles attīstību un augšanas gaitu”, piedalījušies priežu sēšanā. Nav slinkojuši togad arī Valmieras apbūvieši (jaunceļamo māju īpašnieki - I.Z.), kuriem mežniecība izsniegusi 20 lapu u.c. kokus. Kurlmēmo skolai izsniegtas 50 liepiņas, bet Valmieras valsts komercskolai egļu mežeņi dzīvžogam. 1934. gada maijā, kas politisku iemeslu dēļ Latvijas vēsturē ieies ar 15. maija apvērsumu, sabiedriskās aktivitātes tiek mazinātas līdz minimumam, tāpēc pilsētā apstādīta ar kokiem vien toreizējo Valmieras apriņķa pašvaldības ēku Gaujas ielā.

Mazie palīgi lielos darbos. Koku stādīšana netālu no stadiona ieejas 1936. g. 3. maijā.

Ar skatu nākotnē

Turpmākajos gados meža dienas kļūst arvien populārākas, palielinoties dalībnieku un apzaļumoto vietu skaitam. Īpaši vērienīgas bijušas 1935. - 1936. gada aktivitātes. Tā 1935.g. Valmierietī , Nr. 295./296., zem virsrakstiem Sekmēsim mežu atjaunošanu un Jaunā sporta stadiona izbūve iesākta, sadaļā par aizsargu dzīvi, uzzinām, ka „Kauguru aizsargu nodaļa meža dienu darbus izvedīs maija mēneša pirmā sestdienā apstādot Rīgas – Valmieras ceļu, sākot no Cēsu apriņķa robežas virzienā uz Valmieru. Visu ceļa daļu, kas ietilpst Kauguru pagasta robežās līdz Valmierai, aizsargi apstādīs ozoliem, iestādīs 200 ozoliņu”. Par rīcības komitejas priekšsēdētāju ievēlēts virsmežzinis D. Bērtulsons; vēl komitejā – Fricis Marovskis no pilsētas valdes, ģimnāzijas direktors Vilis Kalējs, inženieris J. Ratenieks, skolas priekšnieks A. Gruzna un A. Magone no aizsargu kluba. Rosīgie kungi akceptē, ka tiks „apstādīti bērziem Valmieras – Cēsu ceļš 1 kilometra garumā. Zilā kalnā skolnieki un aizsargi iedēstīs liepu aleju, bet II pamatskolas skolēni apdēstīs bērziem Palejas ielu. Pilsētas valde stādīs bērzu birzi pie Gaujas līdz krācēm. Ugunsdzēsēji pie Stāvajiem krastiem iestādīs 1500 kokus. Lai nodrošinātu stādāmo materiālu, pie Kaugurmuižas atvēlēs līdzekļus stacionāru kultūrkoku audzētavu Rīts ierīkošanai [..]”. Par paveikto atskaite lasāma jau nākošajā, 297. numurā: „Valmiera kļuvusi bagātāka ar jaunu parku”. 5. maijā meža dienās vietējie ugunsdzēsēji, piedaloties Valmieras sabiedrībai, apstādīja savu jauno parku Gaujas Stāvajos krastos. Darbus ievadīja kopējs ugunsdzēsēju gājiens ar orķestri priekšgalā no depo uz stādīšanas vietu. Pavisam iestādīja 2000 kociņus no 100 dažādām šķirnēm. Kā retumi minami Lavsona cipreses, korķa koki, riekstu koki, Ķīnas ābelītes, zelta lietus, balzama apses u.c. Ierīkos arī atsevišķus bērzu, liepu, rožu un citu koku un krūmu laukumus. Parka projektu izstrādājis un stādīšanas darbus vadīja mežu tehniķis J. Grūbe un pēc projekta tas savā koku bagātībā pārspēj Skrīveru botānisko dārzu ”. 1936.g. valmieriešus aicina ierasties ar savām lāpstām un „ņemt dalību iepriekšējo gadu stādījumu atjaunošanā. Pie jaunā sporta aizsargu sporta stadionu (tagadējais J. Daliņa – preciz. I. Z.), iestādīs liepu un ozolu aleju, kā arī apstādīs sporta laukumu gar Svētozolu ielas malu ar eglīšu dzīvžogu”. Darbus ievadot, meža dienas dalībniekus uzrunāja pilsētas galva, agronoms J. Ruģēns un aizsargu sporta kluba priekšnieks H. Traubergs. Vēl viena grupa ieradās Gaujas malā pie Zaķu saliņas, kur iestādīja 800 vītoliņus, bet Valmieras brīvprātīgie ugunsdzēsēji turpināja apstādīt savu botānisko parku stāvajos krastos. [..]”. Kopumā padarītā bilance iepriecinoša, jo vietējie sabiedriskie darbinieki, aizsargi un skolu jaunatne aizsargu sporta kluba stadionā iestādījuši 400 metru garu eglīšu dzīvžogu un 180 lapu kokus, bet ugunsdzēsēju biedrība savu iepriekšējā pavasarī izveidoto parku, bagātinājuši ar 402 kociņiem. Čakli bijuši arī mazie palīgi: Valmieras I pamatskola pie skolas iestādīja 228 kokus un krūmus; II pamatskola skola mācību dārzā – 170 m garu eglīšu dzīvžogu un Gaujas krastā – 250 kārklu spraudekļu; kurlmēmo skola Vienības gatvē – 26 kokus un gar Jumaras ceļu – 80 eglītes. Netālu no Valmieras cietuma darba nama fermā iestādīta 1,00 ha liela bērzu birzs ar 5000 bērziņiem, piedaloties cietuma darbiniekiem un vietējiem pagasta iedzīvotājiem. Lielisku piemēru rāda Kaugurmuižā dislocētais 8. Daugavpils kājnieku II bataljons, iestādot 600 bērzus!

