Sign in
Sign up
Zurbu – a worldwide network of local history websites
About Zurbu
Sort by
  • time default
  • message update time

Valmiera„Es uz tevi priecājos! Man prieks iet uz tevi!” 1

Topic 1
Replies 0
  1. Zilais kalns
Ceļš uz Zilo kalnu.

Tā raksta dzejnieks Kārlis Skalbe ceļojuma piezīmēs „Pa dzimtenes ceļiem”, aprakstā par Beverīnu. Mūsu leģendāras pils Beverīnas meklējumos tieši Zilais kalns minēts, ka vecāka tās atrašanās vieta.

Klāt vasara un atvaļinājumu laiks, Līgo/Jāņu stiprais laiks, kad mēs dodamies dabā to apbrīnot un smelties tajā spēku. Teikām, nostāstiem apvītais Zilais kalns ir simbols tautas brīvībai, nemirstībai un arī mūsdienās tā ir vieta, kur var smelties un atjaunot spēkus.

Tautas teikās, nostāstos Zilajā kalnā esot bijusi svētā birzs, kur Jāņos sapulcējās visa tauta. Te svinēti arī citi tautas svētki un it īpaši Labrenči, kad no malu malām ļaudis gājuši uz kalnu pateikties svētajai ugunij. Dzejnieka Andreja Pumpura eposā "Lāčplēsis" Zilais kalns attēlots kā visas tautas sanāksmju vieta. Līgo vakarā te kopā sanākuši Lāčplēsis, Laimdota, Spīdala, Lielvārdis un citi varoņi.

„Es uz tevi priecājos! Man prieks iet uz tevi!”

Zilais kalns pazīstams arī kā iecienīta zīlēšanas un ziedošanas vieta. Daudzām pasaules tautām ir nostāsti par Mēness akmeni (vai Grāla Kausu), gudrības un pārticības simbolu, kuru joprojām meklē. Kā stāsta sēļu teika, tad Mėlynas/Mēļais/Zilais/Silais/Sirmais akmens guļot 120x80 cm dziļumā netālu no Senā Zintnieka kalna (Seno Žynio) - Cibērijas līdzenumā Pasvales rajonā. Tādi akmeņi esot arī vietās ar šādu nosaukumu, arī Zilajā kalnā.

10 - 15 km zonā ap Zilo kalnu atrodas daudzi kultūrvēsturiski objekti, kas minēti gan teikās, gan nostāstos, gan tiek saistīti ar sakrālajām lietām.

Tiek uzskatīts, ka nosaukums "Zilais kalns" ne tik daudz saistīts ar īpašības vārdu "zils", bet gan ar lietvārda sakni "sil" vai "zil", kas būtiski saistīta ar vārdu "zīlēt", vārdu „syla” lietuvieši lieto, lai apzīmētu gudrības spēku.

Mellena karte.

Zilaiskalns tiek minēts arī kā raganu pulcēšanās vieta. Tā popularitāte saglabājusies arī pēc kristietības ieviešanas. 14. gs. kalnā, pieminot Lietuvas dižkungaiša Ģedimina izglābšanos pēc nomaldīšanās, te ticis uzstādīts stabs. Ģedimins esot teicis, ka šeit esot visu baltu tautu robeža un uzlicis kalnā akmeni. Interesanti, ka šī Mujānu pagastā saglabājusies leģenda sasaucās ar Lietuvas Sēlijā stāstāmo par valdnieka Ģedimina gājienu gar Salotes* un Salacas upju krastiem. Kunigaistis Ģedimins esot zinājis, ka pienāks baltu tautām krituma laiks, tāpēc viņš savā baltu zemē stiprajās vietas licis svētus akmeņus, lai tie mūs sargātu un palīdzētu izturēt. Tas noticis 1332. gadā un vēl valdnieks teicis, ka pēc 666. gadiem (1998. g.) tautā piedzims zēns, kas būs nākamās Baltu tautu valdnieks.

Joprojām kalnā atrodas viens no akmeņiem - upurakmens ar mākslīgi veidotiem iedobumiem.

Nostāstos minēts arī Zviedrijas karalis Kārlis XII, kurš esot gribējis Zilo kalnu izmantot militārām vajadzībām, bet pret to protestējuši ne vien vietējie iedzīvotāji, bet sācis gāzt ilgstošs lietus, kas neļāvis karaspēkam kalnam piekļūt. Rakstu avotos liecina, ka 17. un 18. gs. slepus no kristīgās baznīcas vietējie zemnieki Zilā kalnā apglabāja savus piederīgos. Šo tradīciju apstiprina arī arheoloģiskie izrakumi, ko 1874. gadā veica K. Grēnvigs, bet 1973. g. I. Cimmermane. Izrakumos iegūtas liecības par 16.- 17. gs. apbedījumiem. Pēckara paaudzes nostāstos daudziem cilvēkiem Zilais kalns bieži saistās ar tautā leģendārās Zilākalna Martas vārdu.

Latvijas Pirmās Republikas laikā Zilaiskalns ir iecienīta ceļotāju apmeklēšanas vieta. 1933. g. izdotajā tūrisma ceļvedī „Apmeklējiet Valmieru” rakstīts:” „Mujāņu pagastā stāv zilā miglā tīts Zilais kalns, jeb Zilas kalni, vēlāku tā saukto dievkalnu cilnis, paceldamies 129 metrus virs jūŗas spoguļa. Kā milzis šis kalns izceļas no apkārtējiem purviem ar saviem Dievu kalniem, Ķikus un Oļu kalniem, Lauvu kalniem, Langvardiņiem, Stabjānīšiem u.c.”… līdzās šai vietai stāv kalniņš, kā cukura galva, kur agrāk bijis svētais avots, kā ūdeņi visas kaites, sevišķi acis spējuši dziedināt. Še arī Jāņos dedzināja svētos uguņus, kas sauca apkārtni uz svētkiem un no šejienes atskanēja vara taures, uz ko tad no mājas uz māju tika atbildēts ar uguņiem un taurēm…” Gandrīz identiski ceļvedī aprakstītā Jāņu līgošana Zilā kalnā notikusi vēl 20. gs. 30. gados! Bet jau 1940. gadā „Valmierietis” par Līgo svētkiem rakstīja: „…šogad Jāņi Zilā kalnā bija klusi….”

