Герб Риги возник уже в XIII веке. Самый старый из известных показан на печати города 1225/26 годов. На нём были изображены: стена (самостоятельность города), ключи (покровителя Риги святого Петра), жезл с крестом (подчинение епископу), вокруг изображения – надпись «Sigillum burgensium in Riga manentium» (печать бюргеров Риги). Её использовали не только на документах, но также и для обозначения качества и происхождения товаров: в документах её ставили на воск, при сортировке печать была на ёмкостях с вещами, а качество и происхождение узнавали потом по печати на свинцовых пломбах.
Когда в 1330 году Ригу завоевал Ливонский орден, жезл заменили на орденский крест, в ворота поместили изображение льва и поменяли надпись: «Sigillum civitatis Rigensis» (печать города Риги). Эта печать годилась уже только для важных бумаг, а товары обозначали малым её аналогом: только ключи под орденским крестом.
Затем за храбрость, проявленную при нападении царя Алексея Михайловича, Ригу в 1660 году «наградили» короной на голове льва в воротах герба – кроме Риги, такой чести был удостоен только Стокгольм, столица. Шведский король поставил корону и над обеими башнями, тем самым оказав рижанам особую честь. Малый герб не изменили.
С 1554 года два льва держали герб Риги, пока в 1788 году указом Екатерины II официально не утвердили новое изображение. Неофициально, но в быту, уже с самого завоевания считалось, что в гербе Риги щит держат половинки орла, а корона над воротами – российская.
В независимом государстве герб столицы, конечно же, не мог носить признаки бывшего правителя, поэтому в 1922 году герб Риги снова был заменён, теперь – на герб 1660 года. Староновый вариант Сейм утвердил 1 декабря 1925 года.
В 1967 году под руководством архитектора И. Страутманиса была выработана эмблема Риги – стилизованные ворота с ключами и пятиконечной звездой на фоне флага Латвийской ССР.
22 апреля 1990 года был восстановлен герб 1925 года, которым мы пользуемся до сих пор.
Pedagogs, latviešu profesionālās mūzikas pamatlicējs Jānis Cimze (1814-1881). Foto 1870. to g. sāk.
Jānis Cimze dzimis 1814. gada 3. jūlijā (pēc vecā stila 21. jūnijā) Cēsu apriņķa Raunas draudzes Cimzes pusmuižā, no kuras tad arī cēlies uzvārds. Zēna tēvs muižas vagars. Vecāki savas astoņas atvases, no kurām Jānis – vecākais, audzināja stingri, kristīgās ticības un dievbijības garā. Ar vecākiem, apmeklējot brāļu draudzes sapulces, puisēns izprot, ka „tā kunga bijāšana ir visas gudrības iesākums”. Šeit, brāļu draudžu saietos, pirmā saskarsme ar mūziku, jo vēlāk dzirdētās melodijas izspēlē mājās uz ērģelītēm. Līdz ko prasme rokā, tā ar Jāņa muzikālo pavadījumu sākas ik lūgšana un dziedāšana ne vien pašu mājās, bet arī saiešanas reizēs. Lasīt, rakstīt un galvas gabalus izteiksmīgi skandēt māca māte Anna. Pie izslavētā Jāņa Gaiķa, vietējā draudzes skolotāja, apguva vācu valodu, kas pavēra ceļu uz pašizglītību, ko Jānis centīgs un zinātkārs būdams, papildinās arī vēlākajos dzīves gados. Ievērodams audzēkņa apdāvinātību un nerimtīgo vēlmi mācīties, Gaiķis ieteic Jāni „laist skoloties”. Dzīves nogalē, Cimze rakstīs, ka „ne uz sevis paša, bet uz vecāku vēlēšanos esmu palicis par skolmeistaru”. Draudzes skolu jaunais censonis pabeidz 16 gadu vecumā ar izcilām sekmēm. Pēc tās beigšanas, sāk strādāt par mājskolotāju Rozes muižā, netālu no Raunas, tad Smiltenē, vara kalēja Lukašēvica ģimenē. Tur ilgi nepaliek, aiziet, jo neapmierina ne alga, ne sadzīves apstākļi…Viss mainās 1833. gada vasarā, kad deviņpadsmitgadīgais jauneklis iztur konkursu uz Valmieras draudzes skolotāja vietu. Tik jaunam būt par skolotāju pilsētas draudzes skolā – apliecinājums Jāņa mērķtiecībai!
Goda vīrs. Valmieras draudzes mācītājs Ferdinands Valters, 1850. tie g.
Valmierā
Apriņķa pilsētā Jānis, nu jau Johans, iepazīstas ar Ferdinandu Valteru. Cimze atstāj tik labu iespaidu uz ietekmīgo garīdznieku, ka papildus darbam skolā, piedāvāta priekšdziedātāja un ērģelnieka vakance. Lai gan brīžiem šķiet, ka visu nepagūt, bez jau minētajām nodarbēm, pievienojās vēl viena: Cimzem skaists un viegli salasāms rokraksts. Lieliski pārvalda latviešu un vācu valodas, un nu nākas pildīt arī draudzes māklera (notāra) pienākumus. Iztiku nodrošina, protams, skolotāja amats. Jāprecizē, ka 19. gs. 30. gados draudžu skolās māca lasīt, rakstīt, rēķināt. Netrūkst pedagogu, kas pauž viedokli, ka, mācībām jābūt pieejamām arī laukos, steidzīgi atverot tur pagastu skolas – tautskolas, kuras apmeklētu visi bērni no 12 līdz 15 gadiem. Tajās varētu mācīties ne mazāk kā 50 skolēnu, un bez lasīšanas, rakstīšanas un rēķināšanas, mācītu vēl katķismu, Bībeles stāstus, garīgās dziesmas. Savukārt draudžu skolās mācītos topošie skolmeistari, saimnieki, pagastu runas vīri (amatpersonas – preciz.). Mācību programmas kursā ietilptu ticības mācība, latviešu valoda, rakstīšana, rēķināšana, vēsture, ģeogrāfija, mūzika – kordziedāšana uz balsīm un pa daļai arī zemkopības pamati. Jā, bet, kas mācīs, ja trūkst pašu skolu un izglītotu skolotāju? Jautājuma risināšanai, 1834. gada 13. augustā, Valkas apriņķa skolas zālē, Vidzemes draudžu mācītāji sabrauca uz sinodi (sapulci). F. Valters, no Valmieras un Krimuldas draudzes mācītājs K. Ulmans stāsta par bēdīgo draudžu skolu stāvokli Vidzemē, izklāstot izglītības trūkumus: „nekas nemainīsies, ja netiks mainīta pati nostādne. Lai izglītotu skolēnu, jābūt izglītotam skolotājam! Draudzes skolotāju izglītošanai jādibina seminārs Vidzemes latviešu daļā, kurš būtu jāuztur valstij, bet tautskolas jāuztur muižniekiem un zemniekiem kopīgi. Pārraudzībai jāveido virsvalde, kurai pakļausies vietējās apriņķa skolu valdes”.
Atkal skolas solā
1835. gadā sinode piekrīt atbalstīt skolotāju semināra izveides projektu, nosūtot „caurskatīšanai konsistorijai un Vidzemes muižniecībai”. Enerģiskākais idejas piekritējs un virzītājs, jau pieminētais Valters, iesaka nākamā skolotāju semināra vadību uzticēt profesionālam skolotājam, nevis mācītājam, vienlaikus norādot, ka „sinodei jāgādā, lai dibināmajam semināram būtu krietns un saprātīgs, tam mērķim izglītots vadītājs”. Kā piemērotāko kandidātu, rekomendē Valmieras draudzes skolas pedagogu Jāni Cimzi. „Tas esot sevišķi apdāvināts jauneklis ar krietnām zināšanām un dedzīgs pēc tālākās pedagoģiskās izglītības”. Cimzes uzkrājumi tolaik bija visai pieticīgi. Palīdzīgu roku sniedza draudze, kurā sāka vākt līdzekļus viņa studijām Vācijā. Mācītāja F. Valtera argumentu iespaidoti, sinodes vīri ne vien atbalstīja priekšlikumu - ziedot 180 rubļus, bet arī solīja „segt naudas izdevumus visu studiju laiku”. 1836. gada jūlijā Johans Cimze iestājās Veisenfelsas skolotāju seminārā. Semināru vadīja ievērojamais vācu pedagogs V. Harnišs, konservatīvu uzskatu cilvēks. Mācību kursu Cimze apgūst īsā laikā, divos gados (1836.-1838.), plānoto trīs vietā, absolvējot 1838. gada 21. maijā. Ietaupīto mācību gada laiku, nepavada dīkā, bet izmanto vairāku Rietumeiropas skolotāju semināru darba iepazīšanai, apceļojot Austriju, Šveici, Itāliju un dažas Francijas provinces. 1839. gada pirmā puse aizritēja kā brīvklausītājam Berlīnes augstskolā, kur apmeklēja Eiropā pazīstamā F. Ā. Dīstervēga lasījumus, lekcijas filozofijā, pedagoģijā, mūzikā un nedaudz arī teoloģijā, apgūstot pamatus nedzirdīgo skolēnu apmācīšanai. Sagatavots skolotāja amatam, J. Cimze atgriezās dzimtenē.
Atdzimusi. Pēc 1843.g. ugunsgrēka uz vecajiem pamatiem atjaunoja draudzes skolas namu, pēc Jāņa Cimzes pašrocīgi zīmēta projekta. Šeit draudzes skola darbojās līdz pat 1929. gadam. 1900. to g. sāk.
Ne viss kā solīts
Visu 1838. gadu sinodē spriež, ka „skolotāju seminārs jāatver Valmierā, par mītnes vietu izmantojot draudzes skolu”. Tomēr…nākotnes plāni vien uz papīra, jo landtāgs atzinis, ka „tam jāgādā par skolu dibināšanu, bet vienīgi un tikai 1819. g. likuma robežās”. Nu lielā skaitā inspektori brauc skolu pārlūkošanās (revīzijās), lai steidzīgi ievāktu ziņas par izglītības iestāžu patieso stāvokli, un, lai uzzinātu, kādam tad jābūt iecerētajam zinību namam Vidzemē. Arī valdības solītais finansiālais atbalsts kavējas. Nelabvēļi pareģoja, ka birokrātiskās nebūšanas ieilgšot vēl gadus trīs, neskatoties uz F. Valtera sīvo cīņu ar muižniecību. Tomēr tā paša gada 10. oktobrī Valters var lepni paziņot laikrakstam „Tas Latviešu Ļaužu Draugs”, ka „Mārtiņos durvis vērusi jauna latviešu skolotāju mācību iestāde un, par tās skolas kungu esot saderēts godīgs latvietis Jānis Cimze”. 10. novembrī mācības uzsāka 8 semināristi un 2 klausītāji, starp kuriem Cimzes jaunākais brālis Dāvids no Raunas un Jānis Ruģēns no Valmiermuižas mācītāja ļaužu pagasta, kurš vīra gados kļūs pazīstams kā pantu rīmētājs - dzejnieks. Vēl sarakstā Kārlis Knors no Lazdonas, Jānis Lamsters no Valmieras, Frīdrihs Mītens no Alojas, Pēteris Oblats un Jēkabs Rozenbergs no Valmiermuižas; nedaudz vēlāk puišiem pievienojās piebaldzēns Jēkabs Šmits. Semināra iekārtai Vidzemes muižniecība atvēlējusi 200 rubļu, tāpēc seminārs ierīkots ļoti vienkārši. Trijās istabās, no kurām - vienā dzīvo Cimze, skolotājs, otrā - ir klase, trešajā - audzēkņu guļamistaba. Par atvēlēto naudu izdodas iegādāties trīs jaunus galdus un vienas klavieres…1840. gada ziemā saņemta Iekšlietu ministra pavēle semināra slēgšanai, jo „tas neesot ne pagasta, ne draudzes skola”… F. Valteram prātā viltīgs risinājums. 7. februārī audzēkņus pārcēla muižniecības uzturētās draudzes skolas augstākajā klasē, un seminārs atkal varēja turpināt darbu citā statusā… Kungu strīdi maz skāra topošos skolotājus, par to rūpējās J. Cimze. Prasības augstas: reflektantiem jākārto eksāmeni draudzes skolas mācību vielas apjomā. Valmieras semināra kurss trīsgadīgs, ar plašu programmu, kurā nozīmīga vieta ierādīta muzikālajai audzināšanai. Kas ir tautskolotājs, lasāms Cimzes plānā: „tautskolotāju uzdevums nav nekas cits kā sniegt pirmo izglītību vienkāršiem ļaudīm vēsturiski noteiktos sabiedriskos apstākļos. Skolotāja blakus uzdevumi - pildīt baznīcas amatus, būt par ērģelniekiem un kantoriem (rakstvežiem I.Z.) un vest baznīcas grāmatas. Semināra pamati izklāstīti 5. punktā. Tie ir - cilvēks, daba un Dievs, tāpēc mācāmas šādas disciplīnas kā Bībele un baznīcas vēsture, kristietība (ticības un morāles mācība), didaktika (audzināšana un mācīšana), tehniska vingrināšanās mācību pasniegšanā, latviešu, vācu un krievu valoda, vēsture, elementārā matemātika, dabas mācība, rakstīšana, zīmēšana, dziedāšana, vijoles un ērģeļu spēle. Cimze uzskatīja, ka mācībām jābūt saistītām ar reālo un faktisko vielu un pieskaņotām tautas izglītības vajadzībām, lai sagatavotu sevišķi gudrus un izglītotus, dievbijīgus, kristīgus skolotājus. Iekšējās kārtības noteikumos uzsvērts, ka „semināristiem jājūtas kā brāļiem, jāēd kopgaldā. Uzturs vienkāršs. Iestādei jārūpējas, lai neviens nepieradinātos pie tādām dzīves prasībām, kādas viņš savā turpmākajā dzīvē nevarētu apmierināt [..]”. Brīvā laika audzēkņiem maz. Rīta cēliens sākas pulksten piecos. Pēc īsas rīta lūgšanas, skolotāja uzraudzībā mācības līdz pulksten septiņiem, tad brokastis. Stundas no 8.00 līdz 12.00, tad pusdienas; pēcpusdienā no 14.00. līdz 16.00 atkal stundas, izņemot trešdienas un svētdienas. Pēc launaga audzēkņi vingrinās mūzikā, uzdotās mācību vielas sagatavošana, 21.30. - vakara lūgšana, 22.00 naktsmiers. „Kas nepaspēj izmācīties sarakstā paredzētajā rīta un vakara mācību laikā, tam atļauts celties jau pulksten 3 no rīta..”
