Sign in
Sign up
Zurbu – a worldwide network of local history websites
About Zurbu
Sort by
  • time default
  • message update time

ValmieraNo nemiernieku cilts 2

Topic 2
Replies 0
  1. Kauguri
  2. Kauguru zemnieku nemieri
Pieminot. 1934. g. atklāja pieminekli 1802. g. Kauguru nemieros kritušajiem zemniekiem. Piecus gadus vēlāk, (1939.) – pavasarī, 21. maijā – svinīgi iesvētīja atklāto piemiņas plāksni Kaugurvērī.

Iemūžināti vēsturē

Braucot vai ceļu mērojot kājām uz Cēsu pusi, gandrīz pašā ielas galā, agrākās Gaujas attekas malā, skatāma norāde uz 1802. gada Kauguru zemnieku nemieros kritušo atdusas vietu. Kā atgādinājumu vīru drosmei un varonībai, - tur esošo pieminekli savulaik atklāja, pateicoties viena no nemieru dalībnieka tiešā pēcteča, kaugurieša, sabiedriskā darbinieka Hermaņa Enzeliņa iniciatīvai un finansiālajam atbalstam (1934.) Dažus gadus vēlāk pie pieminekļa novietoja piemiņas plāksni ar visu deviņu kritušo zemnieku vārdiem (1939.). Desmitais, mujānietis, paliks nezināms uz visiem laikiem. Pagājušā gadsimta trīsdesmitajos gados iestādīta bērzu aleja. Bet kāda saistība tagadējam Pārgaujas vārdam ar senāko nosaukumu Kārliena? Kas bijuši šie dumpīgie vīri? Par ko cīnījās un, kur meklējami viņu dzimtas mājas?

Par taisnību

Kauguru zemnieku nemieri izcēlās pēc vairākiem neražu gadiem. Iemesls? Krievijas imperatora Aleksandra I 1801. gada 3. decembra ukazs (pavēle) atcēla staciņu naturālās nodevas. 12 pūru labības un 6 pūri auzu no viena arkla lielas zemnieku saimniecības. To vietā nu noteica galvasnaudu, 1 rubli 28 kapeikas. Maija sākumā vidzemniekiem jauno vēsti paziņoja vietējie draudzes mācītāji, vācu un latviešu valodās nolasot no kanceles. Zemnieki dzirdētajam nenoticēja, uzskatot, ka muižnieki līdz ar baznīcas kungiem tos atkal māna, jo bija cerējuši kļūt par kroņa (valsts – preciz.) ļaudīm, kuriem turpmāk nebūs vairs jāpilda muižas klaušas. 1802. gada vasaras beigās klaušās atsakās iet vairākums Kokmuižas zemnieki. Septembrī muižas darbos negāja arī Kauguru muižas zemnieki. Abu muižu īpašnieki, Mujānu un Kauguru - Georgs fon Mengdens, un Kokmuižas - Anhorns fon Hartviss, pieprasa Vidzemes guberņas valdei steidzīgi izsūtīt Zemes tiesu un karaspēku dumpja apspiešanai. Notikumi dramatiski saspriegojas 7. oktobrī, kad Kauguru muižā ierodas Rīgas zemes tiesa. Jau 8. oktobrī apcietina 12 saimnieku, noper 6 kalpus. 9. oktobrī pie Kauguru muižas klēts, kurā bija ieslodzīti apcietinātie, ieradās apkārtnes zemnieki, kopskaitā ap 3000 cilvēku, pieprasot atbrīvot arestētos, skaļi paužot pārliecību, ka „ķeizara griba guberņas patentē viltota.” Zemes tiesnesis R. G. V. fon Ungerns – Šternbergs zemniekiem apsola, ka drīzumā ieradīsies Baltijas ģenerālgubernatora pārstāvis, kņazs S. Goļicins, lai skaidrotu izmaiņas, bet būtībā novilcināja laiku, lai sagaidītu papildspēkus. Pēc to ierašanās zemes tiesnesis Ungerns – Šternbergs sāk rīkoties. Kad sapulcējušos zemniekus neizdodas izklīdināt ar šauteņu zalvēm, pavēl šaut ar lielgabaliem. Četri zemnieki tika nogalināti uzreiz, septiņi nomira turpat no ievainojumiem, bet vel trīs ievainotie, vēlāk. Nemiernieki izklīda, taču daudzus no viņiem drīz notvēra un sodīja. Galvenajiem Kauguru zemnieku nemieros apsūdzētajiem vadoņiem - Kokmuižas Vīteļu saimniekam Pēterim, Vīteļu mājas kalpam, Deideru krodzinieka dēlam Jānim, kā arī Mujānu muižas sulainim Gothardam Johansonam, viņa svainim, kučierim Kārlim Bušam piesprieda nāvessodu, ko tiesa nomainīja ar miesassodu – trīs reizes pa trīsdesmit rīkstēm un izsūtīšanu uz Sibīriju.

Pati nemiernieku pulcēšanās un sadursmju vieta Kara lauks atradās iepretim Kauguru muižai. Laikam ejot, 19. gadsimta astoņdesmitajos - deviņdesmitajos gados, uz kādreizējām muižas zemēm ceļ mājas, ierīko ielas. Pieminot vēsturiskos notikumus, iedzīvotāji ne vien pašu vietu, bet arī tās apkārtni līdz pat topošajai Rīgas – Pleskavas dzelzceļa līnijai (atklāta 1889.), kas šķērsoja Gaides māju tīrumus, iedēvēja par Kārlienu jeb Karlovku. Retāk ticis lietots vēl trešais - Kārlene.

Vēstures iemūžinātājs. Kigaļu Mārča pēctecis, kaugurietis, Tālavas senatnes pētīšanas biedrības priekšnieks Hermanis Enzeliņš (1867-1953), foto 1937.g.

Meklējiet rakstos

Vēstures faktus par zemnieku nemieru dalībnieku dzimtām meklēju un atradu gan Latvijas Valsts vēstures arhīvā, gan Valmieras muzejā. Lai precizētu ziņas par dzimtu ģeneoloģiju, tās pēctecību un darbības virzieniem, noderēja jau apzinātie materiāli: mācītāja Jāņa Neilanda izveidotais (1910.) Dzirņu – Neilandu – Brēžes – Zemmeru ciltskoks, kā arī ģeneoloģijas pētnieka Jāņa Plūksnes uzzīmētās (1999. – 2002.) Pētersonu (Vīteļu Pētera), Leimaņu (Leimaņu Klāva), Bankinu (Pankas Anša), Zemmeru (Dzirņu Teņa) dzimtu koka shēmas. Pagājušā gadsimta divdesmito gadu vidū, Valmieras novada zemnieku dzimtu vēsturi visaktīvāk popularizēja sabiedriskais darbinieks, 2. Saeimas deputāts Hermanis Enzeliņš (1867-1953). 1929. gadā publisko rakstu laikrakstā Valmierietis (Jaunas ziņas par 1802. gada Kauguru muižas zemnieku nemieru dalībniekiem), 1932. gadā, jau ar papildinājumiem un precizējumiem, iekļauj grāmatā ”Skati Valmieras pilsētas, draudzes un novada pagātnē”, kurā atsevišķa nodaļa atvēlēta 1802. gada zemnieku nemieriem Kauguru muižā un nemieru vadoņu dzīvesstāstiem (259.- 269.lpp.). Tajā minēti daudzi fakti no 19. gs. sākuma Valmieras draudzes metriku un revīziju grāmatām, ar kurām strādājis Enzeliņš (1799-1801.; 1801-1806; nemieru dalībnieki un kritušie. 1821-1826. draudzes māju pārlūka grāmatas; piešķirtie uzvārdi; 1834. Kokmuižas revīzijas listes; dzimtu pēctecība).

Gandrīz paralēli Kauguru nemieros kritušā Kauguru pagasta Kigaļu māju saimnieka Mārtiņa (1762-1802) brāļa tiešā pēcteča, mazmazdēla H. Enzeliņa darbiem, iznāk latviešu zemnieku brīvības cīņu vēsturnieka, Latvijas valsts vēstures arhīva darbinieka, arhivāra Ādolfa Kāpostiņa „Vidzemes zemnieku nemieri Kaugurmuižā 1802.g.”, (Rīga, 1924.). Īsi pirms Otrā pasaules kara (1937.), vienā no pirmajiem Latvijas Vēstures institūta žurnāla iznākušajiem numuriem lasītāji varēja iepazīties ar publicista Pētera Bērziņa rakstu par zemnieku nemieriem Kauguros.

Kaugurmuiža. Te 1926.-1940. izvietojās 8. Daugavpils kājnieku pulks.

Ceļojums pagātnē

Pārlapojot Valmieras muzeja krājumā esošās draudzes pārlūkošanas grāmatām (no 1751.), iespējams izsekot dzimtas ģenealoģijai līdz pat 19. gadsimta beigām. Personu datu precizēšanai izmantoju muzeja krājumā esošās Valmieras Svētā Sīmaņa baznīcas draudzes metriku (pārlūkošanas), dievgaldnieku un reģistru grāmatas no 1801. līdz 1882. gadam. Tajās par katru no nemiernieku vadoņiem un nemieros kritušo dzimtām atrodami četri svarīgākie dati – dzimšanas, kristību, laulību un nāves. Meklēšanu gan nedaudz sarežģīja tas, ka ne visi Kauguru nemieru dalībnieki un to pēcteči gadsimta garumā dzīvojuši tikai Kauguru vai Kokmuižas (Kocēnu) pagasta robežās. Saistošākā un uzziņām bagātākā izrādījās 1801.-1806. gada draudzes māju reģistrs, aizpildīts vāciski, ar draudzes mācītāja M. G. A. Lodera komentāriem (piezīmēm). Lai noskaidrotu, kur meklējami Vīteļu Pētera, Vīteļu māju kalpa, Deideru Jāņa, Gotharda Johansona, Leimaņu Klāva un citu dzimtu pirmsākumi un cik paaudzēs tie skaitāmi, kā galveno attīstības līniju vēstures liecībās meklēju dzimtas vīriešus, jo kopā ar viņiem gājis sākotnēji mājas, bet vēlāk - uzvārds.

Likteņa izredzētie

Kaut pieminēju tikai dažus no Kauguru nemieru dalībniekiem, leģendas dzīvo. Katrs no šiem no vīriem atstājis ļaužu atmiņās apbrīnas vērtu dzīvesstāstu. Uzņēmīgais zemnieks un Kokmuižas stārasts Vīteļu Pēteris, Deideru krodzinieka dēls Jānis, kas kalpo par puisi Vīteļos. Brīvo ļaužu kārtai piederīgais, lasīt un rakstīt pratējs, pēc tiesnešu sprieduma – lielākais musinātājs, Mujānu muižas sulainis Gothards Johansons. Aizbēgušie Leimaņu Klāvs un Panku Ansis. Nemieru dalībnieka, mujānieša Dzirņu Teņa pēcteči – skolotāji, folkloras, reliģiskie un kultūras darbinieki, zinātnieki: mikrobiologs Eižens Zemmers (1849-1906), pedagogs Leopolds Brēže (1826-1866), Valmieras draudzes mācītājs Jānis Neilands (1840-1915), Henrijs Visendorfs (1861-1916), Krišjāņa Barona „Latvju dainu” 1. daļas izdevējs.