„Es uz tevi priecājos! Man prieks iet uz tevi!”

1962. g. P. Kampara un L. Liepnieka sagatavotajā ceļvedī „Tūrisma ceļvedis pa Valmieru un tās apkārtni” rakstīts: „Te guldīts lībiešu varonis Imanta, kas 1198. gadā vasarā kaujā pie Rīgas nodūra otro Livonijas bīskapu Bertoldu. Šo teiku izlietojis Garlībs Merķelis varoņteikai „Vanems Imanta” un A. Pumpurs dzejolim „Imanta”.”

1973. gadā G. Rauzāna un A. Kleina ceļvedī „Valmiera” aprakstā par Zilo kalnu atstāstīta leģenda par Imantu un rakstīts, ka te „.. netālu sākta plaša lauksaimniecības rūpnieciskā kompleksa celtniecība. Tajā ietilpst kūdras melases (paredzēta jauda 6700 t gadā) un lopbarības rauga (paredzētā jauda 1500 t gadā) ražošanas uzņēmumi, kā arī moderns cūku nobarošanas lieljaudas komplekss. Strauji augošajam Zilā kalna strādnieku ciematam 1961. g. tika piešķirtas pilsētciemata tiesības”.

„Es uz tevi priecājos! Man prieks iet uz tevi!”

2001. g. bukletā „Valmiera un Valmieras apkārtnē” aprakstā par Zilo kalnu teikts: „…kā pagāniska kulta vieta tas minēts iepriekšējos gadsimtu baznīcu dokumentos. Bet ko stāsta pats kalns? Svētkalnos apkārtējā pasaule ir saistīta ar kosmosā valdošiem spēkiem un kārtību. Šim nolūkam bija vajadzīgs nolīdzināts laukumiņš, kas simbolizē sakārtotu zemes virsu. Zilā kalnā virsotnē šāds laukumiņš ir ziemeļu pusē, tā ir debess un Dieva valstības puse…jaunākajā vēstures posmā Zilaiskalns atradies latgaļu Imeras zemē, tādēļ tas glabā gan latgaļu, gan lībiešu pēdas.”

Dzejniekiem, rakstniekiem, māksliniekiem Zilais kalns bijis radošas iedvesmas un pārdomu par savas tautas likteņi vieta. Dižgars Rainis saka: „Kad Imants nau bijis, - tad viņš būs.”
(KR 14,97.) un vēl „Imanta top celts no tautas. Kas naida spēks? Kas grib, lai Imanta guļ? Bailīgie, melnie vai dogmatiķi – kosmopolīti?” (KR,14 107.)

Daudziem ļaudīm gan senāk, gan tagad dodoties apceļojumā pa dzimto zemi, apmeklējot senču pilskalnus, pārņem prieka gaidās un īpašas sajūtas.
Lai šajā stiprajā Laikā ejot uz stipra spēka vietu - Zilo kalnu - Jums arī ir prieks, iedvesma nākamajiem darbiem un stipras domas! Līgo!

* Salote –Ziemeļu Lietuvas upe (īpašība salakt, t.i. salasīt).

Regīna Valtenberga
Valmieras Novadpētniecības muzeja vēstures speciāliste

ValmieraNāciet, Valmiera Jūs gaida! 1

Topic 1
Replies 0
  1. H. Enzeliņš
  2. Tālava
  3. Tūristi
  4. Zilais kalns
Apmeklējiet Valmieru, 1933.

„Gauja, priežu meži, dziednieciskais minerālūdens, vasaras sporta iespējas, ērta satiksme, plaša apkārtne. Tālās senatnes un tuvāko notikumu atmiņas, Gaujas, Abula, Salacas gleznainie krasti un krāšņie vēri, sirmais Burtnieku ezers, noslēpumainais Zilais kalns, varenie svētozoli – lūk, Valmieras priekšrocības, kas Jums jāpazīst. Nāciet, Valmiera Jūs gaida! [..]” : tā iepazīties ar pilsētas un tuvākās apkārtnes vēsturi aicināja Mūzikas un Tūrisma veicināšanas biedrības izdotais ceļvedis „Apmeklējiet Valmieru” (1933).

Valmiera kā kūrvieta

Trīsdesmito gadu otrajā pusē, popularizējot pilsētas zaļo veidolu, nesteidzīgo dzīves ritmu un senatnes valdzinājumu, ar vietējās pašvaldības finansiālo atbalstu tika rasti līdzekļi tūrisma attīstībai. Sakoptā pilsēta ar savu minerālūdeni, moderno pirti (dziedniecisko iestādi), upe ar baltajiem smilšu sēriem, - sniedza visplašākās iespējas katra izvēlei„ [..] Valmiera atrodas uz Gaujas abiem krastiem, un viņā daudz dārzu, parku un apstādījumu, kā: pilsētas valdes nama dārzs, Vecpuišu parks, Jāņparks, brīvprātīgo ugunsdzēsēju parks, Stāvie krasti, Dīvala leja ar mežu, Valterkalniņš, Putriņas leja ar mežu, to padara par vienu no skaistākajām Latvijas pilsētām un kopā ar Gaujas daudzajām peldvietām dod patīkamu atpūtu iedzīvotājiem un vasaras atpūtā atbraukušiem zaļumniekiem.[..].” (Latvijas pilsētas valsts 20 gados. Rakstu krājums ar visu Latvijas pilsētu aprakstiem un attēliem. Rīga, 1938.)

