All websites aggregated

Latviešu ticējums „Ja nebūtu pirts un rutku – dakteri brauktu ar zelta karietēm” skan drosmīgi un mūsdienīgi. Daudzi pirts mīļi par to ir pārliecinājušies paši. Par cik mūsu Baltu zemītē (Lietuvā/Latvijā) joprojām ir pamaz šo dziedniecisko celtņu, vēlu katrai dzimtai (vai kaimiņiem) sev uzbūvēt pirti atbilstoši dzīvesziņai, izrotājot to ar mūsu zīmēm.

Pirts/pirtis, burtojot: rīts-tīrs-sirpis-tysa (turpinājums), PY - ir pastāvīgs matemātiskais lielums, PY ir arī Piena Ceļa zīme.

Pīrts/Pyrtelė – ir baldahīns virs gultas. Kad bijām turīgi, sievas dzemdēja pyrtī, (ar audumiem pārsegta greznā gultā, līdzīgi kā baldahīns), bet pagrimuma laikos bērniņu laidā pirtiņā, kur nav svešu ļaužu.

Pēc mūsu paražām, pirts ir vislabāk jāceļ pie divām upītēm (grāvīšiem), uz dienvidu pusi, kur saulīte visvairāk rotājās. Pāri upītei jābūvē izliekts tiltiņš, laipiņa. Ūdens jāsilda ar akmeņiem (labāk jūras), starp akmeņiem liekot izlocītus rierus (caurules), lai tās dūc, rada labvēlīgu mūziku-lauku.

Pirts jābūvē nostāk no citām ēkām, tā pabeidz sētas 8 (astonnīti).

Pirts pie baltiem

Latviešu tautas ticējumu grāmatās saglabājušies vairāki simti ticējumu par pirti (kur vēl lietuviešu!). Tātad baltu ciltīm pirts bija pierasta lieta. Tagad presē, ceļojumu katalogos, kā arī reklāmas bukletos bieži aicina pērties krievu pirtī.

Vispirms noskaidrosim kas ir krievu pirts. Gan Rietumu, gan Austrumu, īpaši arābu ceļotāji jau kopš 12. gs. aprakstīja kā Senās Krievzemes iedzīvotāji mazgājās un peldējās. Jāsecina, ka krievi ar mazgāšanos nebija lielos draugos. Ir aprakstīts, kā nokaitētajā ar salmiem izklātajā maizes krāsnī (salmiem nelīp sodrēji) cilvēks ielīda ar visām drēbēm, karsējās un tad skreja sniegā, meta drēbes nost un izkratīja no tām kukainīšus. Diemžēl neviens ceļotājs līdz pat 18. gs. tā arī nemin vārdu „banja”.

Baltu tautu pirts tradīcijas iesniedzās aizlaikos. Rakstiskos avotos ziņas sniedz gan Livonijas Indriķa hronika, gan Atskaņu hronika. Arheologi Mārtiņsalā blakus Daugavai atrakuši celtni-pirti ar akmens krāsni un priekšnamu. Indriķa hronikā sakarā ar 1215. gadā notikumiem minēta valdnieka Tālivalža pirts Trikāta. 1245. gadā divi dominikāņu mūki devās uz Romu pie pāvesta sūdzēties par sliktu uzturu un briesmīgām pirts procedūrām. Senāko Latvijas pirts attēlu 1661. gada pavasarī Grobiņā uzzīmējis Šveices mākslinieks J.R. Šturms.

Lietuvas valdnieks Aļģirds (1296-1377) Viļņas pilī pērās tā, ka viņa provoslāvu ciemiņi par to sūdzējās. Slāvu tautām tas bija jaunums, kaut Lietuvas valdniekiem Krievzemē bija savas pirtis. Poļi savukārt brīnījās un nosodīja karaļa Jagaiļa (1348-1434) pirts pēršanos paradumus, kādus viņš atveda no Lietuvas uz Krakovas pili. Lietuvas valdnieki bija izturīgi. Lūk, Vitauts Lielais (1350-1430) gāja pirtī gandrīz katru dienu, bet Švitrigaila (1370-1452) lūdza pāvestam atļauju, lai ļaujot viņam iet pirtī arī svētdienā. Vēstures avoti stāsta, ka 1536. gadā Viļņas pilsētai piešķirta karaļa privilēģija celt sabiedriskās pirtis, kuru tolaik bija desmitiem, neskaitot, protams, privātas. Kā raksta vēsturnieks Teodors Narbuts (1784-1864), senāk turīgie lietuvieši sildījās, mazgājās, pērās pat vairākās reizes dienā, lietuviešu muižnieki cēla lielas 2-3 telpu pirtis, bet nabadzīgākiem pirts sastāvēja no 1-2 telpām.

Vislielāko iespaidu lietuviešu tvaika pirtis atstāja uz Pēteri I (1672-1725). Braucot mācīties kuģniecību uz Holandi, viņš iegriezās Viļņā un redzot daudzās pirtis, tās cītīgi apmeklēja. Citās Eiropas valstīs viņš tādas pirtis neatrada, jo Rietumos pilsētnieki toreiz mazgājās sabiedriskajās vannās. Arī tās viņam patika. Atgriezies Maskavā Krievijas cars pavēlēja saviem bajāriem nomainīt apģērbu, noņemt augstās caunu cepures, kuras bija ne tikai varas zīme, bet slēpa arī matu pinkas, nogrieza bārdas un ar īpašu pavēli lika celt sabiedriskās tvaika pirtis, nosaucot tās no Holandes atvestajā vārdā vanna=bania. Protams, gan bajāri, gan vienkāršā tauta par pirtīm sākumā nebija sajūsmā, bet vēlāk tā lieta iepatikās un 19. gs. sāka celt sabiedriskās pirtis arī citās Krievijas pilsētās. Sibīrijā pirmās pirtis sāka būvēt Lietuvas sacelšanu dalībnieki, kurus Krievijas valdība sūtīja tur trimdā pēc 1798. gada nemieriem, 1832. g. un 1863. g. sacelšanās. Krievijā jau sen bija likums (kuru nesteidzās pildīt) par pirtu celtniecību, taču Sibīrijas ierēdņi lietuviešu uzceltās pirtis lika nojaukt „ibo nebilo bi smuti v narode”. Vēl 19. gs. Lietuvas laukos ik otrai ģimenei bija sava pirts.

Pirtis katastrofāli samazinājās padomju laikos, kaut daži saprātīgi kolhoza vadītāji cēla sabiedriskās pirtis.

Mūsdienās lauku sētu ainavā iezīmējas dažāda lieluma pirtiņas, taču gribētos, lai tās būtu katrā sētā un sniegtu garam spēku un miesai veselību. Mums ir daudz izslavētu pirtnieku, kas ar pirtošanas paņēmieniem pieceļ cilvēkus jaunai dzīvei.

Zīmes pirtiņai

Lai nodrošinātu pirts celtnei garu mūžu nemaz nav tik vienkārši. Par cik visveselīgākā ir koka pirtiņa, tad jābūvē no tā, bet tad koki būtu dabīgi jākaltē 4-7 gadus. Mūsdienās koksni gandrīz visur pārdot mākslīgi kaltētu. Mūsu mitrajā klimatā un pirts mitrajā gaisā koki mēdz ātri šķobīties, plaisāt. Šādi sagatavoti koki arī ātrāk aizdegas. Te var palīdzēt ieteikums - cirst kokus (vismaz ap krāsni liekamus) 1. martā pēc senā Artūra kalendāra, kā arī likt pirts būvē tautas enerģētiskās zīmes, kas paildzina celtnes mūžu.

Pamatbaļķos nepieciešams iecirst krustiņu (X), lai celtne ir uz radošo vēju plūsmas (to redzam senajās celtnēs). Labi ielikt sudrabu, kaut vai pīlādža zaru krustiņā veidā (X). Krustiņš (X) kopā ar Jumi ieslēgs jūsu pirtiņu Visuma apritē, tajā pareizi plūdīs gaiss, celtne ilgāk saglabāsies.

1. LIETUVĒNA KRUSTS:

Pirtiņas durvju augšdaļā kokā iegrebj Lietuvēna zīmi (gan kreisajā, gan labajā pusē, pēc kompozīcijas principa), bet to var arī uzzīmēt ar krāsu. Grebjot kokā to darām ar abām rokām, iepriekš skicīti uzrasējot gaisā. Tā pašreizējos laikos ļoti vajadzīga un noderīga visur. Ļoti enerģētiska zīme, kas sargā Labumus, Mantu, aizsargā pret Skauģiem un Netikliem. Zīmējot zīmi augšdaļa sanāk kā „austiņas”. Te mūsu radošie spēki ņem Laika jaudas no augšas, no paša Piena ceļa un tiek iedarbinātas uz leju – aizsardzībai. Zīmi velkam gaisā ar labo roku (mantas roku), pirkstus saliekot „stirnas galviņas” stilā, t.i. īkšķis, rādītājs un vidējais pirksts kopā. Lietu-v-Enu (lietu ēna) liekam uz pirts durvīm.

• Tā varētu izskatīties rota ar vietu monogrāmai.

Uzzīmētam Lietuvēnam pasakām 3 reizes: „Lietuvēn, sargi, aizsargā un aizliedz”. LieTUvēns reizē ir arī mūsu baltu cilts zīmē – 7/4 un 4/7. Protams, lietuvēnu liekām arī uz citām lietām: uz mašīnām, klēts, māju durvīm. Nejauciet, lūdzu, šo zīmi, ar slāvu, amerikāņu pentogrāmu, tā ņem Laika jaudas no zemes.

