This is the first message in an upcoming topic.
1910. Планы узловыхъ и концевыхъ пунктовъ сѣти желѣзныхъ и гл. водныхъ путей сообщенiя
This is the first message in an upcoming topic.
1890. Планы узловыхъ и концевыхъ пунктовъ сѣти желѣзныхъ и гл. водныхъ путей сообщенiя
This is the first message in an upcoming topic.
„Es uz tevi priecājos! Man prieks iet uz tevi!”
Ceļš uz Zilo kalnu.
Tā raksta dzejnieks Kārlis Skalbe ceļojuma piezīmēs „Pa dzimtenes ceļiem”, aprakstā par Beverīnu. Mūsu leģendāras pils Beverīnas meklējumos tieši Zilais kalns minēts, ka vecāka tās atrašanās vieta.
Klāt vasara un atvaļinājumu laiks, Līgo/Jāņu stiprais laiks, kad mēs dodamies dabā to apbrīnot un smelties tajā spēku. Teikām, nostāstiem apvītais Zilais kalns ir simbols tautas brīvībai, nemirstībai un arī mūsdienās tā ir vieta, kur var smelties un atjaunot spēkus.
Tautas teikās, nostāstos Zilajā kalnā esot bijusi svētā birzs, kur Jāņos sapulcējās visa tauta. Te svinēti arī citi tautas svētki un it īpaši Labrenči, kad no malu malām ļaudis gājuši uz kalnu pateikties svētajai ugunij. Dzejnieka Andreja Pumpura eposā "Lāčplēsis" Zilais kalns attēlots kā visas tautas sanāksmju vieta. Līgo vakarā te kopā sanākuši Lāčplēsis, Laimdota, Spīdala, Lielvārdis un citi varoņi.
Zilais kalns pazīstams arī kā iecienīta zīlēšanas un ziedošanas vieta. Daudzām pasaules tautām ir nostāsti par Mēness akmeni (vai Grāla Kausu), gudrības un pārticības simbolu, kuru joprojām meklē. Kā stāsta sēļu teika, tad Mėlynas/Mēļais/Zilais/Silais/Sirmais akmens guļot 120x80 cm dziļumā netālu no Senā Zintnieka kalna (Seno Žynio) - Cibērijas līdzenumā Pasvales rajonā. Tādi akmeņi esot arī vietās ar šādu nosaukumu, arī Zilajā kalnā.
10 - 15 km zonā ap Zilo kalnu atrodas daudzi kultūrvēsturiski objekti, kas minēti gan teikās, gan nostāstos, gan tiek saistīti ar sakrālajām lietām.
Tiek uzskatīts, ka nosaukums "Zilais kalns" ne tik daudz saistīts ar īpašības vārdu "zils", bet gan ar lietvārda sakni "sil" vai "zil", kas būtiski saistīta ar vārdu "zīlēt", vārdu „syla” lietuvieši lieto, lai apzīmētu gudrības spēku.
Mellena karte.
Zilaiskalns tiek minēts arī kā raganu pulcēšanās vieta. Tā popularitāte saglabājusies arī pēc kristietības ieviešanas. 14. gs. kalnā, pieminot Lietuvas dižkungaiša Ģedimina izglābšanos pēc nomaldīšanās, te ticis uzstādīts stabs. Ģedimins esot teicis, ka šeit esot visu baltu tautu robeža un uzlicis kalnā akmeni. Interesanti, ka šī Mujānu pagastā saglabājusies leģenda sasaucās ar Lietuvas Sēlijā stāstāmo par valdnieka Ģedimina gājienu gar Salotes* un Salacas upju krastiem. Kunigaistis Ģedimins esot zinājis, ka pienāks baltu tautām krituma laiks, tāpēc viņš savā baltu zemē stiprajās vietas licis svētus akmeņus, lai tie mūs sargātu un palīdzētu izturēt. Tas noticis 1332. gadā un vēl valdnieks teicis, ka pēc 666. gadiem (1998. g.) tautā piedzims zēns, kas būs nākamās Baltu tautu valdnieks.