Kopā sanākot. Meža dienu pasākumā 1936.g. 4. maijā Valmierā, netālu no jaunā stadiona, redzams Palejas un Dīvaliņa ielu krustojums.

1937. gada meža dienas aizrit zem senču mantojuma zīmes - Dīvaliņa rajonā (Dīvaliņa iela – preciz. I.Z.) iestādīta „Beverīnas varoņu birzs” un dažas dienas vēlāk atjaunota ozolu birzs senču svētozolu vietā pie Sīmanēnu mājām, kā arī uzkopta Kauguru nemieros kritušo zemnieku piemiņas vieta. Pavisam iestādīti 840 kociņi un 1879 dažādu šķirņu košuma krūmi. Par 1938. gada meža dienu norisi vairāk Valmierietī Nr. 454.: „Svinīgā atklāšana notika pagājušo sestdien. Plkst. 14. pie pilsētas valdes nama sapulcējās meža dienu dalībnieki, skolu jaunatne, organizācijas un karavīri. Ar ģimnāzijas orķestri priekšgalā dižais mežinieku gājiens devās uz Vienības laukumu, kur pilsētas galva agronoms J. Ruģēns teica uzrunu, pakavēdamies pie Meža dienu svētīgā darba un sevišķi uzsvērdams, ka sabiedriski izdarītie apstādījumi ir arī sabiedriski jāapsargā, un katra pilsoņa pienākums ir cīnīties pret postītājiem, kas šo darbu pagājušā gadā tik daudzkārt sabojāja un iznīcināja.” Šajā (1938.) iestāda parkos, laukumos un gar ielām 666 kociņus un 1542 dažādus košuma krūmus. „No izvestiem pilsētas izdaiļošanas darbiem ievērojamākie ir Vienības laukuma izdaiļošana un apstādīšana ķiršu kociņiem līdz Matīšu šosejai, kā arī Cēsu un Stacijas ielu apstādīšana. Bez minētā, smilšainā Gaujas līcī augšpus krācītēm, iedēstītas 2000 priedītes”.
1939. gada meža dienas sākās ar nu jau tradicionālo kopēju gājienu uz stadionu, kura rajonā atjaunoja un paplašināja jau esošos apstādījumus. No jauna apstāda Stacijas ielu, sākot no Smiltenes ielas līdz pašai dzelzceļa stacijai un Dzirnavu ielas turpinājumu. Gaujas krastos stāda kārklus un dažas vietās, arī papeles, pie Lucas muižas - košumkrūmus. Bet Valmieras pašvaldība rosina, ka „turpmāk – katra no skolām vai organizācijām skaitīsies par savu izvesto apstādījumu goda aizbildņiem, ar pienākumu rūpēties par to turpmāko uzraudzību.[..]”. Uzteicama vēl kāda tradīcija, kura aizsākās pirmajās meža dienās –meža dienu skrējieni.