Dabā augu ziedi, ogas ir radītas lietuvēna stilā, lai tās pavasarī sargātu augļkokus no salnām un ļautu uzplaukt ziediem. Ķiršu, plūmju un ābeļu ziedi arī ir PIECSTARAINI, visspilgtākais paraugs - naktsvijolīte. Lietuvēns saskatāms pīlādža ogā, tautā saka, ka ogai galā ir krustiņš. Tāpēc pīlādzītis tiek uzskatīts par aizsargkoku, ar to aizsargājamies no kaitīgiem Laukiem, ogu ķekarus liekam galvgalī labam miegam, karinām virs durvīm, lai veido enerģētisku sietu. Daiļdariem Lietuvēns jāieliek rotās un vārda zīmēs (monogrāmas (MANA-Gramas)). Par cik Gaiss piesērēts, tiek pielietoti E-rīki (psiho troni), tāpēc jānēsā sava monogrāma ar iemontētu, inkrustētu sudraba Lietuvēnu. Lūdzu mākslinieki pacenšaties, jo gadatirgos tik vienveidīgs sortiments, tikai izvairāties no zilas, oranžas un lillā krāsas emaljas.

II. Eglīte vai AGLAS zīme, Laimas slotiņa, žagars

Pirtiņai šo zīmi ieteiktu likt durvju rotājumā un horizontāli vai vertikāli noliktai eglītei likt pa vidū krustiņu (X) vai Jumja zīmi.
Agla/galia=spēks.

Eglīte mums ir aizsardzības, patvēruma, mūža algas zīme. Egļu vēri sargā zaļos biežumus/frekvences un reizē zaļais biežums raksturo mūsu valodu un pašcieņu. Jo mēs runājam zaļos biežumos, tāpēc leatu/baltu valoda, tauta nemirstīga. Tāpēc mēs nedrīkstam cirst eglīti, bet dzīvu izrotāt Ziemassvētkos. Folklorā eglīti sauc arī par skuju, pagriezto horizontāli - par Laimas slotiņu, kas ir universāls laika plūsmas simbols. Vārda slotiņa jēga - nokopt, notīrīt, noslaucīt.

III. JUMIS, KEIMARIS

Katrai pirtiņai jumtā korē ļoti piestāvētu Jumītis, arī durvju kliņķis varētu būt līdzīgs attēlā redzamajam, kas kā pūķis nes auglību un reizē sargā ēkas labumus. Caur Jumi, kas liekams jumta korē ienāk no augšās (Visuma) Laika spēks un ēka, celtne tiek iekļauta Laika apritē. Tādas ēkas stāv ilgi, tur labs gaiss, neveidojās stāvi vēji, kuri rada pelējumus un t.t. Jumis aug un tiecās divos virzienos – gan uz augšu, gan uz leju. Tāpēc veidojās nepārtraukta cikliska kustība Pie mums Jumis ir Veiksmes, Laimes un Saskaņas zīme. Jumja kategorija apzīmē ģimeni. Tā atgādina vīrieti/sievieti un reizē arī pēcteci, tāpēc sauc par Auglības zīmi. Mēs meklējam Jumīti vārpās, riekstos, sēnes, augļos un tos apēdam, vai iepinam apkūlību vaiņagā.

Mūsu mēru tabulā ir četri leņķi: spīdis – smails – stāvs - platleņķis. Ēku jumtiem leati/balti lietoja tikai smailu vai plato leņķi. Tas ir raksturīgs aistu/gotu (senāk godu) stilam. „Goti=iet. Aisti/Eisti=eiti=aiti=iet. Aisti ir tie paši goti. Vācu iekārotāji ekspansiju un okupāciju laikos (kopš 13. gs.) piesavinājās mūsu dzimtas valodas vārdus, ābeci un arhitektūras stilu, t.s. godu=gotu D maiņa uz T stilu. Laukos arī mūsdienās vēl saglabājušās celtnes šajā stilā. Tikai pēc kara pie mums sāka masveidā parādīties jumti stāvos leņķos, bet pēdējā laikā jumti daudzām ēkām ir kā Austrumos – t.i. ēkas bez jumta (plakanais jumts) – mēs bez savas domāšanas, bez mājas gariņa. Arhitektūras celtņu nominācijas gan Latvijā, gan Baltijā pēdējos gados diemžēl tāda tipa ēkas ir topā.

Atgādinu, kā Mājas kungs (Qngs), Mājas Gariņš, lietuviski Naminukas ir mājas gaiss, kas sakrājies no mūsu domām. Ēkas ar jumtiem arī no racionālā viedokļa ir praktiskākas, šī ziema to spilgti parādīja, bet galvenais, ka dzīvē ēkas ar plakaniem jumtiem, īpaši daudzstāvu namos mūsu platumgrādos veicina pašnāvības, depresijas, slimības, bērni aug par robotiem, neradošām būtnēm, tādus ir viegli stumdīt un bīdīt. Mums pat šķūnīši bija ar jumtiem! Stilam, ka vienām no mūsu 5 enerģētiskiem rīkiem ir milzīga nozīme, ar to var personību celt, vai gremdēt. Ja celtne ar stāva leņķa jumtu, tad tai jumta korē obligāti jāliek Jumis. Krustiņš (X) apzīmē radošos vējus, kuri modina Esību izpausties dažādos talantos, māju pavardam sniedz dzīvību un svētumu (enerģiju). Skaistiem Jumiem – zirdziņiem, putniņiem un citām zīmēm ir rotātas daudzas ēkas Lietuvas Kuršu kāpās – Nīda, Pervalkā, Jodkrantē, arī Kurzemē.

IV. LAIMAS ZĪME (tagad folklorā sauc par Saules zīmi).

Laimas zīmi lika uz daudziem priekšmetiem; īpaši kāzu, krustabu godos iegreba īpašuma zīmēs. Pirtiņā labi iegrebt durvju, logu rotājumos un stabos. Tā iederas gan uz sētas vārtiem, gan uz kabatlakatiņa.

Mūsu Dievietes Laimas kategorijas matemātiska izteiksme ir 3/2 nīts (biežumi vai frekvences), kas tek pa pulksteni. Ieskatāties Laimas zīmē: 3 svītriņas un 2 starpiņas. Skaitlis „3” baltu matemātiskajā sistēmā ir pirmais skaitlis, kas dod Gaitu. Tā ir ļoti spēcīga zīme, bieži sastopama mūsu rakstos: audumos, adījumos, jostās un ēku rotājumos.
Mūsu vieninieks ir ČETRVEIDĪGS, tāpēc arī Laimas zīmes radītās uz ČetrVēju - Radītāju principa (tāpat kā Pērkona zīme).

Dieviete Laima ziemā raksta mums vēstules uz loga rūts, tā sargā Vakara/Rīta zvaigzni, ko dažreiz arī sauc par Laimu, sargā trešdienu un trešdienā dzimušos.

• Jūlija/Liepas mēnesī arī sauc par Laimes mēnesi, jo Laimas koks ir liepa.

Dieviete Laima ir Pērkona pati = sieva (3/2 – 2/3), viņu E-biežumi atšķīrās tikai pēc virziena: Pērkons ved (2/3), Laima pēdo nopakaļ (3/2). Un otrādi. Pērkons un Laima ir DYVVIENA (2/1) sistēma, kā vīrs un sieva ģimenē.

Šī zīme radīta uz slīpa krustiņa, jeb šķērsu vējiem, t.i. dzīvības vējiem.

Šķērsu dienu Saule te,
Naktī šķērsu Mēnestiņš,
Šķērsu tek Dievam zirgi
Ni ēduši, ni dzēruši. LD 33994

V. DYVIENS/ASTIŅNĪTIS (apaļais, galdiņš)

Pirtiņā šo zīmi varētu iekļaut, ka mūžīgas kustības, rotācijas un viļņošanās zīmi (gan kokā, gan metālā).

Mūsu Leatu; lietuviešu-latviešu tautas zīmes balstās uz Visuma likumiem vai zvaigznāju stiliem. Pazīstot zīmes Jūs varēsit tās izlasīt un ziņas nodot bērniem. Zināsit to jēgu varēsit lietot rotājumos. Šo zīmi mums parādīja pats Piena Ceļš. Tā nav nokopēta no citām tautām, to ieraudzīja debesu jumā mūsu senči - zintnieki un deva savai tautai, kā jaudīgo RADOŠĀS Esmes zīmi, t.i. sākumsākumus. Visa mūsu māksla/zinātne balstās uz šo Dywienu zīmi, t.i. zvaigznāju spēku jaudām, kas tiek sūtītas pa Visuma platumiem un tālēm.

Dyviens=divi viens, „Y” =2/1 zīme ir pats kungs Putnu/Piena Ceļš, mūsu mājas. Ziemā tas divzaru pagriež pret Ziemeļaustrumiem, Pavasarī – pret austrumiem, vasarā pret dienvidiem, rudenī pret rietumiem. Putnu ceļš sāk radīt vai atjaunot Visuma sistēmas Xrust-vēju (X) stāvoklī.

Dywiens tiek zīmēts 4-os stilos: Y- divzars parāda kur tiek salasīta enerģija. Tā atviļņo no augšas un iemiesojas uz zemes. Mēs saliekot rokas kopā „Y” stilā un pacēluši tās acu līmenī pieslēdzam sev sudrabaino zvaigžņu enerģiju. Kreisai rokai (gars) jābūt mazliet aukstāk par labo (mantas) roku. Tā ir mūsu Gaivos/Vieglas veselības sistēma, kura domāta Laika jaudu pieslēgšanai sev. Apgāzta veida Y zīme lasa no Zemes virsmas prieku, sāpes, asaras un augšā sadedzina ar bang-galisko sudrabbalto Visuma uguni. Tā rodas t.s. Astes zvaigznes, jeb komētas (ko-met). Viņas tīra Visumu no sārņiem. Ja divzaru pagriez pa kreisi – salasa enerģiju Metiem, no kuriem tiks austi ataudi visplašākajā nozīmē. No labās – apzīmē Laika spēku lasīšanu mantas, naudas vajadzībām.