Joprojām kalnā atrodas viens no akmeņiem - upurakmens ar mākslīgi veidotiem iedobumiem.
Nostāstos minēts arī Zviedrijas karalis Kārlis XII, kurš esot gribējis Zilo kalnu izmantot militārām vajadzībām, bet pret to protestējuši ne vien vietējie iedzīvotāji, bet sācis gāzt ilgstošs lietus, kas neļāvis karaspēkam kalnam piekļūt. Rakstu avotos liecina, ka 17. un 18. gs. slepus no kristīgās baznīcas vietējie zemnieki Zilā kalnā apglabāja savus piederīgos. Šo tradīciju apstiprina arī arheoloģiskie izrakumi, ko 1874. gadā veica K. Grēnvigs, bet 1973. g. I. Cimmermane. Izrakumos iegūtas liecības par 16.- 17. gs. apbedījumiem. Pēckara paaudzes nostāstos daudziem cilvēkiem Zilais kalns bieži saistās ar tautā leģendārās Zilākalna Martas vārdu.
Latvijas Pirmās Republikas laikā Zilaiskalns ir iecienīta ceļotāju apmeklēšanas vieta. 1933. g. izdotajā tūrisma ceļvedī „Apmeklējiet Valmieru” rakstīts:” „Mujāņu pagastā stāv zilā miglā tīts Zilais kalns, jeb Zilas kalni, vēlāku tā saukto dievkalnu cilnis, paceldamies 129 metrus virs jūŗas spoguļa. Kā milzis šis kalns izceļas no apkārtējiem purviem ar saviem Dievu kalniem, Ķikus un Oļu kalniem, Lauvu kalniem, Langvardiņiem, Stabjānīšiem u.c.”… līdzās šai vietai stāv kalniņš, kā cukura galva, kur agrāk bijis svētais avots, kā ūdeņi visas kaites, sevišķi acis spējuši dziedināt. Še arī Jāņos dedzināja svētos uguņus, kas sauca apkārtni uz svētkiem un no šejienes atskanēja vara taures, uz ko tad no mājas uz māju tika atbildēts ar uguņiem un taurēm…” Gandrīz identiski ceļvedī aprakstītā Jāņu līgošana Zilā kalnā notikusi vēl 20. gs. 30. gados! Bet jau 1940. gadā „Valmierietis” par Līgo svētkiem rakstīja: „…šogad Jāņi Zilā kalnā bija klusi….”
1962. g. P. Kampara un L. Liepnieka sagatavotajā ceļvedī „Tūrisma ceļvedis pa Valmieru un tās apkārtni” rakstīts: „Te guldīts lībiešu varonis Imanta, kas 1198. gadā vasarā kaujā pie Rīgas nodūra otro Livonijas bīskapu Bertoldu. Šo teiku izlietojis Garlībs Merķelis varoņteikai „Vanems Imanta” un A. Pumpurs dzejolim „Imanta”.”
1973. gadā G. Rauzāna un A. Kleina ceļvedī „Valmiera” aprakstā par Zilo kalnu atstāstīta leģenda par Imantu un rakstīts, ka te „.. netālu sākta plaša lauksaimniecības rūpnieciskā kompleksa celtniecība. Tajā ietilpst kūdras melases (paredzēta jauda 6700 t gadā) un lopbarības rauga (paredzētā jauda 1500 t gadā) ražošanas uzņēmumi, kā arī moderns cūku nobarošanas lieljaudas komplekss. Strauji augošajam Zilā kalna strādnieku ciematam 1961. g. tika piešķirtas pilsētciemata tiesības”.