"VALMIERIETIS" uzslavē: čakli mežu atjaunotāji.

Izskaņā

Pēdējās – liktenīgajā 1940. gadā. Lai gan Latvijā jau izvietotas PSRS armijas bāzes, valsts iedzīvotāji pošas spodrības mēnesim, kas noris vienlaikus ar meža dienām. Mazāk nav kļuvis dalībnieku, taču krietni sarucis finansiālais atbalsts… Iedzīvotāji tiek mudināti „izrādīt savu pilsonisko apziņu un patriotismu”. Valmierietis, Nr. 558., 01. 05.: „[..] Zemkopības ministrijas mežu departaments, meža dienu sekmīgākai veicināšanai nosūtījis 50 Ls lielu pabalstu Ainažu, Burtnieku, Cēsu, Smiltenes, Strenču, Valmieras u.c. virsmežniecībām. Pavisam meža dienu veicināšanai Vidzemē atvēlēts 1250 latu liels pabalsts, bet visā valstī meža dienu darbu izpildīšanai atvēlēti mežu dienām 5600 Ls. Pabalsti piešķirti jaunu augļu dārzu ierīkošanai. Saņemtos pabalstus mežu administrācija saziņā ar pagasta valdi nodos tām saimniecībām, kas apmežošanā izrādīsies par čaklākām un kurām pabalsts nepieciešams.” Agrāk kā citus gadus, jau martā notika meža dienu Valmieras rīcības komitejas sēde virsmežziņa D. Bērtulsona vadībā, atzīstot, ka „darbi iesākami nākošā nedēļā, bez sevišķas atklāšanas. Šogad galvenā kārtā paredzēts atjaunot vecos stādījumus, kur tie būtu bojā gājuši. Ierosināts jautājums par to, ka organizācijās un tāpat arī atsevišķi valmierieši brīvā laikā pieteiktos ne tikai pie koku stādīšanas, bet pie visiem citiem zemes darbiem, kuri stāv sakarā ar pilsētas izdaiļošanu. Apstādījumi atjaunojami sekojošās vietās no organizācijām, kuras jau tur agrāk tos iestādījušas. Austrumu ielā – pasta darbinieki, Brīvības ielā – II. pamatskola, Ezera ielā – Komercskola, Dzirnavu ielā – ģimnāzija, Lilijas ielā – Daugavas Vanagi, Stacijas ielā – strādnieku arodbiedrība, Matīšu šosejā – Šoseju un zemesceļu 9. rajona darbinieki, Zaķu saliņā – I. pamatskola. Visas minētās organizācijas lūgtas pieteikties pilsētas valdē un pie pilsētas dārznieka, lai varētu noteiktu laiku un sagādāt stādāmo un materiālu darbu izvešanai”. Vēl divi mēneši un arī valmierieši izbaudīs jaunās padomju varas pārneses – strādnieku izpildkomitejas, nacionalizāciju, represijas u.c. Bet tas jau cits stāsts.