Dywiens ir iekšēja substance, kā dzinējs, kā mūsu sirds, cilts esme. Ārpusē tā atvērās kā Jumis/KeiMāris, dubults (mums ir vieta Dubulti (du=divi), kur šī enerģija iemiesojusies. Sadzīvē – divas vārpas uz viena stiebra, divi rieksti un t.t. Mēs jumtus rotājām ar Jumi.

Kāršu spēlē Dywiens ir ERCS=ERCENS/ČIRVAI. Tam ir āboliņa/dāboliņa veidā stils. Pokaiņos atrodami āboliņa/sirds veida akmeņi. Dobeles pagastam arī piemīt šis spēks – dzinēja, motora spēks, sirds spēks.

Minētas zīmes atrodamās uz sv. Akmeņiem, koku rievās, rituālājos ugunskuros. Īstenība=Daba neko neslēpj, visu parāda mums ar E-zīmēm. Tikai jāmāk tās lasīt.
Folklorā šo zīmi sauc par „apaļo” vai „galdiņu”, arī zalktīti. Tas ir Baltu Visuma modelis, kas veidojās no pirmā pilnā laika viļņa cikla, kurā Laiks, izveidojis astoņnieku, atgriezās sākumstāvoklī - mājās. Tas sastāv no diviem pilniem četriniekiem jeb ČETRINĪŠIEM un noslēdz otro līmeni. Astoņnītis, kā vizuāli tverama zīme simbolizē laika periodisku pulsāciju un virziena nomaiņu. Zīmes uzbūve ļauj saskatīt arī veselu virkni citu zīmju.

IV. VALDNIEKA zīme (folklorā Ūsiņa zīme)

Tā ir OuniGaiša, Zintnieka, valsts vadītāja, biedrības priekšsēdētāja, Saimnieka, cēlas Personības zīme. Arī Visuma zīme, ko sēļi sauc par Visvalža zīmi un tā izteikta 4-nīšā sistēmā (4/3 ), kā diennakts, kā gadalaika zīme.

Ieskatieties zīmē, atradīsit 4 stabiņus un 3 starpiņas. No otrās puses ir 2 stabiņi un 1 starpiņa (2/1). Zīme atrodas uz krustvējiem (X) un kristvējiem (+).

Zīme lietojama gan rotājumos, gan ir kā amulets (liudadiena). Mums valdnieks ir ar palīgiem, tāpēc valdnieka, debesu Visvalža zīmes matemātiskā izteiksme ir 4/3, bet ja zīmi uzzīmēsim pretējā virzienā, tad jau būs dievietes Māras, Mar-Rijas ¾ enerģētiskā sistēma. Zīmi dažādās variācijās jānēsā visiem sevi cienošiem vīriešiem, vislabāk der ceturtdienā dzimušajiem (Māras diena). Būsit vadoņi, gudrinieki. Sievietes var nēsāt, ja zīme izpildīta labajā griezumā. Zīmi var attēlot arī kā rombu, kurai divi stūri ir smaili, bet 2 platleņķī. Zintniecībā to vēl sauc par Apok-ACI, Apoga/kaķa aci. Kārtīs šo zīmi sauc par Kāravu/Bubenu (kārot, karot, runāties). Tautas teikās zīmi vēl sauc par Akmens ozolu. Dainā saka:

Par kalniņu Ūsiņš jāja
Ar akmeņa kumeliņu;
Tas atnesa kokiem lapas,
Zemei zaļu āboliņu. LTdz 14567

Mūsos akmens ir Visuma atmiņas un Laika mākslas darbs. Usiņš=Ūžinis = vējš, kas šalko, spēlējas, ūzas - bikšu staras=auglība.
Šo zīmi radīja debesu kupola centrā esošais ApoKaca zvg. (4 zvaigznes). Ap Apokaci griezās visi Mēness un Saules (Zodiaka) zvaigznāji. Tā ir ļoti jaudīga zīme, to lietojam karogu kātos, gredzenu actiņās, valdnieka jeb Visvalža scepteris arī beidzās ar šādu „rombiņu”.

VII. PĒRKONS vai UGUNS KRUSTS, VĒJU zīme (dzirnaviņas, kāšu krusts, svastika)

Pirtiņā šo, kā centrālo zīmi, pagaidām neieteiktu likt, jo ugunij ir divējāda daba, gan sildoša, gan postoša. Par cik mūsu dzīves Telpa ir ļoti piesērēta, tāpēc jābūt uzmanīgam (īpaši ja stipra uguns ādere). Tā varētu greznoties pirts interjerā rotājumos.

Vārda Pērkons/Perkūnas (per=caur, kūnas=ķermeņis) kategorija mūsu Ticējumos apzīmē Dzīvības spēkus, enerģiju, kura iet caur visām sistēmām, ķermeņiem-Qūniem. Matemātiskā Pērkona izteiksme ir 2/3 nītīs, kā dzinulis. Viņš rodas uz četru krustvēju (radošo) pamata, tāpēc atrodams visos līmeņos. Zīme sākās no centra un izplatās uz visām četrām debess pusēm. Visi 4 zari iziet no viena punkta un simbolizē pasaules sākotnes centra četrvienību, ciklisku pulsāciju un rotāciju ap spirāli. Vienlaikus tā simbolizē lielo kosmisko Ritu, Laika plūsmas pulsāciju, kas caurstrāvo visas mūsu esības formas (QUNUS).

Pērkona (Dieva) krusts simbolizē Dieva iemiesošanos pasaulē. Pērkons ir Dievs pats, visu četru debesu pušu valdnieks, Visuma kārtības sargātājs. Viņa ceļi ir Lūkas, Kanāli, radīti Laika Patstāvīgās enerģijas (1/12 gaismai, 1/7 skaņai). Gan Ziemā, gan Vasarā, kad šie dzīvības ceļi, lūkas/kanāli piesērēti, tūdaļ spārdās Pērkons, kas sargā Cilts esmi no sārņiem un sajaukuma.

Jābūt uzmanīgiem lasot zīmes. Jāskatās vai zīme stāv uz X - krustvēju/šķērso vēju, vai kristvēju(+) pamata. X-krustvēju misija radīt un atjaunot sistēmas, bet kristvēju (+) apturēt kustību un pēc tam pārmest citos līmeņos. Ir kreisā un labā pagrieziena zīmes. Kreisais (atpazīstams pēc rokas elkoņa (‹ ) met Metus un domāts draudzībai, labvēlīgiem sakariem, tam piemīt gudrības/jūtu īpašība. Labais pagrieziens (≥) - Prāta/Jutekļu īpašība, domāta mantas, labumu krāšanai un aizsardzībai. Uguns zīme apzīmē arī L.M. Greizo ratu sistēmu. Mūsdienās daži „zinātāji” ierauga šo zīmi un brēc, ka tā ir fašistu zīme, bet vai tad Uguns, Četri Vēji var būt fašistiskie? Svastika-Sąvastis- savēja būtība=tava būtība.

VIII. AUSEKLĪTIS, zvaigznīte, pasaules koks, gaismas koks, astoņstaru zvaigzne, kļavas lapa.

Pirtiņā AuSeklīti var likt gan uz logu aplodām, gan stabos (ja tādus plānojat), gan durvīs. Tikai jālūko to izpildīt šķērsu vējos (x). Auseklītis ausās, klausās un jūsu vēlmes uzklausīs un sekos tam, lai jūsu sētā arī pilSētā galvenais mūsu uzturs=gaiss būtu tīrs no nelabvēļiem.

Tā ir ļoti stipra Laika tecējuma rūna. AV-Seklyčia zvaigznājs atrodas Piena Ceļa divzarā pie Gulbes zvg. Tā ir debesu Seklyčia=goda zāle (lietuviski). Debesu Seklyčia vai AV-Seklītis rakstos attēlots dažādos stilos. Zīmi rotājumos darinām no sudraba, jo tas apzīmē zvaigznāju gaismas skaņas. Av-Seklītis ar savu STILU pieslēdz debesu zvaigznāju acu žilbinošu Uguni, ko sauc par Indaras/Indras Uguni. Šī bang-galiska (tagad saka bengāliska) Uguns ir pati stiprākā Visuma Uguns. Auseklīti lieto, lai sadedzinātu kaitīgos Laukus. Atmodas sākumā mēs šo zīmi plaši lietojām, žēl, ka tagad to piemirsām.

Zīmi gaisā liekam ar kreiso roku: uz pirktām precēm, uz pārtikas produktiem un c. Uzliekot 2 reizes jāsaka domās vai vārdiem: „Svētais AuSeklīti, sadedzini kaitīgus Laukus”. Zīmi lieto goda zāles, to uz zirga astra pakarina bērnu istabās, liek logu rūtis, rotā mājokļus. Tā greznojās cimdos, zeķēs, jostās, vaiņagos, priekšautos, segās. Lielvārdes tautas tērpa krekla piedurknes kā sētiņ nosētas ar auseklīšiem-zvaigznītēm.

Zīmes, kaut ko apzīmē, nozīme, izzīmē. Raksturīga mūsu rakstu/zīmju/ornamenta pazīme, ka raksti/zīmes pāriet viena otrā, ir daudzfunkcionālas, tās var lasīt arī kā tekstus. Zīmes kā mūžīgie starpnieki nodrošina saZiņu, informācijas apmaiņu. Zīmes nes ne tikai izzinātu, ar prātu apjaustu, bet arī vēl neizzinātu informāciju (kaut tā eksistē) un māca, rada, raisa atkal mūsos DOMAS!