Traģisks stāsts nemieru visspilgtākajai personībai, Vīteļu māju saimniekam Pēterim, kuram atgriežoties no izsūtījuma Sibīrijā, nākas veidot ģimeni no jauna. Bijusī sieva, Stukūžu māju saimnieka vidējā meita, Maža pēc muižkunga A. fon Hartvisa rīkojuma izprecēta gados jaunākajam Paistalu Jānim. Šajā laulībā bez dēlēniem Dāvja (dzimis 1795.), meitiņas Mares (1799.) un pastarīša Pētera (1803.), kas jau piedzims pēc tēva apcietināšanas un izsūtīšanas uz Sibīriju, pasaulē nākušas arī divas Jāņa un Mažas meitiņas. Anniņa un Trīne. 1807. gada vēlā rudenī - Pēteris, ar kuru vairs nerēķinājās, ka viņš varētu vēl atgriezties no tālās ziemeļzemes, apmetas uz dzīvi Vīteļos . Nu prom no jaunā vīra vecāku mājām Mežuļiem jāiet Mažai, jo Jāni pēkšņi iesauc rekrūšos… Maizes garoza kļūst arvien rūgtāka un rūk mazumā, jo vīramāte dēla paņemšanai zaldātos vaino vedeklas pirmo vīru Vīteļu Pēteri, kurš atguvis Kokmuižas īpašnieka fon Hartvisa labvēlību.

1811. gadā ar draudzes mācītāja Johana Vilhelma Erdmaņa ieteikumu, Vīteļu Pēteris griežas pie luterāņu baznīcas galvenās Virskonsistorijas ar lūgumu, lai atlaulātu (anulētu – preciz.) Mažu un Paistalu Jāni. Sirdij nepavēlēsi. Pēteris un Maža saiet kopā, vēl pirms dabūti oficiālie papīri. Seko neciešami ilgs gaidīšanas laiks, līdz beidzot 1814. gada februārī saņemta atļauja laulāties. Daža laba meitās aizsēdējusies jaunuve Mažu pat apskauž. Kā nu ne? Katrai vis` nekrīt tā laime pie altāra stāvēt pat veselas trīs reizes, otro reizi zvērēt uzticību pašas jau reiz precētajam vīram.

Pagastā netrūkst, ko mēļot. Nākošo jaunlaulāto dēls Miķelis piedzims desmit gadus pēc Kauguru nemieriem, 1812. gada rudenī, 23. oktobrī pēc vecā stila, bet divus gadus vēl pirms gredzenu mīšanas… Ar to mierā nebūs pēdējais māju mantinieks un tēva vārda nesējs Pēteris. Pēc vecākā brāļa Dāvja nāves (1829.) un tēva, Vīteļu Pētera, nu jau Pētersona (miris 1830. sešdesmit sešu gadu vecumā) nāves, māte līdz ar jaunāko brāli tiks izraidīta no dzimtas mājām. Maža vecumdienās pelna iztiku dažādos darbos. Grūtais mūžs noslēgsies tik tikko 60 gadus vecai (1836.). Viņa tā arī nepiedzīvos, kā Miķelis gadu vēlāk (1837.) bildinās Lielbrendiķa saimnieka meitu Mažu Bikmani. Mazdēliņš Kārlis (1837.) nesīs tālāk Pētersonu uzvārdu. Vīteļu pēdējais saimnieks, Miķeļa brālis Pēteris Pētersons mirst 1866.g. Kauguru pagasta Segļos jau kā vaļinieks.

Nav faktu par to, ka dzimtenē atgriezušies Gothards Johansons un Kārlis Bušs. Vien 1834. gada Kokmuižas revīzijas grāmatas ieraksts liecina, ka turpat muižā vēl dzīvo kādreizējā sulaiņa brālis ar ģimeni. Garu un pēctečiem bagātu mūžu savās mājās nodzīvos Leimaņu Klāvs, bet Panku Anša mazdēls, Jānis Bankins kļūs par vidzemniekiem labi pazīstamu skolotāju, rakstnieku un vienu no pirmajiem latviešiem – skolu grāmatu autoriem (1831-1883). Tādi, lūk, tik atšķirīgi likteņstāsti nemieru dalībniekiem, bet viņu paveiktais sen jau kļuvis par neatņemamu visas Latvijas kultūrvēsturisko mantojumu.

Ingrīda Zīriņa
Valmieras muzeja
vēstures nodaļas vadītāja

ValmieraAr prūšu sīkstumu 1

Topic 1
Replies 0
  1. Bernhards Teodors
  2. Ferdinands Morics Meijers
  3. Gustavs fon Krīdeners
  4. Jaunā aptieka
  5. Prūši
  6. Tilts pār Gauju
  7. Vecā aptieka
  8. Vilhelms Hermanis
  9. Vācija
  10. Zvaigžņu aptieka
Bez tilta neiztikt. Skats no Gaujas kalna, redzama Stārķa ligzdas (pa kreisi) apbūve. Tilta otrā galā muitnieka māja. Iespiedis un izdevis J. Sarkangalvis, Valmierā, 1904.

Tā bijis

Līdz pat 1866. gadam satiksmi pār Gauju, no tās lēzenā krasta uz otru upes krastu, aiz kura tūlīt sākās pilsēta, uzturēja vienīgi tā sauktais prāmis jeb pārceltuve. Mūsdienās tik ierastā tilta šķērsošana dažās minūtēs, vēl gadus simt piecdesmit senāk, prasījis daudz laika un pacietības. Pilsētniekus tas interesēja mazāk, tad tuvējo pagastu zemnieki – kaugurieši, cempēnieši, trikātieši, liepēnieši un tālākie braucēji, kas ceļu mēroja uz Cēsīm, Raunu vai Smilteni, kurnēja un skaļi pauda savu neapmierinātību:„[..] sevišķi grūti bijis aukstos pavasara, rudens un ziemas vakaros, kad pārcēlājs, kas dzīvoja Kauguru pusē (Pārgaujā), sala dēļ uzturējās savā mājā. Nācies daudzreiz ilgi kliegt, iekams prāmnieks sadzirdējis un cēlies pāri.” (H. Enzeliņš. Skati Valmieras pilsētas, draudzes un novada pagātnē. Valmiera, 1932.).

Pajūgu un gājēju skaitam pieaugot, sevišķi tirgus dienās, rindas abos krastos kļuva arvien garākas. Kas darāms? Jārīkojas, jo jau vairākkārt pašvaldībai iesniegtas sūdzības par to, ka prāmis savu uzdevumu vairs nevarot veikt. Tilta būve prasītu lielus finansu resursus. Liekas naudas pilsētas kasē tolaik, protams, nebija un, lai būtu lētāk, izsludināja būvmateriālu (koku) cenu aptauju. Meklēja atbalstītājus, kas savu artavu topošajam tiltam varēja dot gan naudā, gan graudā – kokos. Tagad atlika vien izvēlēties pašu tilta cēlāju. Par tādu kļuva tolaik gados pavisam jaunais valmierietis Ferdinands Morics Meijers. Kas bijis šis rosīgais vīrs?

Valmierietis

Ferdinands Morics Meijers (Ferdinand Moritz Meyer; 1838.) lielāko daļu mūža nodzīvoja Valmierā. Mūsdienās viņa un viņam padoto vīru profesiju sauktu par tiltu inženieriem, bet tolaik vienkārši dēvēja par tilta cēlājiem. Realizējot Kaugurmuižas pārvaldnieka Gustava fon Krīdenera ambiciozo ideju, 19. gs. sešdesmito gadu vidū apriņķa pilsēta beidzot varēja lepoties ar pirmo pastāvīgo tiltu pāri Gaujai.

Jau agrā bērnībā Morics bijis attapīgs zēns un agri parādījis apdāvinātību zīmēšanā un skaitļu rēķinos. Jaunekļa gados ieguvis izglītību Valmieras Kreisskolā (apriņķa skolā), papildinājis zināšanas ārzemēs Vācijā, Beļģijā, Francijā un Šveicē. 1864. g. rudenī, atgriežoties no ceļojuma, Meijers pieņem rātes piedāvājumu vadīt tilta būves darbus. Neticami, bet pat nauda topošajam tiltam jau savākta! Ziedotāju listē parakstījušies gandrīz visi apkārtējo muižu īpašnieki. Palielu summu rubļos iemaksājuši arī pilsētas vācu un latviešu iedzīvotāji. Netrūkst neticīgo, kas apšauba jaunā Meijera pieredzi, sak`, ko no tāda gaidīt un vai maz amatnieki tādu puišeli klausīs… Ar tēva padomu un svētību - izdodas!

Gadsimta notikums

Ar toreizējā Mujānu un Kaugurmuižas īpašnieka, vārda brāļa grāfa Morica fon Mengdena dāsno finansiālo atbalstu un Vidzemes muižniecības piešķirtajiem būvkokiem 1864./65. gada ziemā uzsākto tilta būvi īsā laikā īsteno; satiksmei un gājējiem atklāts jau 1865. gada 10. oktobrī. Laikraksts Rigasche Zeitung savā 14. oktobra numurā, atvēlot pat veselu lapu, rakstījis: „Valmierai neparasti daudz cilvēku bija sapulcējušies ap pusdiviem dienā pie tilta. Kad tiltam tuvojās barons Krīdeners un grāfs Mengdens ar vietējām amatpersonām, tie sagaidīti ar gavilēm. Tilts izpušķots ar karogiem, darvas mucām uguņošanai un eglītēm. Svinību kuplināšanai ieradies vietējais koris „Liederkranz” (tulkojumā Dziesmu vainags – I.Z.), nesot pa priekšu Valmieras karogu. Koristiem vēl pievienojās orķestris. Nonākot pie tilta, notiek svinīga nodošana pasūtītājiem. Īsu runu teic pilsētas vecākais, noslēdzot to ar trīskārtēju tostu – par paveikto, par pasūtītājiem un visiem klātesošajiem notikuma dalībniekiem. Pa to laiku latviešu draudze, ar mācītāju Alfrēdu Valteru priekšgalā, arī tuvojās tiltam. Tad kādi 3 - 4 tūkstoši cilvēku devās pāri tiltam uz pretējo krastu, kur arī uzcelta tribīne, izpušķota ar karogiem un zaļumu vītnēm. Arī draudzes mācītājs Valters teic svētku runu. Pateicības vārdi veltīti Ferdinandam Moricam Meijeram, uzsverot, ka tā pirmais un lielākais darbs paveikts dzimtajā pilsētā. Pēc latviešu draudzes pārstāvja sveicieniem ar atbildes runu tribīnē kāpj Ferdinands Meijers, lai pateiktos par uzticēto tilta celtniecību. Svinību oficiālā noslēgumā koris nodziedāja valsts himnu, lielgabalu zalvēm gaisu tricinot. Svētku nobeigumā barons Krīdeners vēlreiz pateicās visiem līdzdalībniekiem, jaunatklāto tiltu nosaucot par „Vienprātības – saticības tiltu”, kas tagad vienos upes krastus. Vakarā sarīkotas dažas tautas izpriecas un balle varas vīriem grāfa Mengdena pilī netālajā Kaugurmuižā, noslēdzot šo ievērojamo dienu”.

Tēvs un dēls. Būvuzņēmējs Teodors Meijers un nākamais tilta cēlājs Morics, 1862.

Piedzīvojumu meklētājs

Aizsākums Morica dzimtai meklējams Vācijā. Zināms, ka tēvs Teodors Meijers piedzimis 1802. gadā Osnabrukas pilsētā Vestfālē, Vācijā, amatnieka ģimenē. Ikdienas ritējumu pārtrauc vēstule no tālās Krievijas impērijai piederošās Vidzemes. Ziņu atlaidis tēva brālēns, kas jau 14 gadus agrāk izceļojis, apmetoties uz dzīvi Cēsīs un kam klājoties labi. Zinot ne visai plašo Meijeru rocību, tēvocis piedāvā atsūtīt ceļa naudu vecākam dēlam Teodoram. 1822. gada rudenī, puisis ostas pilsētā Lībekā uzkāpj uz kuģa. Kuģis piedzīvojot lielu vētru Baltijas jūrā, sāk grimt. Šķiet, tās varētu jau būt beigas, bet tikai ne mūsu stāsta varonim! Jaunekli līdz ar citiem braucējiem izglābj laimīgas sagadīšanās pēc netālu esošais angļu kuģis, bet tas dodas uz Pēterburgu… Paiet vairākas nedēļas, līdz Teodors nonāk galamērķi - Cēsīs. Pirmo gadu jauneklis, dzīvojot tēvoča mājās, apgūst stiklinieka arodu. Vilina Valmiera, kurā pēc pārcelšanās nodibina pats savu ģimeni. Ar logu glazēšanu (stiklošanu) bērniem maizi nenopelnīt, jāsāk domāt par naudīgāku un ienesīgāku amatu. Kļuvis par būvuzņēmēju, Meijers uzrauga vairāku namu celtniecību Rīgas ielā un apriņķa muižās.