Divdesmito gadu beigās un trīsdesmito gadu sākumā Valmieras vārds arī itin bieži parādījās lielākajos tā laika Latvijas preses izdevumos – „Brīvajā Zemē” un „Jaunākajās Ziņās”. Īpaši lasītāju pieprasīts „Brīvās Zemes Ilustrētais Pielikums”, kurā bieži tika publicēti raksti par Valmieras, draudžu un pagastu vēsturi, kuru autors, valmieriešiem un vidzemniekiem labi zināmais sabiedriskais darbinieks Hermanis Enzeliņš (1867-1953) un 20. – 30. gados populārākais ekskursiju vadītājs.

Baltijas lauksaimniecības biedrības priekšnieks Enzeliņš atrada laiku ne vien biedrības vadīšanai, lauku darbiem savās dzimtas mājās Kauguru pagasta „Mičkēnos”, bet arī savai sirdslietai – novadpētniecībai. Pateicoties tieši viņa nenogurdināmajai enerģijai, ar mūsu pilsētas un novada vēsturi iepazinās simtiem interesentu. Ekskursanti no visas Latvijas uz mūsu pusi tālu ceļu mēroja arī brīvdienās vai svētku dienās.

Vēstures pieminekļi, celtnes, dabas jaukumi pilsētā un apkārtnē

Skats uz Gaujas tiltu un pārgauju no tūrisma mītnes Valmierā, 1938.

Kādi tad bijuši tolaik iecienītākie tūristu galamērķi? Ko paši „savām acīm” viesi gribēja apskatīt? Te nu jāteic, ka piedāvājums ļāva izvēlēties sev sirdij tuvāko un tīkamāko. Bez jau piedāvātajiem apskates objektiem pilsētā, viesi pārnakšņojot kādā no viesnīcām vai tūrisma veicināšanas biedrības naktsmītnēm Dzirnavu ielā 7, varēja doties tālāk uz „Kauguru muižu un Kaugurvēri (2 km), Valmieras muižu un Iršu parku (2 km), Jumaras leju, Zilo kalnu (12 km), Burtnieku ezeru (22 km), Sietiņa iezi (16 km).” Tūrisma veicināšanai pilsētas pašvaldība ierīkoja un uzturēja „ērtu tūristu mītni Gaujas ielā 7 un virs pilsētas augstās ūdens rezervuāra ēkā - skatu torni, no kura ļoti labi pārredzama ne vien pilsēta, bet arī tās plaša apkārtne”

1937. gadā izdotajā Vanagu Kārļa „Ceļvedī pa dzimto zemi” (I. daļa: Vidzeme) Valmierai bija atvēlēta speciāla nodaļa ar vēsturisku izklāstu, pilsētas plānu un sīkām instrukcijām, „kas jāredz Valmierā un tās tuvākajā apkārtnē, atkarībā no laika”: Autines pilskalns jeb Valterkalniņš, Ordeņa pils drupas, Svētā Sīmaņa baznīca, Jēra kalns. Latviešu biedrības nams uz senā Tērbatas bastiona, ūdenstorņa skatu laukums un elektriskā stacija, Valmieras dabiskā minerālūdens avota aka pie stacijas, un netālu no tās atklātais (1937.) piemineklis Kauguru nemieros kritušajiem zemniekiem. Jāapskata arī kritušo varoņu piemineklis Brāļu kapos (1923.) un atgriežoties atpakaļ dzelzceļa stacijā, turpat blakus esošais Gaides saiešanas nams (0,5 km), vecākais Latvijā”.

Tālava sauc

Uz Zilo kalnu ceļu mērojot, 1936. g. vasarā.

Latvijas brīvvalsts pēdējos gados, pateicoties H. Enzeliņa iniciatīvai un finansiālajam ieguldījumam, tika realizēta vēl kāda iecere, kas piesaistīja ne vien Baltijas vēsturnieku, bet atkal arī tūristu un preses uzmanību Valmierai. 1937./1938. g. tika organizēti arheoloģiskie izrakumi, ar mērķi – atrast teiksmaino Beverīnu! Lai gan izrakumi ordeņa pils laukumā neapstiprināja hipotēzi par Valmieru kā varbūtējo Indriķa hronikā minētās Beverīnas pils atrašanās vietu, pilsētas budžeta ieņēmumos „senvēstures meklējumi” ienesa jūtamu peļņu, jo „senās Tālavas brīvības garu „vēlējās gandrīz ikkatrs sevi cienošs latvietis.

Lai popularizētu Valmieru kā nacionālā tūrisma galamērķi, izveidoja Tālavas senatnes pētīšanas biedrību (1938.) un izdeva rakstu krājumu „Tālava sauc” (redaktors Jānis Vesets, izdevniecība „Valmierietis”, 1938.).

Izskaņā

Valmierā varēja baudīt ne tikai pieminētos dabas jaukumus un skatīt vēstures pieminekļus. Sporta draugus gaidīja jaunais stadions (1938). Dažs labs arī nemaz neslēpa, ka tālu ceļu vien braucis, lai pats savām acīm redzētu, kā trenējas „zelta puisis”, olimpietis, slavenais soļotājs Jānis Daliņš.

Lieliska ideja savulaik izrādījās arī Gaujas svētki (1937-1939), kuri ātri vien kļuva par neatņemamu vasaras piedāvājumu. Šķērsojot tiltu un iebraucot pilsētā, daudzo viesu uzmanību saistīja arī īpašā „rozīnīte” – Gaujas labajā krastā izveidotais uzraksts „Valmiera”. Tūrisma nākotnes redzējumu un ekonomisko izaugsmi apliecināja jaunuzceltā lepnā divstāvu viesnīca „Tērvete”.