Lai rosās Jūsu domas un veicās īstenot skaisto un labo!

Regīna Valtenberga
Valmieras Novadpētniecības muzeja vēstures speciāliste

• Pārmaiņās. Kādreizējā „Mironīša” vieta, vēlāk Kaļļiņa nams. 1960. to g. sāk. Ļeņina ielā Nr.38.

Bēdas remdēja Miroņkrogū

Par Miroņkrogu tautā tika saukts krogs, tagadējās Dārza un Rīgas ielas stūrī, uz kādreizējās Miroņu ielas. 20. gadsimta 20. gadu sākumā, Latvijas brīvvalsts laikā plānos iezīmēta kā Dārza iela; uz tās atradās J. Bērziņa dārzniecība. Labskanīgāks par iepriekšējo, valmieriešiem tik ļoti pierasto un ausi kutinošo „Miroņielu”. Un, tomēr, kāpēc tieši Miroņkrogs?

Atbilde jāmeklē senākā vēsturē: 18. gs. beigās (1773.), ar valdības rīkojumu baznīcu kapu velvēs, baznīcās un pie tām esošās kapsētās aizliedza glabāt mirušos. Slēdza arī Sīmaņa baznīcas kapsētu. Vienu versti tālāk, kā noteica rīkojums, „uz Diakonāta zemes Gaujas krastā, tā saucamajā Jēra kalnā, ierīkoja jaunu.”^[1] . Pilsētnieku skaits auga strauji, tāpēc 19. gs. sākumā atkal jāsāk domāt par kapsētas paplašināšanu. Tā kā reāli vairs šādas iespējas nebija, tad steidzīgi meklēta brīva zeme. Turpat arī netālu atrasta un jau (1828.) uz tās izveidoja jaunos kapus, ko mūsdienās saucam par pilsētas jeb Centra kapiem. Ja pēc nelaiķa pavadīšanas pēdējā gaitā prasījās stiprāks malks bēdu remdēšanai, uz tās pašas ielas - vienmēr atvērts, bēriniekus gaidīja Miroņkrogs! Dzīva rosība valdījusi ne tikai bēru dienās, bet arī plostu sezonas mēnešos. No agra pavasara līdz vēlam rudenim, turp un atpakaļ, vairākas reizes dienā, no kroga uz Gaujas krastu, kluburējušas trokšņainas plostnieku vērtenes.

Krogus māja bijusi veca, vienstāva koka būve. 19. gs. beigās pārgājusi linu tirgotāja Ruļļa īpašumā. 1930. to gadu sākumā Rīgas ielas 60. namam īpašnieks tirgotājs Kārlis Kaļļiņš. Pēc Otrā pasaules kara „Kaliņa namā”, kā to dēvēja vecie valmierieši, nu jau Ļeņina ielā 38., linu pieņemšanas punktu nomainījusi limonādes rūpnīca. 1950. – 80. g. te darbojās Tautas tiesa, rajona Izglītības nodaļa u.c. iestādes. Arī pati ēka nedaudz, bet vizuāli mainījusies. Lūk, tāds stāsts namam, kas celts kādreizējā krogus vietā kancelejas preču veikals „Vidzemes papīrs”. Vēsturiski turpināta foto studijas pēctecība; pirmskara valmieriešu un pilsētas viesu iemūžinātāju, fotogrāfu Jāni Oši nu nomainījis Artūrs Rundēlis.

Bet vieta bez nosaukuma nekad nedzīvo! Pagājušā gadsimta sešdesmitajos gados par „Mironīti”, pie slidotavas un vecajiem krievu pareizticīgo kapiem, uzreiz pēc tās uzcelšanas sāka dēvēt kafejnīcu „Sports”.

• Tā bijis. „Zelta lauva” Rīgas ielā Nr. 69. Foto 1922. g.

Pie „lauvas ģīmja”

No krogiem smalkāks skaitījies „Zelta lauvā”. Ar ierīkotu atsevišķu ieeju kungiem un savu – zemniekiem. Uzturēties krogos nebija liegts arī sievietēm. Daiļā dzimuma pārstāves, kas pa retam tur ieklīda, sevi pieticīgi dēvēja par „māsiņām”. Tās bija profesijas pārstāves, kuras mazāk interesēja alus garša, bet vairāk - dzērāju maki. Godīgas sievas un meitas kroga durvis vēra īpašos dzīves gadījumos. Derību dienā, kristībās vai bērēs. Ja nu kāda īpaši drosmīga būtne tomēr uzdrošinājās likt pie lūpām glāzi vīna, negantnieci vēlāk bāra gan pašas radi, gan klātesošie vīrieši, kuri tādu dzimumu līdztiesību neatzina…

• Atmiņu glabātājs. Folkloras vācējs Kārlis Bukums (1884-1979). Foto 1914. g.

Puikas atmiņas

Valmieras muzejā glabājas novadpētnieka un folkloras vācēja Kārļa Bukuma (1884. 6. IV. – 1979. 10. III.) atmiņu pieraksts par Lauvas krogu (1961.). Pats ziņu sniedzējs no mazā puišeļa vēlāk kļūs par Latvijas Brīvības cīņu dalībnieku. No 1926. g. dzīvojis Valmierā. Kopš 1925. g. bijis Latviešu folkloras krātuves ārštata korespondents. Līdz mūža beigām vācis folkloru un novadpētniecības materiālus, galvenokārt par Valmieras apkārtni.

Savu atmiņu stāstījumu K. Bukums iesāk ar precizējumu, „[..] 1891. gadā es biju 7 gadus vecs. Kādu svētdienu, abi ar vecmāmuļu ienācām pilsētā. Lauvas krogs bija pirmais lauku krogs no Valmieras uz rietumiem ejot. Aiz upītes, kur tagad ierīkota nespējnieku māja (mūsdienās pansionāts „Valmiera” Rīgas ielā 55. – I.Z.). Virs durvīm, kas bija ceļa pusē, šilte (izkārtne – I.Z.), uz kuras briesmīgs krēpains zvērs, par kuru mana vecmāmuļa teica, ka tas esot zvēru ķēniņš lauva. Pēcpusdienā ejam mājā. Pārejot upīti, uzpeld melns mākonis. Sāk līt. Lietussarga mums nav. Vecmāmuļa saka, - ieiesim krogā, kamēr lietus pāriet. Ieejam. Apstājamies durvju tuvumā. Visa lielā istaba vīriešu pilna. Tālāk no durvīm, garš galds pār visu istabu. Aiz galda divi vīri cilā pudeles. Lietus pāriet un mēs dodamies ceļā. Kurā gadā šis krogs beidza pastāvēt, nezinu. Kad pēc trim gadiem, 1894. g. rudenī sāku iet Valmieras Baznīcas skolā, tad tur jau mitinājās zaldāti. Redzēju un lasīju, ka virs durvīm, kur agrāk bija lauva, rakstīts Krasnojarskas pulks.”

Par politiku un sievietēm

Ja lasot radies iespaids, ka valmierieši bijuši nesātīgi plītētāji, lieli alus un brandavīna lietotāji, jāprecizē, ka krogi tolaik bija līdzvērtīgi mūsdienu interešu klubiem un kultūras centriem. Krogū nobaudīja jaunās ražas alu vai mēriņu iesala, čarkiņu sīvā, sita trumpas (spēlēja kārtis – I.Z.). Uzrāva pa kādai ziņģei un reizēm izmēģināja dūru spēku ar tuvējo kaimiņpagastu vīriem un puišiem. Kāvās lielākoties, divu iemeslu dēļ: ja kādam ķildīgākam viesim šķita, ka „dzeramais kristīts ar labu tiesu sētas akas ūdeņa” un, protams, meitiešu dēļ! Tad nu savējie un svešie netika dalīti - mērķējot negantā aprunātāja pazodē, kurš par visām varītēm skaļi klāstīja „nelabas lietas” par Jāņa vai Miķeļa nolūkoto sirdspuķīti. Ja ziņas izrādījās patiesas un no viltnieces, neaizejot līdz altārim, laimīgi tikts vaļā, tad nesenajam nelabvēlim ne vien uzsauca vairākus mēriņus stiprākā un dārgākā šeļķina (degvīna – I.Z.), bet arī godam nopelnītās bairīšdesas!

Abos - „Zelta lauvas”, gan „Miroņkrogū” saplūda ziņas ne vien no visas pilsētas, bet arī no tuvākajiem apkārtnes pagastiem. Tieši krodzinieki „zināja visu un par visiem.” Kas jauns? Cik maksā lini Rīgā? Par nelaiķiem, apbērētiem tepat, Miroņu ielas galā, kapos. Kurā ģimenē stārķis atnesis ikgadējo pienesumu… Kurš ne no brīvas gribas devies uz Ameriku un, kur rodamas vissmukākās meitas Valmierā?

1905. gada trauksmainajā rudenī pilsētas krogi bijuši ļaužu pārpilni. Bet ne jau slāpju dēļ apmeklētāji šurp dzinušies, jo visbiežāk krodzinieks aiz letes dirnējis dīkā. Līdz ar pilsētniekiem pēc dievvārdiem Sīmaņa baznīcā, mēdza iegriezties arī apkārtējo pagastu ļaudis. Krogus paps labprāt dalījās pārdomās ar apmeklētājiem par politiku un avīzēs izlasīto. Kopā apsprieda „nemieru būšanas Krievijā un, kā ar ražu un graudu cenām Vidzemē”. Avīzes katram mājās vis` nebija, tad nu pār krogus slieksni kāpa pat tie, kas citādi tur ne lūgšus nebija ievilināmi.