2001. g. bukletā „Valmiera un Valmieras apkārtnē” aprakstā par Zilo kalnu teikts: „…kā pagāniska kulta vieta tas minēts iepriekšējos gadsimtu baznīcu dokumentos. Bet ko stāsta pats kalns? Svētkalnos apkārtējā pasaule ir saistīta ar kosmosā valdošiem spēkiem un kārtību. Šim nolūkam bija vajadzīgs nolīdzināts laukumiņš, kas simbolizē sakārtotu zemes virsu. Zilā kalnā virsotnē šāds laukumiņš ir ziemeļu pusē, tā ir debess un Dieva valstības puse…jaunākajā vēstures posmā Zilaiskalns atradies latgaļu Imeras zemē, tādēļ tas glabā gan latgaļu, gan lībiešu pēdas.”
Dzejniekiem, rakstniekiem, māksliniekiem Zilais kalns bijis radošas iedvesmas un pārdomu par savas tautas likteņi vieta. Dižgars Rainis saka: „Kad Imants nau bijis, - tad viņš būs.”
(KR 14,97.) un vēl „Imanta top celts no tautas. Kas naida spēks? Kas grib, lai Imanta guļ? Bailīgie, melnie vai dogmatiķi – kosmopolīti?” (KR,14 107.)
Daudziem ļaudīm gan senāk, gan tagad dodoties apceļojumā pa dzimto zemi, apmeklējot senču pilskalnus, pārņem prieka gaidās un īpašas sajūtas.
Lai šajā stiprajā Laikā ejot uz stipra spēka vietu - Zilo kalnu - Jums arī ir prieks, iedvesma nākamajiem darbiem un stipras domas! Līgo!
* Salote –Ziemeļu Lietuvas upe (īpašība salakt, t.i. salasīt).
Regīna Valtenberga
Valmieras Novadpētniecības muzeja vēstures speciāliste
This is the first message in an upcoming topic.
1918. Карта окрестностей Риги.
This is the first message in an upcoming topic.
Карта Восточной Пруссии
This is the first message in an upcoming topic.
Reichsamt für Landesaufnahme, Berlin, 1941. 1:25000
This is the first message in an upcoming topic.
This is the first message in an upcoming topic.
1954. g. ASV armijas Rīgas un apkārtnes shēma (pēc 1938.–1942. datiem)
This is the first message in an upcoming topic.
Nams ar vēsturi
„Lai kas tu būtu, padomniek, ieejot rātsnamā izpildīt savu pienākumu, atstāj aiz durvīm savu privāto dzīvi un tās vajadzības, dusmas, netaisnību, naidīgumu, savtību, draudzību, vēlmi izpatikt; pakļauj sevi un savas vajadzības kopienas vajadzībām, jo, kāds tu esi pret citiem – taisnīgs vai netaisnīgs, - tu stāvēsi Dievišķās tiesas priekšā”
Uzraksts virs rātes zāles durvīm Tallinas rātsnamā
Sākums
Valmieras vēstures ritējums laika gaitā bijis ļoti mainīgs. Pārticība miera gados mijusies ar postu un iznīcību daudzajos karos. 14. gadsimtā, (1323.) dokumentos pirmo reizi tiek minēta pilsētas pārvalde rāte ar vienu birģermeistaru un četriem palīgiem rātskungiem, sekretāru un bendi. Salīdzinot ar mūsdienu Eiropas Savienības tirdzniecības iespējām, būdama Hanzas savienības locekle no 1365. gada, jau komunicējusi ar Krievu zemēm un daļu Eiropas. Minētajā savienībā tolaik ietilpa ne tikai īstās, balsstiesīgās pilsētas, bet arī nelielās pilsētiņas, baudot visas lielo tirdzniecības pilsētu priekšrocības. Ordeņa piešķirtās Rīgas tiesības, kā arī tirdznieciskie sakari ar Pleskavu un Novgorodu, igauņu Tērbatu un Rēveli, Pērnavu un Vīlandi veicināja ekonomisko uzplaukumu. Interesanti būtu „ceļojot laikā” un uzzināt, - tieši kur pulcējās rātskungi, pilsētas viesi un svešzemju tirgotāji? Vācbaltu literāts Vilhelms Heine savā darbā „Piezīmes Valmieras vēsturei” (Rīga,1893.) uzskaitījis no 1374. līdz 1468. gadam gandrīz divus desmitus rātskungu, tomēr precīzu ziņu par rātsnama celšanas gadu un plānojumu viduslaikos, nav.