1840. gadā Teodoram, Prūsijas pavalstniekam, piešķir Krievijas pilsonība. „[..] Zinošs, visu cienīts, ievēlēts par Valmieras amatnieku ģildes un vēlāk arī par pilsētas vecāko (birģermeistaru). Dzīvespriecīgs, blonds milzis, stalta, gara auguma kungs, kas savā mājā neierobežoti valdījis pār sievu, bērniem un bērnu bērniem. [..]”, - tādu mūža nogalē sīksto prūsi atcerēsies laikabiedri. Teodoram Meijeram no trim laulībām 18 bērni, no kuriem daži pirmajos dzīves gados nomiruši. Divus adoptēja, dodoties otrreiz laulībā. „Būdams saviesīgas dzīves atbalstītājs, labprāt aicinājis draugus un paziņas savā viesmīlīgajā namā, kur vienmēr bagātīgs ēdiens un lāsīte, ko iedzert”. Senākajā attēlā, kas glabāts vairākās paaudzēs, domājams, uzņemts Valmierā 1862. gadā, fotogrāfa A. Borhardta darbnīcā. Meijers seniors pozē kopā ar 24 gadīgo dēlu Ferdinandu Moricu Meijeru junioru. Abu apģērbs liecina par turību. Pats jubilārs - pārsteidzoši možs sešdesmitgadnieks ar blondiem, mazliet iesirmiem matiem un tipisku vestfālieša seju. Līdz jaunā gadsimta sagaidīšanai pietrūks pavisam nedaudz. Astoņdesmit ceturtajā mūža pavasarī, sasniedzot lielu vecumu, Teodors Meijers aiziet aizsaulē. Daudzu bērinieku pavadīts, 1886. gada aprīlī viņš apbedīts Valmieras kapsētā.

Aptiekāri un mediķi

Tā bijis. Jaunā aptieka Rīgas ielā 35. Kaimiņos R. Bergfelda namam (mūsdienās Rīgas iela 21; tajā Nordea Bank Finland Plc filiāle un veikals Jutta). Foto 1925. g.

Tedora vecākais dēls un Morica brālis Bernhards Teodors (Bernhard Theodor; 1828.) mantoja ne vien tēva vārdu, bet arī vestfāliešu neatlaidību izvēlētā mērķa īstenošanā, kļūstot par pirmo ārsts Meijeru dzimtā. Studijas beidzot, izvēlas praktizēt Mītavā (Jelgavā), bet dzīves nogale aizritēs un noslēgsies Rīgā. Medicīnas doktora mūžs apraujas sešdesmit viena gada vecumā (1889.). Tēva bērnības un jaunības pilsētā atgriezīsies dēls, vecā Teodora mazdēls Eduards, kurš Meijeru uzvārdu iemūžinās Jaunās aptiekas (Neuen Apotheke) izkārtnē Valmierā, Rīgas ielā 35.

Eduards Meijers (Eduard Meyer) piedzima Jelgavā 1872. gada 21. februārī kā desmitais bērns ārsta Bernharda Teodora Meijera un viņa sievas Idas, dzimušas Brēmas, ģimenē. Turpinot pēctecību, Eduards gatavojas medicīnas studijām. Astoņpadsmit gados Rīgā iestājas Gulbja aptiekā, lai apgūtu trīsgadīgu farmācijas ievadkursu. Ar teicamām sekmēm to absolvējis, dodas uz Tērbatas (Tartu) universitāti, kur iztur konkursu medicīnas fakultātes farmācijas nodaļā un 1898. gadā iegūts provizora diploms. Tajā pašā gadā salaulājās ar jau studiju gados noskatīto līgaviņu – Tērbatas vācu birģera meitu, Lūciju Elizabeti fon Nutovcu. Jaunlaulātie apmetas uz dzīvi Salisburgā (Mazsalacā), kurā Eduarda mātes brālim, tēvocim Oskaram Brēmam pieder aptieka. Mazpilsētiņas idile beidzas 1905. gada rudenī.

Ģimene. Aptiekārs Eduards Meijers ar dzīvesbiedri un dēliem Eduarda ( no kreisās) un Benno Valmierā, 1925.

Politiskā gaisotnei saspriegojoties, Meijeri izlemj pārcelties uz Rīgu. Dažus gadus vēlāk, Valmieras radi vēstulē atlaiž ziņu, ka izdevīgi nopērkama Jaunā aptieka. Apspriežoties ar sievu, Eduards samaksā aptiekas pēdējā īpašnieka Heses atraitnei krietnu summiņu, 52 000 rubļus. Daudz? Jā, bet vieta ienesīga, iepretim krievu pareizticīgajai baznīcai, ar solīdu un ilggadīgu klientūru, ar vairāk kā pusgadsimta ilgu vēsturi: Mujānu muižas īpašniekam, grāfam M. Fon Mengdenam piederošajā namā 1858. gadā Sv. Sīmaņa luterāņu draudzes priekšnieks, pilsētas galva Leopolds Antoniuss atvēra aptieku, kuru ātri vien iedēvēja par Jauno aptieku (par Veco aptieku sauca aptieku, kas piederēja Maršneriem Bruņinieku ielā). Pirmā pasaules kara sākumā Meijeriem, tāpat kā citiem Baltijas vāciešiem, jāievēro valdības aizliegums lietot vācu mēli kā saziņas valodu. Ļaunāko - izsūtīšanu trimdā uz Sibīriju - izdodas novilcināt. 1918. gada ziemā aptiekāru apcietina kā Vācijas ķeizara atbalstītāju , taču atkal veicas: pēdējā brīdī viņš izbēg. 1919. gada ziemā lielinieki draud aptieku nacionalizēt revolūcijas vārdā… Nākas steigšus meklēt glābiņu pie radiem Rīgā. Lai nezaudētu vienīgo īpašumu, aptieku iznomāja latviešu provizoram ar identisku uzvārdu – Meijers. 1922. gadā Eduards atkal pārņem un vada aptieku Valmierā. Kara skāde nav liela, trūkst dažu loga rūšu, noplacis spirta un ētera krājums…Miera laika dzīve jaunajā Latvijas valstī rādās cerīga. Kopā ar bērniem, Eduardu junioru un Benno, dārzā iestāda augļu kokus un puķes. 1935. gadā Jaunā aptieka oficiāli maina nosaukumu un nu tā saucas Zvaigžņu aptieka . Liekas, nekas vairs netraucēs darbu: modernizēta aptiekas iekārta, izskoloti dēli. 1938. gadā nosvinēta aptiekas 25. jubileja. Gadu vēlāk, sākoties karam, Meijers spiests atstāt savu dzimteni un Vidzemi.

Likteņa ironija: jābrauc uz Vāciju, zemi, no kuras vectēvs savulaik izceļojis. Tur 73 gadu vecumā 1945. gadā Jaunās aptiekas īpašnieks mirst. Traģisks stāsts arī aptiekai. 1944. gada 23./24. septembrī degot Valmieras centram, no nama Rīgas ielā 35 paliek vien krāsmatas.

Sapņotājs

Alus godam nopelnīts. Pēc paveiktajiem tilta nostiprināšanas darbiem strādnieki iepozē fotogrāfam. Augšā stāv Pārgaujā dzīvojošais gleznotājs Teodors Ūders. 1908. g. vasara.

Trešais no vecā Teodora dēliem un jaunākais no Morica brāļiem Vilhelms Hermanis bijis fantazētājs un sapņotājs, kura izgudrojumi nekad netika patentēti, paliekot vien uz papīra. Neatzīts un nesaprasts, viņš labprāt klīdis pa pļavām un mežiem, makšķerējis. Saglabājies nostāsts, ka iebūvējot vecu tvaika katlu airu laivā, dižojoties braucis ar to pa Gauju - bērniem - par prieku, pieaugušajiem par uzjautrinājumu. Daži no mazajiem bērneļiem drīkstējuši šajos braucienos piedalīties. Neiecietīgākie apmētājuši braucamo ar akmeņiem. Pats „kuģa” kapteinis dižojies, stāvot ūdenszābakos, zaļā mednieka žaketē ar zelta pogām un milzīgu vācu Dienvidāfrikas kolonijas karaspēka virsnieka cepuri galvā. Mūžīgais optimists bijis labsirdības, izpalīdzības un laipnības dēļ vienkāršo pilsētnieku iemīļots. Vilhelms, kurš dievināja bērnus un vienmēr atrada kopīgu valodu arī ar jauniešiem, palika neprecējies.

No tilta līdz tiltam

F. M. Meijera celtais tilts nodega 1919. gada 26. maijā, pēc gada atjaunots.

Līdz otram pasaules karam gājēji un braucēji ceļu mēroja garām lielajam laukakmenim Jurģu ielas malā pie Stārķa ligzdas ar iekaltu gadskaitli 1865 . Pēckara juku laikos akmens – liecinājums par pirmā tilta celtniecību - pazuda. Vai tas saistīts ar Meijeru vācisko izcelsmi, to vairs neuzzināsim. Bet nākošais, 2013. gads divkārt īpašs: mēs, valmierieši, atkal ikdienas gaitas mērosim pār jaunu tiltu, bet Ferdinandam Moricam Meijeram svinami 175. Pieminēsim!


Ingrīda Zīriņa
Valmieras muzeja
Vēstures nodaļas vadītāja

ValmieraŠe, kur līgo priežu meži… 1

Topic 1
Replies 0
  1. Gauja
  2. Jūlijs Eduards Balodis
  3. Rieteklis
  4. Vakara zvaigzne - Jūlijs
  5. Valmiera
  6. Še kur līgo priežu meži
Pirmajos 70. 1926. gada foto. Fotogrāfs J. Oše Valmierā.

Tuvojoties vasaras saulgriežiem un Jāņu dienai, šoreiz par īpašām dzejas rindām no dzejoļa „Še, kur līgo priežu meži…”, kas savulaik pārtopot par dziesmu, kļuvusi par Valmieras īpašo zīmolu. Par priežu mežiem dziedājām ne vien aizliegtajos Jāņos pie ugunskuriem, bet arī pasēdēšanās mazākā draugu lokā padomju režīma gados. Visi kopā to dziedājām atmodas laika mītiņos kā himnu Tēvzemei, pacilājošu un iedvesmojošu! Un, tomēr, ko zinām par pašu dzejnieku Rietekli jeb īstajā vārdā Jūliju Eduardu Balodi (1856–1940)?

Dzimtās mājas Baloži.