VALMIERAS APRIŅĶA SKOLA. Skolas namā īsu brīdi izvietojās Cimzes seminārs. 1900. to g. sāk.
Cīnītājs
Neskatoties uz spiedīgiem materiāliem apstākļiem, Cimze strādā ar sirdsdegsmi. Gatavojas eksāmenam Tērbatas universitātē, jo Veisenfelsā iegūto diplomu Krievijā neatzīst. Nekas neliecina par tuvojošos traģisku negadījumu. 1843. gada 23. martā nodeg draudzes skolas ēka. Kā ugunsgrēka iemeslu min bojāto dūmvadu. Vislielākā sāpe par zaudēto bibliotēku, bet mierinājums, ka neviens no audzēkņiem necieš. Palīdz atkal Valters, kurš noīrē semināram pagaidu telpas apriņķa skolas namā. Divas istabas par 7 rubļiem mēnesī; vienā dzīvoja Cimze, otrā atradās mācību klase. Audzēkņus izvieto pie pilsētniekiem. Telpas apriņķa skolā nav ilgstošs risinājums, tāpēc Cimze semināram izvēlas Baldiņa privātmāju, kur tas darbosies līdz pat tā aiziešanai uz Valku (1849.). Ugunsnelaime nav kaitējusi eksāmenu rezultātiem; Valters raksta cildinošu atskaiti par „audzēkņu gala pārbaudīšanu 19. maijā. Pie septiņiem pirmajiem audzēkņiem trīs citi vēl pienākuši klāt, no kuriem tomēr viens, kas skolas disciplīnai pretī darījis, atlaists. Tāpat viens igaunis, kas latviešu valodu nevarēdams izmantot, izstājies.” Mācītājs mudina mācības pagarināt vēl pa gadu. Trīs gadu vietā četri, lai „audzēkņi varētu šai prakses gadā apgūt kurlmēmo mācīšanu, jo Cimze esot Vācijā uz to sagatavojies un ieguvis prūšu skolu valdes liecību. Atliktu vēl laika pamatīgāk sagatavoties skolotāja amatam”. Par cimziešu augsto sagatavotības līmeni liecina fakts, ka visi pirmā kursa audzēkņi ar gatavības apliecībām Tērbatā izturējuši mājskolotāja eksāmenu.1843. gada jūlijā uzņem otro kursu ar 11 audzēkņiem, starp kuriem savu vārdu vēsturē ierakstīs Juris Neikens, vēlākais Dikļu un Umurgas draudzes mācītājs, rakstnieks, sabiedriskais darbinieks un pirmo latviešu dziesmu svētku (1864.) organizētājs Dikļos. Burtnieku draudzes skolotājs, ērģelnieks, kora „Beverīna” vadītājs Jānis Kaktiņš, žurnāla „Mājas Viesa” līdzstrādnieks, skolotājs un bibliotekārs Juris Caunītis, Raunas draudzes mācītājs Krišjānis Dāvis Dzirne. Audzinātāja rosināti puiši vasaras brīvlaikos apceļoja Vidzemi, koncertējot muižās un lauku baznīcās, popularizēdami daudzbalsīgu kora dziedāšanu. 1845. g. 27. februārī, beidzot arī Cimze iegūst mājskolotāja apliecību Tērbatas universitātē, parādot „vēsturē, ģeogrāfijā, algebrā un ģeometrijā - labas, aritmētikā - ļoti labas, bet vācu valodā - teicamas zināšanas”. Krasas pārmaiņas atnesa pēkšņā kuratora, brīvkunga Bruiningka nāve. Par viņa pēcteci ievēl Lugažu pilsmuižas īpašnieku, baronu fon Vrengeli. Landrātam atšķirīgs viedoklis par semināra darbību Valmierā, vēl jo vairāk - skolotāju trūkums Vidzemes igauņu daļā un piemērotu, plašu telpu trūkums Valmierā, iezīmē tā iespējamo pārcelšanu uz Valku (1849.). Tā kā piemērotas jau gatavas telpas arī tur tomēr neatrodas, nolemj celt jaunu ēku. Fon Vrangelis piedāvāja par brīvu 2 pūrvietas lielu zemes gabalu iepretim Lugažu mācītāja muižai pie Valmieras - Valkas pasta ceļa. Ēku sāka būvēt 1850. gadā un pēc trim gadiem seminārs varēja uzsākt darbu.
Vidzemes skolotāju semināra pirmais vadītājs nomira 1881. gada 10. (23.) oktobrī, triekas ķerts. Apbedīts Valkā, Lugažu kapos. 1887. gadā svinīgi atklātais kapa piemineklis ar iegravētu tekstu latviešu, igauņu valodās vēstīja, ka to savam skolotāju skolotājam veltījusi „pateicīgā Vidzeme”. Lai gan pēdējie trīsdesmit mūža gadi aizritēja ārpus Valmieras, tai īpaša nozīme pedagoga dzīvē. Pilsēta, kurā aizritēja mūža piepildītākie gadi. Kam bijusi izdevība tikties ar ievērojamo izglītības darbinieku, atzina, ka „reti gan uzies otru cilvēku, kas tik daudzpusīgs zināšanās.” Apzinīgs pienākumu pildīšanā, uzticīgs savam uzdevumam un tautai, vienkāršs dzīvē, liels pieticībā un stiprs ciešanās, paraugs skolotājiem, tāds bija Jānis Cimze. Pieminēsim!
Ingrīda Zīriņa
Valmieras muzeja
vēstures nodaļas vadītāja
Varam lepoties ne vien ar savas pilsētas, bet arī ar kādreizējā Valmieras apriņķa vēsturi, jo tas jau 19. gadsimtā kļuva par latviešu dziesmu svētku un teātra šūpuli: 1818. gada vasarā Dikļu muižā notikusi pirmā latviešu teātra izrāde, bet gandrīz pēc pusgadsimta, 1864. gada 21. jūnijā Dikļu draudzes mācītājs J. Neikens (1826-1868) sarīko dziesmu svētkus. Klausītājus priecēja sešu apkārtējo draudžu vīru kori. Pēc J. Neikena ierosmes 1865. gada vasarā dziesmu diena ieskandēta Bauņu muižas parkā. Skatītāju salasījies pulka, ap 3000, bet dziesmas vien dažas latviski… Tam arī skaidrojums. Koru repertuārs pamatā vācu mēlē. Situācija mainās līdz ar latviešu koru dziesmu krājuma „Dziesmu rota” (1872.) iznākšanu. Tā kārtotājs Jānis Cimze (1814-1891). Tautasdziesmu melodiju vācējs un apdarinātājs, pedagogs. Vidzemes draudzes skolotāju semināru Valmierā un Valkā (1839.-1849.; 1849.-1881) vadītājs; mazāk zināms, ka tieši Cimze veicinājis kora dziedāšanas veidu a cappella (Cappella no itāļu valodas – dziedājums tikai balsīm, bez instrumentālā pavadījuma) veida izkopšanu.
60.-70. gados daudzbalsīgā dziedāšana kļūst arvien populārāka. Veidojās dziedātāju pulciņi, kori un, visbeidzot, dziedāšanas biedrības. Sarosās arī valmierieši: 1865. gadā draudzes skolotājs Leopolds Brēže nodibina vīru kori Valmierā. Pēc viņa nāves to vada skolotājs Antons Millers, izstrādājot dziedāšanas biedrības statūtus Valmieras dziedāšanas biedrībai “Dziesmu rota” (1872.). Vārda izvēle, protams, nav nejauša, bet saistīta ar J. Cimzes dziesmu krājumu, izdotu ar tādu pat nosaukumu.
Kā liecinājums latvju vīru un sievu varēšanai izskan I. vispārējie latviešu Dziesmu svētki Rīgā, Ķeizardārzā, 1873. gada jūnijā. Piedalās kori no Dikļiem, Mazsalacas (Salisburgas), Valmieras, Limbažiem u.c. Visskanīgākās balsis mazsalaciešiem. Vīru koris, diriģenta Pētera Hincerberga vadībā ieguva galveno balvu - “Sudraba liru”!
Gadsimtu mijā
Valmieras latviešu biedrība. 20. gs. sākums.
Apriņķa sabiedrisko dzīvi bagātināja biedrības. Senākā no tām - vācu kultūras biedrība “Muse” (vaļas brīdis), kuras biedri brīvo laiku pavadīja sarunās un lasot laikrakstus. 1882. g. darbību sāk Valmieras Latviešu biedrība, viena no vecākajām lauku biedrībām Latvijā. Ar biedrības darbību saistās ne vien novada kora dziedāšanas, mūzikas, profesionālā teātra, pilsētas publiskās bibliotēkas, bet arī muzeja pirmsākumi. Valmieras draudzes skolas skolotājs V. D. Balodis (1848-1918) veic senlietu vākšanu - ar mērķi biedrības paspārnē izveidot vēstures muzeju. Savu mērķi viņš realizēja (1887.) un vēlāk muzeja kambarītis pārtop par biedrības muzeju.
Arī citviet apriņķī izveidojās biedrības, kurās latvieši ne vien izglītojās, bet arī pulcējas kopā saviesīgos biedru vakaros un koncertos. Rūjienas zemkopības biedrība (1877.), Baltijas Lauksaimnieku biedrība (1898.) izglītoja zemniekus; aicināja lektorus, tai skaitā agronomu K. Ulmani (1877-1942), rīkoja lauksaimniecības izstādes. 1917. g. nodibināta latviešu amatnieku biedrību. Ugunsdzēsēju biedrības Valmierā (1867.), Rūjienā (1880.) un Mazsalacā (1893.) dzēsa ne tikai ugunsgrēkus, bet piedalījās parādes, rīkoja labdarības tirdziņus un zaļumballes. Un, tur nu neiztikt bez skaistām kleitām un dejām!
Ziedo Cimzes piemineklim
Jāni Cimzi bērē 1881. gada 22. oktobrī Valkā. Starp pavadītājiem daudzi valmierieši, kādreizējie semināra audzēkņi, kuri rosina īstenot ieceri par „diža pieminekļa uzlikšanu”. Lai vāktu līdzekļus, toreizējais Valmieras Latviešu biedrības priekšnieks Vīlipa Švēdes organizē apriņķa dziesmu svētkus 1883. g. 5. un 7. jūnijā (v. st.) Kaugurvērī, netālu no Gaujas. Izdevumu segšanu uzņēmās Kurlmēmo skolas vadība, Švēde ar Enkmani. Ceļu uz Valmieru mēro Dikļu, Budenbrokas, Burtnieku, Rozbeķu (Rozulas), Sprēstiņu, Umurgas un Valmieras jauktie kori, Rūjienas, Valmieras, Umurgas un Rubenes vīru kori. Par svētku diriģentiem ievēl Ernestu Švehu no Rūjienas un Jāni Kaktiņu, no Burtniekiem. Kopkoru labo skanējumu manāmi iespaido un, pat traucē, nepareizi uzbūvētā estrāde, taču uzstāšanās „rod lielu piekrišanu”. Svētku noslēguma runā mācītājs Jānis Neilands, salīdzinot „dziesmas ar košu vainagu, ko lielā vienprātībā vijuši visi svētku dalībnieki”. Pēc koncerta kori atgriežas pilsētā pie Latviešu biedrības nama. Te biedrības un svētku komitejas vārdā Švēde atvadās no dziedātājiem, savā runā uzsvērdams „dziesmu nozīmi tautas izglītībās veicināšanā un aicinot pieminēt vīru, kas dziedāšanu kopis”[..]. Koncerta atlikums, 317 rubļi un 92 kapeikas, ziedoti Jāņa Cimzes pieminekļa celšanai Valkā.