• Veco ļaužu mītne –pansonāts. 1970. g.

Gadsimtiem mainoties

Gadsimtu mijā senākā viesu māja – krogs „Zelta lauva” piedzīvoja lielas pārmaiņas: to pārveidoja par 95. Krasnojarskas kājnieku pulka kazarmām. Vieta karavīru kortelei (dzīvošanai – I.Z.) izvēlēta veiksmīgi, jo netālu atradās Garnizona laukums kareivju apmācībām. Īsi pirms I. pasaules kara (1913.) ēkai uzbūvēja otro stāvu. Kazarmās (1914.) izvietoja Valmieras apriņķa mobilizētos, saformējot 350. Vidzemes zemessardzes kājnieku pulku.

Nodibinoties jaunajai Latvijas valstij, aktuāls atkal kļuva jautājums par armijas daļu izvietošanu pilsētā. 1922. gadā martā uz Valmieru pārceļot 8. Daugavpils kājnieku pulka divas rotas, priekšniecība par piemērotākām atzina tieši šo ēku. Par mājām karavīriem tās saukt gan iznāca tikai trīs gadus, jo ar (1926.) pulks pārgāja uz jauno mītnes vietu Kaugurmuižā. Dažus gadus kādreiz tik rosīgās kazarmas Rīgas ielā Nr. 69 – nu klusas un pamestas. Ko darīt? Tā kā pilsētai trūka telpu veco ļaužu sociālai aprūpei, domnieki 1929. g. ierosināja kazarmas pārbūvēt par nespējnieku patversmi. Priekšlikumu akceptēja un nolēma prasīt aizdevumu Hipotēku bankai 70 000 Ls. Pārbūves darbus vadīja inženieris M. Stakle. Vērienīgais projekts paredzēja ēku pilnībā pārplānot un pārbūvēt kā dziednieciska un ārstnieciska tipa iestādi. Ar koridoru sistēmu, centrālo apkuri, ūdensvadu, kanalizāciju, elektrisko apgaismošanu. Lai gan izmaksas pārsniedza sākotnēji plānotās par vairākiem tūkstošiem latu (Ls 80 630), rezultāts priecēja visus. 1930. gada nogalē, 19. decembrī patversmi svinīgi atklāja - tolaik modernāko visā Latvijā!

Izskaņā

Šoreiz stāstījums tikai par savulaik diviem zināmākajiem Valmieras krogiem. Par mūsu pusē ne mazāk ieslavētajiem un iecienītajiem Bestes, pie Kokmuižas ceļa, un Lielo Gaujas krogu, viņpus upes, - nākošā reizē!

Ingrīda Zīriņa
Valmieras Novadpētniecības muzeja vēstures nodaļas vadītāja

• 1: (Liepnieks L. Tēvu zems novadā: stāsti par Valmieras pilsētas un novada pagātni. Valmiera, 1997.)

Первым городским видом транспорта смело можно назвать конку, появившуюся в Воронеже в конце XIX века. Ее появлению предшествовали специальные кареты дилижансов и омнибусы на конной тяге, но их громоздкость, направленность на дальние рейсы и отсутствие постоянных рейсовых маршрутов не позволяет говорить о них, как о городском транспорте. Кстати, омнибус по латински означает «для всех» и предполагался для людей, не имеющих возможности воспользоваться индивидуальным транспортом и по праву может называться первым общественным видом транспорта.

Основные же городские пассажироперевозки осуществлялись извозчиками, тогдашним аналогом современного такси. Основным местом их нахождения являлась извозчичья биржа на Староконной площади (часть современной пл. Ленина), где любой житель города, согласно установленной таксе, мог договориться с извозчиком о доставке в любую часть города. Но далеко не все жители могли себе позволить отдельный экипаж, да и извозчики, как вид транспорта, уже не отвечали нуждам города.

Во второй половине 1886 года воронежские предприниматели статский советник инженер Андрей Николаевич Горчаков и кандидат права Леонид Петрович Блюммер предложили городской думе на рассмотрение проект о строительстве в Воронеже конно-железной дороги, или попросту, конки.

Идея поставить «общественные кареты» на рельсы появилась еще в первой половине XIX века, после возникновения железных дорог. Использование лошадей в качестве тягловой силы позволяло устранить неудобство и казавшиеся опасности паровых двигателей и, вместе с тем, конка позволяла воспользоваться удобствами перевозки грузов по рельсовым путям. В 1831 году французский инженер Луба предложил устраивать рельсовые пути по улицам больших городов для перевозки легких пассажирских вагонов лошадьми. В Нью-Йорке им была организована компания по строительству конно-железных дорог и через полтора года, 14 ноября 1832 года, первый вагон конки двинулся по маршруту Нью-Йорк - Гарлем. Вскоре новый тип железных дорог распространился в Европе, а в 1836 году мещанин Эльманов, как бы в виде протеста против намерений ввести в России паровой двигатель, спроектировал первую в Росии коннорельсовую дорогу.

К концу XIX века конка была построена в большинстве крупных городов и губернских центров России — Санкт-Петербурге, Москве, Самаре, Екатеринбурге, Ростове, Новгороде. Общая протяженность коннорельсовых путей на 1890 год составила около 600 километров. В большинстве случаев конка строилась с участием иностранного капитала.

После всестороннего обсуждения проекта конно-железной дороги на заседании Городской Думы 16 октября 1886 года, предложение предпринимателей было одобрено, и 16 июня 1887 года Воронежской Городской Управой была заключена концессия с инженером Горчаковым, по которой ему предоставлялось исключительное право устройства сети конно-железных дорог для перевозки пассажиров и грузов в городе Воронеже.
Читать далее

• Show map

• Show map

• Ceļš uz Zilo kalnu.

Tā raksta dzejnieks Kārlis Skalbe ceļojuma piezīmēs „Pa dzimtenes ceļiem”, aprakstā par Beverīnu. Mūsu leģendāras pils Beverīnas meklējumos tieši Zilais kalns minēts, ka vecāka tās atrašanās vieta.

Klāt vasara un atvaļinājumu laiks, Līgo/Jāņu stiprais laiks, kad mēs dodamies dabā to apbrīnot un smelties tajā spēku. Teikām, nostāstiem apvītais Zilais kalns ir simbols tautas brīvībai, nemirstībai un arī mūsdienās tā ir vieta, kur var smelties un atjaunot spēkus.

Tautas teikās, nostāstos Zilajā kalnā esot bijusi svētā birzs, kur Jāņos sapulcējās visa tauta. Te svinēti arī citi tautas svētki un it īpaši Labrenči, kad no malu malām ļaudis gājuši uz kalnu pateikties svētajai ugunij. Dzejnieka Andreja Pumpura eposā "Lāčplēsis" Zilais kalns attēlots kā visas tautas sanāksmju vieta. Līgo vakarā te kopā sanākuši Lāčplēsis, Laimdota, Spīdala, Lielvārdis un citi varoņi.

Zilais kalns pazīstams arī kā iecienīta zīlēšanas un ziedošanas vieta. Daudzām pasaules tautām ir nostāsti par Mēness akmeni (vai Grāla Kausu), gudrības un pārticības simbolu, kuru joprojām meklē. Kā stāsta sēļu teika, tad Mėlynas/Mēļais/Zilais/Silais/Sirmais akmens guļot 120x80 cm dziļumā netālu no Senā Zintnieka kalna (Seno Žynio) - Cibērijas līdzenumā Pasvales rajonā. Tādi akmeņi esot arī vietās ar šādu nosaukumu, arī Zilajā kalnā.

10 - 15 km zonā ap Zilo kalnu atrodas daudzi kultūrvēsturiski objekti, kas minēti gan teikās, gan nostāstos, gan tiek saistīti ar sakrālajām lietām.

Tiek uzskatīts, ka nosaukums "Zilais kalns" ne tik daudz saistīts ar īpašības vārdu "zils", bet gan ar lietvārda sakni "sil" vai "zil", kas būtiski saistīta ar vārdu "zīlēt", vārdu „syla” lietuvieši lieto, lai apzīmētu gudrības spēku.

• Mellena karte.

Zilaiskalns tiek minēts arī kā raganu pulcēšanās vieta. Tā popularitāte saglabājusies arī pēc kristietības ieviešanas. 14. gs. kalnā, pieminot Lietuvas dižkungaiša Ģedimina izglābšanos pēc nomaldīšanās, te ticis uzstādīts stabs. Ģedimins esot teicis, ka šeit esot visu baltu tautu robeža un uzlicis kalnā akmeni. Interesanti, ka šī Mujānu pagastā saglabājusies leģenda sasaucās ar Lietuvas Sēlijā stāstāmo par valdnieka Ģedimina gājienu gar Salotes* un Salacas upju krastiem. Kunigaistis Ģedimins esot zinājis, ka pienāks baltu tautām krituma laiks, tāpēc viņš savā baltu zemē stiprajās vietas licis svētus akmeņus, lai tie mūs sargātu un palīdzētu izturēt. Tas noticis 1332. gadā un vēl valdnieks teicis, ka pēc 666. gadiem (1998. g.) tautā piedzims zēns, kas būs nākamās Baltu tautu valdnieks.

Joprojām kalnā atrodas viens no akmeņiem - upurakmens ar mākslīgi veidotiem iedobumiem.