Traģiskie 1940./41. gada, režīmu maiņas, 2. pasaules kara notikumi neļāva tolaik Valmierai kļūt par vadošo reģionālo kūrorta un tūrisma pilsētu un tikai, pārdesmit gadus vēlāk, varam atkal teikt – Nāc! Valmiera Tevi gaida!

Ingrīda Zīriņa
Valmieras Novadpētniecības muzeja vēstures nodaļas vadītāja

ValmieraŪdens spēks 1

Topic 1
Replies 0
  1. Elku saliņa
  2. Gauja
  3. Lucas kalns
  4. Rātsupīte
  5. Svētupīte
  6. Zaķu saliņa
  7. Ūdens
Vecākā no zālēm ūdens,
Krāču putām, burvju vara.
Radītājs pats pirmais burvis,
Dievs ir mūsu dziedinātājs.

Tik vienkārši, skaisti un nozīmīgi par ūdeni saka Kalevalas eposa galvenais varonis, „viedais vecais Veinemeinens”.

Mums valmieriešiem ir labi: 8 kilometrus caur ”Mazām” un „Kazu” krācēm tek „sudrabiņu sijādama” Gauja. Tur var gan ūdeni pasmelt, gan savākt krāču putas. Ūdens sudrabainais mirdzums slēpj burvju spēku; sniedz prieku un barību dvēselei, vaigu skaistumam noder krāču putas.

Gaujas ūdens kādreiz tiešām bija zāļu tiesa, bet mūsdienās mēs vairs neuzdrošināmies tās ūdeni dzert nevārītu. Žēl, jo lai cik tīrs neizskatītos no krāna plūstošs ūdens, garīgi tas ir piesārņots, tāpēc ka satur informāciju par piesārņojumu un šai informācijai pievienojas arī cilvēku emociju ūdenī atstātie nospiedumi. Mūsdienu cilvēks ir zaudējis spēju atšķirt emocionāli piesārņotu ūdeni no tīra, turpretī dzīvnieki izvēlās (ja ļauj izvēlēties) avota, vai citu tīru ūdeni. Pētījumi rāda, ka ūdens prot lasīt mūsu emocijas un vārdus, tāpēc pirms iedzeram malku pilsētas ūdens der to mīļi uzrunāt, vēl jo labāk uzdziedāt. Valmierieši daudzās lietas iesākuši kā pirmie Latvijā. Pirmie arī sanācām pie Gaujas, lai tai atvainotos par pāridarījumu, dziedājām dziesmas, kaisījām ziedus Gaujas svētkos. Nozīmīgi būtu Valmieras pilsētas svētkus atkal veltīt Gaujai.

Pilsētās ūdens noiet garu ceļu no dabiskā avota, bieži vien veido noslēgtu sistēmu, ciklu. Dabiskās vides priekšrocība ir tā, ka lai cik liels arī nebūtu piesārņojums, ūdenim, atgriežoties dabiskajā vidē, piemīt brīnumātras spējas pašattīrīties un atjaunot sākotnējo dzīvības programmu. Arī Gaujas ūdeņi, kad palīdzējam gan fiziski, gan garīgi tos attīrīt kļuvuši dzidrāki.

Ap 70% cilvēka ķermeņa sastāv no ūdens un lai organisms izdzīvotu, ik dienu mums vajadzīgi pāris litri ūdens. Mūsu ir daudz, ūdens uz planētas arī daudz, taču saldūdens katru gadu paliek mazāk, pie tam tas kļūst aizvien netīrāks.

Svētupītes ieteka Rātsupītē.

Izsens avota ūdens tiek uzskatīts par labu, dziedinošu. Valmieriešiem ir zināms nostāsts par kādreiz netālu no Elku saliņas Lucas gravā guldzošu avotiņu, kurš tika uzskatīts par dziedinošu, svētu, no kura (vai caur kuru) tecējusi Svētupīte. Apkārtnes ļaudis nākuši dziedēt acu kaites. 20. gs. 80. gados Svētupīte bija gandrīz kļuvusi sausa, sāka aizaugt. Pēdējos lietainos gados tā atkal labi saredzama un pie Zaķu saliņas, veidojot divus atzarus, ietek Rātsupītē. Viens atzars pēc pavasara plūdiem paliek ātri gandrīz sauss. Šogad pavasara plūdos valmierieši pārliecinājās par to, ka Elku saliņa patiešām ir bijusi saliņa, bet Svētupīte, ar Gaujas vecupes un Rātsupītes ūdeņu palīdzību, parādīja savu bijušo varējumu.

Ūdens spēks

2009. gadā rudenī, meklējot sen zudušu avotiņu Lucas kalna apkārtnē, izstaigājam plašu apvidu un ar biolokācijas metodi izdevās atrast avotiņa atrašanās vietu. To varētu kādreiz attīrīt un palaist avotiņu pasaulē.

Ūdens spēks

Par ūdens sakrālo un praktisko nozīmi liecina daudzi tautas ticējumi, kurus būtu jāievēro arī mūsdienās. Aizvien vairāk apzināmies ūdens spēku, tāpēc varbūt likumsakarīgi, ka 2009. gadā par tautas Gada monētu Latvijā kļuva viena lata sudraba kolekcija „Ūdens monēta”, Ilmāra Blumberga grafiskais dizains, Jāņa Strupuļa plastiskais veidojums. Vecākā no zālēm-ūdens…

Regīna Valtenberga
Valmieras Novadpētniecības muzeja vēstures speciāliste

ValmieraDzīvības ūdens 1

Topic 1
Replies 0
  1. Gauja
  2. Jānis Kupcis
  3. Valmieras minerālūdens
  4. Ūdens

Sākums

Ūdens – dabas daļa un neatņemams elements tajā, ko mūsdienās dēvē par vidi. Viduslaikos jēdzienu „vide” nepazina, bet izprata vienkāršas kopsakarības: ūdens – Dzīvība un Attīstība. Tā trūkums nozīmēja, ka viss dzīvais lemts iznīcībai. Pilsētnieki to lietoja ikdienā, pārtikā un sadzīvē. Pateicoties ūdens tuvumam, radās alternatīva zemes ceļiem. Senais Gaujas ūdensceļš bija ļoti svarīgs un nozīmīgs pārvietošanās un komunikācijas līdzeklis, 14.-16. gs. veidojot veselu sistēmu, kas ļāva precēm sasniegt tuvākus un tālākus tirdzniecības punktus. Hanzas Savienības ražojumus varēja izplatīt ne vien svešzemju, bet arī vietējie tirgotāji.