No Baložu dzimtas

1856. gada ziemā, 14. (2. februārī pēc vecā stila), Valmieras pagasta Baložu saimnieku Dāvja (Dāvids;1822 – 1899) un Annas (dzimusi Stiglic; 1823 – 1887) Baložu ģimenē pasaulē nāca pēdējā, sestā atvase, pastarītis Jūliņš. Tuvinieki pat vispārdrošākajos nākotnes redzējumos nenoticētu tam, ka neskatoties uz fiziskām nepilnībām un gandrīz pilnīgu izglītības trūkumu, mazais puisēns kļūs par dzejnieku un pēc daudziem gadu desmitiem, literatūras cienītāji viņu pazīs kā dziesmas „Pie Gaujas” („Še, kur līgo priežu meži..”) autoru Rietekli! Vecāki Baložu dzimtas turpinājumu gan saredzēja abos vecākajos dēlos, nevis slimīgajā Jūlijā Eduardā. Tā kā mājas mantotu Jānis Reinholds (1843-1904), tad jau agrā jaunībā, vidējais no brāļiem, Voldemārs Dāvids (1848 – 1918) izlēma turpināt dzimtas tradīcijas, pelnot iztiku, mācot bērnus. Ar vecāku atbalstu iegūst labu izglītību. Absolvē apriņķa skolu, Tērbatas skolotāju semināru un ilgus gadus strādās kā Valmieras draudzes skolas skolotājs. Senatnes pētnieks – Valmieras apkārtnē meklējis Livonijas Indriķa hronikā minētās vietas – Autini un Beverīnu, bet viņa dēls Francis Aleksandrs Balodis (1882 – 1947) kļūs par ēģiptologu un pirmo profesionālo arheologu , profesoru Latvijas Universitātē. (Vairāk par dzimtas vēsturi; Zīriņa I. 2010. Profesora Franča Baloža dzimta. Arheoloģija un etnogrāfija. 24. laidiens. Rīga: Zinātne, 43. – 56.lpp.).

Jūlijs Eduards jau no mazotnes redzēja vecāku saskaņu gan mājas solī, bērnu audzināšanā, gan kopīgajā sirdslietā – uzticīgā kalpošanā brāļu draudzes labā, jo Baložu mājās 1871. gadā uzceļ Brāļu draudzes saiešanas namu – ciema kambari. „Dieva vārdus ar aizrautību teic pats Dāvis, aicinot runāt un dziedāt visus klātesošos ticības brāļus un māsas. Sprediķus nāk klausīties pat no citām draudzēm. Ticības lietās Anna it visā atbalsta vīru. Neizlaiž nevienu pulcēšanās reizi Baložos [..] bijusi ciema kambara dvēsele, kas rūpējusies par to, lai kambaris allaž būtu mīļš un patīkams visiem tiem, kas viņu apmeklējuši. Drīz pēc viņas nāves ciema kambaris pavisam apklusis un viņa ziedu laiks pagājis” (Enzeliņš H.1932. Skati Valmieras pilsētas, draudzes un novada pagātnē. Valmiera). Nākamā dzejnieka tēvs – mācīts vīrs, bez latviešu un vācu, pratis arī krievu valodu. Pagasta tiesas priekšsēdētājs un rakstvedis. Sirdij gan tuvāka bijusi svēto runu teikšana; tur viscītīgākais klausītājs mazais Jūlijs Eduards.

1976. gada Dzejas dienu laikā, atzīmējot dzejnieka Rietekļa 120. dzimšanas dienu, Valmieras ciema Baložos atklāja pirmo piemiņas plāksni. No 2007. gada septembra pie mājas piemiņas zīme arī dzejnieka brālim Voldemāram Dāvidam un braļla dēlam arheologam Francim Aleksandram Balodim.

Veltījums Gaujai. Dzejnieka rokrakstā.

Vakara zvaigzne – Jūlijs

Jūlijs nodzīvos no Baložiem visilgāk – astoņdesmit četras vasaras un tai saulē aizies jau zem svešas varas ēnas – 1940. gada 11. augustā. Tas gan vēl tikai būs, bet 1936. gada ziemā literārā sabiedrība un valmierieši sumina Rietekli lielajā dzīves jubilejā. Arī „Izglītības Ministrijas Mēnešraksts”, kas februāra numurā lasītājiem piedāvā viņa dzīves un daiļrades vērtējumu: „Pazīstamais dzeju autors atskatījās uz nodzīvotajiem 80 mūža gadiem. Dzimis 1856. g. 14. februārī Valmieras Baložos. Viņa vecāku mājas bija tālu pazīstama brāļu draudzes sanāksmju vieta, un šīs sapulces ar savu latvisko reliģiski nacionālo noskaņu stipri ietekmējušas arī nākamā dzejnieka garu. Agri jau dzejnieks iemācījies lasīt, iemācījies arī vāciski, bet slimības dēļ jau agrā jaunībā pazaudējis dzirdi. Izmācījies kurpnieka amatu, bet paglabājis savā sirdī arī mīlestību uz grāmatu un literatūras lasīšanu, viņš sācis nodarboties arī ar dzeju. Jau agri sarakstīta viņa pazīstamā un mūsu dienās atkal no jauna populārā kļuvušā dziesma „Še, kur līgo priežu meži”. Viņa agrākie dzejoļi iespiesti „Baltijas Vēstnesī” un „Balsī”. No 1906. g. viņš vadīja Valmierā Pētera Skrastiņa izdoto „Dzimtenes kalendāru”. Sarakstījis arī dramatisku pasaku „Zilais kalns” jeb „Raganu svētki”. Viņa dzejas iznākušas arī sakopotas krājumos: Albuma ziedi I un II, Liriski dzejoļi, Vakara blāzma, Pērles un bez tam humoristiska satura: Kuplejas, Joku pūrs un Sūrenes. [..] Dzejā izpaužas spilgts patriotisms, it īpaši mīlestība pret savu tuvāko apkārtni – Valmieru, Gauju. Izmanāmas viņa dzejā arī dažas vācu literārās ietekmes. Vispārīgas noskaņas ziņā viņa dzeja līdzīga Ausekļa dzejai, tikai sērīgāka, un pēc Ausekļa parauga viņš izvēlējies arī sev pseidonīmu. Apdziedājis arī dabu un tautas senatni, bet it sevišķi mātes mīlestību. No 1874. gada savus darbus paraksta tikai kā Rieteklis – vakara zvaigzne. [..]”.

Mūža nogalē. Dzejnieks 1936. gadā.

Mūža nogalē

„Savas vecuma dienas Rieteklis pavada pilsētas nespējnieku patversmē. Miesās viņš vēl diezgan spirgts un garā možs. Latvijas Preses biedrība ar saviem pārstāvjiem viņam aizsūtīja 80. dzimšanas dienas sveicienu – lauru vainagu un naudas balvu. Naudas balvu aizsūtīja arī Ministru prezidents Dr. K. Ulmanis un izglītības ministrs prof. A. Tentelis,” lasāms turpat, 1936. gada februāra numura „Izglītības Ministrijas Mēnešraksts”. Taču tikai daži zināja, ka aiz cildinošām rindām slēpās vientulība un ilgas pēc dzimtajām tēva mājām. Tajās līdz 1929. gadam saimniekoja mirušā brāļa Reinholda dēls Voldemārs, bet 1930. gadā pēc pēkšņās jaunā saimnieka Jāņa nāves, īpašums tika pārdots.

Viens no nedaudzajiem sirmgalvja draugiem dzīves nogalē - Valmieras zīmēšanas skolotājs un fotogrāfs Juris Vītols (1869–1944). Ja Rieteklis pēkšņi „sadomājis aizstaigāt līdz 9 verstu attālajām Baložu mājām, bet ar atgriešanos nespējnieku namā švaki, tad nu Vītolam nācies līdzēt pie staigāšanas un bijis „jāņem Rietekli zem rokas”, bet citādi dzejnieks vienmēr bijis labā omā un mīlējis jokot” (Liesma, 2010, nr. 43.).

Zem Sīmanēnu ozola zariem. Valmieras draudzes skolotājs un Valmieras Latviešu biedrības muzeja dibinātājs Voldemārs Dāvids ar dēlu Aleksandru Franci ap 1900. gadu (kreisajā pusē) ar ekskursantiem.

1928. gadā atstājot dzimtos Baložus, atlikušo mūža nogali nodzīvos Valmierā. Arvien retāk un retāk taps jauni dzejoļi, jo māc skumjas par zaudētajām tēva mājām. Par vareno paegli Baložu māju tīrumā. Tas aug vēl šodien un neļauj aizmirst dziesminieku! Pietrūkst arī Sīmanēnu dižozola Gaujas krastā, zem kura tapis arī šis veltījums straujajai skaistulei „Pie Gaujas”: „Vēl līgo priežu meži un nebeidz līgot vis`. Kamēr vien Gauja plūdīs, še nebūs tuksnesis.” Tauta iemīļoto dzeju papildināja ar vēl vienu pantu – „Latviets esmu…, latviets būšu…”. Šo rindu autors mirst 1940. gada vasarā un apglabāts Valmieras pilsētas kapos. Pieminēsim!

Ingrīda Zīriņa
Valmieras muzeja
Vēstures nodaļas vadītāja

Jelgava, ЕлгаваНемного вопросов 2

Topic 2
Replies 0
  1. Pēteris I
  2. Пётр I
mitavez, : По стопам Петра Великого в Митаве

Можно у Вас поинтересоваться источником сведений про желание Петра приобрести дыбу? А где упоминается активное участие в ремесленничестве? Откуда всплыло придание про "митавкую" саламандру, когда все историки цитируют ТОЛЬКО письмо царя из Либавы?

Наконец, почему упоминаемый в различных источниках "царский брус" - это предание, а всплывшее в "историческом" романе бревно, которое "герцог приказал поместить в митавский музей" - факт? Кстати, откуда сведения, что "царский брус" был для строительства школы?

Ни у одного реального историка мне таких сведений не попадалось. Поделитесь библиографическим списком пожалуйста.

Jelgava, Елгава"Oна – свидетель торжественной мессы… 2

Topic 2
Replies 0
  1. Svētās Trīsvienības baznīca
  2. Церковь святой Троицы
mitavez, : Святотроицкая башня – символ былой Митавы

"Oна – свидетель торжественной мессы в честь кайзера Германии Вильгельма II, прибывшего в только что взятую Митаву с целью инспекции своих войск во время Первой мировой войны".

Немцы взяли Митаву 1 августа 1915. (www.stahlgewitter.com/15_08_02…)
Визит кайзера нето 29 нето 30 мая 1916 (www.stahlgewitter.com/16_06_01…).

Так почему же она "только что взятая"?

ValmieraNo Valmieras vēstures 1

Topic 1
Replies 0
  1. Rīgas iela
  2. Rīgas vārti
  3. Ļeņina iela
No Gaujas puses. J. K. Broces zīmētā (celta 1790.) Apriņķa skolas ēka 1791.g.

Ar Rīgas vārdu

Valmieras senākās un garākās ielas - Rīgas ielas nosaukuma izcelsme saistāma gan ar viduslaiku Rīgas vārtiem, gan ar vēlāko Rīgas – Tērbatas pasta ceļu. Ceļš pamazām pārtapa par ielu, kļūstot par Lielo ielu 18. – 19. gadsimtā. Mainoties gadsimtiem un varām, mainījās ielas nosaukumi. Lielā iela, Groβe Straβe yлица Болъшая, Rīgas iela, Rigasche Straβe, yлица Рижская. Padomju varas gados (1945.-1990.) ielai piešķīra revolūcijas vadoņa Vladimira Ļeņina vārdu (Ļeņina iela, yлица Ленина).

Cik sen meklējami ielas pirmsākumi? Kas bija Rīgas vārti? Kur atradās Rīgas tornis? Kurš bijis lepnākais nams uz Rīgas ielas? Kur dzīvoja vācu namnieki? Kad akmens bruģi nomainīja asfalts? Kāds ir ielas garums? Kāpēc nav saglabājusies vēsturiskā centra apbūve? Kāda izskatījās Rīgas iela līdz 1944. gada septembrim? To un daudz ko citu uzzināsim izstādē „ Iztēle bez robežām. Rīgas iela – vienmēr mainīgā!”, kuru atklāsim tradicionālajā 2012. gada Muzeja naktī, 19. maijā Valmieras muzejā.

Rīgas vārti. Sākotnējā izskata rekonstrukcija. A. Lapiņa zīmējums, 2006.