Mūros ieskautais un nezināmais
Kopš dibināšanas Valmierai, līdzīgi kā citām senākajām viduslaiku pilsētām visapkārt bija mūri ar sargtorņiem un vārtiem, kas veda laukā uz galvenajiem ceļiem. Mūru uzturēšana pilsētas drošības labā prasīja ne vien daudz pūļu, bet maksāja arī naudu, kuras gan, visbiežāk pilsētas rātes kasē nemaz nebija. Turklāt, 16. gs. otrajā pusē, uzlabojoties šaujamieročiem, vecie pilsētas mūri nespēja garantēt vajadzīgo drošību. Zviedru valdība (1622.) piešķīra Valmieru Akselam Uksenšernam ar noteikumu, ka „viņam jānocietina pilsēta un jāuztur garnizons”. Turpmākajos 60 gados uz rietumiem no pils vārtiem tika iemērīta apmēram 300 x 300 m liela teritorija nelielai pilsētiņai. Nosprausti regulāri kvartāli ar taisnām ielām un uzcelti jauni nocietinājumi, kurus vēl pastiprināja ar sešiem bastioniem. Vērienīgie paplašināšanās pasākumi ne vien pārveidoja Valmieru, bet arī ietekmēja tās izaugsmi.
Show map Valmieras plāns 1797. gadā. Rātsnams (R) – tirgus laukumā stūrī, tagadējā teātra administrācijas korpusa vietā.
Lai gan zināms, ka toreizējais pilsētas īpašnieks Uksenšerna pēc 1622. gada arī atjaunojis rāti ar birģermeistaru un četriem rātskungiem, joprojām nav atrastas precīzas ziņas par rātsnama atrašanās vietu arī zviedru laikos. Pētniece Irēna Bākule izvirzījusi pieņēmumu, ka „ [..] iespējams, ka rātsnams nodedzis 1689. gada lielajā ugunsgrēkā vai gājis bojā 1702. gadā krievu uzbrukuma laikā. Tomēr arī 1688. gada plāna paskaidrojumos rātsnams nav minēts. Pirmo reizi rātsnams parādīts 1797. gada Valmieras plānā – tas atradies pretim Sīmaņa baznīcai, tirgus laukuma un Pēterburgas ielas stūrī. 20. gadsimta 30. gados fotoattēlos redzama vienstāva koka ēka, kurai ir augsti virspamati un augsts divslīpju kārniņu jumts ar nošļaupumiem galos. Rātsnams sastāvējis no lielākās pamatēkas un ar piebūvi pievienotas mazākas ēkas. Pamatēka bija būvēta simetriska – ieejas durvis atradās uz galvenās ass, bet katrā durvju pusē bija trīs logi; ārdurvju vērtnes ar rokoko stila rotājumiem [..]”(Rātsnami Latvijas pilsētās –Zinātne, 2001.)
Pašā viducī
VECAIS RĀTSNAMS 1920. to gadu beigās.