Bez ikviena valmierieša sirdij tuvās upes Gaujas, dēvētas gadsimtu gaitā Fluββ, Die AA, Die Ah, bet zviedru laikā pat kā AA Fluvius, - nebūtu arī Valmieras! Par pilsētas un Gaujas vēsturi rakstīts jau vairākkārt aizvadītā gada „Valmierietī”, tāpēc šoreiz par kādu mazāk zināmu, bet tikpat neatņemamu reģiona elementu. Īpašu ūdeni, kas tā vārdu nes pasaulē – Valmieras minerālūdeni!

Ūdens spēks

Reklāma – dzeriet „Valmieras minerālūdeni”, laikraksts „Valmierietis”Nr.1. 1929.g.

Ūdenim vienmēr piemitis īpašs spēks, reizēm pat biedējošs. Literāros darbos, tautas teikās un pasakās tas bieži atainots kā trauksmes un briesmu elements. Drauds. Nekontrolējams un postošs spēks. Ka, tas patiešām spēj būt neaprēķināms arī 21. gadsimtā, „izejot” ārpus ierastā tecējuma, visi izjutām redzējām un nesenajos Gaujas plūdos, Lieldienās, aprīlī. Tomēr ūdenim piemīt arī vēl citas īpašības, proti, tas var ārstēt un dziedēt.

Ārstnieciskās un dziednieciskās īpašības piemita arī Latvijas pirmās brīvvalsts laikā, Valmierā (1928.) atklātajam pazemes sālsūdenim. Minerālūdens ātri ieguva popularitāti un atpazīstamību ar savu unikālo ķīmisko sastāvu un fizikālajām īpašībām, ar īpašo garšu, kas kā apgalvoja zinātāji, - „ne par mata tiesu neatpaliek no Eiropā izslavētā Bādenbādenes Frīdriha avota Vācijā”[..]”.

Atrada zemē

Te atradās - Valmieras „Bekona Eksporta” kautuve ap 1929./30.g. Rūpniecības ielā Nr.1.

Akciju sabiedrības „Bekona Eksporta” 1. fabrikas celtniecības gaitā, izbūvējot 788 pēdas dziļo artēzisko aku, eksportkautuves teritorijā atklāja dabisko minerālūdeni. Pirmā jaunatklāsmes prieku nomainīja bažas, jo akas urbšanas darbi bija saistīti ar lielām tehniskām grūtībām. Bija jāpārvar 238 metru dziļums vidusdevona smilšakmeņos. Ko darīt? Risinājumu nācās meklēt ārpus Valmieras - Rīgā, firmā „Kauliņš un dēli”. Ierīkošanas darbiem lieti noderēja arī valmierieša Pāpes pielietotā modernā tehnika un neatlaidība. Plānoto darba apjomu veica piecos mēnešos. „[..] Ar spiedienu ūdens paceļas 14 pēdas virs zemes un stundā aka izdod ne mazāk par 40 000 litriem vērtīgā ūdens. Tas ir 12 grādus silts, neparasti dzidrs, tīrs, ar stiprām stara laušanas spējām un zāļu piegaršu” (Prof. Dr. med. Alksnis J. Valmieras dabiskā minerālūdens ārstnieciskā nozīme. Rīga, 1931.).

Ar profesora svētību – Jānis Kupcis (1871.-1936.), „Valmieras minerālūdens” krusttēvs un popularizētājs.

Lai novērstu runas, ka jauno minerālūdens rūpniecisko izstrādi varētu lobēt vietējie uzņēmēji un pašvaldība, kā neatkarīgais eksperts pieaicināts Latvijā tolaik atzītākā autoritāte balneoloģijas jautājumos (no latīņu balneum, mācība par dziedniecībā lietojamiem jūras un minerālūdeņiem un dūņām – I. Z.), Latvijas Universitātes praktiskās farmācijas katedras profesors Jānis Kupcis. Pētnieks veica ļoti rūpīgu jauniegūtā ūdens ķīmisko analīzi, prognozējot tam „lielu nākotni, bet Valmierai - iespēju kļūt par jauno Latvijas ārstniecības un tūrisma centru, līdzvērtīgu Ķemeriem un Baldonei, jo „[..] Valmieras ūdens neatšķiras no Kaukāza minerālūdeņiem. Trīsdesmit grādu silts tas lietojams elpošanas ceļu, žultspūšļa un pirmās stadijas tuberkulozes ārstēšanā, kā arī reimatisma un ādas slimībām [..]”. Paši valmierieši eksportkautuves jeb „cūku fabrīķa” teritorijā atrasto un ar visām labajām īpašībām apveltīto brīnumūdeni, zibenīgi nosauca daudz prozaiskākā un necienīgākā vārdā, - par „cūkūdeni”!

Nākotnes plāni

Apmeklējiet kūrortpilsētu Valmieru! 1933. g.

Minerālūdens nozares izaugsme savulaik plānota ar globālu vērienu, jo Valmierā no Ņujorkas pat ieradies kāds La-Salle kungs un ievadījis sarunas amerikāņu kapitāla ieguldīšanai kūrorta attīstībai Latvijā un Valmierā… Kopā ar toreizējo eksportkautuves direktoru tika izstrādāts grandiozs plāns, kas pēc saviem apmēriem pārspētu pat vismodernākos Eiropas kūrortus! Apbūvētu ne tikai tuvāko – Stacijas ielas rajonu, bet arī netālo Kaugurmuižu un visu priežu mežu Kauguru vērī.