Viduslaiku mūros

Valmiera blakus pilij sākotnēji attīstījās kā tirgotāju un amatnieku ciems. Izdevīgais izvietojums tirdzniecības ceļā no Rietumeiropas caur Rīgu uz Tērbatu, Pleskavu un Novgorodu, veicināja pilsētas izaugsmi. 14./15. gs. Valmiera - Hanzas tirdzniecības pilsētu savienības dalībniece. Rūpēs par pilsētnieku un tirgotāju drošību, vienlaikus ar aizsargmūri, kurš stiepās aptuveni 2 km garumā, rāte deva rīkojumu nostiprināt abus - Rīgas un Tērbatas vārtus. Lai gan vārti aizsargāja no nevēlamiem uzbrukumiem, tomēr tie uz vairākiem gadsimtiem ierobežoja pilsētas platību. Aizsargmūri cēla zemāku par netālās pils mūriem. Septiņus metrus augstu, ar trim torņiem. Rīgas, Tērbatas un visaugstāko Gaujas krastā - Stārķa ligzdu.

Rīgas vārti funkcionēja kā galvenie vārti. Caur tiem iebrauca un izbrauca Rīgas, Hamburgas, Lībekas, Visbijas un citu mazāku un lielāku Hanzas pilsētu tirgotāji. Daļu preču pārdeva te, tad ar preci vīri devās tālāk uz Tērbatu un krievu zemēm. Vezumi bijuši piekrauti ar sudrabu, audumiem, vīnu, garšvielām, sāli, siļķēm u.c. Tālo ziemeļzemju tirgotāji savukārt devās uz Rīgu, lai iepirktu kažokādas, vasku, linus un kaņepājus. Uz landtāgiem (Zemes dienām) ieradās Livonijas valstu un pilsētu pārstāvji, ordeņa mestri, arhibīskapi, bīskapi. 1622. gadā caur Rīgas vārtiem uzvarētāja godā uz balta zirga Valmierā iejāja pats Zviedrijas karalis Gustavs II Ādolfs! Rīgas vārtiem nācās izturēt arī ienaidnieka uzbrukumus. Gan krievi, gan zviedri, gan poļi vairākkārt centās ieņemt pilsētu. Ja aizstāvjiem izdevās nosargāt vārtus, pretinieku karaspēks pārkārtojās un mēģināja iebrukt no citas puses. Jāprecizē, ka Rīgas vārti praktiski bijuši neieņemami, jo būvēti kā cvingera tipa vārti. Zwinger viduslaikos apzīmēja šauru mūru ieslēgtu zemes gabalu; 10 m garu, 1,80 m biezu, ar 4 m platu iebraukšanas ceļu. Zviedri 17. gs. beigās vecos viduslaiku aizsargmūrus un torņus nojauca. Nocietinājumu sistēmu pārveidoja ar augstākiem, īpaši uzbērtiem zemes vaļņiem un sešiem uz āru izvirzītiem bastioniem.

Ar Rīgas vārdu. Ē. Tolka zīmētais Valmieras plāns, 1688. Redzami plānā iezīmētie Rīgas vārti un ravelīns ar bastionu. Plānu 1909. g. pārzīmējis K. fon Löwis.

2005. gada vasarā, arheoloģiskās izpētes laikā, centra apļa rekonstrukcijas vietā tika atsegti senie viduslaiku aizsargmūri un Rīgas vārtu pamati. Pēc konservācijas (2006.) tapa unikāls apskates objekts ar vienlaidus stikla vāku. Vakaros un nakts stundās vārtus izgaismo. Virs tiem, uz Rīgas ielas 5 nama fasādes apskatāms sienas gleznojums (2006.) - Valmieras senpilsētas 17. gadsimta vidus karte ar ielu izvietojumu, ēkām un aizsargmūri. Gleznojuma ideju īstenoja mākslinieki Jānis Tančers un Alfrēds Lapetrovs.

Lepna. Skats uz Apriņķa (Kreisskolas) skolas ēku Rīgas ielas sākumā XIX. gs. beigās.

XVIII. –XVIV. gs. mijā

1783. gadā nelielā lauku pilsētiņa ieguva apriņķa pilsētas statusu. Tās garums no rietumiem uz austrumiem vien nieka 271 m. No dienvidiem uz ziemeļiem 241 m, bet starp kādreizējiem Rīgas un Tērbatas vārtiem attālums 886 m. Lai gan no Ziemeļu kara beigām jau pagājis ilgs laiks, drošības apsvērumu dēļ, turīgākie pilsētnieki mājas cēla nocietinātajā Valmieras daļā - pilsētā. Lai paplašinātu teritoriju un mudinātu pilsoņus apmesties ārpus vecajiem mūriem, priekšpilsētā uz Rīgas pusi pie pasta ceļa, iedalīja šņoru zemes sakņu dārzu ierīkošanai. Uz šiem zemes gabaliņiem vācu namnieki cēla nelielas, pārsvarā vienstāva koka ēciņas. 1785. gadā maģistrāts izdod rīkojumu, ka „pilsētai piederošās zemes ap pasta ceļu beidzas pie Kokenhof (Kokmuižas) tīrumiem. Par robežzīmi kalpos ceļa malā novietotais akmens stabs ar ķeizarisko ērgli”. Bet Lielās jeb Pasta ielas sākumā, iepretim luterāņu baznīcai, pilsētniekiem par prieku, dižojās klasicisma stilā uzceltais (1790) divstāvu mūra apriņķa skolas (kreisskolas) nams. Saskaitīti arī valmieriešu namīpašumi: pilsētā 58, priekšpilsētā 64 privātās ēkas. Dažus gadus agrāk, (1782) revīzijas ruļļos iegrāmatoti arī visi 310 valmierieši. 156 vīrieši, 154 sievietes, no viņiem 242 vācieši.

Ingrīda Zīriņa
Valmieras muzeja
Vēstures nodaļas vadītāja

ValmieraValodnieks no Kauguriem 1

Topic 1
Replies 0
  1. Hermanis Enzeliņš
  2. Jānis Endzelīns
  3. Kauguri
  4. Kaugurietis
  5. Mičkēni
Mičkēni. Dzimtas mājas 1940.-50. gados.

Akadēmiķis

Netālu no Valmieras, Kauguru pagasta Mičkēnā, 1873. gada ziemas viducī, 22. februārī (10. februārī pēc vecā stila) pasaulē nāk Jānis Endzelīns. Zemnieku dēls, kam liktenis atvēlēs ne vien garu mūžu, bet arī neparastu un piepildītu dzīves gājumu. Zinātnieks ar pasaules slavu. Akadēmiķis, profesors salīdzināmā valodniecībā, doktors, PSRS Zinātņu: akadēmijas korespondētājloceklis (no 1929.g.), Latvijas PSR Nopelniem bagātais zinātnes darbinieks, Latvijas PSR Valsts prēmijas un Ļeņina prēmijas laureāts. Apbalvots ar Ļeņina, Darba Sarkanā Karoga, Sarkanās Zvaigznes, vairākiem ārzemju ordeņiem un medaļām – ar Čehoslovākijas Baltās Lauvas ordeni, ar Minhenes Vācu akadēmijas Humbolta medaļu, Holandes Zinātņu akadēmijas medaļu u.c., daudzu Eiropas zinātņu akadēmiju korespondētāj biedrs, goda doktors Upsalas universitātē Zviedrijā. Viņam veltīti seši rakstu krājumi, no tiem trīs Latvijā, viens Lietuvā, viens Itālijā un ASV.

Pēc II. pasaules kara, ideoloģiski politiski iemeslu dēļ neafišēja faktu par valodniekam piešķirto prestižo Latvijas Tēvzemes balvu (1939.). Varas vīri bija spiesti samierināties arī ar nepatīkamo faktu, ka izcilā zinātnieka brālis Hermanis Enzeliņš (1867-1953) savulaik aktīvs sabiedriskais darbinieks un nelokāms cīnītājs par latviskām vērtībām, 1944. gada rudenī devies bēgļu gaitās. Vecākā brāļa mūžs noslēgsies Vācijā pie Hamburgas, bet brāļa dēls Oļģerts ar savu ģimeni pārcelsies uz Angliju. Pagājušā gadsimta deviņdesmitajos gados, Oļģerta vecākā meita Olita ar savu dzīvesbiedru Žani Šmitu no Kanādas īstenos savu mērķi – atgriezties Latvijā un atjaunot Mičkēnu!

Apliecinājums. Pirmā no „Latviešu valodas vārdnīcas” sējumu burtnīcām. Vārdnīcu rediģēja un turpināja Jānis Endzelīns. 1926.

Savu ceļu ejot

Jāņa Endzelīna un dzejnieces Martas Grimmas meitas Melita (1907-1996) un Līvija (1927-2008) neturpināja tēva iesākto un viņu pēcnācēji izvēlējušies mākslas un mūzikas ceļu. Jaunākā no abām, Līvija pēc divu gadu arhitektūras studijām Latvijas Valsts universitātē (1946-48) nolēma pievērsties mākslai. Par mākslinieces vizītkarti kļuva klusās dabas. 1970. – 80. gados darbu izstādes bijušas arī Valmieras muzejā. Viņas un gleznotāja Ulda Zemzara dēls Imants ir komponists, publicējis rakstus par mūziku un mūzikas dzīvi. Arī dēla dēls Ingmars (1973.) dzīvi saistījis ar mūziku, jau kopš skolas gadiem komponē, diriģē, ir ērģelnieks, piedalās konkursos un interesējās par valodām un teoloģiju.

Valodnieka vienīgais dēls Lūcijs (1909-1981) jau Latvijas brīvvalsts laikā - visai pazīstams šahists un, vēlāk starptautiskais lielmeistars. Mūža nogalē abi vairs nesatiksies, jo tēvs aizsaulē aizies 88 gadu vecumā, 1961. gada 1. jūlijā, šeit Latvijā, Koknesē, bet Lūcijs - tālu no mājām, trimdas zemē Austrālijā.

Viens no pēdējiem fotouzņēmumiem. Jānis Endzelīns savā dārzā Koknesē 1958. gada vasarā.

No stipras dzimtas

Endzelīna vecāki bijuši saviem bērniem krietns paraugs darba tikumā, bet tēva dzimtas pirmsākumi meklējami kauguriešu Ķiguļa mājās. Vieni no pirmajiem lasīt un rakstīt pratējiem. Labi dziedātāji un sava laika sabiedriskie darbinieki – baznīcas pērminderi (draudzes vecākais). Ķiguļa Mārcis šai amatā jau piedalījies Valmieras baznīcas vizitācijā (māju pārlūkošanas); Mārča dēla dēls Mārtiņš „dabūjis galu 1802. gada Kauguru zemnieku nemieros”. Mārcis vārdā arī valodnieka tēvam (1819-1901), lai gan skolā tas nav gājis ne dienu, tomēr bijis labs rēķinātājs, liels dziedātājs un iecienīts hernhūtiešu brāļu draudzes teicējs. Viņš Mičkēnā vispirms kalpo par priekšpuisi, tad tur ieprecas un no muižas izpērk māju dzimtas īpašumā!

Viņa vārdā nosaukta. J. Endzelīna pamatskola Kauguros, 2006.