Nostāstos minēts arī Zviedrijas karalis Kārlis XII, kurš esot gribējis Zilo kalnu izmantot militārām vajadzībām, bet pret to protestējuši ne vien vietējie iedzīvotāji, bet sācis gāzt ilgstošs lietus, kas neļāvis karaspēkam kalnam piekļūt. Rakstu avotos liecina, ka 17. un 18. gs. slepus no kristīgās baznīcas vietējie zemnieki Zilā kalnā apglabāja savus piederīgos. Šo tradīciju apstiprina arī arheoloģiskie izrakumi, ko 1874. gadā veica K. Grēnvigs, bet 1973. g. I. Cimmermane. Izrakumos iegūtas liecības par 16.- 17. gs. apbedījumiem. Pēckara paaudzes nostāstos daudziem cilvēkiem Zilais kalns bieži saistās ar tautā leģendārās Zilākalna Martas vārdu.

Latvijas Pirmās Republikas laikā Zilaiskalns ir iecienīta ceļotāju apmeklēšanas vieta. 1933. g. izdotajā tūrisma ceļvedī „Apmeklējiet Valmieru” rakstīts:” „Mujāņu pagastā stāv zilā miglā tīts Zilais kalns, jeb Zilas kalni, vēlāku tā saukto dievkalnu cilnis, paceldamies 129 metrus virs jūŗas spoguļa. Kā milzis šis kalns izceļas no apkārtējiem purviem ar saviem Dievu kalniem, Ķikus un Oļu kalniem, Lauvu kalniem, Langvardiņiem, Stabjānīšiem u.c.”… līdzās šai vietai stāv kalniņš, kā cukura galva, kur agrāk bijis svētais avots, kā ūdeņi visas kaites, sevišķi acis spējuši dziedināt. Še arī Jāņos dedzināja svētos uguņus, kas sauca apkārtni uz svētkiem un no šejienes atskanēja vara taures, uz ko tad no mājas uz māju tika atbildēts ar uguņiem un taurēm…” Gandrīz identiski ceļvedī aprakstītā Jāņu līgošana Zilā kalnā notikusi vēl 20. gs. 30. gados! Bet jau 1940. gadā „Valmierietis” par Līgo svētkiem rakstīja: „…šogad Jāņi Zilā kalnā bija klusi….”

1962. g. P. Kampara un L. Liepnieka sagatavotajā ceļvedī „Tūrisma ceļvedis pa Valmieru un tās apkārtni” rakstīts: „Te guldīts lībiešu varonis Imanta, kas 1198. gadā vasarā kaujā pie Rīgas nodūra otro Livonijas bīskapu Bertoldu. Šo teiku izlietojis Garlībs Merķelis varoņteikai „Vanems Imanta” un A. Pumpurs dzejolim „Imanta”.”

1973. gadā G. Rauzāna un A. Kleina ceļvedī „Valmiera” aprakstā par Zilo kalnu atstāstīta leģenda par Imantu un rakstīts, ka te „.. netālu sākta plaša lauksaimniecības rūpnieciskā kompleksa celtniecība. Tajā ietilpst kūdras melases (paredzēta jauda 6700 t gadā) un lopbarības rauga (paredzētā jauda 1500 t gadā) ražošanas uzņēmumi, kā arī moderns cūku nobarošanas lieljaudas komplekss. Strauji augošajam Zilā kalna strādnieku ciematam 1961. g. tika piešķirtas pilsētciemata tiesības”.

2001. g. bukletā „Valmiera un Valmieras apkārtnē” aprakstā par Zilo kalnu teikts: „…kā pagāniska kulta vieta tas minēts iepriekšējos gadsimtu baznīcu dokumentos. Bet ko stāsta pats kalns? Svētkalnos apkārtējā pasaule ir saistīta ar kosmosā valdošiem spēkiem un kārtību. Šim nolūkam bija vajadzīgs nolīdzināts laukumiņš, kas simbolizē sakārtotu zemes virsu. Zilā kalnā virsotnē šāds laukumiņš ir ziemeļu pusē, tā ir debess un Dieva valstības puse…jaunākajā vēstures posmā Zilaiskalns atradies latgaļu Imeras zemē, tādēļ tas glabā gan latgaļu, gan lībiešu pēdas.”

Dzejniekiem, rakstniekiem, māksliniekiem Zilais kalns bijis radošas iedvesmas un pārdomu par savas tautas likteņi vieta. Dižgars Rainis saka: „Kad Imants nau bijis, - tad viņš būs.”
(KR 14,97.) un vēl „Imanta top celts no tautas. Kas naida spēks? Kas grib, lai Imanta guļ? Bailīgie, melnie vai dogmatiķi – kosmopolīti?” (KR,14 107.)

Daudziem ļaudīm gan senāk, gan tagad dodoties apceļojumā pa dzimto zemi, apmeklējot senču pilskalnus, pārņem prieka gaidās un īpašas sajūtas.
Lai šajā stiprajā Laikā ejot uz stipra spēka vietu - Zilo kalnu - Jums arī ir prieks, iedvesma nākamajiem darbiem un stipras domas! Līgo!

* Salote –Ziemeļu Lietuvas upe (īpašība salakt, t.i. salasīt).

Regīna Valtenberga
Valmieras Novadpētniecības muzeja vēstures speciāliste

• Apmeklējiet Valmieru, 1933.

„Gauja, priežu meži, dziednieciskais minerālūdens, vasaras sporta iespējas, ērta satiksme, plaša apkārtne. Tālās senatnes un tuvāko notikumu atmiņas, Gaujas, Abula, Salacas gleznainie krasti un krāšņie vēri, sirmais Burtnieku ezers, noslēpumainais Zilais kalns, varenie svētozoli – lūk, Valmieras priekšrocības, kas Jums jāpazīst. Nāciet, Valmiera Jūs gaida! [..]” : tā iepazīties ar pilsētas un tuvākās apkārtnes vēsturi aicināja Mūzikas un Tūrisma veicināšanas biedrības izdotais ceļvedis „Apmeklējiet Valmieru” (1933).

Valmiera kā kūrvieta

Trīsdesmito gadu otrajā pusē, popularizējot pilsētas zaļo veidolu, nesteidzīgo dzīves ritmu un senatnes valdzinājumu, ar vietējās pašvaldības finansiālo atbalstu tika rasti līdzekļi tūrisma attīstībai. Sakoptā pilsēta ar savu minerālūdeni, moderno pirti (dziedniecisko iestādi), upe ar baltajiem smilšu sēriem, - sniedza visplašākās iespējas katra izvēlei„ [..] Valmiera atrodas uz Gaujas abiem krastiem, un viņā daudz dārzu, parku un apstādījumu, kā: pilsētas valdes nama dārzs, Vecpuišu parks, Jāņparks, brīvprātīgo ugunsdzēsēju parks, Stāvie krasti, Dīvala leja ar mežu, Valterkalniņš, Putriņas leja ar mežu, to padara par vienu no skaistākajām Latvijas pilsētām un kopā ar Gaujas daudzajām peldvietām dod patīkamu atpūtu iedzīvotājiem un vasaras atpūtā atbraukušiem zaļumniekiem.[..].” (Latvijas pilsētas valsts 20 gados. Rakstu krājums ar visu Latvijas pilsētu aprakstiem un attēliem. Rīga, 1938.)

Divdesmito gadu beigās un trīsdesmito gadu sākumā Valmieras vārds arī itin bieži parādījās lielākajos tā laika Latvijas preses izdevumos – „Brīvajā Zemē” un „Jaunākajās Ziņās”. Īpaši lasītāju pieprasīts „Brīvās Zemes Ilustrētais Pielikums”, kurā bieži tika publicēti raksti par Valmieras, draudžu un pagastu vēsturi, kuru autors, valmieriešiem un vidzemniekiem labi zināmais sabiedriskais darbinieks Hermanis Enzeliņš (1867-1953) un 20. – 30. gados populārākais ekskursiju vadītājs.

Baltijas lauksaimniecības biedrības priekšnieks Enzeliņš atrada laiku ne vien biedrības vadīšanai, lauku darbiem savās dzimtas mājās Kauguru pagasta „Mičkēnos”, bet arī savai sirdslietai – novadpētniecībai. Pateicoties tieši viņa nenogurdināmajai enerģijai, ar mūsu pilsētas un novada vēsturi iepazinās simtiem interesentu. Ekskursanti no visas Latvijas uz mūsu pusi tālu ceļu mēroja arī brīvdienās vai svētku dienās.

Vēstures pieminekļi, celtnes, dabas jaukumi pilsētā un apkārtnē

• Skats uz Gaujas tiltu un pārgauju no tūrisma mītnes Valmierā, 1938.

Kādi tad bijuši tolaik iecienītākie tūristu galamērķi? Ko paši „savām acīm” viesi gribēja apskatīt? Te nu jāteic, ka piedāvājums ļāva izvēlēties sev sirdij tuvāko un tīkamāko. Bez jau piedāvātajiem apskates objektiem pilsētā, viesi pārnakšņojot kādā no viesnīcām vai tūrisma veicināšanas biedrības naktsmītnēm Dzirnavu ielā 7, varēja doties tālāk uz „Kauguru muižu un Kaugurvēri (2 km), Valmieras muižu un Iršu parku (2 km), Jumaras leju, Zilo kalnu (12 km), Burtnieku ezeru (22 km), Sietiņa iezi (16 km).” Tūrisma veicināšanai pilsētas pašvaldība ierīkoja un uzturēja „ērtu tūristu mītni Gaujas ielā 7 un virs pilsētas augstās ūdens rezervuāra ēkā - skatu torni, no kura ļoti labi pārredzama ne vien pilsēta, bet arī tās plaša apkārtne”

1937. gadā izdotajā Vanagu Kārļa „Ceļvedī pa dzimto zemi” (I. daļa: Vidzeme) Valmierai bija atvēlēta speciāla nodaļa ar vēsturisku izklāstu, pilsētas plānu un sīkām instrukcijām, „kas jāredz Valmierā un tās tuvākajā apkārtnē, atkarībā no laika”: Autines pilskalns jeb Valterkalniņš, Ordeņa pils drupas, Svētā Sīmaņa baznīca, Jēra kalns. Latviešu biedrības nams uz senā Tērbatas bastiona, ūdenstorņa skatu laukums un elektriskā stacija, Valmieras dabiskā minerālūdens avota aka pie stacijas, un netālu no tās atklātais (1937.) piemineklis Kauguru nemieros kritušajiem zemniekiem. Jāapskata arī kritušo varoņu piemineklis Brāļu kapos (1923.) un atgriežoties atpakaļ dzelzceļa stacijā, turpat blakus esošais Gaides saiešanas nams (0,5 km), vecākais Latvijā”.