Valmieras avīzes tolaik rakstīja, ka „mūsu kūrorts būs vienīgais visā pasaulē, kur tik reti izdevīgi un pateicīgi tiks savienotas stiprās sāls ūdens dziednieciskās spējas ar maigo priežu ozonu. Tādēļ pēc projekta jo plaši tiks pielietota tramvaja satiksme pa visām galvenajām ielām uz staciju, pilsētu un Kaugurmuižu. Visas galvenās ielas būs asfaltētas, bet pārējās gludi šosētas (asfaltētas – I.Z.).Pilsētā tiks ierīkoti kino, spēļu kazino, sanatorijas, hoteļi un citas labierīcības, kādas sastopamas vismodernākajos kūrortos”.

Pa tiešo - tā pildīja minerālūdeni pudelēs, 1929.g.

1929. gada augustā minerālūdeni sāka rūpnieciski pildīt pudelēs. No artēziskās dziļurbuma akas ieguva 1000 litrus stundā. Valmieras dabiskā minerālūdens iestādes gatavo produkciju – kā „patīkamu un atspirdzinošu galda ūdeni” varēja nopirkt „visos labākajos veikalos un vairumā Rīgā, Blaumaņa ielā 20.” Ar minerālūdeni bija plānots piesaistīt apmeklētājus un tūristus: karstās un aukstās dziednieciskās vannas plānoja iekārtot Gaujas labajā krastā, 1927. gadā jaunuzceltajā pirtī. Taču trīsdesmito gadu pasaules ekonomiskā krīze skāra arī Valmieru un lielie plāni palika vien ieceru līmenī. Pašvaldības iekārtoto „Vannu iestādi” neapmeklēja cerētie atpūtnieku tūkstoši un cerētā peļņa vien palika uz papīra…

Izskaņā

Gatavs lietošanai! 1930. tie gadi.

Pēc 2. Pasaules kara (1945.), netālu no Valmieras - sanatorijā „Līči”, Valmieras minerālūdeni pielietoja dziedniecības procedūrām. Zīmīgi, ka gandrīz turpat atrada arī minerālūdeni un ierīkoja artēzisko akas urbumu. 1959. gadā izveidoja minerālūdens cehu un tas atradās bijušās Mūrmuižas spirta fabrikas telpās (Kampars P., Liepnieks L. Valmiera. Tūrisma ceļvedis pa Valmieru un tās apkārtni. Rīga, 1962.), bet 1960. gados ūdeni transportēja uz Cēsu alus darītavu, kur to piesātināja ar ogļskābo gāzi un pildīja pudelēs, pārdodot ar nosaukumu „Valmieras minerālūdens”.

Bet vairāk kā trīsdesmit gadus – Valmieras īpašais veselības ūdens mājvietu radis Naukšēnos, kur 1979. gadā sāka darboties minerālūdens cehs. „[..] Pildāmo minerālūdeni ved no Valmieras. Ceha darbības sākumā ražošanas apjoms bija ļoti liels. Pudeles pildīšanai pieveda no Līvānu stikla rūpnīcas, bet realizēja Latvijā un Krievijā. 1995. gadā cehā saražoja 2,5 miljonu pudeļu. Tās pilda lielās un mazās pudelēs, kuras piegādāja no Lietuvas. Vasaras mēnešos, kad ir vislielākais pieprasījums, dienā piepilda pat līdz 6000 pudeļu. Cehā ražo „Valmieras minerālūdeni 2”. To īpaši iecienījuši kurzemnieki Liepājā un Ventspilī, arī Cēsīs, Rīgā un, bez šaubām, arī Valmierā [..]”( Valmieras novads, 1999.) Ir pagājuši piecpadsmit gadi un par ārstniecisko ūdeni joprojām gādā naukšēnieši. Tas gan nopērkams Valmieras veikalos, gan nobaudāms visā Latvijā.

Bet aizvadītajā starptautiskajā muzeja naktī 2010, tika izsludināts SIA „Naukšēni” konkurss, kurā visus apmeklētājus aicināja piedalīties konkursā par reklāmas saukli „Valmieras ūdens dzērienam”. Tad nu kas zina, varbūt pēc kāda laika ar jaunu un intriģējošu nosaukumu to cilāsim veikala plauktā un ieliksim savā pirkumu grozā. Lai veicas – gaidīsim!

Ingrīda Zīriņa
Valmieras muzeja vēstures nodaļas vadītāja

ValmieraPutriņas 1

Topic 1
Replies 0
  1. Brēža
  2. Gaujas kauss
  3. Putriņas
  4. Putter
  5. Pāvils Rozītis
  6. Spēka vītols
  7. Uksenšerns
  8. Valmieras puikas

Gaujas krastā

Lielā Rīgas ceļa kreisajā pusē, līdz pat Gaujai, vēl pirms gadiem simts, bija izvietojušās Valmieras pilsētai piederošās mājas: Ceļajēris, Ērmanis, Lācars, Putriņas un Brēža. Katra ar savu vēsturi un stāstu. Viszināmākā no tām – pēdējā, Brēža, kurā jau 17. gs. atradās skola – izvietota rijā. Ar to saistās Valmieras novada latviešu izglītības pirmsākumi, bet no (1844.) savu vēsturi un gadus skaita tā pēctecis, kādreizējais draudzes skolas nams (līdz 1929.). Daudzus gadus vēlāk, vecais nams atdzima (1984.) un te atkal sāka skanēt bērnu balsis. Mūsdienās Mākslas vidusskola, Valdemāra Baloža ielā 5.