Ingrīda Zīriņa
Valmieras muzeja
vēstures nodaļas vadītāja

Советск (Tilsit)Парк Якобсру (Park Jacobsruh) 1

Topic 1
Replies 0
  1. Парк Якобсруэ

Парк города Тильзита – Якобсру обязан своим рождением восторженным любителям природы. Это были довольно энергичные тильзитцы, которые в 1823 году объединились в «Союз декоративного садоводства», и стали заниматься посадкой деревьев, устройством аллей и клумб, одним словом – украшением города и воплощать свое романтическое мироощущение в противовес медленному, но неотвратимому натиску эпохи паровых машин и шумных фабрик.

Для парка Якобсру была выбрана местность на юго-западе города, где хвойный лесочек– Putschine со свободно растущими елями и соснам, чередовался с заброшенным пастбищем, стародавним кладбищем и тоскливой пустошью. Вся эта территория переходила в городской лес. Парк изначально планировался без дорогостоящих затрат: в нем не предусматривалось гидротехнических и декоративных сооружений – каскадов, гротов и вычурных парковых построек с мраморными вазами.

1.ПЛАН ПАРКА

1835 г. План парка

План города Тильзита 1835 годa дает нам первое представление о парке. Здесь видно, что освоение территории началось с двух сторон: с Арндштрассе (ныне улица Матросова), и Грюнвальдерштрассе (ныне улица Толстого). Со стороны Арндштрассе по бокам широкого главного входа были устроены цветочные клумбы и зеленые партеры с многолетними травами. Потом начиналась затейливая вязь дорожек и аллей, предназначенных для прогулок, их расположение было подчинено романтической символике. Со стороны Грюнвальдерштрассе (ныне улица Толстого) задача была сложнее – здесь еще между соснами оставалось старое кладбище. По старой немецкой традиции кладбище было решено превратить в часть паркового ансамбля. Деревья прорядили и ландшафтную меланхолию cменил увлекательный ботанический мир, который стал привлекать тильзитцев во время весеннего пробуждения, цветущего лета, и в пору благородного увядания осенью и степенного зимнего спокойствия. Посередине между этими участками еще некоторое время сохранялось поле, на котором нашлось место для устройства Turn-Platz – площадки для входивших в то время моду занятий гимнастикой.

С течением времени обе части слились воедино, образовав современное пространство парка.

План парка 1935-1941 г.г.

Карта парка 1935-1941 г.г. показывает, что к этому времени в парке появились малые архитектурные формы, фонтаны, памятники и другие соружения.
Сравнивая оба плана, несложно увидеть, что за сто лет существования парк сохранил свою основную планировочную структуру и главную аллею (1), которая пересекала парк с севера на юг. Главная аллея парка такая же старая, как и сам парк

2. ПРУД

Парк Якобсруэ (Park Jakobsruhe)
Парк Якобсруэ (Park Jakobsruhe)
Парк Якобсруэ (Park Jakobsruhe)

Разнообразие путешествию по аллее придавал маленький прудик (2), через который перекинут небольшой, но надежный каменный мост (3) с широкими каменными перилами и фигурными балясинами. Высокие деревья и плакучие ивы отражались в тихой воде, по зеркальной глади в начале 20 века скользили лебеди, и пруд назывался Лебединым. Позже наступили более прозаические времена и грациозных лебедей сменили сноровистые утки. Сменились и название пруда. На одном уединенном островке стояла скульптура «Купальщица с ребенком» (4)

3.ФЛОРА И ФАУНА

В садово-парковом оформлении парка, помимо дубов, ясеней и бука, бросая вызов климату, росли редкие для балтийского климата породы деревьев из Средиземноморья, Северной Америки и Японии. Большие и свободные от деревьев пространства были заняты просторными клумбами. Цветы на них были высажены в сложных и причудливых орнаментах, а подобраны таким образом, что цветение превращалось в непрерывный процесс от весны до осени

Парк Якобсруэ (Park Jakobsruhe)
Парк Якобсруэ (Park Jakobsruhe)
Парк Якобсруэ (Park Jakobsruhe)