Tālava sauc

• Uz Zilo kalnu ceļu mērojot, 1936. g. vasarā.

Latvijas brīvvalsts pēdējos gados, pateicoties H. Enzeliņa iniciatīvai un finansiālajam ieguldījumam, tika realizēta vēl kāda iecere, kas piesaistīja ne vien Baltijas vēsturnieku, bet atkal arī tūristu un preses uzmanību Valmierai. 1937./1938. g. tika organizēti arheoloģiskie izrakumi, ar mērķi – atrast teiksmaino Beverīnu! Lai gan izrakumi ordeņa pils laukumā neapstiprināja hipotēzi par Valmieru kā varbūtējo Indriķa hronikā minētās Beverīnas pils atrašanās vietu, pilsētas budžeta ieņēmumos „senvēstures meklējumi” ienesa jūtamu peļņu, jo „senās Tālavas brīvības garu „vēlējās gandrīz ikkatrs sevi cienošs latvietis.

Lai popularizētu Valmieru kā nacionālā tūrisma galamērķi, izveidoja Tālavas senatnes pētīšanas biedrību (1938.) un izdeva rakstu krājumu „Tālava sauc” (redaktors Jānis Vesets, izdevniecība „Valmierietis”, 1938.).

Izskaņā

Valmierā varēja baudīt ne tikai pieminētos dabas jaukumus un skatīt vēstures pieminekļus. Sporta draugus gaidīja jaunais stadions (1938). Dažs labs arī nemaz neslēpa, ka tālu ceļu vien braucis, lai pats savām acīm redzētu, kā trenējas „zelta puisis”, olimpietis, slavenais soļotājs Jānis Daliņš.

Lieliska ideja savulaik izrādījās arī Gaujas svētki (1937-1939), kuri ātri vien kļuva par neatņemamu vasaras piedāvājumu. Šķērsojot tiltu un iebraucot pilsētā, daudzo viesu uzmanību saistīja arī īpašā „rozīnīte” – Gaujas labajā krastā izveidotais uzraksts „Valmiera”. Tūrisma nākotnes redzējumu un ekonomisko izaugsmi apliecināja jaunuzceltā lepnā divstāvu viesnīca „Tērvete”.

Traģiskie 1940./41. gada, režīmu maiņas, 2. pasaules kara notikumi neļāva tolaik Valmierai kļūt par vadošo reģionālo kūrorta un tūrisma pilsētu un tikai, pārdesmit gadus vēlāk, varam atkal teikt – Nāc! Valmiera Tevi gaida!

Ingrīda Zīriņa
Valmieras Novadpētniecības muzeja vēstures nodaļas vadītāja

Добрый вечер!

Интересует тема истории авиации в Лиепае. В частности, сайт аэропорта утверждает (liepaja-airport.lv/airport.ph…), что он построен в 1940 году. Тем не менее, насколько мне известно, самолёты над городом кружили и до этого (periodika.lv/Repository/getFi…, ylhi.times.lv/roberta.html и т.д.). На карте zurbu.net/f/5c я аэродром не обнаружил. Где же он находился? Буду рад любой информации по теме!

Vecākā no zālēm ūdens,
Krāču putām, burvju vara.
Radītājs pats pirmais burvis,
Dievs ir mūsu dziedinātājs.

Tik vienkārši, skaisti un nozīmīgi par ūdeni saka Kalevalas eposa galvenais varonis, „viedais vecais Veinemeinens”.

Mums valmieriešiem ir labi: 8 kilometrus caur ”Mazām” un „Kazu” krācēm tek „sudrabiņu sijādama” Gauja. Tur var gan ūdeni pasmelt, gan savākt krāču putas. Ūdens sudrabainais mirdzums slēpj burvju spēku; sniedz prieku un barību dvēselei, vaigu skaistumam noder krāču putas.

Gaujas ūdens kādreiz tiešām bija zāļu tiesa, bet mūsdienās mēs vairs neuzdrošināmies tās ūdeni dzert nevārītu. Žēl, jo lai cik tīrs neizskatītos no krāna plūstošs ūdens, garīgi tas ir piesārņots, tāpēc ka satur informāciju par piesārņojumu un šai informācijai pievienojas arī cilvēku emociju ūdenī atstātie nospiedumi. Mūsdienu cilvēks ir zaudējis spēju atšķirt emocionāli piesārņotu ūdeni no tīra, turpretī dzīvnieki izvēlās (ja ļauj izvēlēties) avota, vai citu tīru ūdeni. Pētījumi rāda, ka ūdens prot lasīt mūsu emocijas un vārdus, tāpēc pirms iedzeram malku pilsētas ūdens der to mīļi uzrunāt, vēl jo labāk uzdziedāt. Valmierieši daudzās lietas iesākuši kā pirmie Latvijā. Pirmie arī sanācām pie Gaujas, lai tai atvainotos par pāridarījumu, dziedājām dziesmas, kaisījām ziedus Gaujas svētkos. Nozīmīgi būtu Valmieras pilsētas svētkus atkal veltīt Gaujai.

Pilsētās ūdens noiet garu ceļu no dabiskā avota, bieži vien veido noslēgtu sistēmu, ciklu. Dabiskās vides priekšrocība ir tā, ka lai cik liels arī nebūtu piesārņojums, ūdenim, atgriežoties dabiskajā vidē, piemīt brīnumātras spējas pašattīrīties un atjaunot sākotnējo dzīvības programmu. Arī Gaujas ūdeņi, kad palīdzējam gan fiziski, gan garīgi tos attīrīt kļuvuši dzidrāki.

Ap 70% cilvēka ķermeņa sastāv no ūdens un lai organisms izdzīvotu, ik dienu mums vajadzīgi pāris litri ūdens. Mūsu ir daudz, ūdens uz planētas arī daudz, taču saldūdens katru gadu paliek mazāk, pie tam tas kļūst aizvien netīrāks.

• Svētupītes ieteka Rātsupītē.

Izsens avota ūdens tiek uzskatīts par labu, dziedinošu. Valmieriešiem ir zināms nostāsts par kādreiz netālu no Elku saliņas Lucas gravā guldzošu avotiņu, kurš tika uzskatīts par dziedinošu, svētu, no kura (vai caur kuru) tecējusi Svētupīte. Apkārtnes ļaudis nākuši dziedēt acu kaites. 20. gs. 80. gados Svētupīte bija gandrīz kļuvusi sausa, sāka aizaugt. Pēdējos lietainos gados tā atkal labi saredzama un pie Zaķu saliņas, veidojot divus atzarus, ietek Rātsupītē. Viens atzars pēc pavasara plūdiem paliek ātri gandrīz sauss. Šogad pavasara plūdos valmierieši pārliecinājās par to, ka Elku saliņa patiešām ir bijusi saliņa, bet Svētupīte, ar Gaujas vecupes un Rātsupītes ūdeņu palīdzību, parādīja savu bijušo varējumu.

2009. gadā rudenī, meklējot sen zudušu avotiņu Lucas kalna apkārtnē, izstaigājam plašu apvidu un ar biolokācijas metodi izdevās atrast avotiņa atrašanās vietu. To varētu kādreiz attīrīt un palaist avotiņu pasaulē.

Par ūdens sakrālo un praktisko nozīmi liecina daudzi tautas ticējumi, kurus būtu jāievēro arī mūsdienās. Aizvien vairāk apzināmies ūdens spēku, tāpēc varbūt likumsakarīgi, ka 2009. gadā par tautas Gada monētu Latvijā kļuva viena lata sudraba kolekcija „Ūdens monēta”, Ilmāra Blumberga grafiskais dizains, Jāņa Strupuļa plastiskais veidojums. Vecākā no zālēm-ūdens…

Regīna Valtenberga
Valmieras Novadpētniecības muzeja vēstures speciāliste

Sākums

Ūdens – dabas daļa un neatņemams elements tajā, ko mūsdienās dēvē par vidi. Viduslaikos jēdzienu „vide” nepazina, bet izprata vienkāršas kopsakarības: ūdens – Dzīvība un Attīstība. Tā trūkums nozīmēja, ka viss dzīvais lemts iznīcībai. Pilsētnieki to lietoja ikdienā, pārtikā un sadzīvē. Pateicoties ūdens tuvumam, radās alternatīva zemes ceļiem. Senais Gaujas ūdensceļš bija ļoti svarīgs un nozīmīgs pārvietošanās un komunikācijas līdzeklis, 14.-16. gs. veidojot veselu sistēmu, kas ļāva precēm sasniegt tuvākus un tālākus tirdzniecības punktus. Hanzas Savienības ražojumus varēja izplatīt ne vien svešzemju, bet arī vietējie tirgotāji.