Bet šoreiz stāsts ne par skolu, bet par Brēžu tuvākajām kaimiņmājām – Putriņām vai Putter, kā dēvētas jau tālajos zviedru laikos. Uz senās zemes arī divas īpašas vietas spēka un ticības gūšanai. Svētais vītols un Veselības avots!

Iz vēstures

Paejot pārdesmit soļus lejup uz Gaujas pusi pa nelielo Mākslinieku ieliņu, tā izbeidzas. Tālāk ceļš ievijas Putriņu mežā. Pastaigājoties, droši vien retais sev uzdod jautājumu - kāpēc tik neierasts nosaukums? Putra kā pārticības simbols? Par labu tādam skaidrojumam varētu liecināt vēl saglabājusies paruna „putra rītā, vakarā, rudzu putra launagā”, jo tīrumi, neskatoties uz upes tuvumu un smilšaino augsni, vienmēr devuši pietiekami ražas, lai sātīgo virumu varētu baudīt ne vien rītā, bet arī palaunadzī. Jāteic, ka valmierieši naski uz īpašu vietvārdu došanu. Kur vēl citviet Latvijā atrodams Burkānu ciems (sāka veidoties toreizējā pilsētas nomalē no 1926. g. uz agrākajām Valmiermuižas zemēm) un Banāni (daudzdzīvokļu māju mikrorajons L. Laicena ielā, Pārgaujā 1970. gados)?

Putriņu vietvārda vēsturiskā izcelsme visticamāk saistīta ar pirmo zemes īpašnieku. Septiņpadsmitajā gadsimtā piešķirta Valmieras garnizona ieroču meistaram Kasparam Puteram; Putter saucās ne vien pašas mājas, bet arī tuvējā apkārtne. Ar laiku nosaukums kļuva ierastāks un labskanīgāks zemnieka ausij, un abas blakus esošās mājas baznīcas grāmatās rakstītas kā „Kalna Putra” un „Lejas Putra”, bet vēlāk, vienkārši – Putra (Putriņ Putriņas). No paaudzes paaudzē valmierieši tā arī dēvē mežu Gaujas krastā, pie minētajām mājām.

Spēka vītols

Vēl viena no versijām vietas nosaukumam radusies saistībā ar kulta vietu Putru / Putriņu leju, nepilnus 3 kilometrus no Valmieras. Šeit vēl 19. gadsimta 60. gados bijis apskatāms milzīgs (9 - 10 m apkārtmērā) vītols un avotiņš. Apkārtējie iedzīvotāji ticējuši, ka tie abi spēj dziedināt slimības un atvairīt ļaunumu, tālab vītolam ziedoja putraimus (no tā cēlies vietas nosaukums). Ap dižkoku sēja dzīparus, lika tā pakājē vilnu, lupatiņas un pat naudu! Tāda dabas spēku pielūgšana, protams, nepalika neredzama vietējai luterāņu baznīcai un „[..] Bīskaps Valters, toreiz Valmieras mācītājs, kas šādā ziedošanā bij` slepeni noskatījies, uzaicināja vītolu nocirst un sadedzināt. Viņam atbildēja, kas to darīšot, pērkons nosperšot un neviens šā darba neuzņēmās. Tad viņš pats koku aizcirta un aizdedzināja . Divi jaunāki vītoli Gaujas krastā, arī avotiņš gravā pie Putriņu mājām vēl ir atrodams [..]” (Balodis V.D. Valmiera. Vēsturisks apcerējums ar kartēm, skatiem un Valmieras privilēģijām. 1911.)

Pie Rātes tiesas

1782. gada pavasarī, īsi pirms Lieldienām, „Lejas Putru” saimniekam Mārcim jāmēro ceļš uz Valmieru. Tiesā ierodas vēl divi liecinieki. „Zviedru” saimniece Maže un nabagu mājā dzīvojošais Ansis. Visiem trim „jādod liecības” par Brēžām. Izsauktie tikuši sīki jo sīki izprašņāti un bijis jāatbild uz sekojošajiem jautājumiem: pirmkārt, vai dzirdēts, ka „Brēžas” uz 1681. gadu, bijusi pilsoņu zeme un tās lielums sasniedzis tikai 1/8 arkla? Otrkārt, vai pēc 1729. gada „sastāvējusi zem mācītāja muižas”? Treškārt, vecais skolotājs Sēliešu Jānis klausījis pilsētas burmeistara Svorkeļa pēcnācējiem jeb Kokmuižas kungam Anhornam fon Hartvisam? Visi trīs liecinieki vienbalsīgi zvērējuši, ka „nezin neko par to, ka uz Brēžas zemes skolotājs būtu jel kādas klaušas pildījis vai naudā un graudā ko devis Kokmuižai”[..]”

Putriņu un Brēžu māju saiešanas un draudzība ar laiku paput, un pārtrūkst pavisam, kad draudzes skolas skolotāja Brēžu Pētera dēls, arī skolotājs, Mārtiņš Gotlībs (Martin Gottlieb Brehβe; 1778 - 1833) 1817. gadā apprecas otrreiz. Jaunā sieviņa Ģertrūde Klementīne Spelg (Gertruhdt Clementihn Spelch; 1788 - 1833) sevi skaita par piederīgu augstākai kārtai. Iedomas par smalkāku izcelsmi un „vācisko būšanu” ne bez pamata. Ilgāku laiku Klementīne dzīvojusi pie Liepas muižas īpašnieces, baroneses Ģertrūdes fon Boijes. Gluži bez abpusējas ietekmes tomēr kaimiņu būšana nepalika, jo skolas solā ābeces gudrības labprāt apguva vairāku paaudžu mazie Putras, bet no 1824. gada Mārča dēls Dāvis sevi turpmāk visos kārtības ruļļos liek rakstīt tikpat labskanīgā famīlijā (uzvārdā) – Grünling!