Каждый сезон в парке имел свои цветы: от весенних, снежно-голубых колокольчиков и крокусов, которые появлялись едва таял снег, до великолепных желтых и красных тюльпанов и мальвы, и позже - до раскаленных георгинов, а потом до палевых и белых астр, встречающих первые морозы. Так парк незаметно менял, и подготавливал свое лицо для зимнего ландшафта. В парк приходили для любования, для мечты, для размышления. Влюбленные пары находили здесь свои романтические тропки. А благородные старцы в солнечный день оживляли свои воспоминания молодости. Маленькие птицы мелькали в ветвях и кустарнике парка. В тенистой таинственности жили иволги, зяблики и кукушки. А вокалы дроздов приносили радость любителям птичьего пения. Парк Якобсру радовал глаз и успокаивал душу. С названием Якобсру связывались запахи и цвета, звуки и ощущения.

4.ПАРК ВО ВРЕМЕНА ПРОМЫШЛЕННЫХ ВЫСТАВОК

Как бы не оберегали парк от времени, но эпоха Всемирных выставок коснулась и его. В 1891 отцы города добились устройства на территории парка Ремесленной выставки.

Следующая выставка происходила в 1905 году. А еще через 5 лет, в 1910 году, в парке был проведен большой многодневный музыкальный праздник под руководством дирижера и директора тильзитской консерватории Вильгельма Вольфа.

Главный выставочный павильон
Зал павильона
Общий вид
Парк Якобсруэ (Park Jakobsruhe)
Парк Якобсруэ (Park Jakobsruhe)

Для показа своих достижений местные тильзитские предприниматели не поскупились на создание впечатлительного главного выставочного зала (5) и множества небольших затейливых деревянных павильонов, предназначающихся для рекламы продукции.

Сорбета " Астория"
Бассейн
Обзорная башня
Фотографический павильон
Оранжерея

Среди тенистых аллей приютились торговые лавочки, кабачок «Сорбета остерия» Оскара Акена, где посетители пробовали пиво местных пивоваров, сыры, овощи.
В оранжерее наслаждались редкими экземплярами цветов и тропических растений.

Для развлечения публики был устроены: бассейн с катальной горкой и башня для обзора окрестностей города. В одном из павильонов работал фотограф, фиксируя для будущих поколений незабываемые моменты праздника.

Этнографический литовский домик
Этнографический литовский домик
Парк Якобсруэ (Park Jakobsruhe)

Еще одним притягательным местом парка был деревянный домик под тростниковой крышей. Он назывался – домик литовца (6). Его предназначение состояло в том, чтобы показать сельский архитектурный стиль Прусской Литвы – одного из исторических районов Восточной Пруссии. В реестре государственных земель административный округ «Прусская Литва» пережил несколько изменений: первоначально это был «Литовский» округ, потом – «Прусская Литва», а позднее он стал именоваться о «Гумбинненский» округ. Большой интерес к изучению «Литовского» округа проявил в свое время прусский король Фридрих Вильгельм. Можно так исторически верно считать, что домик литовца представлял и литовскую культуру, связанную с именем хранителя литовской культуры Вильгельма Сторосты (его превдоним - Видунас) (1868-1953) философа и мыслителя, получившего многостороннее образование в университетах Германии, и ставшего весьма уважаемям человеком в просвещенных немецких кругах. Он жил в Тильзите с 1892 года, занимаясь преподаванием языков, и возглавлял культурную жизнь литовцев Восточной Пруссии.

Трамвай у главного входа
Остановка трамвая у ресторана

В 1905 году, для удобства работы выставки к воротам у входа на Арндштрассе от Высоких ворот была протянута трамвайная линия, и бойкий трамвайчик доставлял жаждущих впечатлений посетителей, к радостям которых, прямо у входа в парк распахнулсвои двери новенький парковый ресторан c садовым залом, выходящим на южную сторону.