Patiešām, pēdējā rātsnama adrese, gadus simts atpakaļ, būtu bijusi uz kuvēra (vēstules I.Z.) rakstāma kā Pēterpils iela 3. Nams atradās parocīgā un ērtā vietā, pašā pilsētas viducī, tirgus laukuma malā. Ir zināms, ka savulaik, pamatojoties uz pilsētas valdes 1791. gada 19. augusta lēmumu, īpašums zemesgrāmatā reģistrēts ar reģistra Nr. 2. Pirmās Latvijas valsts laikā, 1920. tos gados, mainījās valdes nama oficiālā adrese - Lāčplēša iela 3. Bet vislielākās pārmaiņas sagaidīja pašu veco rātsnamu, jo 1926. gadā, speciāli pilsētas pašvaldības vajadzībām, tika pārbūvēts bijušais Dr. G. Apiņa nams Rīgas ielā 33. Tam uzcēla otro stāvu, iekārtoja telpas pārvaldei un ierīkoja sēžu zāli 250 personām. Taupīja un naudu pašvaldības budžetā skaitīja arī tolaik, jo kopējās izmaksas nepārsniedza plānotos trīsdesmit tūkstošus - Ls. 28.000. Kāpēc bija jāpārceļas uz jaunām telpām? Esošais rātsnams administrācijas vajadzībām vairs neatbilda. Bija nepieciešamas jaunas un laikmetīgas telpas. Bez tam, toreizējā pilsētas pašvaldība nemaz neslēpa viedokli, kuru atbalstīja arī daudzi no valmieriešiem, ka vecais nams ir morāli novecojis un ir „ kā kauna traips jaunās un plaukstošās Latvijas apriņķa pilsētas statusam”. Protams, ka bija tomēr nedaudz žēl šķirties no tik pierastā un vairākās valmieriešu paaudzēs tik ļoti sarastā vecā nama. Te vairākās paaudzēs „iegrāmatots listēs” katrs Valmieras pilsonis, sākot no dzimšanas un izsvītrots no iedzīvotāju reģistra, ja bija devies tālākā ceļā Dieva mierā… 1930. gados bijušā rātsnama telpās darbojās Putniņa mehāniskās darbnīcas.
1970. gadā šajā vietā uzcēla Leona Paegles Valsts drāmas teātra jauno korpusu, bet izrādās, ka rātsnams tomēr palicis „iemūžināts” saistībā ar kreisstiesas tulku un norakstītāju (apriņķa tiesas rakstvedi) Jāni Ruģēnu (1817.-1876.).
Taisnību meklējot
Viens no Ruģēna niknākiem ienaidniekiem bijis rātskungs Prāmss. Pēc dažām vecajam dziesminiekam nodarītām pārestībām no rātskunga puses, kādu rītu, kad tas, kā parasti, cienīgi gājis uz rātes namu, Ruģēns sagaidījis Prāmsu uz tirgus laukuma. Kad Prāms cienīgi tuvojies Ruģēnam, tas noliecies rakņājies saslauku čupā. –„Ko jūs, Ruģēn, tur meklē? ”Prāmss jautā rakņātājam. „Taisnību, cienīgs, žēlīgs lielskungs. Tikai taisnību,” dziesminieks godbijīgi atbild un turpina rakņāties. Par tik bezkaunīgo atbildēšanu rātskungs dusmās sācis kliegt un saucis pēc bruģu tiesas sulaiņa, kas toreiz izpildīja arī Valmieras pilsētas policista vietu. Vācu kungs dodas uz rātes pusi, bet piesauktais likumu sargātājs Jēkabs nu strauji tuvojies taisnības meklētājam. [..] „Tas palēkdamies laiž uz dzirnavu tiltiņa pusi. Aiz tiltiņa, ticis pagasta robežās, Ruģēns atgriezies sabāž rokas bikšu kabatās un, izgāzis krūtis, smejas par ķērāju”.