Bez ikviena valmierieša sirdij tuvās upes Gaujas, dēvētas gadsimtu gaitā Fluββ, Die AA, Die Ah, bet zviedru laikā pat kā AA Fluvius, - nebūtu arī Valmieras! Par pilsētas un Gaujas vēsturi rakstīts jau vairākkārt aizvadītā gada „Valmierietī”, tāpēc šoreiz par kādu mazāk zināmu, bet tikpat neatņemamu reģiona elementu. Īpašu ūdeni, kas tā vārdu nes pasaulē – Valmieras minerālūdeni!

Ūdens spēks

• Reklāma – dzeriet „Valmieras minerālūdeni”, laikraksts „Valmierietis”Nr.1. 1929.g.

Ūdenim vienmēr piemitis īpašs spēks, reizēm pat biedējošs. Literāros darbos, tautas teikās un pasakās tas bieži atainots kā trauksmes un briesmu elements. Drauds. Nekontrolējams un postošs spēks. Ka, tas patiešām spēj būt neaprēķināms arī 21. gadsimtā, „izejot” ārpus ierastā tecējuma, visi izjutām redzējām un nesenajos Gaujas plūdos, Lieldienās, aprīlī. Tomēr ūdenim piemīt arī vēl citas īpašības, proti, tas var ārstēt un dziedēt.

Ārstnieciskās un dziednieciskās īpašības piemita arī Latvijas pirmās brīvvalsts laikā, Valmierā (1928.) atklātajam pazemes sālsūdenim. Minerālūdens ātri ieguva popularitāti un atpazīstamību ar savu unikālo ķīmisko sastāvu un fizikālajām īpašībām, ar īpašo garšu, kas kā apgalvoja zinātāji, - „ne par mata tiesu neatpaliek no Eiropā izslavētā Bādenbādenes Frīdriha avota Vācijā”[..]”.

Atrada zemē

• Te atradās - Valmieras „Bekona Eksporta” kautuve ap 1929./30.g. Rūpniecības ielā Nr.1.

Akciju sabiedrības „Bekona Eksporta” 1. fabrikas celtniecības gaitā, izbūvējot 788 pēdas dziļo artēzisko aku, eksportkautuves teritorijā atklāja dabisko minerālūdeni. Pirmā jaunatklāsmes prieku nomainīja bažas, jo akas urbšanas darbi bija saistīti ar lielām tehniskām grūtībām. Bija jāpārvar 238 metru dziļums vidusdevona smilšakmeņos. Ko darīt? Risinājumu nācās meklēt ārpus Valmieras - Rīgā, firmā „Kauliņš un dēli”. Ierīkošanas darbiem lieti noderēja arī valmierieša Pāpes pielietotā modernā tehnika un neatlaidība. Plānoto darba apjomu veica piecos mēnešos. „[..] Ar spiedienu ūdens paceļas 14 pēdas virs zemes un stundā aka izdod ne mazāk par 40 000 litriem vērtīgā ūdens. Tas ir 12 grādus silts, neparasti dzidrs, tīrs, ar stiprām stara laušanas spējām un zāļu piegaršu” (Prof. Dr. med. Alksnis J. Valmieras dabiskā minerālūdens ārstnieciskā nozīme. Rīga, 1931.).

• Ar profesora svētību – Jānis Kupcis (1871.-1936.), „Valmieras minerālūdens” krusttēvs un popularizētājs.

Lai novērstu runas, ka jauno minerālūdens rūpniecisko izstrādi varētu lobēt vietējie uzņēmēji un pašvaldība, kā neatkarīgais eksperts pieaicināts Latvijā tolaik atzītākā autoritāte balneoloģijas jautājumos (no latīņu balneum, mācība par dziedniecībā lietojamiem jūras un minerālūdeņiem un dūņām – I. Z.), Latvijas Universitātes praktiskās farmācijas katedras profesors Jānis Kupcis. Pētnieks veica ļoti rūpīgu jauniegūtā ūdens ķīmisko analīzi, prognozējot tam „lielu nākotni, bet Valmierai - iespēju kļūt par jauno Latvijas ārstniecības un tūrisma centru, līdzvērtīgu Ķemeriem un Baldonei, jo „[..] Valmieras ūdens neatšķiras no Kaukāza minerālūdeņiem. Trīsdesmit grādu silts tas lietojams elpošanas ceļu, žultspūšļa un pirmās stadijas tuberkulozes ārstēšanā, kā arī reimatisma un ādas slimībām [..]”. Paši valmierieši eksportkautuves jeb „cūku fabrīķa” teritorijā atrasto un ar visām labajām īpašībām apveltīto brīnumūdeni, zibenīgi nosauca daudz prozaiskākā un necienīgākā vārdā, - par „cūkūdeni”!

Nākotnes plāni

• Apmeklējiet kūrortpilsētu Valmieru! 1933. g.

Minerālūdens nozares izaugsme savulaik plānota ar globālu vērienu, jo Valmierā no Ņujorkas pat ieradies kāds La-Salle kungs un ievadījis sarunas amerikāņu kapitāla ieguldīšanai kūrorta attīstībai Latvijā un Valmierā… Kopā ar toreizējo eksportkautuves direktoru tika izstrādāts grandiozs plāns, kas pēc saviem apmēriem pārspētu pat vismodernākos Eiropas kūrortus! Apbūvētu ne tikai tuvāko – Stacijas ielas rajonu, bet arī netālo Kaugurmuižu un visu priežu mežu Kauguru vērī.

Valmieras avīzes tolaik rakstīja, ka „mūsu kūrorts būs vienīgais visā pasaulē, kur tik reti izdevīgi un pateicīgi tiks savienotas stiprās sāls ūdens dziednieciskās spējas ar maigo priežu ozonu. Tādēļ pēc projekta jo plaši tiks pielietota tramvaja satiksme pa visām galvenajām ielām uz staciju, pilsētu un Kaugurmuižu. Visas galvenās ielas būs asfaltētas, bet pārējās gludi šosētas (asfaltētas – I.Z.).Pilsētā tiks ierīkoti kino, spēļu kazino, sanatorijas, hoteļi un citas labierīcības, kādas sastopamas vismodernākajos kūrortos”.

• Pa tiešo - tā pildīja minerālūdeni pudelēs, 1929.g.

1929. gada augustā minerālūdeni sāka rūpnieciski pildīt pudelēs. No artēziskās dziļurbuma akas ieguva 1000 litrus stundā. Valmieras dabiskā minerālūdens iestādes gatavo produkciju – kā „patīkamu un atspirdzinošu galda ūdeni” varēja nopirkt „visos labākajos veikalos un vairumā Rīgā, Blaumaņa ielā 20.” Ar minerālūdeni bija plānots piesaistīt apmeklētājus un tūristus: karstās un aukstās dziednieciskās vannas plānoja iekārtot Gaujas labajā krastā, 1927. gadā jaunuzceltajā pirtī. Taču trīsdesmito gadu pasaules ekonomiskā krīze skāra arī Valmieru un lielie plāni palika vien ieceru līmenī. Pašvaldības iekārtoto „Vannu iestādi” neapmeklēja cerētie atpūtnieku tūkstoši un cerētā peļņa vien palika uz papīra…

Izskaņā

• Gatavs lietošanai! 1930. tie gadi.

Pēc 2. Pasaules kara (1945.), netālu no Valmieras - sanatorijā „Līči”, Valmieras minerālūdeni pielietoja dziedniecības procedūrām. Zīmīgi, ka gandrīz turpat atrada arī minerālūdeni un ierīkoja artēzisko akas urbumu. 1959. gadā izveidoja minerālūdens cehu un tas atradās bijušās Mūrmuižas spirta fabrikas telpās (Kampars P., Liepnieks L. Valmiera. Tūrisma ceļvedis pa Valmieru un tās apkārtni. Rīga, 1962.), bet 1960. gados ūdeni transportēja uz Cēsu alus darītavu, kur to piesātināja ar ogļskābo gāzi un pildīja pudelēs, pārdodot ar nosaukumu „Valmieras minerālūdens”.

Bet vairāk kā trīsdesmit gadus – Valmieras īpašais veselības ūdens mājvietu radis Naukšēnos, kur 1979. gadā sāka darboties minerālūdens cehs. „[..] Pildāmo minerālūdeni ved no Valmieras. Ceha darbības sākumā ražošanas apjoms bija ļoti liels. Pudeles pildīšanai pieveda no Līvānu stikla rūpnīcas, bet realizēja Latvijā un Krievijā. 1995. gadā cehā saražoja 2,5 miljonu pudeļu. Tās pilda lielās un mazās pudelēs, kuras piegādāja no Lietuvas. Vasaras mēnešos, kad ir vislielākais pieprasījums, dienā piepilda pat līdz 6000 pudeļu. Cehā ražo „Valmieras minerālūdeni 2”. To īpaši iecienījuši kurzemnieki Liepājā un Ventspilī, arī Cēsīs, Rīgā un, bez šaubām, arī Valmierā [..]”( Valmieras novads, 1999.) Ir pagājuši piecpadsmit gadi un par ārstniecisko ūdeni joprojām gādā naukšēnieši. Tas gan nopērkams Valmieras veikalos, gan nobaudāms visā Latvijā.

Bet aizvadītajā starptautiskajā muzeja naktī 2010, tika izsludināts SIA „Naukšēni” konkurss, kurā visus apmeklētājus aicināja piedalīties konkursā par reklāmas saukli „Valmieras ūdens dzērienam”. Tad nu kas zina, varbūt pēc kāda laika ar jaunu un intriģējošu nosaukumu to cilāsim veikala plauktā un ieliksim savā pirkumu grozā. Lai veicas – gaidīsim!

Ingrīda Zīriņa
Valmieras muzeja vēstures nodaļas vadītāja