Zelta burtiem biedrības vēsturē rakstāms 1888. gads. III. Vispārējos dziesmu svētkos Jāņa Enkmaņa diriģētais Valmieras Latviešu Biedrības koris „Dziesmu rota” ieguva „Sudraba liru”. 1898. gada vasarā, labi apmeklēts Pirmo vispārējo latviešu dziesmu svētku 25 gadu atceres dienu koncerts Valmierā, kurā piedalījušies gandrīz visi tolaik lielākie Vidzemes kori. 1908.g. ar biedrības finansiālu atbalstu izveidots 30 muziķu liels simfoniskais orķestris. 1913. g. biedrības teātra un kora dalībnieki ar lielu aizrautību sāka iestudēt un ar panākumiem gada garumā, izrādīja krievu komponista Mihaila Gļinkas operu „Ivans Susaņins”. Topošajā iestudējumā aktīvi piedalās gados jaunie Skolotāju semināra skolotāji Eduards Zicāns un Jēkabs Mediņš (1885-1971), kurš 1920. -1930. g., strādājot un dzīvojot jau Rīgā, kļūs par atzītu komponistu. Viņa sacerētie skaņdarbi un dziesmas koriem pārdzīvos gan karu, gan varu maiņas.
Teātris un dziesmu dienas
Tradīcija. Otrā Ziemeļlatvijas Dziesmu diena Valmierā 1924. g. 20. jūlijā. Koncertu vieta ar estrādi bija aiz Latviešu biedrības ēkas, pie Rātes upītes.
Divdesmitā gadsimta 20.-30.gados populāras dziesmu dienas: 1. Ziemeļlatvijas dziesmu diena notika Latviešu biedrības dārzā (1923.) ar 12 koriem, 482 dziedātājiem un vairāk nekā 2000 skatītājiem. 1924. g. svētkus apmeklēja Valsts prezidents J. Čakste, bet 1927. g. dziesmu dienas koncerti noris līdz ar Latviešu biedrības 55 gadu darbības jubilejas svinībām.
Pilsētas un apriņķa kultūras dzīvi bagātināja Valmieras Strādnieku Padomes teātris (1919.), no 1923. g. Valmieras Dramatiskais teātris, no 1930. g. “Ziemeļlatvijas teātris’’. Sākoties padomju okupācijai, 1940. g. augustā pārdēvēts par Valmieras Strādnieku arodbiedrības dramatisko kopu. Otrā pasaules kara laikā darbojās kā Valmieras teātris. Par māksliniecisko vadītāju sāk strādāt (1943. līdz 1945.) Latvijā skatītāju iemīļotais Oskara lomas atveidotājs skaņu filmā „Zvejnieka dēls” (1939.) Pēteris Lūcis. No 1948. gada kā galvenā režisore, leģendārā Anna Lācis. Pēc viņas kā teātra galvenais režisors P. Lūcis, kam Valmiera kļūs par savējo, jo te aizritēs pilnbrieda un radošā darba gadi (no 1957. līdz 1991.)
Ar gleznotāja otu
Regulāra mākslas dzīve sākas XX. gs. sākumā. Skolotāju seminārā un vietējā tirdzniecības skolā mācīja zīmēšanu, glezniecības pamatus. Valmierā strādāja latviešu, krievu gleznošanas skolas pārstāvji, mākslinieki Teodors Ūders (1868-1915) un Aleksandrs Petrovs (1874-1956). 1917.-1919. g. Valmierā darbojās Ziemeļvidzemes mākslinieku un literātu kopa „Baltā vārna”; tās spilgtākais pārstāvis Eduards Brencēns (1885-1929). Īpaši aktīva mākslas dzīve kļuva pēc 1934. gada 15. maija apvērsuma. Latvijas valsts veicināja tēlotājas mākslas attīstību. Par 1937. gada ievērojamāko notikumu pilsētas kultūras dzīvē kļuva Ziemeļlatvijas mākslinieku grupas darbu izstāde. Pēdējo (1939.) izstādi pirms traģiskajiem 1940./1941. gada notikumiem, atklāja pilsētas galva Jānis Ruģēns. Izstādi divās nedēļās apskatīja vairāk nekā 2000 cilvēku. 1942. gadā atklāja Vidzemes novada mākslinieku mākslas izstādi, kurā piedalās 90 mākslinieki ar 200 darbiem. Mākslas dzīve Valmieras apriņķī pamazām atjaunojās pēc 2. Pasaules kara.
Iepozējot. 1939. gada nozīmīgākais kultūras notikums Latvijā: pirmo Dziesmu svētku 75 gadu atcere Dikļos, 1939.g. 16. jūnijā.
Svētki Gaujai
Popularizējot Valmieru un tās apkārtni kā tūrisma galamērķi un, lai piesaistītu līdzekļus pilsētas sakopšanai, kūrorta komiteja 1937. gadā aizsāka jaunu tradīciju – Gaujas svētkus. Tos lemj turpmāk svinēt ik gadus, vasarā. Pirmo svētku dienu ievadīja daudzu simtu skatītāju apbrīna pavadītas, - ar ziediem rotātu laivu korso (parādes) brauciens pa upi. Otrajā svētku dienā dalībnieki svinīgā gājienā devās uz sacensību vietu pie Kazu krācēm. Sacensību programmā iekļauj iecienītākos ūdens sporta veidus: peldēšanu, airēšanu un daiļlēkšanu. Valterkalniņā muzikanti spēlēja Gaujai veltītās dziesmas. Ar vērienu nosvinēja Gaujas svētkus 1938. un 1939. gadā.
Svētku tradīciju atjaunoja 1995. gadā, bet pēc 720. gadu (2003.) jubilejas svinībām, Gaujas svētki pārtapa par krāšņiem Pilsētas svētkiem. Mīļiem un arvien gaidītiem. Šovasar Valmierai svinami 730. Sagaidīsim kopā!
Ingrīda Zīriņa,
Valmieras muzeja vēstures nodaļas vadītāja
Nākošā mācītāja vecāki - Jēkabs un Liene Pavasari, 1880.
Turpinot iepazīstināt, Jūs, ar kādreizējo Valmieras mācītāju dzīvesstāstiem, šoreiz par reliģisko darbinieku Eduardu Pavasaru (1861-1931). Ak, pavasar, ak, pavasar… tik rotaļīgas rindas veltām uzvārda nesējam, kura atnākšanu gaidām katru gadu pēc garās ziemas. Un, tomēr, ko zinām par Pavasarīti kā viņu dēvējuši valmierieši?
Āraišu draudzes Drabešu pagasta Lejas Kaļu saimnieku Jēkaba (1816-1890) un Lienes (1820-1886) pēdējā atvase pasaulē nāca 1861. gada ziemas viducī, 13. februārī pēc vecā stila (27. februārī.). Tēvs bijis labsirdīgas dabas, māte – stingra rakstura. Neskatoties uz raksturu atšķirībām, vecāki dēlus Dāvidu, Pēteri, Jēkabu, Mārtiņu, pastarīti Eduardu, meitas Annu un Mariju, jau no mazotnes audzina dievbijīgā garā. Bez pātaru atskaitīšanas no rīta, nevarējuši sēsties pie brokastu galda. Tam arī skaidrojums. Tēvs baznīcas pērminderis, kurš ”[..] ciešām saitēm vienots ar draudzes garīgo dzīvi. Pirmās atmiņas mazajam Eduardam vijas ap baznīcu un līdz mūža vakaram sirmais prāvests atcerējies, ka visvairāk pievilkušas ērģeles. Vislabprātāk gājis korī, lai varētu apbrīnot ērģelnieku. Bet vasarā ganos ejot, uz akmens sēdēdams, it lepni atdarinājis ērģelnieka spēli. Sešu gadu vecumā pratis lasīt. Par to pārliecinājies draudzes gans (domāts mācītājs –I.Z.) vecais Veirihs, kurš licis tekoši lasīt, gan secīgi skaitīt. Sanācis pavisam labi un balvā grāmatiņa no mācītāja, turklāt ar uzslavu! (Prāvesta Eduarda Pavasara piemiņai. Valmiera, 1931.) 1872. gadā, vienpadsmit gadu vecumā uzsāktas mācības Baložu pagasta skolā un pēc divu ziemu zinību apgūšanas, vecāku rosināts, pošas tālāk jau uz draudzes skolu. Tajā tikko sācis strādāt Cimzes skolotāju semināra absolvents Jānis Pelēkais jebšu Peleksis , kā viņu sauc skolēni. Bet 1876. gada rudens Pavasariem īpašs: ģimenes lepnums, dēls Jēkabs (1852-1916) beidzis Cimzes semināru Valkā un ticis pie draudzes skolotāja un ērģelnieka vietas Gaujienā. Viņš zēnu aicina sev līdzi. Ilga dzīvošana abiem Gaujienā nesanāk, jo 1878. gadā Jēkabs vēlas pāriet uz draudzes skolu apriņķa pilsētā Valkā, kur tam vienlaikus piedāvā arī ērģelnieka vietu Sv. Jāņa baznīcā. Brālis vilinošo piedāvājumu pieņem. Eduardam nu vienam jāmēro tālais ceļš uz mājām - iesvētes mācībām Āraišu baznīcā.
Jaunībā. Eduards Pavasars studiju gados Tērbatā, 1885.
Pēc iesvētībām labākais padomdevējs, protams, skolotais brālis Jēkabs, kurš nešaubīgi ieteic Eduardam turpināt izglītošanos skolotāju seminārā Valkā. Mācības pie paša Cimzes ilgst nepilnus divus gadus – no 1879. gada rudens līdz pēkšņajai Cimzes nāvei, 1881. gada 10. oktobrī (v.st.) . Mēnesi vēlāk, izceļas ass konflikts. No ārzemēm atbraukušais vācu tautības skolmeistars Varštats, visai negatīvi izsakās par Cimzi. Audzēkņi nekavējoties pieprasījuši izskaidrot nievājošā teiciena pamatojumu. Lai varētu atgriezties klasē, līdz ar citiem, arī semināristam Pavasaram jādodas pie Valkas iecirkņa prāvesta Kupfera. Sagaidāmā lūguma, lai ļautu atgriezties klasē, vietā, pēdējais piedzīvo pārsteigumu. Eduards pauž apņēmību semināru vairs neapmeklēt, izglītību turpinot kā eksternis (no latīņu externus , skolēns, kas kārto eksāmenus mācību iestādē, kurā nav mācījies) Tērbatas ģimnāzijā! Kupfers vien noteicis :”Jā, jā – skolmeistars jūs arī nemaz nevarat būt. Skolotājam jābūt pazemīgam”. Par nākotnes nodomu studēt teoloģiju Tērbatas universitātē, Kupfers atbildējis: „Mācītājam jābūt vēl pazemīgākam”.
Mājas. Valmieras - Veides draudzes mācītāja nams, 1920. gadi.
Ar neatlaidību
1885. gada rudenī Tērbatas universitātes teoloģijas fakultātes studenta Pavasara tuvākie draugi – Fricis Mīlenbahs (1863-1933), latviešu valodnieka Kārļa Mīlenbaha brālis, Mārtiņš Bankins (1864-1939), vēlākais Daugavgrīvas un Bolderājas draudžu mācītājs, no Kokmuižas Pankām , Jānis Ērmanis (1862-1932) no Valmiermuižas pagasta Venclavām , nākošais Lazdonas un Krimuldas draudžu mācītājs. Draugu atbalsts lieti noder, jo vecāki Eduardu pabalstīt varējuši maz: ”Vienīgais, ko tēvs savam jaunākajam dēlam varēja dot, bijuši 10 rubļi, sniegti asarām acīs pēc pirmā sprediķa Valkas baznīcā. Lugažu barons fon Vrangels studijām gan devis solītos 100 rubļus. Tērbatā ar naudu līdzējis Kāveres muižas īpašnieks Grote. Kad Pavasars, būdams jau Valmieras – Veides draudzes mācītājs, nokārtojis pēdējo parādu, sirmais kungs rādīdams uz parādnieku sarakstu, teicis: „Jūs esat vienīgais, kas visu atmaksājis”. (Prāvesta Eduarda Pavasara piemiņai. Valmiera, 1931.).1890. gada rudenī Pavasaru nosūtīts kandidāta praksē uz Opekalnu (Api). Tur vietējais mācītājs Treijs uz laiku atstādināts no amata, jo ļāvis pareizticīgajiem apmeklēt luterāņu draudzes dievkalpojumus. Nu viņa aizvietotajam sešas nedēļas jānotur dievkalpojumi, jāveic citi amata darbi. Ik pa divām nedēļām vikāri braukuši pārbaudīt, kā jauniņais tiek ar visu galā… Zaudētājos paliek Eduards, jo lielās spriedzes pietrūkst laika sagatavoties konsistorijas pārbaudījumiem.