Kļuvis par atraitni, par sievu apņem Kristīni Grasmani (1842-1917). Šajā otrajā laulībā kā otrais, vidējais dēls piedzims nākošais valodnieks Jānis. Bez vecākā brāļa Hermaņa, jaunākās māsiņas, kas mirusi maza un vēl jaunākā brāļa Augusta, bijušas arī divas pusmāsas no tēva pirmās laulības. Tēvs bijis pacietas dabas, labs dziedātājs. Māte maigāka, liela grāmatu mīļotāja. Pamaza augumā un par tēvu daudz jaunāka. Ļoti čakla. Mūžam rosījusies darbā, pratusi izmantot ik brīdi. Ceļā dodoties, arvien bijis līdz adīklis. Mātes vecāki nākuši no Vecbrenguļu un Valmieras pagastiem: tēva tēvs Dāvis (1758-1808) saimniekojis Valmieras pagasta Rāceņos, bet Dāvja dēls, 1798. gadā dzimušais Pēteris, kādu laiku bijis Valmieras mācītāja muižas dārznieks, 1826. gadā ticis pie daiļskanīga uzvārda Grasmanis. Otrā laulībā Pētera sieva Kauguru pirmā skolotāja meita Marija Saulītis. No Grasmaņu mazbērniem bez meitas Kristīnes dēliem - valodnieka Jāņa Endzelīna un Kauguru (Baltijas) Lauksaimniecības biedrības dibinātāja Hermaņa Enzeliņa, jāpiemin arī otras meitas Lienes dēli, kultūras darbinieki Jānis (1877-1908) un žurnālists Hermanis Asari (1882 - miris izsūtījumā Sibīrijā 1942.) un trešās meitas Annas dēls Arturs Salaks. Annas mazdēli komponists Vilnis Salaks, koktēlnieks Uldis Salaks, mazmazdēls – pianists Renē Salaks.

Vecāku mājā valdošais darba tikums un ārējā vienkāršība nākamajam zinātniekam ieaudzina nelokāmu raksturu, patiesīgumu, dziļu godīgumu un darba mīlestību,” (Grīsle R. Spēkildze. Rīga, 2007.)

Profesors . 1933. gada foto.

Ar pseidonīmu Kaugurietis

Nākošā valodnieka vecākiem nācās būt ārkārtīgi taupīgiem, lai varētu izpirkt no muižas māju un izskolot bērnus. Mācības Jānis uzsāka vietējā Kauguru pagasta skolā astoņu gadu vecumā un iet tur trīs ziemas (1881-1884), būdams vissekmīgākais un viscītīgākais skolnieks. No Kauguru pagasta skolas 1885. gada otrā semestrī iestājas Valmieras kreisskolā (apriņķa skolā – I.Z.), pabeidz 1888. gadā un iestājās Rīgas pilsētas klasiskajā ģimnāzijā. Vecāki ļoti vēlas, lai dēls izstudētu par mācītāju vai ārstu, bet klusajam jauneklim ir savi nodomi: viņā ir modusies interese par senajām valodām. Jau skolas laikā bez krievu un vācu valodām, pašmācības ceļā apguvis sengrieķu un lietuviešu valodas!

Tēvs neatbalsta šo ieceri. Uz Tērbatu (Tartu) jādodas bez ceļa naudas un tēva svētības. No 1893. gada augusta līdz 1897. gada decembrim ilgst klasiskās filoloģijas studijas Tērbatas augstskolā. Ieinteresē arī slāvu valoda un jaunais censonis divus gadus papildus studē arī to (1898-1900), bet ar nodomu veltīt pētniecisko darbību savai dzimtajai latviešu un pārējām baltu valodām (lietuviešu un senprūšu). Ar pseidonīmu Kaugurietis studenta gados parādās pirmās zinātniskās publikācijas. Izcilo sekmju dēļ Jāni Endzelīnu uzaicina palikt augstskolā un sākt gatavoties profesūrai. 1903. gadā Endzelīns kļūst par privātdocentu, vēlāk (1911) par profesoru, strādādams universitātēs Tērbatā (1903-1908), Harkovā (1909 -1920) Krievijā un Rīgā (1920-1950). Profesora sirds piederēja jaundibinātajai baltu filoloģijas nodaļai Latvijas Valsts universitātē, kur pats docēja salīdzināmās valodniecības priekšmetus un, protams, savu vismīļāko priekšmetu – baltu valodu

Atzīmējot valodnieka 100 dzimšanas dienu, izdevniecībā „Zinātne” iznāca rakstu krājums „Veltījums akadēmiķim Jānim Endzelīnam 1873 – 1973” , kurā bija lasāmi jaunākie latviešu valodnieki pētījumi un izvērtēts paša J. Endzelīna pienesums latviešu valodniecībā un zinātniskajā darbībā. Profesora atziņas par latviešu valodu popularizējusi viņa skolniece, novadniece, kauguriete Rasma Grīsle.

Septiņdesmit. Mākslinieka Bruno Jaunzema zīmētais profesora Endzelīna portrets „Latvju Mēnešraksta”1943.g. Nr.2.

Vārdu radītājs

[..] Cik viegli sameklēt kādu jaunvārdu mūsu modernajā lirikā, tikpat grūti ir atrast kādu leksikas jauninājumu mūsu tautasdziesmās,” 1943. gadā, rakstot padomus jaunu vārdu radītājiem, aizrādījis profesors un modernās latviešu literatūras valodas tēvs Jānis Endzelīns. Lūk, tikai daži no tiem: jutoņa, iznirelis, atbilst, ietekme, labestība, apgāds, aizstāt, dotumi, klātiene, esme, ēstuve, necils, ietve, laimests, lūgsna, izcilība, kārtība, skuveklis, šķirklis. Ne visi profesora jaunvārdu darinājumi guva atsaucību. Tā, piemēram, nesāka ikdienā lietot ne norisenis (darbības vārds), jūksme (ieradums), aizstāklis (izpalīgs), brīvgars (brīvdomātājs)…

„Profesora Endzelīna radītie vārdi bez tukšām skaņām. Varam droši teikt, ka viņš ir atdevis latviešiem viņu valodu. Atdevis tīru, skaidru, noteiktu un pareizu,” tā rakstīja Latvju Mēnešraksta 1943. gada Nr.2. viens no profesora skolniekiem – literatūrkritiķis, novadnieks Kārlis Kārkliņš. Kādreizējais Valmieras skolotāju semināra audzēknis un Valmieras tirdzniecības skolas latviešu valodas skolotājs (1911-19). Dzimis 1888. 9. maijā Kauguru pagasta Iemetējos – miris emigrācijā, 1961. 17. decembrī. Ņujorkā. Abus vienoja ne tikai dzimtais pagasts, valodniecības meklējumi, bet arī interesanta sakritība, jo 1943. gadā svinīgi atzīmēta Dr. phil. Endzelīna 70. gadskārta, par filoloģijas profesoru kļūst arī pats Kārkliņš. Reti kurš Vidzemes pagasts vēl var lepoties ar tādu godpilnu faktu – diviem valodniekiem, profesoriem!

Ingrīda Zīriņa
Valmieras muzeja
vēstures nodaļas vadītāja

ValmieraKur griezās dzirnavu rats 1

Topic 1
Replies 0
  1. Dzirnavas
  2. Dzirnavu ezeriņš

Vēstures līkločos

Ejot pa Ziloņu ielu (nosaukums cēlies no nocietinājuma - Zilā bastiona) nokļūstam kādreizējā Rātes jeb Rātsupītes ielejā, kas agrāk kalpojusi kā dabīgs šķērslis Valmieras aizsardzībai. Arī mūsdienās, ja palēnina soli un apstājas ielas labajā pusē varam apskatīt seno pilsētas valni, kreisajā – uz upītes savulaik mākslīgi izveidoto Dzirnavu ezeriņu ar dambi. Nedaudz tālāk, Lāčplēša ielas sākumā, kur tagad mājvietu radis L. Paegles Valsts drāmas teātris, 17. gadsimtā izvietojās Tērbatas bastions un Tērbatas vārti. Retais, pat vēl no gados vecākajiem valmieriešiem, vairs atminas, ka te līdz pat 1937. gadam darbojās, bet 1939. gadā nojauktas Dīķa dzirnavas.

Tās gan nebija pirmās, kas celtas uz Rātes upes: jau 1647. g. zviedru zemes kadastros minētas dzirnavas: „kuras sadzītie ūdeņi lietoti pils un pilsētas nocietinājumu grāvju pildīšanai ar ūdeni”. Bet cik gadsimtos mērāma šo jaunāko dzirnavu vēsture?

DZIRNAVNIEKS UN DZIRNAVAS. Skats no Valmieras muižas puses, 1900. gadu sākums.

Sākums

Nākošajā gadā varētu svinēt 260, jo Dīķa dzirnavas celtas 1752. gadā. Dzirnavu vēstures darbības sākumi saistāmi ar 1750. g., kad pēc Valmieras muižas īpašnieces Magdalēnas fon Hallartes nāves (1750.), kroņa muiža uz 12 gadiem tiek iznomāta Krievijas galma kambarjunkuram, baronam Karlam fon Zīversam. Viņš dod rīkojumu melderim Reuteram „uz Rātes upes svabadajā vietā uzcelt ūdensdzirnavas”. Pati jaunceļamā būve - 10 asis gara un 5 asis plata, jumts ar kūdru segts, ar dzīvojamo kambaru istabu un pagrabu”. Neiztiek arī bez nepatīkamiem brīžiem, par ko veltīgi klaigā pilsētnieki. Kā, vēlāk tiesu protokolos lasāms, ka „ Zīverss, balstoties uz saviem sakariem ar galmu, patvarībai nezin robežu. Zem Valmieras pilsētiņas, uz tā sauktās Rātes upes, ceļ dzirnavas. [..] Dzirnavu un dambja celšanu kavējošo Temmerlinga namu liek noplēst. Nelīdz ne pilsētas, ne arī mācītāja protesti pret dzirnavu celšanu”. Jāprecizē, ka 18. gadsimta otrajā pusē, Dīķa dzirnavas – būs strīdus objekts starp Valmieras muižas īpašniekiem un draudzes mācītāju, jo uzturot augstu līmeni dzirnavu ezeriņā, cēlās arī upes līmenis mācītāja muižas robežās, appludinot pļavas un nolaidenos laukus upītes abos krastos.

UZ DZIRNAVU DAMBJA. Dzirnavu skats 20. gs. sākumā. Izdevis P. Skrastiņš Valmierā, 1908.

Prinča Pētera un fon Lēvenšternu laikā

Ķeizariene Katrīna II par uzticīgu un pašaizliedzīgu kalpošanu valsts labā, 1762. gadā dāvina Valmieras muižu (Wolmarshof) sava dzīvesbiedra, Krievijas valdnieka Pētera III attālam radiniekam - Dānijas karaļa nama pēctecim, Šlēsvigas - Holšteinas - Zonderburgas - Bekas princim Pēterim Augustam Frīdriham (1697-1775). 1773. gadā no Bekas prinča Pētera Valmieras muižu nopirka Igaunijas muižnieks Dīdrihs fon Lēvenšterns. Muižai pūrā līdz nāca, protams, arī dzirnavas. Notikumi ap tām saspriegojās 1776. g., kad par Valmieras draudzes mācītāju iecēla Martinu Gotlību Agapētusu Loderu. „Būdams dedzīgs baznīcas un draudzes īpašumu aizstāvis, 1780. g. uzsāk prāvu pret Lēvenšternu. Prāva ilgst turpat 7 gadus. Tiesā bez jau nosauktajām skādēm, tādām, kā kaitējumi mācītāja tīrumiem, tiek norādīts arī uz nelikumīgu zveju dzirnavu dīķī, kur muižai nepiederot ne pēdas zemes.” Sūdzības sakarā Vidzemes ģenerālgubernators fon Lēvenšternam prasa pēc paskaidrojuma dzirnavu lietā, uz ko pēdējais atbild, ka „Valmieras muiža nav cēlusi jaunas dzirnavas, bet tik atjaunojusi vecās, atjaunojusi dambi un dzirnavu namu. Mācītājs pretlikumīgā kārtā dzirnavu dīķī liekot savus un atļaujot saviem zemnieku linus tur mērcēt”. (Enzeliņš H. Skati Valmieras pilsētas, draudzes un novada pagātnē. Valmiera, 1932.). Prāvu mācītājs Loders ne vien zaudē, bet arī nākas vērt vaļā maku, lūkojot pēc 100 dālderiem.