Svešzemnieki aiz Putriņu priedēm

Vai zinājāt, ka augstie zemes pakalni labajā pusē pie tagadējās akciju sabiedrības „Valmieras piens” un televīzijas retranslācijas torņa, ir agrākie Piņņu kalni? Par to, kas atvedis finnus (Finne - soms) uz Vidzemi un, kur tie dzīvojuši, lasāms jau pieminētajā draudzes skolas skolotāja Valdemāra Dāvida Baloža (1848 - 1918) darbā: „[..} Kad zviedru ķēniņš Gustavs Ādolfs bij` Vidzemei iekarojis, tad viņš Valmieru dāvināja savam kancleram, grāfam Akselam Uksenšernam. Šis grāfs nometināja Valmierā uz dzīvi piņņus jeb somus, par ko pilsētnieki sūrojās un žēlojās. Piņņus iz pilsētas izvietoja un ierādīja viņiem dzīves vietu starp Putriņām un Kocēniešu Cēļa un Brēmeļa mājām. Arī piņņiem vītols bij` sevišķi svēts koks [..]”.

Jāprecizē, ka Zviedrijas karalis Gustavs II Ādolfs dibināja militārās kolonijas ne tikai Valmierā, bet visā Livonijā. Tādas bija - Ādažos, Tērbatā (Tartu), Koknesē, un Daugavgrīvā. Jau 1623. gada vasarā Aksels Uksenšerna (Axel Oxenstierna) saņēma atļauju nometināt pilsētā ap 300 somu karavīru ar ģimenēm. Gadu vēlāk, (1624.) jau ieradās 142 personas ar sievām un bērniem.

Ar laiku daļa karavīru ieguva Valmieras namnieku tiesības, bet vēlāk, kad tie tika pārcelti ārpus pilsētas, tiem ierādot zemi, kļuva par zemkopjiem, Putter mājas iemītniekiem veidojot tādu kā robežjoslu starp pilsētu un jaunizveidoto ciematu. Arī svētais vītols kļuva par kopējo saskarsmes vietu, kur savus ziedojumus nesa un savus dievus pielūdza gan vietējie latviešu zemnieki, gan somu kolonistu pēcteči.

Gaujas kauss

Putriņu mežā 20. gadsimta 60. - 70. g., reizi gadā - aprīli, kļuva par visnozīmīgāko sacensību norises vietu visā Latvijā. Daudzi tūkstoši dažāda kalibra un vecuma vīri un skaita ziņā krietni mazāks tehniski ieinteresētu dāmu pulks, apmeklēja iecienīto un par Valmieras vizītkarti jau kļuvušo leģendāro motokrosu „Gaujas Kauss”. Skatītāju rindās dedzīgi atbalstot savējos, varēja „sadzirdēt” valmieriešus un cēsiniekus. Netrūka ne rīdzinieku, ne valcēniešu un limbažnieku, temperamentīgo latgaliešu un azartisko lietuviešu, ne arī patālo ceļu mērojušo igauņu līdzjutēju. Eh, ja nu dikti nepaveicās kādam no mūsējiem, jo cīņā par uzvaru traucās arī citu brālīgo padomju republiku motosportisti, vai tad ne svēta lieta, ka vīru un puišu rokas braucienu starplaikos sniedzās pēc „Prīmas” vai lepnākas markas smēķu paciņas? Aizmirst kreņķi līdzēja arī kāds „nomierinošāks” malks, tāpēc dažs labs līdzjutējs tā „sagura”, ka svaigajā pavasara gaisā baudīja veselīgu miegu visas atlikušās sacensību dienas garumā.

Jāteic gan, ka vienmēr sacensības tika organizētas ļoti augstā līmenī. Līdz ar lielisko sportistu tehnisko sniegumu, bija padomāts arī par darbaļaužu iepriecināšanu. Izbraukuma bufetēs varēja iegādāties tādus padomju laika deficītus un reti baudītus gardumus kā apelsīnus, Medniekdesiņas, labu šokolādi u.t.t. Astoņdesmitajos gados (no 1983.) mototrasi pārcēla uz „Kūļiem”. Tā beidzās vēl viens no Putriņu vēstures slavas posmiem!

Pieminēsim

Trauksmainā 1905. gada notikumi neiet secen arī Putriņām: Putras leja pie Gaujas kā revolucionāri noskaņotās jaunatnes satikšanās vieta, iemūžināta rakstnieka Pāvila Rozīša romānā „Valmieras puikas”. Tā lasāms grāmatā, bet reāli un dramatiski notikumi notiek, kad 1906. gada 8. janvārī soda ekspedīcijai uzturoties Valmierā, uz aizdomu pamata aizturēti un vēlāk nošauti, - nepilngadīgais Rūdolfs Anfelds un strādnieks Pēteris Daika. Abi nogalinātie apglabāti Putriņu priedēs (Gaujas vecās attekas malā). Lai gan ne viens, ne otrs no nošautajiem nebijuši valmierieši, kapu kopa un uz tā bieži likti ziedi. Laikam ritot, arvien mazāk kļuva to, kas zināja patiesos notikumus. Divu nošauto vietā – esot trīs; vienam no upuriem nav varējuši noņemt roku dzelžus, un tas aprakts ar saslēgtām rokām… u.t.t.

Septiņdesmit piecus gadus vēlāk, ar aicinājumu - sakopt 1905./1906. gada revolūcijas upuru piemiņas vietu Putriņās, laikrakstā „Liesma” (1980.) vērsās pedagogs, literāts un novadpētnieks Andrejs Kursītis (1919-1990); („Tos kapus, tos kapus pieminat!”). Šogad, 2010. gada janvāra dienās kopā atzīmējām Barikāžu atceri. Piektā gada revolūcijas notikumiem – jau 105. Pieminēsim!

Ingrīda Zīriņa
Valmieras Novadpētniecības muzeja
Vēstures nodaļas vadītāja