Главный выставочный павильон

Перед Выставочным павильоном взоры посетителей устремлялись на большой скульптурный фонтан (5), установленный в центре восьмиугольного бассейна.
Это сложное аллегорическое произведение выполнено немецким скульптором Бергером. В центре композиции возвышалась скульптура благородной женщины, державшей светильник в высоко поднятой руке. Величие ее гармонировало с ее очаровательным женским обаянием, которое подчеркивали - два путти с крылышками, один побольше - бог сна Гипнос, и бог любви Эрос со стрелой в руке. Фигура женщины была установлена на шаре, изображавшем небесную сферу, опоясанную лентой под некоторым углом к воображаемому экватору, на которой были изображены знаки зодиака.
Из раскрытых пастей 4 экзотических рыб, вырывались мощные струи воды, которые устремлялись к светильнику, будто пытаясь затушить его, однако не достигнув своей цели и обессилив, падали в большие, напоминающие створки гигантских моллюсков, раковины. Вода потом из раковин перетекала в бассейн.
Рыб поддерживали 4 обнаженные человеческие фигуры, выполненные в стиле барокко
Вся композиция была установлена на мощном постаменте, который был украшен многочисленными декоративными элементами.

5. СИМВОЛ ТИЛЬЗИТА

Портрет Луизы
Памятник королеве Лиузе
Парк Якобсруэ (Park Jakobsruhe)
Клумба у памятника.

Эпоха выставок благотворно сказалась на убранстве парка. В период между двумя выставками, в 1900 году, в сентябре, в южной части парка, был открыт памятник королеве Пруссии – Луизе (1776-1810) (7). Это была работа скульптора Г. Эберляйна, который изваял бело-мраморную скульптуру Луизы, прогуливающейся, возможно, по парку, возможно по окрестностям живописной речки Тильже - одной рукой она поддерживала ниспадающую накидку, а в другой держала скромный букетик неброских полевых цветов – васильков.

Королева Луиза никогда не управляла государством, не властвовала на престоле. Она была всего лишь женой прусского короля Фридриха-Вильгельма III, матерью восьми детей, но в решающий и судьбоносный момент истории прусского государства ее доселе нераскрытые качества личности проявились неожиданно ярко: она прибыла в 1807 году в Тильзит, где начинались переговоры Александра I и Наполеона, с целью добиться более мягких условий мира для Пруссии. И хотя историки неоднозначно оценивают ее дипломатическую роль в период подготовки Тильзитского мира, королева Луиза, сумела покорить умом и красотой французского императора и русского царя, оставшись с незапятнанной репутацией. Она завоевала симпатии своих современников и являлась примером для женщин и девочек Тильзита и всей Прусии. В Тильзите, кроме дома, где останавливалась королева, ее именем были названы: мост, школа, театр, аптека и аллея.

Домик Луизы.Не сохранился

Легенда о васильке

Во время наполеоновского нашествия, когда войска неприятеля приблизились к Берлину, где была резиденция прусского короля, королева Луиза с детьми и весь королевский двор вынуждены были бежать в самую отдаленную провинцию своего королевства – в Восточную Пруссию. В небольшом поместье под Кенигсбергом проводила она унылые дни изгнания, с ужасом привыкая к мысли о потери своего королевства. Однажды во время прогулки с детьми, они заметили, как из темного леса вышла молоденькая крестьянка. Смелой походкой шла красивая девушка, гордо неся плетеную корзинку, полную васильков. И тут королева испытала нечто похожее на озарение - яркий cиний цвет васильков и бесстрашная девушка ей показались символами ее родины, которые пытается у нее отобрать ее главный враг – Наполеон. Королева Луиза окликнула девушку и купила все цветы, щедро заплатив.
И вот корзинка с цветами перешла в руки детей, которые тут же начали плести венки и надевать друг на друга. Детям стало весело. А сама королева почувствовала облегчение. Она увидела в венке из васильков символ того, что ее семья не потеряет королевскую власть и не потеряет свою родину. С такими мыслями она решительно отправилась в Тильзит на переговоры с Наполеоном. И на все времена она стала примером безграничной любви к своей родине.
Имя Луизы вошло в мировую историю. Память о ней хранили многочисленные памятники и сооружения, посвящённые ей. Но трогательнее всего жители Восточной Пруссии вспоминали о своей отважной королеве всякий раз, когда находили