19. gadsimta četrdesmitajos gados, (1845.) bīskapam Ferdinandam Valteram toreizējais Valmieras muižas īpašnieks, majorātkungs Otto fon Lēvešterns, piedāvāja slēgt miera izlīgumu dzirnavu lietā . Kā kompensācija par ilgajiem ķildošanās gadiem, mūžīgā lietošanā mācītāja muižai nodots liels pļavas gabals. Apsolīts arī dzirnavu ezera līmeni nekad bez īpašas vajadzības nepaaugstināt. Izlīgumu atbalsta un paraksta baznīcas priekšnieki Fr. Šulcs no Valmieras un R. Baldings no Kauguru pagasta.

SVINĪGI. Draudzes iesvētāmie jaunieši nāk no Mācītājmuižas. Pa labi redzamas dzirnavas. 1920. gadi.

Taisnības meklētājs

Aiz Dzirnavu ezeriņa un Rātsupītes loka senatnē atradās Valmiermuižas un mācītāja ļaužu pagasta zeme (tagadējā Raiņa un Beātes ielas apkārtne) un līdz pat 1921. g. administratīvā vara te piederēja Valmieras pagastam. Šo apstākli sev par labu, 19. gs. 70. gados izmantojis arī tolaik populārais un iecienītais dziesminieks, Valmieras rātes rakstvedis Jānis Ruģēns (1817-1876), kuram ne reizi vien Dzirnavu upītes tilts pie slūžām kalpojis par brīvības ceļu, bēgot no pilsētas gorodovoja.

Vienā no anekdotēm iemūžināts dialogs starp pantu rīmētāju un toreizējo rātskungu, vācieti Prāmsu:”[..] kādu rītu Ruģēns gaidot Prāmsu uz tirgus laukuma (iepretim Sv. Sīmaņa baznīcai - I.Z.) , noliecies rakņājas saslauku čupā. „Ko, jūs, Ruģēn, tur meklē? – Prāmss jautā. „Taisnību, cienīgs, žēlīgs lielskungs. Tikai taisnību,”, dziesminieks godbijīgi atbild un turpina rakņāties. Tāda atbilde nepavisam nav apmierinājusi rātskungu un tas, kāju piesizdams, dusmīgā balsī saucis pēc bruģu tiesas sulaiņa, kas toreiz izpildījis Valmieras pilsētas policista vietu. „Jēkab, tu ņem to nekauņu pie krāg` un par to liel` mut` liek iekš` tuptūz!”. Mūsu taisnības meklētājs, redzēdams Ješkas tuvošanos, nu palēkdamies laiž uz dzirnavu tiltiņa pusi. Aiz tiltiņa, ticis pagasta robežās, sabāž rokas bikšu kabatās un smejas par ķērāju.” (Pēc „Jāņa Ruģēna dzīve un darbi. Rīga, 1939.)

REIZ BIJA. Kādreizējā dzirnavu vieta. 1950. gadi. Toreiz vēl Padomju iela.

Ne malšana vien

Tāda nu vēsture dzirnavām un dzirnavniekam Gaņģim, kuru savā romānā „Valmieras puikas” pieminējis arī Pāvils Rozītis. „Un, lai gan uz šejienes sudmalām (dzirnavām - I.Z.) labību malt braukuši tuvāki un tālāki saimnieki, ar malšanu vien renti nesamaksāsi, jānopelnī` klāt ar slidotavas ierīkošanu. Jāsagaida tikai sniegs!”.

Ingrīda Zīriņa
Valmieras muzeja
vēstures nodaļas vadītāja

ValmieraDubultais, laimīgais 2012. gads. 1

Topic 1
Replies 0
  1. 2011
  2. 2012
  3. Bites
  4. Kamenes
  5. Melnais strazds
  6. Vecā aptieka

Latviešu/lietuviešu zintniecības pēta Laika, Visuma likumus, to spēku plūsmu un IEMIESOŠANOS uz Zemes. Tāpēc mums ir ļoti daudzi Laika cikli un sistēmas.
32 cikls balstās uz Saturna (satura nesējs) ciklu un atkārtojās ik pēc 32 gadiem. Mūsu dzīvesziņā 32 cikls vienmēr sākas 22. februārī pēc Artūra kalendāra (AK). Katram cikla gadam ir savs jēdziens, kategorija.

Dubultais, laimīgais 2012. gads.

Avestas kalendārs arī balstās uz Saturna ciklu, bet tibetiešu ķīniešu kalendāram ir saistībā ar Jupitera ciklu (12 gadi). Arī mums ir Jupitera cikls, ko saucam par Māras, WaldMieras ciklu. Avestas – seno indoeiropiešu zoroastras mācībā Jaunā gada cikls sākas 21. martā. Tā saucamajā austrumu kalendārā katru gadu šis datums mazliet mainās, piemēram; 2012. gads sāksies 23. janvārī un sauksies – Melnā ūdens Pūķa gads.

2011. gads pēc mūsu LLL (LieLLatu) teorijas bija Mellā Strazda/VARnėno gads, kura īpašības vēl izjutīsim līdz 2012. gada 22. februārim pēc AK (Artūra kalendāra).

Gads:
• Modina, iemieso mūsos acumirklīgo sapratni un atbilstošu vārdu izvēli, lai iztirzātu un izrunātu izvēlēto tēmu,
• modina „asu mēlīti”, gudrības, sapratnes īpašības,
• modina atšķirt „kas kurš ir” un acumirklīgi novērst ļaundaru, vilinātāju nodomus, melus, viltību un tt.,
• modina tieksmi iztirzāt, atraisīt visas viltīgi savērptas cilpas-intrigas un atrast taisnību,
• modina vīt, savīt ģimenes ligzdiņu, jauku mājas pavardu. Gads ļoti labvēlīgs ģimenes saišu nostiprināšanai, bērnu laišanai pasaulē, godīgu, radniecīgu saišu stiprināšanai.

Strazda gads neskopojās ar siltumu, jo strazds ziemo siltajās zemēs, viņam patīk siltums un labi paēst.

Gads mainīgs, ka mainīga Strazda dziesma - viņš dzied, svilpo un runā, runā… Atdarina citus putnus un pat cilvēkus. Lokana mēle līdz izcilībai. Tāpēc tas ir
Valodnieku, Orākulu, Lektoru, Skolotāju un citu Izglītības darboņu, apgaismotāju gads.

Pēc radītāja Laika norādes šis gads domāts, lai RUNĀTU, SKAIDROTU īstos Visuma likumus, dabisko Dabas, Zemēs Kārtību. Gads domāts, lai atdzīvinātu mūsu zināšanas par Īstenību=Dabu, ieviest savu savdabīgo garīgās attīstības sistēmu.

Bet šajā gadā priekšā grozīsies arī „trakulīgi puiši” un „kaislīgās meitas”. Tie gribēs izrādīties, pavedināt, aizraut prom no mājām. Sarosīsies arī „zelta mutes”, „tenku vāceles”. Viņiem tas būs melu, viltus un tukšo solījumu laiks. Tas ir arī varas (VARnėnas) maiņas, cīņas par varu laiks. Par cik mūsdienās VARu nosaka nauda, tad notiks asa cīņa Varas un Naudas dēļ. Zīmīgi notikumi var norisināties to cilvēku dzīvē, kuri dzimuši šajā gadā un vietās ar strazda-varnėna skaņām: Stazdumuižā, Strazdu kalnā, Strazdu mājās, VĀRkāvā, VARAkļānos, VARēnā, VARduvā, VARrnionyse, VARulyne (Berlīnes senais nosaukums) un tt.

Strazda Dziedātāja gadu 22. februārī (pēc AK) nomainīs Svītrainās Bitītes un Dūcošās Kamenes gads. Un turpināsies līdz 2013. gada 22. februārim (pēc AK). Pēc tagadēja kalendāra (TK) tāds bija 1948., 1980. un būs 2012., 2044., 2076. gads). Tas ir laimīgu, mūžīgi dziedošu turīgo Pilsoņu gads. Galvenā gada īpašība – patstāvīgs dzīvesveids.

Dubultais, laimīgais 2012. gads.

Dabā bitei, kamenei un lapsenei ir kopēja īpašība – sažņaugts viduklis, taču viņu dzīves stils atšķirīgs. Tauta izvēlas kādu no tiem. Kamenes dzīvo tikai ģimenē, pa divām, apaļās, divu zāļu pilīs – sieva iekšējā, vīrs ārējā.

Kamene: kamanas=saite, saturs, robežu apjēgšana, menė – goda zāle, menas=māksla.
Bites dzīvo kopā mājā it kā kopmītnēs. Viņas strādā traniem un mātei (kā demokrātiskā centrālismā vai monopolijā). Trana un mātes misija ir vairoties uz darba bišu rēķina.

Gads domāts mūsu KuniGAIStijas (valdīšanas sistēmas) atjaunošanai, attīrīšanai no PREZIDENTŪRĀM un citām dabai svešām pārvaldes sistēmām. Katrai tautai ir sava – uz dabisko iedzimtību, dzīvesveidu balstīta valdīšana. Gads dubults: vieni atbalstīs „bišu stropa” dzīvesveidu, citi izvēlēsies kamenes viensēdes pili. Viensētu, piļu vai PilSoņu dzīve prasa gudru, apķērīgu, visās dzīves nozarēs zinošu Personību. Ne visās valstīs var tādu viensētu, piļu, muižu (muižīgo, mūžīgo) dzīvesveidu pieņemt, uzturēt un noturēt – būt par PILSOŅIEM, tāpēc valstu valdīšanas sistēmas dažādas un cienījamas.

Gads ik dienu, ik mēnesi ar Laika jaudu spēkiem modinās mūsos šādas īpašības:
* Apjausmu, ka viss mainās pa cikliem, riņķiem un atkal neatkārtojami atkārtojas.
* Paļaušanos tikai uz sevi, saviem spēkiem, iemaņām, zināšanām un Laika–Radītāja palīdzību, svētību. Tad griezīsi dzīves ratus un pats būsi „ratos” (bagāts).
* Astoņnīša – 8 saskanīgas Visuma sistēmas ieviešanu savā saimniecībā, uzņēmumā, ikdienas dzīvē. Stils „8” – ir kā trekterītis, kā vilnis- banga. Tas parāda, ka viss cikliski, viļņveidīgi Visumā un katrā no mums mainās – astonnītis= as(aš)-tu-nītis.
* Rotaļīgumu, darbīgumu, izveicību, gudrību. Gads mācīs dziedāt, dungot, svilpot dziesmas – būt saskarsmē ar Laiku.
* Piesaisti savām mājām, savai saimniecībai, savai Tēvzemei (bitīte, kamene lido laukā pēc uztura, mantas un atkal atgriežas mājās). Laiks būvēt savu mājokli.
* Spēju radīt jaunas idejas, uzlabot un pilnveidot sadzīvi, dalīties pieredzē, viens otram draudzīgi piepalīdzot (cieņas vērtam kaimiņam vai draugam).
* Radīs draudzīgumu (bičiulystį), līksmību, svētku noskaņu mājās un Tēvu zemē, biedriskumu, pamazām atkāpsies atsvešinātība. Naida cēlāji tiks sāpīgi dzelti.
* Mazināsies klejotāju un to skaits, kuri dzīvo uz sveša rēķina. Pašiem vajadzēs maizīti nopelnīt, jo dabā dominē apmaiņa – es tev, tu man.
* Nauda pamazām zaudēs tagadējo visvareno nozīmi, jo bija izdomāta ļaunprātīgos nolūkos.
* Gada enerģētika atjaunos vīrišķību un sievišķību. Būs mazāk sieviešu, kuras velk vīriešu drēbes un veic vīriešu darbus, un vīriešu ar „tirgus bābu” īpašībām. Sniegs bites un kamenes norādi: dzims meitiņas ar slaidu vidukli un raženi puiši.
2012. gadā piesargieties no cilvēkiem, īpaši varas vīriem/sievām ar „saldo mēlīti”, pēc tam var sekot sāpīgs dzēliens. Visāda veida traniem pienāks sāpīgs kritiens.