Opekalnā savulaik kalpojis arī Valmieras –Valmiermuižas draudzes mācītājs Beldavs (par Kārli Beldavu skatīt Valmierieša Nr. 45. 2013.) . Bet mūsu stāsta varonis izlemj rīkoties: lūdz pārcelt uz Smilteni, lai pēdējos kandidāta prakses mēnešus varētu pavadīt pie mācītāja Kārļa Kundziņa. Iecere izdodas un jau 1892.gada Lieldienās Rīgā ordinēts par Tirzas – Velēnas draudzes mācītāja Porta adjunktu (palīgu). Tā paša gada oktobrī, Pļaujas svētkos, ievēlēts par Lejasciema draudzes patstāvīgo mācītāju. Pirmais, kas Lejasciemā darāms, – jaunas baznīcas būve. Tolaik luterāņu baznīcu celtniecība oficiāli aizliegta. Atļauju dabon` , dievnama būvniecību papīros uzrādot kā „pamatīgu remontu”. 1895. gadā 10. novembrī, Mārtiņu dienā, baznīcu svinīgi iesvēta, piedaloties visiem Valkas apriņķa mācītājiem. Viņš nodibina draudzes kori, rīko garīgus un laicīgus ērģeļmūzikas koncertus, rosīgi darbojas sabiedriskajā dzīvē. Izglītots, muzikāls, glīts no vaiga, labi sprediķo un iecienīts sarunu biedrs.
Pirms gadsimtu mijas, 1899. gada 10. janvārī (v. st.) Rīgas Sv. Pētera baznīcā, laulājas ar Veru Paulīni Zēren (Wera Paulina Seeren; 1868-1945). Jauno pāri sveic šim notikumam par godu atbraukušais smilteniešu mācītājs K. Kundziņš. Lieciniekos – valcēnieši, brālis ar dzīvesbiedri Helēnu un no Āraišiem atbraukusī māmuļa. Saskanīgā un harmoniskā laulībā dzims septiņi bērni: Karita ( Kara; precējusies Hilbig; 1899-1962), Edīte (precējusies Plecis; 1901-1977), Raimonds ( Raimunds;1902-1985), Helmers (1903-1998), Renāte (Reni ; 1904-1936), Eduards (Ardi ; 1906-1975), Roderiks (Rodi ; 1911-1982). Likteņi kara vētrās locīti un atšķirīgi: Eduards (juniors) Kanādā luterāņu mācītājs, Helmers – komponists un diriģents, pedagogs Anglijā, 50. – 80. gados. Mediķa Raimonda dēls Viesturs (1936.) turpinās ģimenes tradīciju trešajā paaudzē, studējot teoloģiju un kļūstot par garīdznieku.
Valmierā
No 1902. līdz 1906. Pavasars Valkas apriņķa skolu revidents. 1906. g. 13. februārī, tieši savā dzimšanas dienā, apstiprināts par Veides draudzes mācītāju. Vienlaikus latviešu draudzei, klāt nāk vācu draudze, uz Vāciju aizbraukušā mācītāja Krīgera vietā. Pavasari Valmierā ierodas 7. jūnijā (v.st.). Pirmo latviešu tautības mācītāju draudze sagaida lepni - ar diviem Goda vārtiem, pie tilta un mācītāja muižas alejā. Neseno revolucionāro (1905. gada) nemieru dēļ dievkalpojums Sv. Sīmaņa baznīcā aizliegts. Pastorāta zālē Valmieras iecirkņa prāvests Šlaus līdz ar apsveikuma runu gan piebilst, ka „Valmiera, kā pilsētas draudze, prasīs daudz vairāk darba kā mazais Lejasciems”. Svešajā vietā palīdz iejusties Valmieras draudzes mācītājs Jānis Neilands (1840-1915). Darbs nes prieku un svētību: 1907. g. ticības mācības skolotājs jaunatvērtajā reālskolā un no 1908. g. -. Sieviešu ģimnāzijā. Rimto mazpilsētas idili pārtrauc karš. I. Pasaules kara laikā Valmiera piedzīvo lielu bēgļu pieplūdumu. 1916. gadā pilsētas apkārtnē izvietojas latviešu strēlnieku rezerves bataljons. Iesaukšana aktīvajā kara dienestā gadu dēļ iet secen. Eduards bez atlīdzības veic kasiera pienākumus Sarkanā Krusta Valmieras nodaļā. 1917. gadā, „kad lielinieki atņem baznīcu un izlieto to mītiņiem, aicina draudzi uz pastorātu, kur ik svētdienas, neievērojot draudus, notur dievkalpojumus. 1918. g. februārī lielinieki apcietina daudzus Valmieras pilsoņus, aizvedot par ķīlniekiem uz Krieviju. Uz Jekaterinburgu aizvesto starpā ir arī Pavasars. Tikai pēc 2 mēnešiem var no gūsta atgriezties.[..]” (Prāvesta Eduarda Pavasara piemiņai. Valmiera, 1931.). Pavasars, kura sieva ar bērniem uzturas Rīgā, izlemj pamest Latviju. Vēl tikai jāsaņem izbraukšanas atļauja, lai ar transporta kuģi nokļūtu Vācijā. 1919. g. 3. janvārī Rīgas ostu atstāj pēdējais kuģis ar vairākiem simtiem bēgļu, kas līdzīgi Pavasariem, dodas svešumā. Līdz jūnijam ģimene dzīvo Meklenburgā, Jaun - Strelicā, kur vidzemnieks dažas reizes sprediķo dievkalpojumos.
Cienījams. Mācītājs Eduards Pavasars ap 1910. g.
1919. g. vasaras svētkos Pavasari atgriežas dzimtenē; Valmierā ierodas gan tikai augusta mēnesī. Māja – izlaupīta tukša, izdemolēta. Draudze atbraucējus sagaida ar neviltotu prieku, kaut netrūkst nelabvēļu, kas Vācijā pavadīto laiku definēs kā sadarbību ar vācu okupācijas pārvaldi. Lojalitāte vācu okupācijas laikā visai neērts temats, taču savu uzticību Latvijas baznīcu Virsvalde apliecina, ieceļot Pavasaru 1919. gadā par Valmieras iecirkņa prāvestu. Administratīvajā pārvaldes darbs nav svešs: 1907. dibinātajā Latviešu skolu biedrībā darbojies kā priekšsēdētājs līdz 1923. gadam. Vadījis Latvijas Iekšējās misijas biedrības Valmieras nodaļu (1919. - 1931.), 1928. g. ievēlēts Latvijas ev - lut. Baznīcas virsvaldē.
Kopā. Iesvētāmo gājiens Rīgas ielā 1920. gados. Priekšplānā mācītāji Eduards Pavasars, Kārlis Beldavs (pa labi).
Interesanti fakti
Par plašo Pavasaru dzimtu atrodami prāvesta Eduarda Pavasara vecākā brāļa Jēkaba (Jakob Pawassar; 1852-1916) mazmazdēla, Drēzdenes žurnālista Franka Pavasara nesen izdotajā grāmatā „Jekabs Sὂhne. Die Geschichte einer baltischen Familie. Jēkaba dēli. Vienas baltiešu ģimenes vēsture” (2011.). Eksemplārs dāvināts Valmieras muzeja vēstures nodaļai, otrs kaimiņiem –Valkas novadpētniecības muzejam, kurā ģimenes vēstures pētnieks meklēja ziņas par Pavasaru ģimenes dzīvi 19. gadsimta beigās. Ir vēl kāds pavediens, kas vieno pilsētas: Jēkaba Pavasara ieprecētais rads, sievastēvs Martins Ūders (Mahrz Uhder; 1839-1921), ne vien J. Cimzes semināra audzēknis, bet arī brālis Valmieras pagasta Elizabetes skolas skolotājam Jēkabam Ūderam (1833-1920). Viesis no Vācijas, ar interesi aplūkoja skolotāja dēla, gleznotāja Teodora Ūdera (1868-1915) gleznas muzeja ekspozīcijā „Teic man, Gauja, Valmieras stāstu” 2. daļā, kas izvietojusies Vecās aptiekas ēkā. Bet apmeklējums nebūtu pilnīgs, ja neaizietu līdz Valmieras – Veides draudzes mācītāja mājai, kura mainītā veidolā, kalpo draudzes vajadzībām līdz pat šai dienai. No draudzes mācītāja muižas, 1932. gada 15. oktobrī, ar dēlu, mācītāja Eduarda Pavasara juniora atvadu vārdiem un mūziķa Helmera uz vijoles nospēlētājiem skaņdarbiem, prāvests izvadīts pēdējā gaitā uz mūža mājām Valmieras pilsētas (Centra) kapos. Pieminēsim!
Ingrīda Zīriņa
Valmieras muzeja
Vēstures nodaļas vadītāja
Valmieras – Valmiermuižas draudzes mācītājs un vēlākais Latvijas brīvvalsts Izglītības ministrs Kārlis Voldemārs Beldavs (Kahrl Woldemar Beldaus) pasaulē nācis 1868. gada rudenī, 2. oktobrī jeb 14. oktobrī pēc jaunā stila. Tēvs Fricis, toreizējais Rosbeku (Rosenbeck; mūsdienās Rozula) muižas arendators (rentnieks – preciz.). Mātes Ilzes mudināts, zēns, pēc vietējās draudzes skoliņas beigšanas, apmeklējis Limbažu apriņķa skolu. Mācības padevušās labi un tālākais ceļš vedis jau uz lielo Rīgu, kur izturējis iestājeksāmenus guberņas ģimnāzijā. Pēc tās beigšanas, uzsācis studijas kaimiņzemes Igaunijas Alma mater (universitātē) Tērbatā, Teoloģijas fakultātē 1891. gadā. Lai apgūtu izvēlētā aroda iemaņas, 1892. gadā kā palīgmācītājam jākalpo prakses vietā Opekalnā. Jaunais censonis apliecina sevi gan kā spējīgu oratoru, gan sprediķu teicēju, raksturā rāmu un nosvērtu. Pēc sekmīgi nokārtotajiem konsistorijas eksāmeniem, 1895. gada 22. septembrī Rīgā, Svētā Jēkaba baznīcā tiek ordinēts par mācītāju.
Pirmā pastāvīgā darba (kalpošanas) vieta – studiju laikā jau iepazītā Opekalna draudze Alūksnes pusē, bet nu dodas turp ne kā vienkāršs draudzes gans, bet vikāra amatā! Sabijis gan tur ļoti īsu laiku, nepilnus divus gadus. Līdz 1897. gada nogalei, jo negaidīti saņem vēstuli no Smiltenes draudzes mācītāja, prāvesta Kārļa Kundziņa. Lietas būtība vienkārša: Valmieras apriņķī izsludināts konkurss uz brīvo vikāra vakanci. Ko darīt? Šaubu nav. Jābrauc! Pieteikuma vēstulei teicamas rekomendācijas pievieno arī Kundziņš, neskopodamies ar uzslavām jaunajam mācītājam. Kāroto vietu Beldavs iegūst un pošas braucienam uz rosīgo Vidzemes pilsētu pie Gaujas – Valmieru. Tiesa gan, joprojām viens, vēl puiša kārtā, jo ar savu nākošo dzīvesbiedri Mariju Vilhelmīni (dzimušu Bekman, 1887.) iepazīsies krietni vēlāk. Tas vēl tikai būs, bet ar 1897. gada 24. novembri līdz 1902. gada decembrim – piecas ziemas un vasaras, dzīves ritums būs saistīts ar otru lielāko apriņķa pilsētu, Limbažiem. Kāpēc? Atbilde meklējama paša Beldava atmiņās: „[..] Toreiz es biju jauns vikārs Valmieras apriņķī ar dzīvesvietu Limbažos, mācītāja muižā. Aiz manīm palicis šausmīgais Opekalna laiks. Pēc manas aiziešanas, iepriekšējā draudze dumpojusies. Izraidījusi likumīgi ievēlēto mācītāju. Baznīca bija uz vairāk nekā vienu gadu no konsistorijas slēgta. Neviens mācītājs tur nedrīkstēja izpildīt amata darīšanas. Nedz bērēt, nedz kristīt.. Un pa Vidzemi, sevišķi muižnieku aprindās, klīda baumas, ka Beldavs tur vainīgs…[..] .” (Atmiņas par amatbrāļiem. Rīga, 1936.)
Ar dieva vārdu
ĢIMENE. 60. šūpuļsvētkos ar dzīvesbiedri Mariju Vilhelmīni, meitu Ilzi Henrieti, dēliem Jāzepu Teodoru (2. rindā no labās) un Kārli Andreju Teofilu Valmierā, Mācītājmuižā, 1928.
Tālāko profesionālo izaugsmi Beldavs saredz ārpus Vidzemes guberņas, Krievijas toreizējā galvaspilsētā Pēterburgā, kur iespēja konkursā pieteikties uz brīvajām vakancēm turienes luterāņu draudzēs. Konkursu iztur un no 1902. gada decembra līdz 1907. gada janvārim, piecus gadus, kalpo kā adjunkts (latīņu valodā adjunctus, amata palīgs) Pēterburgā – palīgmācītājs Jēzus un Svētā Mihaela draudzēs, paralēli strādājot par vācu valodas lektoru Meža institūtā.
Kad revolūcijas notikumi pārstāj ņirbēt avīžu pirmajās lapās, arvien uzstājīgāk domas saistītas ar tuvojošos četrdesmito dzīves jubileju. To viņš sapņo sagaidīt dzimtajā pusē, taču… brīva mācītāja vieta tikai Zemgalē. Tā nu Lielauce kļūs par mājām no 1908. gada, šeit nodibinās ģimeni. Īsi pirms Pirmā pasaules kara pasaulē nāks meitiņa Ilze (1912. 30. X.) un dēlēns Jāzeps Teodors (1914. 20. I.). Saasinoties situācijai frontē, steidzīgi jālemj, kurp varētu doties bēgļu gaitās. Uz Vidzemi? Drošāka šķiet Krievija. No 1915. gada decembra līdz 1917. gada maijam dienas aizrit, pildot latviešu bēgļu mācītāja pienākumus Maskavā. Šajā lielajā pilsētā tolaik mīt vairāki tūkstoši latviešu bēgļu. Rūpju netrūkst, kā palīdzēt visiem.