6. ЗЕЛЕНЫЙ КАБИНЕТ

Ворота с башенками
Клумба с пальмой

Романтика парка предполагала создание длинных тенистых алей, потаенных уголков, уютных ниш со скамейками. На главной аллее прятались увитые зеленью маленькие ворота с остроконечными, словно игрушечными, башенками (8). Это был вход в один замечательный уголок парка, обсаженный круглящимися кронами разнообразных лиственных пород деревьев. Сразу у входа располагалась клумба с экзотической пальмой в центре, вокруг которой, словно гигантские лепестки расположились шесть ромбических цветочных орнаментов.

Памятник Хайденрайху
Фонтан "Девочка"

Это особый «зеленый кабинет», убранство которого было подчинено одной цели – показать памятник Адольфу Хайденрайху (9) (Heydenreich) – одному из тех жителей Тильзита, кто способствовал становлению парка Якобсру и проведению там первой Ремесленной выставки 1891 года. Памятник представлял собой полукруглую стенку, в середине которой поднимались две колонны ионическиго стиля, поддерживая миниатюрный антаблемент. В нише под ним и находился бюст Хайденрайха, поставленный на высокий и узкий постамент. Такая необычная в плане форма памятника, выбранная, во-первых, чтобы избежать прямых линий, а во-вторых, повторяющая линию клумбы, создавала возможность скомпоновать пространство, в котором аккумулировались звуки находящегося вблизи фонтана «Девочка», вносящего в оформление «зеленого кабинета» нотку безмятежности.
А на чисто выточенных гранитных плитах скамеечек, идущих полукругом вдоль стен, уединялись влюбленные или философски настроенные горожане

7. ДУБ

В убранстве парка особое внимание было уделено дубу(10), посаженному в дань памяти «отца» немецкой гимнастики - Фридриха Людвига Яна (1778-1852 г.г.)
Фридрих Людвиг Ян был учителем Берлинской гимназии и открыл в Берлине первую общедоступную гимнастическую площадку. Кроме того, он разработал систему упражнений, которые должны были способствовать укреплению физического состояния и морального духа своего народа. Он придумал несколько снарядов для физических упражнений, которые вошли в обиход современной гимнастики – это «конь», «бревно», «кольца».
Дуб был высажен посередине светлого зеленого газона, украшенного темно-зелеными самшитовыми кустиками, с топиарной стрижкой в виде конусов.

8. ТИНГПЛАЦ

Тингплац

В парке, под открытым небом, находится уникальное сооружение – амфитеатр, вместимостью 5000 человек. Это - просторное сооружение, не перегруженное строительными идеями, и удачно вписано в окружающую среду. История его возникновения берет свое начало в 30 годах 20 столетия, когда, по замыслу идеологов Третьего Рейха, было запланировано по всей Германии построить для проведения народных собраний, митингов и праздников - 1200 амфитеатров – Тингплацев. Однако сил и средств хватило только на 40. Первый Тингплац был построен в 1934 году близ города Галле. Тильзиту в этом отношении повезло - отцы города быстро поддержали проект, и уже в 1935 году Тингплац . очень красиво вписался среди сосен на дюннообразном холме окраины парка Якобсру.

Слово Thingplatz образовано от немецкого слова «плац» (площадь), и древнескандинавского слова«тинг».