Mērkaķis rātes namā
Otrs Ruģēna ienaidnieks bijis kreistiesas arhivārs Ulpe. Kādu rītu Ruģēns uz tirgus laukuma saticis kādu dūšīgu lauku veci. –„Paklau, onkul, vai tu negribi redzēt mērkaķi? Īstu?” Uzrunātais atbildējis, ka grib gan „Sen neesmu viņu redzējis, bet cik tā špāse maksā?”. –„Ko nu nieku maksā,” Ruģēns mierinājis. „Par rubli brīv` arī pakaitināt.” –„Nu labi, es paņemšu arī pātagu līdzi.”. Vecais atstājis ratos sievu, bet pātagu paņēmis līdzi. Ruģēns ievedis ziņkārīgo dzīvnieku mīļotāju, izstāstot, - kā ieiet un mērkaķi atrast. Vecais, pātagas kātu saujā spiezdams, iegājis kancelejā, kur patiešām sēdējis pats Ulpe. Ar izspiedušos zodu, pliku zemu pieri un košu vīriešu rotu - kupliem matiem pakausī. Večuks ar smīnu raugās „zvērā”. Tas atkal ļoti izbrīnījies raugās ienācējā… Pārsteigts, jo pieradis pie zemnieku godbijības, arhivārs, pār brilli lūrēdams, jautājis, ko šim vajagot. „Gluži kā cilvēks!” vecais nobrīnījies. „Un runā! Jāpakaitina!”. Nu ņiprais večuks apmulsušo rātes darbinieku sāk bakstīt ar pātagas kātu. „Ko, tu, lop`, dar`?” - Ulpe iesaucies un uzlēcis kājās. „Tas cilvēk` ir traks!”- „Ej nu, mērkaķi! Par rubli varu tevi pakaitināt,” „Ņerr - ņerr.” Parādi zobus!”. Protams, ka tūliņ un nekavējoties aktīvais dabas draugs arestēts. Izprašņājot, atklājies, ka pie vainas, protams, ir atkal Ruģēns, kas „[..] kā jau visos bīstamos momentos, jau pārceļojis pār tiltiņu pagasta teritorijā”.
Rātslaukums
REVOLŪCIJAS VĒJOS. Rātslaukumā 1917. gada aprīlī – ar sarkanbaltsarkano karogu un prasībām pēc miera, darba un maizes.
Joprojām - pilsētas sirds. Pie Sīmaņa baznīcas un Valmieras Domes ēkas. Vienmēr sakopts. Tas kļuvis atkal ne vien par pilsētas centrālo laukumu, bet arī par iecienītu atpūtas vietu ar dažāda rakstura pasākumiem un Jaunā gada sagaidīšanu. Gadsimti un kari vairākkārt mainījuši gan tā izskatu, gan funkcijas. Pie „špriču mājas” mundieros svinīgajās parādēs maršējuši pažarnieki. Ar un bez ūsām, spožām ķiverēm un daiļo dāmu sajūsmas skatu pavadīti! Vīzīgos un lepnos vācu kungus, Pirmā Pasaules kara laikā, 1917. gadā nomainīja skarbi vīri, kas atkal prasīja taisnību - „izbeigt karu un piešķirt zemi”, bet 1920. gada 18. novembrī Rātslaukumā, pie pilsētas valdes ēkas, Latvijas valsts otrajā dzimšanas dienā valmieriešus uzrunāja toreizējais pilsētas galva Alberts Ziediņš. 1940. g. agrākās ugunsdzēsēju depo ēkas vietā, laukuma ārmalā uzcēla modernu divstāvu viesnīcu „Tērvete” ārvalstu tūristiem, kas dotos uz vasaras olimpiskajām spēlēm Helsinkos.
Pēc 2. Pasaules kara viesnīcai, nu jau ar nosaukumu „Gauja”, klāt piebūvēja (1965.) trešo stāvu. Vidējās paaudzes valmierieši noteikti atcerēsies 70.-80. gados populāro kafejnīcu „Sīmanīti”. Divatā vai kopā ar draugiem iemalkot tasi kafijas un nobaudīt leģendārās „Vecrīgas” kūciņas kāroja ikkatrs! Mūsdienās Rātslaukumā, rudenī (oktobrī) atkal notiek ikgadējais Simjūda gadatirgus. Gadsimtos mērāma vēsture arī kādreizējiem mazajiem iknedēļas tirgiem; no viduslaikiem līdz pat 20. gs. trīsdesmitajiem gadiem (1936.) rātslaukums – to tradicionālā norises vieta. Neskatoties uz lielķibeli, labi apmeklēts bija Ziemassvētku tirdziņš, kurā piedalījās amatnieki, dažādu rokdarbu tirgotāji un gluži kā senākajos laikos, gaisā vējoja kanēļa un piparkūku smarža. Bet, ko nu vairs par ziemu, gaidīsim pavasari!
Ingrīda Zīriņa
Valmieras Novadpētniecības muzeja
Vēstures nodaļas vadītāja
This is the first message in an upcoming topic.