1917. gada Lieldienās pienāk uzaicinājums – ierasties Valmierā. Šoreiz pārdomu laiks pavisam īss un jau maijā ģimenīte ierodas piefrontes pilsētā. Daudzie bēgļi, kas meklēja relatīvi mierīgajā Vidzemē glābiņu no kara briesmām, trīskāršoja Iedzīvotāju skaitu. Tas, protams, palielināja arī vietējās luterāņu draudzi, aktualizējot jautājumu par mācītāja izvēli. No vairākiem pretendentiem baznīcas konsistorija izvēlas Kārli Beldavu, ieceļot par Valmieras – Valmiermuižas draudzes mācītāju. Dzīvošanai ierāda netālo Mācītājmuižas ēku. Tajā pirms viņa, ar savu ģimeni ilgus gadus dzīvojis draudzes locekļu vidū cienītais un visu godātais Neilandtēvs, mācītājs Jānis Neilands (1840 -1915).
ATMIŅAS PAR AMATA BRĀĻIEM. Darbs nonāca pie lasītājiem jau pēc autora nāves, 1936.
Valmierā
1919. gada pavasaris, neskatoties uz sarežģīto politisko situāciju (pilsētu no lieliniekiem jeb komunistiem atbrīvoja 26. maijā) un bažām par nākotni, atnāk cerīgs, jo 14. martā Beldavu dzimtā papildinājums – dēls Kārlis Andrejs Teofils. Pēc kara un juku gadiem atsākās rosīga reliģiskā dzīve: „no 1919. gada vasaras Valmieras Vecpuišu parka paviljona zāli īrē Latvijas Iekšējās Misijas biedrības Valmieras nodaļa, kura šo namu apsaimniekoja arī divdesmitajos un trīsdesmitajos gados. Biedrības Valmieras nodaļu no paša sākuma vadīja un ilgstoši tajā darbojās tādi sabiedrībā ievērojami mācītāji un jaunatnes audzinātāji kā Eduards Pavasars (1861.-1931.) un Kārlis Beldavs (1868.-1936.), un tā ar savu reliģiskās audzināšanas un labdarības darbu ieguva popularitāti, kas tālu pārsniedza vietējo draudžu robežas”. (Pumpuriņš T. Kā tapa Valmieras Vecpuišu parks//Ko, Tēvzeme, varu Tev dot…[rakstu krājums]. Valmiera, 1999.)
Ģimenei sakuplojot, pēc atgriešanās dzimtenē, rūpju un raižu netrūkst. Jāstrādā ne vien Valmieras draudzē, bet līdztekus arī par skolotāju. Brīvajā laikā, kura gan nav daudz, uzrakstīta sprediķu grāmata „Dodies uz augšu” (1928).Top vēl citi garīga satura izdevumi. Atvērta privātskola Dzirnavu ielā. Beldavskoliņā, kā to iesauca valmierieši, skolēnu nebija daudz. 1920. to gadu vidū Kārli Beldavu uzaicina docēt Rīgas teoloģiskā institūtā. Viņš piekrīt, neskatoties uz lielo aizņemtību kā Nacionālā bloka deputātam 2. Saeimā (ievēlēts 1928.g. III.) un Kristīgās darba partijas bloka deputātam, 4. Saeimā. Mācītājs – politiķis? Kāpēc gan ne, ja izdodas savienot garīgo ar laicīgo dzīvi. Liecinājums tam, saņemtais augstais valsts apbalvojums - Triju Zvaigžņu III. šķiras ordenis 1928. gadā!
JAUNATNES AUDZINĀTĀJS. Svētdienas skolas bērni pie Vecpuišu parka ēkas 1932. gadā. 2. rindā vidū mācītājs Kārlis Beldavs.
1930. gadā draudzē adjunkta pienākumus sāka pildīt tikko Latvijas Universitātes teoloģijas fakultāti beigušais Arvīds (Arveds) Anševics. Dzimis Zemgalē, Tukuma apriņķa Zebrenes pagastā (1902.). Gados jaunais, enerģiskais garīdznieks jau pirmajā darba gadā, atnākot uz Valmieru, strādā kā skolotājs Valmieras Skolu biedrības Kristīgajā pamatskolā jeb Beldavskoliņā un Valmieras Valsts Komercskolā. No 1931./32. māc. gada, ticības mācības skolotājs Valmieras Valsts vidusskolā (ģimnāzijā). Abi, Beldavs un Anševics, kopā vadīja „Svētdienas” skolu, jauniešu pulciņu „Saules stari”, Ārējās misijas, Bībeles biedrību, Palīdzības u. c. biedrības. Trešais palīgs ir kādreizējā prāvesta Eduarda Pavasara dēls, ērģelnieks Helmers Pavasars (1903.-1998.), kura pārziņā draudzes un jauniešu pulciņa kori. Mācītājam Beldavam izdodas vēl pat atlicināt laiku savai sirdslietai. Vēlās vakara un nakts stundās top raksti reliģiskajam laikrakstam „Svētdienas Rīts”. Bez pasen izdotās brošūras „Dziedat Tam Kungam jaunu dziesmu”(1906.), laikā no 1928. un 1934. gadu, iespiesti „Dodies uz augšu” (1928.), „Dievs, Dziesma man”(1933.) un „Atmiņas par amata brāļiem”, kas jau iznāks pēc autora nāves 1936. gada otrajā pusē.
TRADĪCIJA. Valmieras Veides draudzes iesvētāmo gājiens Rīgas ielā 1920. gadu vidū. Priekšplānā mācītāji Eduards Pavasars, Kārlis Beldavs (pa labi).
Izglītības lietas
Būdams 4. Saeimas deputāts, Kārlis Beldavs piedzīvos zvaigžņu stundu. Visai negaidīti tiek piedāvāts izglītības ministra portfelis. Viņš, protams, pagodināts, piekrīt, lai gan amatā sabūt iznāk pavisam īsu laiku, no 1934. gada 18. marta līdz 15. maijam. Pēc valsts apvērsuma un trīs dienu iepauzēšanas, ieceļ un apstiprina jau nākošo izglītības ministru, valmieriešiem zināmo Ludvigu Adamoviču (1884.-1943.). Viņa mūžs aizsācies Kurzemē, Dundagā. Studējis Tērbatā universitātē (Tartu), kur 1909. gadā ar teoloģijas kandidāta grādu absolvējis Teoloģijas fakultāti. I pasaules kara laikā veicis karavīru dvēseļu gana pienākumus Tērbatas latviešu strēlnieku hospitālī un latviešu strēlnieku rezerves bataljonā. 1918. gadā atgriežas dzimtenē, kur Mazsalacā ordinēts par mācītāju. Tā paša gada rudenī aicināts uz Valmieru par turienes Latviešu Izglītības biedrības zēnu virsreālskolas organizētāju un direktoru. 1920. gadā sākas divu gadu desmitu ilgs darba cēliens Latvijas Universitātē, paralēli strādājot pie savas apjomīgās disertācijas „Baznīcas un ticības dzīve Vidzemes latviešu draudzēs no 1710. līdz 1740. g.”. L. Adamovičs izglītības ministrs no 18.05. 1934.- līdz 10.07. 1935. Viņu nomainīs vēl viens vidzemnieks, Vidrižu pagastā dzimušais Augusts Tentelis (1876.-1942.), Latvijas augstskolas Filoloģijas un filozofijas fakultātes profesors (līdz 21.08. 1938). Atvadoties no Izglītības ministrijas, tāpat kā viņa priekštecis, turpināja docētāja un pētniecisko darbu Alma mater .
PIEMINOT. Valmierieši pie mācītāja K. Beldava kapu pieminekļa Talsu apriņķa Bēķu kapos, 1937. gada vasarā.
Mācītāja Kārļa Beldava mūžs noslēdzās nepilnu septiņdesmit gadu vecumā, 1936. gadā 1. februārī. Augustam Tentelim vācu okupācijas režīma laikā (1942.). Vistraģiskākais liktenis būs lemts jaunākajam no kādreizējiem izglītības ministriem – Ludvigam Adamovičam. 1941. gadā kā politiski neuzticamu un padomju varai nelojālu, atbrīvo no darba, vēlāk apcietina. Miris izsūtījumā 1943. gada 19. augustā.
Izskaņā
Beldavu uzvārds ilgus gadus izzuda no valmieriešu aprites. Mainoties varām un režīmiem, atjaunotajā Latvijas Republikā, deviņdesmito gadu nogalē, ar savu dzimto pilsētu sazinājās 1932. gada Valmieras ģimnāzijas absolvents, pensionētais mediķis Jāzeps Teodors Beldavs no Kanādas. Lai gan tālā ziemeļzeme bija kļuvusi par otrām mājām, domas vienmēr atgriezušās Valmierā, Mācītājmuižā un, protams, pirmajā, tik mīļajā skolā. Tika īstenota lieliska iecere kā atbalstīt savējos – talantīgus un gudrus jauniešus. T. Beldava stipendijas pasniegšana kļuvusi jau par gadskārtēju tradīciju kopš 2006. gada. Dāsnais dāvinājums devis iespēju piešķirt ikgadējās stipendijas 270 ģimnāzistiem ar vairāk kā 34 tūkstošiem latu. 2011. gadā Valmieras Valsts ģimnāzija saņēma skumju vēsti, ka tās kādreizējais absolvents un stipendijas dibinātājs, deviņdesmit septiņu gadu vecumā, aizgājis aizsaulē. Pieminēsim!
Ingrīda Zīriņa
Valmieras muzeja
Vēstures nodaļas vadītāja
Pieminot. 1934. g. atklāja pieminekli 1802. g. Kauguru nemieros kritušajiem zemniekiem. Piecus gadus vēlāk, (1939.) – pavasarī, 21. maijā – svinīgi iesvētīja atklāto piemiņas plāksni Kaugurvērī.
Iemūžināti vēsturē
Braucot vai ceļu mērojot kājām uz Cēsu pusi, gandrīz pašā ielas galā, agrākās Gaujas attekas malā, skatāma norāde uz 1802. gada Kauguru zemnieku nemieros kritušo atdusas vietu. Kā atgādinājumu vīru drosmei un varonībai, - tur esošo pieminekli savulaik atklāja, pateicoties viena no nemieru dalībnieka tiešā pēcteča, kaugurieša, sabiedriskā darbinieka Hermaņa Enzeliņa iniciatīvai un finansiālajam atbalstam (1934.) Dažus gadus vēlāk pie pieminekļa novietoja piemiņas plāksni ar visu deviņu kritušo zemnieku vārdiem (1939.). Desmitais, mujānietis, paliks nezināms uz visiem laikiem. Pagājušā gadsimta trīsdesmitajos gados iestādīta bērzu aleja. Bet kāda saistība tagadējam Pārgaujas vārdam ar senāko nosaukumu Kārliena? Kas bijuši šie dumpīgie vīri? Par ko cīnījās un, kur meklējami viņu dzimtas mājas?
Par taisnību
Kauguru zemnieku nemieri izcēlās pēc vairākiem neražu gadiem. Iemesls? Krievijas imperatora Aleksandra I 1801. gada 3. decembra ukazs (pavēle) atcēla staciņu naturālās nodevas. 12 pūru labības un 6 pūri auzu no viena arkla lielas zemnieku saimniecības. To vietā nu noteica galvasnaudu, 1 rubli 28 kapeikas. Maija sākumā vidzemniekiem jauno vēsti paziņoja vietējie draudzes mācītāji, vācu un latviešu valodās nolasot no kanceles. Zemnieki dzirdētajam nenoticēja, uzskatot, ka muižnieki līdz ar baznīcas kungiem tos atkal māna, jo bija cerējuši kļūt par kroņa (valsts – preciz.) ļaudīm, kuriem turpmāk nebūs vairs jāpilda muižas klaušas. 1802. gada vasaras beigās klaušās atsakās iet vairākums Kokmuižas zemnieki. Septembrī muižas darbos negāja arī Kauguru muižas zemnieki. Abu muižu īpašnieki, Mujānu un Kauguru - Georgs fon Mengdens, un Kokmuižas - Anhorns fon Hartviss, pieprasa Vidzemes guberņas valdei steidzīgi izsūtīt Zemes tiesu un karaspēku dumpja apspiešanai. Notikumi dramatiski saspriegojas 7. oktobrī, kad Kauguru muižā ierodas Rīgas zemes tiesa. Jau 8. oktobrī apcietina 12 saimnieku, noper 6 kalpus. 9. oktobrī pie Kauguru muižas klēts, kurā bija ieslodzīti apcietinātie, ieradās apkārtnes zemnieki, kopskaitā ap 3000 cilvēku, pieprasot atbrīvot arestētos, skaļi paužot pārliecību, ka „ķeizara griba guberņas patentē viltota.” Zemes tiesnesis R. G. V. fon Ungerns – Šternbergs zemniekiem apsola, ka drīzumā ieradīsies Baltijas ģenerālgubernatora pārstāvis, kņazs S. Goļicins, lai skaidrotu izmaiņas, bet būtībā novilcināja laiku, lai sagaidītu papildspēkus. Pēc to ierašanās zemes tiesnesis Ungerns – Šternbergs sāk rīkoties. Kad sapulcējušos zemniekus neizdodas izklīdināt ar šauteņu zalvēm, pavēl šaut ar lielgabaliem. Četri zemnieki tika nogalināti uzreiz, septiņi nomira turpat no ievainojumiem, bet vel trīs ievainotie, vēlāk. Nemiernieki izklīda, taču daudzus no viņiem drīz notvēra un sodīja. Galvenajiem Kauguru zemnieku nemieros apsūdzētajiem vadoņiem - Kokmuižas Vīteļu saimniekam Pēterim, Vīteļu mājas kalpam, Deideru krodzinieka dēlam Jānim, kā arī Mujānu muižas sulainim Gothardam Johansonam, viņa svainim, kučierim Kārlim Bušam piesprieda nāvessodu, ko tiesa nomainīja ar miesassodu – trīs reizes pa trīsdesmit rīkstēm un izsūtīšanu uz Sibīriju.