В раннее средневековье тингом называлось народное собрание свободных мужчин, на которых принимались законы и где избирали вождей. Тингом также называлось и место суда, где истцы и ответчики решали свои проблемы посредством спора. Таким образом, тинг имел тоже значение у скандинавов, что и форум у древних римлян - это место социального и культурного общения
Архитектурная идея постройки Тингплацев заключалось в максимально возможной степени приближения к естественному состоянию среды, куда должны быть включены имеющиеся скалы, группы или отдельно стоящие деревья, водные пространства, руины, и небольшие холмы исторического или, даже, мифического значения.
Прошли года, прогремела война, а Тингплац сохранился, причем, единственный на всю современную Калининградскую область. Сегодня это – «Зеленый театр» с удобными, низенькими и крепкими скамейками из шероховатого камня и с пробивающейся яркой зеленью травы.

9. ПАРК В СОВЕТСКОЕ ВРЕМЯ

Сразу после войны тихий старинный парк полюбился новым, уставшим от грохота войны, жителям города. Гармония парка напоминала о спокойных предвоенных годах, возвращал к прежним мечтам. Горожане приходили погулять, и подышать разогретым солнцем сосновым воздухом, смешанным с запахами сирени и жасмина. Ученики, усевшись на лавочки, делали там уроки.
По старинным аллеям, украшенным плакатами с гербами советских республик, вместо буржуазных статуй нимф, бабушки катали внуков в детских колясках. В парк на прогулку вели детей из детского дома «Искорка». Маленькие детишки собирали цветы и плели веночки в тени старого дуба, которым он уже не напоминал о деяниях «отца гимнастики» Ф. Яна.В выходные дни со всего города в парк, где уже с утра и до позднего вечера играла музыка, стекались горожане. Нарядные семейные пары шли с детьми, которые несли воздушные шарики в руках. Чеканя шаг, в начищенных сапогах шагали офицеры и солдаты. Разнообразие в военных мундирах вносили матросы в бескозырках и морские офицеры в парадной черно-белой форме с кортиками на боку
В парк спешили спортсмены с футбольными мячами и болельщики футбола. И всем там находилось занятие, взрослые пары до позднего вчера кружились на танцплощадках, или сидели на старомодных скамеечках. В киосках продавали мороженое, папиросы и шоколад "Белочка", а в бывшем литовском домике можно было отведать пиво в большой кружке с кружевами пены. В «Зеленом театре» до позднего вечера шли концерты или театральные представления. Работали разнообразные карусели и качели «Лодочки» (фото), пункты проката велосипедов и детских лошадок, а также захватывающий аттракцион « Мертвая петля».
Город невозможно было представить без парка – солнечного, или с пряным запахом травы и бисеринками капель на листочках после дождя, или заваленного шуршащими желтыми листьями, или зимнего, белоснежного, запорошенного, но с аккуратно расчищенными тропинками, где малышей катали на саночках, а дети лепили снеговиков под зелеными кронами сосен.

1958 г.
У пруда
На качелях "Лодочки"
У главного дуба
Статуя "Купальщица"
На лавочке главной аллеи
Прокат детских лошадок
В парке
На дорожках парка

10. ПАРК СЕГОДНЯ
Теперь в городе нет прежнего парка. Хаотично, дико, предоставленные самим себе, растут трава и деревья. Заросли дорожки и аллеи, молодая поросль деревьев пробивается там, где были цветники, клумбы, газоны. Не найти уже и памятного дуба. Давно нет аттракционов. Пруд угасает, превращаясь в зловонную яму.

Пруд

Бесследно исчезла даже скульптура «Купальщицы», чудом сохранившаяся на островке до 70 годов.

2007 г.Памятник Хайденрайху
2009 г.Косметический ремонт

Недалеко от главной аллеи парка, по пути в Зеленый театр, стоит заброшенный осколочек прежней жизни - остатки памятника создателю парка Хайденрайху.

В 2009 году памятник немного подкрасили, но большинство горожан так и не знают кому этот памятник и для чего он стоит в парке.

Кто же разрушил парк - время или люди?
Неужели наступила эпоха безразличия. Найдутся ли у нас люди, способные навести порядок в парке и возродить былое великолепие парка?

Светлана Белшевиц
Кирилл Соклаков