Pati nemiernieku pulcēšanās un sadursmju vieta Kara lauks atradās iepretim Kauguru muižai. Laikam ejot, 19. gadsimta astoņdesmitajos - deviņdesmitajos gados, uz kādreizējām muižas zemēm ceļ mājas, ierīko ielas. Pieminot vēsturiskos notikumus, iedzīvotāji ne vien pašu vietu, bet arī tās apkārtni līdz pat topošajai Rīgas – Pleskavas dzelzceļa līnijai (atklāta 1889.), kas šķērsoja Gaides māju tīrumus, iedēvēja par Kārlienu jeb Karlovku. Retāk ticis lietots vēl trešais - Kārlene.
Vēstures iemūžinātājs. Kigaļu Mārča pēctecis, kaugurietis, Tālavas senatnes pētīšanas biedrības priekšnieks Hermanis Enzeliņš (1867-1953), foto 1937.g.
Meklējiet rakstos
Vēstures faktus par zemnieku nemieru dalībnieku dzimtām meklēju un atradu gan Latvijas Valsts vēstures arhīvā, gan Valmieras muzejā. Lai precizētu ziņas par dzimtu ģeneoloģiju, tās pēctecību un darbības virzieniem, noderēja jau apzinātie materiāli: mācītāja Jāņa Neilanda izveidotais (1910.) Dzirņu – Neilandu – Brēžes – Zemmeru ciltskoks, kā arī ģeneoloģijas pētnieka Jāņa Plūksnes uzzīmētās (1999. – 2002.) Pētersonu (Vīteļu Pētera), Leimaņu (Leimaņu Klāva), Bankinu (Pankas Anša), Zemmeru (Dzirņu Teņa) dzimtu koka shēmas. Pagājušā gadsimta divdesmito gadu vidū, Valmieras novada zemnieku dzimtu vēsturi visaktīvāk popularizēja sabiedriskais darbinieks, 2. Saeimas deputāts Hermanis Enzeliņš (1867-1953). 1929. gadā publisko rakstu laikrakstā Valmierietis (Jaunas ziņas par 1802. gada Kauguru muižas zemnieku nemieru dalībniekiem), 1932. gadā, jau ar papildinājumiem un precizējumiem, iekļauj grāmatā ”Skati Valmieras pilsētas, draudzes un novada pagātnē”, kurā atsevišķa nodaļa atvēlēta 1802. gada zemnieku nemieriem Kauguru muižā un nemieru vadoņu dzīvesstāstiem (259.- 269.lpp.). Tajā minēti daudzi fakti no 19. gs. sākuma Valmieras draudzes metriku un revīziju grāmatām, ar kurām strādājis Enzeliņš (1799-1801.; 1801-1806; nemieru dalībnieki un kritušie. 1821-1826. draudzes māju pārlūka grāmatas; piešķirtie uzvārdi; 1834. Kokmuižas revīzijas listes; dzimtu pēctecība).
Gandrīz paralēli Kauguru nemieros kritušā Kauguru pagasta Kigaļu māju saimnieka Mārtiņa (1762-1802) brāļa tiešā pēcteča, mazmazdēla H. Enzeliņa darbiem, iznāk latviešu zemnieku brīvības cīņu vēsturnieka, Latvijas valsts vēstures arhīva darbinieka, arhivāra Ādolfa Kāpostiņa „Vidzemes zemnieku nemieri Kaugurmuižā 1802.g.”, (Rīga, 1924.). Īsi pirms Otrā pasaules kara (1937.), vienā no pirmajiem Latvijas Vēstures institūta žurnāla iznākušajiem numuriem lasītāji varēja iepazīties ar publicista Pētera Bērziņa rakstu par zemnieku nemieriem Kauguros.
Kaugurmuiža. Te 1926.-1940. izvietojās 8. Daugavpils kājnieku pulks.
Ceļojums pagātnē
Pārlapojot Valmieras muzeja krājumā esošās draudzes pārlūkošanas grāmatām (no 1751.), iespējams izsekot dzimtas ģenealoģijai līdz pat 19. gadsimta beigām. Personu datu precizēšanai izmantoju muzeja krājumā esošās Valmieras Svētā Sīmaņa baznīcas draudzes metriku (pārlūkošanas), dievgaldnieku un reģistru grāmatas no 1801. līdz 1882. gadam. Tajās par katru no nemiernieku vadoņiem un nemieros kritušo dzimtām atrodami četri svarīgākie dati – dzimšanas, kristību, laulību un nāves. Meklēšanu gan nedaudz sarežģīja tas, ka ne visi Kauguru nemieru dalībnieki un to pēcteči gadsimta garumā dzīvojuši tikai Kauguru vai Kokmuižas (Kocēnu) pagasta robežās. Saistošākā un uzziņām bagātākā izrādījās 1801.-1806. gada draudzes māju reģistrs, aizpildīts vāciski, ar draudzes mācītāja M. G. A. Lodera komentāriem (piezīmēm). Lai noskaidrotu, kur meklējami Vīteļu Pētera, Vīteļu māju kalpa, Deideru Jāņa, Gotharda Johansona, Leimaņu Klāva un citu dzimtu pirmsākumi un cik paaudzēs tie skaitāmi, kā galveno attīstības līniju vēstures liecībās meklēju dzimtas vīriešus, jo kopā ar viņiem gājis sākotnēji mājas, bet vēlāk - uzvārds.
Likteņa izredzētie
Kaut pieminēju tikai dažus no Kauguru nemieru dalībniekiem, leģendas dzīvo. Katrs no šiem no vīriem atstājis ļaužu atmiņās apbrīnas vērtu dzīvesstāstu. Uzņēmīgais zemnieks un Kokmuižas stārasts Vīteļu Pēteris, Deideru krodzinieka dēls Jānis, kas kalpo par puisi Vīteļos. Brīvo ļaužu kārtai piederīgais, lasīt un rakstīt pratējs, pēc tiesnešu sprieduma – lielākais musinātājs, Mujānu muižas sulainis Gothards Johansons. Aizbēgušie Leimaņu Klāvs un Panku Ansis. Nemieru dalībnieka, mujānieša Dzirņu Teņa pēcteči – skolotāji, folkloras, reliģiskie un kultūras darbinieki, zinātnieki: mikrobiologs Eižens Zemmers (1849-1906), pedagogs Leopolds Brēže (1826-1866), Valmieras draudzes mācītājs Jānis Neilands (1840-1915), Henrijs Visendorfs (1861-1916), Krišjāņa Barona „Latvju dainu” 1. daļas izdevējs.
Traģisks stāsts nemieru visspilgtākajai personībai, Vīteļu māju saimniekam Pēterim, kuram atgriežoties no izsūtījuma Sibīrijā, nākas veidot ģimeni no jauna. Bijusī sieva, Stukūžu māju saimnieka vidējā meita, Maža pēc muižkunga A. fon Hartvisa rīkojuma izprecēta gados jaunākajam Paistalu Jānim. Šajā laulībā bez dēlēniem Dāvja (dzimis 1795.), meitiņas Mares (1799.) un pastarīša Pētera (1803.), kas jau piedzims pēc tēva apcietināšanas un izsūtīšanas uz Sibīriju, pasaulē nākušas arī divas Jāņa un Mažas meitiņas. Anniņa un Trīne. 1807. gada vēlā rudenī - Pēteris, ar kuru vairs nerēķinājās, ka viņš varētu vēl atgriezties no tālās ziemeļzemes, apmetas uz dzīvi Vīteļos . Nu prom no jaunā vīra vecāku mājām Mežuļiem jāiet Mažai, jo Jāni pēkšņi iesauc rekrūšos… Maizes garoza kļūst arvien rūgtāka un rūk mazumā, jo vīramāte dēla paņemšanai zaldātos vaino vedeklas pirmo vīru Vīteļu Pēteri, kurš atguvis Kokmuižas īpašnieka fon Hartvisa labvēlību.
1811. gadā ar draudzes mācītāja Johana Vilhelma Erdmaņa ieteikumu, Vīteļu Pēteris griežas pie luterāņu baznīcas galvenās Virskonsistorijas ar lūgumu, lai atlaulātu (anulētu – preciz.) Mažu un Paistalu Jāni. Sirdij nepavēlēsi. Pēteris un Maža saiet kopā, vēl pirms dabūti oficiālie papīri. Seko neciešami ilgs gaidīšanas laiks, līdz beidzot 1814. gada februārī saņemta atļauja laulāties. Daža laba meitās aizsēdējusies jaunuve Mažu pat apskauž. Kā nu ne? Katrai vis` nekrīt tā laime pie altāra stāvēt pat veselas trīs reizes, otro reizi zvērēt uzticību pašas jau reiz precētajam vīram.
Pagastā netrūkst, ko mēļot. Nākošo jaunlaulāto dēls Miķelis piedzims desmit gadus pēc Kauguru nemieriem, 1812. gada rudenī, 23. oktobrī pēc vecā stila, bet divus gadus vēl pirms gredzenu mīšanas… Ar to mierā nebūs pēdējais māju mantinieks un tēva vārda nesējs Pēteris. Pēc vecākā brāļa Dāvja nāves (1829.) un tēva, Vīteļu Pētera, nu jau Pētersona (miris 1830. sešdesmit sešu gadu vecumā) nāves, māte līdz ar jaunāko brāli tiks izraidīta no dzimtas mājām. Maža vecumdienās pelna iztiku dažādos darbos. Grūtais mūžs noslēgsies tik tikko 60 gadus vecai (1836.). Viņa tā arī nepiedzīvos, kā Miķelis gadu vēlāk (1837.) bildinās Lielbrendiķa saimnieka meitu Mažu Bikmani. Mazdēliņš Kārlis (1837.) nesīs tālāk Pētersonu uzvārdu. Vīteļu pēdējais saimnieks, Miķeļa brālis Pēteris Pētersons mirst 1866.g. Kauguru pagasta Segļos jau kā vaļinieks.
Nav faktu par to, ka dzimtenē atgriezušies Gothards Johansons un Kārlis Bušs. Vien 1834. gada Kokmuižas revīzijas grāmatas ieraksts liecina, ka turpat muižā vēl dzīvo kādreizējā sulaiņa brālis ar ģimeni. Garu un pēctečiem bagātu mūžu savās mājās nodzīvos Leimaņu Klāvs, bet Panku Anša mazdēls, Jānis Bankins kļūs par vidzemniekiem labi pazīstamu skolotāju, rakstnieku un vienu no pirmajiem latviešiem – skolu grāmatu autoriem (1831-1883). Tādi, lūk, tik atšķirīgi likteņstāsti nemieru dalībniekiem, bet viņu paveiktais sen jau kļuvis par neatņemamu visas Latvijas kultūrvēsturisko mantojumu.
Ingrīda Zīriņa
Valmieras muzeja
vēstures nodaļas vadītāja
Bez tilta neiztikt. Skats no Gaujas kalna, redzama Stārķa ligzdas (pa kreisi) apbūve. Tilta otrā galā muitnieka māja. Iespiedis un izdevis J. Sarkangalvis, Valmierā, 1904.
Tā bijis
Līdz pat 1866. gadam satiksmi pār Gauju, no tās lēzenā krasta uz otru upes krastu, aiz kura tūlīt sākās pilsēta, uzturēja vienīgi tā sauktais prāmis jeb pārceltuve. Mūsdienās tik ierastā tilta šķērsošana dažās minūtēs, vēl gadus simt piecdesmit senāk, prasījis daudz laika un pacietības. Pilsētniekus tas interesēja mazāk, tad tuvējo pagastu zemnieki – kaugurieši, cempēnieši, trikātieši, liepēnieši un tālākie braucēji, kas ceļu mēroja uz Cēsīm, Raunu vai Smilteni, kurnēja un skaļi pauda savu neapmierinātību:„[..] sevišķi grūti bijis aukstos pavasara, rudens un ziemas vakaros, kad pārcēlājs, kas dzīvoja Kauguru pusē (Pārgaujā), sala dēļ uzturējās savā mājā. Nācies daudzreiz ilgi kliegt, iekams prāmnieks sadzirdējis un cēlies pāri.” (H. Enzeliņš. Skati Valmieras pilsētas, draudzes un novada pagātnē. Valmiera, 1932.).
Pajūgu un gājēju skaitam pieaugot, sevišķi tirgus dienās, rindas abos krastos kļuva arvien garākas. Kas darāms? Jārīkojas, jo jau vairākkārt pašvaldībai iesniegtas sūdzības par to, ka prāmis savu uzdevumu vairs nevarot veikt. Tilta būve prasītu lielus finansu resursus. Liekas naudas pilsētas kasē tolaik, protams, nebija un, lai būtu lētāk, izsludināja būvmateriālu (koku) cenu aptauju. Meklēja atbalstītājus, kas savu artavu topošajam tiltam varēja dot gan naudā, gan graudā – kokos. Tagad atlika vien izvēlēties pašu tilta cēlāju. Par tādu kļuva tolaik gados pavisam jaunais valmierietis Ferdinands Morics Meijers. Kas bijis šis rosīgais vīrs?
Valmierietis
Ferdinands Morics Meijers (Ferdinand Moritz Meyer; 1838.) lielāko daļu mūža nodzīvoja Valmierā. Mūsdienās viņa un viņam padoto vīru profesiju sauktu par tiltu inženieriem, bet tolaik vienkārši dēvēja par tilta cēlājiem. Realizējot Kaugurmuižas pārvaldnieka Gustava fon Krīdenera ambiciozo ideju, 19. gs. sešdesmito gadu vidū apriņķa pilsēta beidzot varēja lepoties ar pirmo pastāvīgo tiltu pāri Gaujai.
Jau agrā bērnībā Morics bijis attapīgs zēns un agri parādījis apdāvinātību zīmēšanā un skaitļu rēķinos. Jaunekļa gados ieguvis izglītību Valmieras Kreisskolā (apriņķa skolā), papildinājis zināšanas ārzemēs Vācijā, Beļģijā, Francijā un Šveicē. 1864. g. rudenī, atgriežoties no ceļojuma, Meijers pieņem rātes piedāvājumu vadīt tilta būves darbus. Neticami, bet pat nauda topošajam tiltam jau savākta! Ziedotāju listē parakstījušies gandrīz visi apkārtējo muižu īpašnieki. Palielu summu rubļos iemaksājuši arī pilsētas vācu un latviešu iedzīvotāji. Netrūkst neticīgo, kas apšauba jaunā Meijera pieredzi, sak`, ko no tāda gaidīt un vai maz amatnieki tādu puišeli klausīs… Ar tēva padomu un svētību - izdodas!
Gadsimta notikums
Ar toreizējā Mujānu un Kaugurmuižas īpašnieka, vārda brāļa grāfa Morica fon Mengdena dāsno finansiālo atbalstu un Vidzemes muižniecības piešķirtajiem būvkokiem 1864./65. gada ziemā uzsākto tilta būvi īsā laikā īsteno; satiksmei un gājējiem atklāts jau 1865. gada 10. oktobrī. Laikraksts Rigasche Zeitung savā 14. oktobra numurā, atvēlot pat veselu lapu, rakstījis: „Valmierai neparasti daudz cilvēku bija sapulcējušies ap pusdiviem dienā pie tilta. Kad tiltam tuvojās barons Krīdeners un grāfs Mengdens ar vietējām amatpersonām, tie sagaidīti ar gavilēm. Tilts izpušķots ar karogiem, darvas mucām uguņošanai un eglītēm. Svinību kuplināšanai ieradies vietējais koris „Liederkranz” (tulkojumā Dziesmu vainags – I.Z.), nesot pa priekšu Valmieras karogu. Koristiem vēl pievienojās orķestris. Nonākot pie tilta, notiek svinīga nodošana pasūtītājiem. Īsu runu teic pilsētas vecākais, noslēdzot to ar trīskārtēju tostu – par paveikto, par pasūtītājiem un visiem klātesošajiem notikuma dalībniekiem. Pa to laiku latviešu draudze, ar mācītāju Alfrēdu Valteru priekšgalā, arī tuvojās tiltam. Tad kādi 3 - 4 tūkstoši cilvēku devās pāri tiltam uz pretējo krastu, kur arī uzcelta tribīne, izpušķota ar karogiem un zaļumu vītnēm. Arī draudzes mācītājs Valters teic svētku runu. Pateicības vārdi veltīti Ferdinandam Moricam Meijeram, uzsverot, ka tā pirmais un lielākais darbs paveikts dzimtajā pilsētā. Pēc latviešu draudzes pārstāvja sveicieniem ar atbildes runu tribīnē kāpj Ferdinands Meijers, lai pateiktos par uzticēto tilta celtniecību. Svinību oficiālā noslēgumā koris nodziedāja valsts himnu, lielgabalu zalvēm gaisu tricinot. Svētku nobeigumā barons Krīdeners vēlreiz pateicās visiem līdzdalībniekiem, jaunatklāto tiltu nosaucot par „Vienprātības – saticības tiltu”, kas tagad vienos upes krastus. Vakarā sarīkotas dažas tautas izpriecas un balle varas vīriem grāfa Mengdena pilī netālajā Kaugurmuižā, noslēdzot šo ievērojamo dienu”.
Tēvs un dēls. Būvuzņēmējs Teodors Meijers un nākamais tilta cēlājs Morics, 1862.
Piedzīvojumu meklētājs
Aizsākums Morica dzimtai meklējams Vācijā. Zināms, ka tēvs Teodors Meijers piedzimis 1802. gadā Osnabrukas pilsētā Vestfālē, Vācijā, amatnieka ģimenē. Ikdienas ritējumu pārtrauc vēstule no tālās Krievijas impērijai piederošās Vidzemes. Ziņu atlaidis tēva brālēns, kas jau 14 gadus agrāk izceļojis, apmetoties uz dzīvi Cēsīs un kam klājoties labi. Zinot ne visai plašo Meijeru rocību, tēvocis piedāvā atsūtīt ceļa naudu vecākam dēlam Teodoram. 1822. gada rudenī, puisis ostas pilsētā Lībekā uzkāpj uz kuģa. Kuģis piedzīvojot lielu vētru Baltijas jūrā, sāk grimt. Šķiet, tās varētu jau būt beigas, bet tikai ne mūsu stāsta varonim! Jaunekli līdz ar citiem braucējiem izglābj laimīgas sagadīšanās pēc netālu esošais angļu kuģis, bet tas dodas uz Pēterburgu… Paiet vairākas nedēļas, līdz Teodors nonāk galamērķi - Cēsīs. Pirmo gadu jauneklis, dzīvojot tēvoča mājās, apgūst stiklinieka arodu. Vilina Valmiera, kurā pēc pārcelšanās nodibina pats savu ģimeni. Ar logu glazēšanu (stiklošanu) bērniem maizi nenopelnīt, jāsāk domāt par naudīgāku un ienesīgāku amatu. Kļuvis par būvuzņēmēju, Meijers uzrauga vairāku namu celtniecību Rīgas ielā un apriņķa muižās.
1840. gadā Teodoram, Prūsijas pavalstniekam, piešķir Krievijas pilsonība. „[..] Zinošs, visu cienīts, ievēlēts par Valmieras amatnieku ģildes un vēlāk arī par pilsētas vecāko (birģermeistaru). Dzīvespriecīgs, blonds milzis, stalta, gara auguma kungs, kas savā mājā neierobežoti valdījis pār sievu, bērniem un bērnu bērniem. [..]”, - tādu mūža nogalē sīksto prūsi atcerēsies laikabiedri. Teodoram Meijeram no trim laulībām 18 bērni, no kuriem daži pirmajos dzīves gados nomiruši. Divus adoptēja, dodoties otrreiz laulībā. „Būdams saviesīgas dzīves atbalstītājs, labprāt aicinājis draugus un paziņas savā viesmīlīgajā namā, kur vienmēr bagātīgs ēdiens un lāsīte, ko iedzert”. Senākajā attēlā, kas glabāts vairākās paaudzēs, domājams, uzņemts Valmierā 1862. gadā, fotogrāfa A. Borhardta darbnīcā. Meijers seniors pozē kopā ar 24 gadīgo dēlu Ferdinandu Moricu Meijeru junioru. Abu apģērbs liecina par turību. Pats jubilārs - pārsteidzoši možs sešdesmitgadnieks ar blondiem, mazliet iesirmiem matiem un tipisku vestfālieša seju. Līdz jaunā gadsimta sagaidīšanai pietrūks pavisam nedaudz. Astoņdesmit ceturtajā mūža pavasarī, sasniedzot lielu vecumu, Teodors Meijers aiziet aizsaulē. Daudzu bērinieku pavadīts, 1886. gada aprīlī viņš apbedīts Valmieras kapsētā.
Aptiekāri un mediķi
Tā bijis. Jaunā aptieka Rīgas ielā 35. Kaimiņos R. Bergfelda namam (mūsdienās Rīgas iela 21; tajā Nordea Bank Finland Plc filiāle un veikals Jutta). Foto 1925. g.
Tedora vecākais dēls un Morica brālis Bernhards Teodors (Bernhard Theodor; 1828.) mantoja ne vien tēva vārdu, bet arī vestfāliešu neatlaidību izvēlētā mērķa īstenošanā, kļūstot par pirmo ārsts Meijeru dzimtā. Studijas beidzot, izvēlas praktizēt Mītavā (Jelgavā), bet dzīves nogale aizritēs un noslēgsies Rīgā. Medicīnas doktora mūžs apraujas sešdesmit viena gada vecumā (1889.). Tēva bērnības un jaunības pilsētā atgriezīsies dēls, vecā Teodora mazdēls Eduards, kurš Meijeru uzvārdu iemūžinās Jaunās aptiekas (Neuen Apotheke) izkārtnē Valmierā, Rīgas ielā 35.
Eduards Meijers (Eduard Meyer) piedzima Jelgavā 1872. gada 21. februārī kā desmitais bērns ārsta Bernharda Teodora Meijera un viņa sievas Idas, dzimušas Brēmas, ģimenē. Turpinot pēctecību, Eduards gatavojas medicīnas studijām. Astoņpadsmit gados Rīgā iestājas Gulbja aptiekā, lai apgūtu trīsgadīgu farmācijas ievadkursu. Ar teicamām sekmēm to absolvējis, dodas uz Tērbatas (Tartu) universitāti, kur iztur konkursu medicīnas fakultātes farmācijas nodaļā un 1898. gadā iegūts provizora diploms. Tajā pašā gadā salaulājās ar jau studiju gados noskatīto līgaviņu – Tērbatas vācu birģera meitu, Lūciju Elizabeti fon Nutovcu. Jaunlaulātie apmetas uz dzīvi Salisburgā (Mazsalacā), kurā Eduarda mātes brālim, tēvocim Oskaram Brēmam pieder aptieka. Mazpilsētiņas idile beidzas 1905. gada rudenī.
Ģimene. Aptiekārs Eduards Meijers ar dzīvesbiedri un dēliem Eduarda ( no kreisās) un Benno Valmierā, 1925.
Politiskā gaisotnei saspriegojoties, Meijeri izlemj pārcelties uz Rīgu. Dažus gadus vēlāk, Valmieras radi vēstulē atlaiž ziņu, ka izdevīgi nopērkama Jaunā aptieka. Apspriežoties ar sievu, Eduards samaksā aptiekas pēdējā īpašnieka Heses atraitnei krietnu summiņu, 52 000 rubļus. Daudz? Jā, bet vieta ienesīga, iepretim krievu pareizticīgajai baznīcai, ar solīdu un ilggadīgu klientūru, ar vairāk kā pusgadsimta ilgu vēsturi: Mujānu muižas īpašniekam, grāfam M. Fon Mengdenam piederošajā namā 1858. gadā Sv. Sīmaņa luterāņu draudzes priekšnieks, pilsētas galva Leopolds Antoniuss atvēra aptieku, kuru ātri vien iedēvēja par Jauno aptieku (par Veco aptieku sauca aptieku, kas piederēja Maršneriem Bruņinieku ielā). Pirmā pasaules kara sākumā Meijeriem, tāpat kā citiem Baltijas vāciešiem, jāievēro valdības aizliegums lietot vācu mēli kā saziņas valodu. Ļaunāko - izsūtīšanu trimdā uz Sibīriju - izdodas novilcināt. 1918. gada ziemā aptiekāru apcietina kā Vācijas ķeizara atbalstītāju , taču atkal veicas: pēdējā brīdī viņš izbēg. 1919. gada ziemā lielinieki draud aptieku nacionalizēt revolūcijas vārdā… Nākas steigšus meklēt glābiņu pie radiem Rīgā. Lai nezaudētu vienīgo īpašumu, aptieku iznomāja latviešu provizoram ar identisku uzvārdu – Meijers. 1922. gadā Eduards atkal pārņem un vada aptieku Valmierā. Kara skāde nav liela, trūkst dažu loga rūšu, noplacis spirta un ētera krājums…Miera laika dzīve jaunajā Latvijas valstī rādās cerīga. Kopā ar bērniem, Eduardu junioru un Benno, dārzā iestāda augļu kokus un puķes. 1935. gadā Jaunā aptieka oficiāli maina nosaukumu un nu tā saucas Zvaigžņu aptieka . Liekas, nekas vairs netraucēs darbu: modernizēta aptiekas iekārta, izskoloti dēli. 1938. gadā nosvinēta aptiekas 25. jubileja. Gadu vēlāk, sākoties karam, Meijers spiests atstāt savu dzimteni un Vidzemi.
Likteņa ironija: jābrauc uz Vāciju, zemi, no kuras vectēvs savulaik izceļojis. Tur 73 gadu vecumā 1945. gadā Jaunās aptiekas īpašnieks mirst. Traģisks stāsts arī aptiekai. 1944. gada 23./24. septembrī degot Valmieras centram, no nama Rīgas ielā 35 paliek vien krāsmatas.
Sapņotājs
Alus godam nopelnīts. Pēc paveiktajiem tilta nostiprināšanas darbiem strādnieki iepozē fotogrāfam. Augšā stāv Pārgaujā dzīvojošais gleznotājs Teodors Ūders. 1908. g. vasara.
Trešais no vecā Teodora dēliem un jaunākais no Morica brāļiem Vilhelms Hermanis bijis fantazētājs un sapņotājs, kura izgudrojumi nekad netika patentēti, paliekot vien uz papīra. Neatzīts un nesaprasts, viņš labprāt klīdis pa pļavām un mežiem, makšķerējis. Saglabājies nostāsts, ka iebūvējot vecu tvaika katlu airu laivā, dižojoties braucis ar to pa Gauju - bērniem - par prieku, pieaugušajiem par uzjautrinājumu. Daži no mazajiem bērneļiem drīkstējuši šajos braucienos piedalīties. Neiecietīgākie apmētājuši braucamo ar akmeņiem. Pats „kuģa” kapteinis dižojies, stāvot ūdenszābakos, zaļā mednieka žaketē ar zelta pogām un milzīgu vācu Dienvidāfrikas kolonijas karaspēka virsnieka cepuri galvā. Mūžīgais optimists bijis labsirdības, izpalīdzības un laipnības dēļ vienkāršo pilsētnieku iemīļots. Vilhelms, kurš dievināja bērnus un vienmēr atrada kopīgu valodu arī ar jauniešiem, palika neprecējies.
No tilta līdz tiltam
F. M. Meijera celtais tilts nodega 1919. gada 26. maijā, pēc gada atjaunots.
Līdz otram pasaules karam gājēji un braucēji ceļu mēroja garām lielajam laukakmenim Jurģu ielas malā pie Stārķa ligzdas ar iekaltu gadskaitli 1865 . Pēckara juku laikos akmens – liecinājums par pirmā tilta celtniecību - pazuda. Vai tas saistīts ar Meijeru vācisko izcelsmi, to vairs neuzzināsim. Bet nākošais, 2013. gads divkārt īpašs: mēs, valmierieši, atkal ikdienas gaitas mērosim pār jaunu tiltu, bet Ferdinandam Moricam Meijeram svinami 175. Pieminēsim!
Ingrīda Zīriņa
Valmieras muzeja
Vēstures nodaļas vadītāja
Pirmajos 70. 1926. gada foto. Fotogrāfs J. Oše Valmierā.
Tuvojoties vasaras saulgriežiem un Jāņu dienai, šoreiz par īpašām dzejas rindām no dzejoļa „Še, kur līgo priežu meži…”, kas savulaik pārtopot par dziesmu, kļuvusi par Valmieras īpašo zīmolu. Par priežu mežiem dziedājām ne vien aizliegtajos Jāņos pie ugunskuriem, bet arī pasēdēšanās mazākā draugu lokā padomju režīma gados. Visi kopā to dziedājām atmodas laika mītiņos kā himnu Tēvzemei, pacilājošu un iedvesmojošu! Un, tomēr, ko zinām par pašu dzejnieku Rietekli jeb īstajā vārdā Jūliju Eduardu Balodi (1856–1940)?
Dzimtās mājas Baloži.
No Baložu dzimtas
1856. gada ziemā, 14. (2. februārī pēc vecā stila), Valmieras pagasta Baložu saimnieku Dāvja (Dāvids;1822 – 1899) un Annas (dzimusi Stiglic; 1823 – 1887) Baložu ģimenē pasaulē nāca pēdējā, sestā atvase, pastarītis Jūliņš. Tuvinieki pat vispārdrošākajos nākotnes redzējumos nenoticētu tam, ka neskatoties uz fiziskām nepilnībām un gandrīz pilnīgu izglītības trūkumu, mazais puisēns kļūs par dzejnieku un pēc daudziem gadu desmitiem, literatūras cienītāji viņu pazīs kā dziesmas „Pie Gaujas” („Še, kur līgo priežu meži..”) autoru Rietekli! Vecāki Baložu dzimtas turpinājumu gan saredzēja abos vecākajos dēlos, nevis slimīgajā Jūlijā Eduardā. Tā kā mājas mantotu Jānis Reinholds (1843-1904), tad jau agrā jaunībā, vidējais no brāļiem, Voldemārs Dāvids (1848 – 1918) izlēma turpināt dzimtas tradīcijas, pelnot iztiku, mācot bērnus. Ar vecāku atbalstu iegūst labu izglītību. Absolvē apriņķa skolu, Tērbatas skolotāju semināru un ilgus gadus strādās kā Valmieras draudzes skolas skolotājs. Senatnes pētnieks – Valmieras apkārtnē meklējis Livonijas Indriķa hronikā minētās vietas – Autini un Beverīnu, bet viņa dēls Francis Aleksandrs Balodis (1882 – 1947) kļūs par ēģiptologu un pirmo profesionālo arheologu , profesoru Latvijas Universitātē. (Vairāk par dzimtas vēsturi; Zīriņa I. 2010. Profesora Franča Baloža dzimta. Arheoloģija un etnogrāfija. 24. laidiens. Rīga: Zinātne, 43. – 56.lpp.).
Jūlijs Eduards jau no mazotnes redzēja vecāku saskaņu gan mājas solī, bērnu audzināšanā, gan kopīgajā sirdslietā – uzticīgā kalpošanā brāļu draudzes labā, jo Baložu mājās 1871. gadā uzceļ Brāļu draudzes saiešanas namu – ciema kambari. „Dieva vārdus ar aizrautību teic pats Dāvis, aicinot runāt un dziedāt visus klātesošos ticības brāļus un māsas. Sprediķus nāk klausīties pat no citām draudzēm. Ticības lietās Anna it visā atbalsta vīru. Neizlaiž nevienu pulcēšanās reizi Baložos [..] bijusi ciema kambara dvēsele, kas rūpējusies par to, lai kambaris allaž būtu mīļš un patīkams visiem tiem, kas viņu apmeklējuši. Drīz pēc viņas nāves ciema kambaris pavisam apklusis un viņa ziedu laiks pagājis” (Enzeliņš H.1932. Skati Valmieras pilsētas, draudzes un novada pagātnē. Valmiera). Nākamā dzejnieka tēvs – mācīts vīrs, bez latviešu un vācu, pratis arī krievu valodu. Pagasta tiesas priekšsēdētājs un rakstvedis. Sirdij gan tuvāka bijusi svēto runu teikšana; tur viscītīgākais klausītājs mazais Jūlijs Eduards.
1976. gada Dzejas dienu laikā, atzīmējot dzejnieka Rietekļa 120. dzimšanas dienu, Valmieras ciema Baložos atklāja pirmo piemiņas plāksni. No 2007. gada septembra pie mājas piemiņas zīme arī dzejnieka brālim Voldemāram Dāvidam un braļla dēlam arheologam Francim Aleksandram Balodim.
Veltījums Gaujai. Dzejnieka rokrakstā.
Vakara zvaigzne – Jūlijs
Jūlijs nodzīvos no Baložiem visilgāk – astoņdesmit četras vasaras un tai saulē aizies jau zem svešas varas ēnas – 1940. gada 11. augustā. Tas gan vēl tikai būs, bet 1936. gada ziemā literārā sabiedrība un valmierieši sumina Rietekli lielajā dzīves jubilejā. Arī „Izglītības Ministrijas Mēnešraksts”, kas februāra numurā lasītājiem piedāvā viņa dzīves un daiļrades vērtējumu: „Pazīstamais dzeju autors atskatījās uz nodzīvotajiem 80 mūža gadiem. Dzimis 1856. g. 14. februārī Valmieras Baložos. Viņa vecāku mājas bija tālu pazīstama brāļu draudzes sanāksmju vieta, un šīs sapulces ar savu latvisko reliģiski nacionālo noskaņu stipri ietekmējušas arī nākamā dzejnieka garu. Agri jau dzejnieks iemācījies lasīt, iemācījies arī vāciski, bet slimības dēļ jau agrā jaunībā pazaudējis dzirdi. Izmācījies kurpnieka amatu, bet paglabājis savā sirdī arī mīlestību uz grāmatu un literatūras lasīšanu, viņš sācis nodarboties arī ar dzeju. Jau agri sarakstīta viņa pazīstamā un mūsu dienās atkal no jauna populārā kļuvušā dziesma „Še, kur līgo priežu meži”. Viņa agrākie dzejoļi iespiesti „Baltijas Vēstnesī” un „Balsī”. No 1906. g. viņš vadīja Valmierā Pētera Skrastiņa izdoto „Dzimtenes kalendāru”. Sarakstījis arī dramatisku pasaku „Zilais kalns” jeb „Raganu svētki”. Viņa dzejas iznākušas arī sakopotas krājumos: Albuma ziedi I un II, Liriski dzejoļi, Vakara blāzma, Pērles un bez tam humoristiska satura: Kuplejas, Joku pūrs un Sūrenes. [..] Dzejā izpaužas spilgts patriotisms, it īpaši mīlestība pret savu tuvāko apkārtni – Valmieru, Gauju. Izmanāmas viņa dzejā arī dažas vācu literārās ietekmes. Vispārīgas noskaņas ziņā viņa dzeja līdzīga Ausekļa dzejai, tikai sērīgāka, un pēc Ausekļa parauga viņš izvēlējies arī sev pseidonīmu. Apdziedājis arī dabu un tautas senatni, bet it sevišķi mātes mīlestību. No 1874. gada savus darbus paraksta tikai kā Rieteklis – vakara zvaigzne. [..]”.
Mūža nogalē. Dzejnieks 1936. gadā.
Mūža nogalē
„Savas vecuma dienas Rieteklis pavada pilsētas nespējnieku patversmē. Miesās viņš vēl diezgan spirgts un garā možs. Latvijas Preses biedrība ar saviem pārstāvjiem viņam aizsūtīja 80. dzimšanas dienas sveicienu – lauru vainagu un naudas balvu. Naudas balvu aizsūtīja arī Ministru prezidents Dr. K. Ulmanis un izglītības ministrs prof. A. Tentelis,” lasāms turpat, 1936. gada februāra numura „Izglītības Ministrijas Mēnešraksts”. Taču tikai daži zināja, ka aiz cildinošām rindām slēpās vientulība un ilgas pēc dzimtajām tēva mājām. Tajās līdz 1929. gadam saimniekoja mirušā brāļa Reinholda dēls Voldemārs, bet 1930. gadā pēc pēkšņās jaunā saimnieka Jāņa nāves, īpašums tika pārdots.
Viens no nedaudzajiem sirmgalvja draugiem dzīves nogalē - Valmieras zīmēšanas skolotājs un fotogrāfs Juris Vītols (1869–1944). Ja Rieteklis pēkšņi „sadomājis aizstaigāt līdz 9 verstu attālajām Baložu mājām, bet ar atgriešanos nespējnieku namā švaki, tad nu Vītolam nācies līdzēt pie staigāšanas un bijis „jāņem Rietekli zem rokas”, bet citādi dzejnieks vienmēr bijis labā omā un mīlējis jokot” (Liesma, 2010, nr. 43.).
Zem Sīmanēnu ozola zariem. Valmieras draudzes skolotājs un Valmieras Latviešu biedrības muzeja dibinātājs Voldemārs Dāvids ar dēlu Aleksandru Franci ap 1900. gadu (kreisajā pusē) ar ekskursantiem.
1928. gadā atstājot dzimtos Baložus, atlikušo mūža nogali nodzīvos Valmierā. Arvien retāk un retāk taps jauni dzejoļi, jo māc skumjas par zaudētajām tēva mājām. Par vareno paegli Baložu māju tīrumā. Tas aug vēl šodien un neļauj aizmirst dziesminieku! Pietrūkst arī Sīmanēnu dižozola Gaujas krastā, zem kura tapis arī šis veltījums straujajai skaistulei „Pie Gaujas”: „Vēl līgo priežu meži un nebeidz līgot vis`. Kamēr vien Gauja plūdīs, še nebūs tuksnesis.” Tauta iemīļoto dzeju papildināja ar vēl vienu pantu – „Latviets esmu…, latviets būšu…”. Šo rindu autors mirst 1940. gada vasarā un apglabāts Valmieras pilsētas kapos. Pieminēsim!
Ingrīda Zīriņa
Valmieras muzeja
Vēstures nodaļas vadītāja