Dubultais, laimīgais 2012. gads.

Tautas ticējumi, padomi, paražas ir mūsu dzīves pamats, lūk daži ticējumi par bitēm:

3264. Bitēm ir daudz ienaidnieku, kā: kaķi, zirnekļi, dzeņi, bezdelīgas, skudres, kaupiņi. Bet lielākais viņu ienaidnieks ir lācis. Citi saka, ka lācis meklējot medu ne tik daudz sava kāruma dēļ, kā acu dziedēšanas labad. /S. Gūberts, 1688./

3260. Bites nevar paciest, ka pie viņām nāk kaislīgi negodīgi cilvēki, jeb arī sievietes ar mēnešziediem. Tāpat viņām nepatīk alus, brandvīna, ķiploku un rutku smaka. Viņas necieš arī maitas un atejas smaku. Tālāku viņas nepanes sāli, lielu troksni, melnu un sarkanu krāsu. /S. Gūberts, 1688./


3261. Bišu tēviņiem ir savs sargs, kas tos apgulda un atkal pieceļ. /S. Gūberts, 1688./


3262. Citi saka, ka bites ir kurlas un nekā nedzird, bet tas nav tiesa. /S. Gūberts, 1688./


3263. Citi saka, ka līdz ar rasu nākot no debesīm arī medus sula, ko tad bites ievācot. /S. Gūberts, 1688./


3271. Ja pa bitēm sāk strīdēties, tad viņas izput. /P. Zeltiņa, Ikšķile. J. Dābols, Lielvārde./


3272. Bitēm vislabāk taisīja dravu vecos ozolos, priedēs un liepās. [Liepās gan tikai pēdējā laikā.] /G. Pols, Vecgulbene./


12719. No Bērtmaņa kamenīte Ziediņā pakārās. /LD 6021/
12720. Vasarā pusdienas laikā ( dienvidū ) vajaga ēst kameņu medu, lai nelabi sapņi nerādās guļot. /J. Jansons, Plāņi./


3275. Bišu stropu caurumiņus vajaga rītos ar aitu pienu aptraipīt. /S. Gūberts, 1688./


3276. Kad bites bērnus laižot laižas projām, tad uz kāda koka jāuzmauc bērza piepe, kas jāuzslien gaisā, jo tad bites ap to aplīp apkārt /K. Jansons, Plāņi./


3277. Bišu spiets maijā ir līdzīgs siena vezumam, bet jūnijā nav pūliņu vērts. /Brīvā Tēvija, 1927. 183./


3278. Bišu spiets maijā atsver lielu siena vezumu. /Latvis, 1932. 3094./


3281. Spalvainam cilvēkam bites izdodas. [Sal. spalvas, cilvēks.] /K. Jansons, Plāņi./


3282. Biteniekiem bitēs kāpjot, jātaisa bišu balle, lai labi veiktos ar bitēm. /A. Skrūze, Saikava./


3285. Tie bitenieki zina, kad bites grib no tropa iziet un bēgt, tad tie bitenieki tās bites var uzturēt ar klinkstēšanu, kad ar atslēgām jeb uz katlu, jeb beķeni sit un skandina. /G. Mancelis, Lett. Postill I. 1654. 318./


3286. Kad bites sieto, tad jāskrien ar zvaniem pakaļ, lai viņām sajūk ceļš. /E. Laime, Tirza./


3289. Bišu dārzā nedrīkst bārties, nedz arī tur ieiet basām kājām. /RKr. 6. Taurkalne./


3293. Bičoļiem (bišu brāļi) jādala medus ļoti taisnīgi, jo citādi bites nepadodas. /RKr. 6. Nereta./


3295. Kuru bišu dārzu zagļi iezog, tur nav vairs laimes. /Veca vārdnīca no 17. g. s./


3299. Ja bites spieto jaunā mēnesī, tad tās ir strādīgas, ja vecā mēnesī, tad slinkas. /A. Salmāns, Balvi./


3301. Bites tikai ievu ziedu neņemot. /K. Jansons, Vilāni./


3303. Bitēm Dievs aizliedzis sarkano āboliņu, tādēļ ka tās svētdienā gājušas medus meklēt. /M. Navenickis, Zasa./


3306. Sasadzīra div' bagāti Ziemu ciest, nesasalt: Bitīt' koka namiņā, Rudzīts zemes gabalā. /LD 30375./


3309. Kad bites labā laikā paliek stropos jeb nelaižas tālu projām, tad būs lietus. /S. Gūberts, 1688./


3310. Bites steidzas ātri stropā iekšā un ārā, kad lietus gaidāms. /Lat. Av. 1858. 76./


3311. Ja bites ar bariem laižas atpakaļ pie saviem tropiem, būs lietus. /E. Brīnums, Rūjiena./


3312. Ja bites agri iet gulēt, tad būs lietus. /J. Jakāns, Bebrene./


3313. Ja bites, saulei noejot, vēl laižas ziedos, tad rītā līs lietus. /L. Daugaviete, Smiltene./


3317. Priekš sausa laika bites paliek niknākas un biežāki dzeļ. /M. Sikle, Nīca./


3318. Ja bites, cilvēkam gar stropu garām ejot, klūp virsū, tad būs lietus. /J. Jakāns, Bebrene./


3320. Ja mākoņiem tuvojoties bites neslēpjas tropos, bet turpina darbu, tad lietus nelīs. /M. Sikle, Nīca./


3321. Ja bites augstu lido - būs labs laiks. /J. Jakāns, Bebrene./


3323. Kad bite iekož, vajag kodumu sarīvēt ar sīpolu. /L. Ozola, Sēļpils./


3325. Pret bites kodumu ir derīgi ausu sviedri; ar šiem jāapsmērē tā vieta, kur iekosts. /J. Avots, Sece./


3326. Kad iedzeļ bites vai lapsenes, tad tur steigšus jāuzliek zeme virsū un jāsaberzē; tad nebūs nekāda tūkša. /P. Š., Rauna. K. Saržants, Blīdene./


Bites sapnī.
3334. Ja sapnī redz bites, tad ugunsgrēks. /A. Aizsils, Prauliena./


3336. Ja sapnī redz bites spietājot, tad būs sniegs.

Vērojiet paši Dabu, kameņu un bitīšu dzīvi, tad izpratīsiet visas gada īpašības.

Regīna Valtenberga

Valmieras muzeja vēsturniece

ValmieraPiedzīvojumu meklētājs 1

Topic 1
Replies 0
  1. Brīvību cīņas
  2. Mārtiņš Alberts Ozols
Visi vēl kopā. Pēc atvaļināšanās no karadienesta M. Ozols ar piederīgajiem „Kalna – Eniņos”, 1924. g.

Netālu no Valmieras, 1899. gadā, pirms Lieldienām, 8. aprīlī Kauguru pagasta Kaln-Eniņa, agrākajās Bebra mājas, lauksaimnieka Jāņa (1863 - 1933) un Annas (1864 - 1939) Ozolu ģimenē piedzimst ilgi gaidītais mantinieks Mārtiņš Alberts. Kristībās vecāki zēnam devuši ne vien stiprus vārdus, bet arī tiem laikiem labu izglītību. Pirmās skolas gaitas uzsāk Valmieras pilsētas skolā, kurā jau mācās māsa Zelma (1897.)

I. pasaules kara laikā, tāpat kā daudzi viņa vienaudži, mācības pārtraucis. Vilina romantika un piedzīvojumi. 1917. gada nogalē līdz ar daudziem citiem vidzemniekiem notic lielinieku (boļševiku) politikai un gatavs cīnīties revolucionārās valsts vārdā. Piesakās Sarkanajā armijā, vēlāk krīt poļu gūstā, pēc tam atgriežas Latvijā…

Izšķirošā cīņa

Kareivis. Brīvības cīņu laikā.1919.

1919. g. 15. oktobrī kā brīvprātīgais iestājas Latvijas armijā. Viņu līdz ar citiem jaunās valsts aizstāvjiem nosūta uz 7. Siguldas kājnieku pulku. Sākoties Bermonta karaspēka uzbrukumam, kareivji neslēpj vēlmi doties ātrāk uz frontes pozīcijām. Situācija tur mainās vai ik dienu. Stāvoklis traģisks, jo pēc 9. oktobra uzbrukuma, Latvijas armijas vienības juceklīgi atkāpušās… Notiek nocietinājumu izbūve Vecrīgā. Dramatisks izvēršas 14. oktobris, kad neizdodas ieņemt Daugavas koka tiltu un nostiprināties Pārdaugavā. Artilērijas apšaudes krustugunīs oktobri nomaina novembris.

1919. gada nakts no 10. uz 11. novembri. [..] „Vāciešu lodes kapāja namu sienas, sacēla nejauku, nervus stindzinošu kaukšanu. 10. novembrī pulka I. un II. bataljoni turpina uzbrukumu, kopā ar 6. Rīgas kājnieku pulku ieņemot Torņkalnu. Sētās un šķērsieliņās vēl šur tur bija manāmi bermontieši, bet tas uz ilgu laiku nevarēja aizkavēt”. Seržants Ozols apņēmības pilns norīko vairākus izlūkgājienus ienaidnieka aizmugurē, iegūstot kara laupījumu - smagos ložmetējus. „Un notiek tik ļoti gaidītais brīnums ar gaismas austu pie Daugavas tiltiem no dienvidu puses”. Rīga nosargāta! Par uzvaru vēsta visi lielāko baznīcu zvani.

Tomēr svešinieki vēl nav galīgi padzīti no mūsu zemes. Nedēļu vēlāk, 19.-20. novembrī Mārtiņš Ozols piedalās kaujās pie Cenas muižas Jelgavas pievārtē un ienaidnieka bruņotā vilciena nolaišanā no sliedēm, ar savu drosmi iedvesmodams citus karavīrus. Dienu vēlāk jau viņš kopā ar saviem pulka biedriem ieiet Jelgavā. 1920. gadā, par īpašajiem nopelniem valsts labā un varonību Brīvības cīņās, apbalvots ar Lāčplēša Kara ordeni ar kārtas Nr. 386.

Apliecinājums. Lāčplēša kara ordeņa kavaliera Mārtiņa Ozola vizītkarte, 1920. gadi.

Uzvara

Pagaidu valdības Ministru prezidents Kārlis Ulmanis par 9.-11. novembra sekmīgo militāro iznākumu ziņo Tautas padomes sēdē, uzteicot armijas vadību par prasmīga pretuzbrukuma plāna izstrādāšanu un tā sekmīgu realizēšanu. Uzvara ir gūta, pateicoties mūsu karaspēka pašaizliedzīgai varonībai un uzupurēšanās spējām. Viņu pusē bija algādži, Latvijas pusē – pārliecība un ticība pašiem uz saviem spēkiem, tēvu zemes mīlestība, cenšanās ziedot visu, visu, pat dzīvību par savas tēvijas gaišāku un labāku nākotni”.

Atkal skolas solā

Atkal skolas solā. M. Ozola lūgums Valmieras Valsts Vidusskolas direktoram par uzņemšanu vidusskolas 4. klasē, 1925.

1920. gadā pēc Latgales atbrīvošanas, 7. Siguldas kājnieku pulka seržants M. Ozols nosūtīts uz instruktoru bataljonu, kur viņš kļūst par jātnieku instruktoru un savas zināšanas nodod tālāk, jau miera apstākļos, jaunajiem karavīriem. Tomēr dzīve nesastāv tikai no karošanas, šaušanas un jāšanas un citām skarbo vīru prasmēm, un Mārtiņš izlemj sēsties atkal skolas solā. No armijas atvaļinās 1924. gada 1. aprīlī.

Tā kā savulaik vidējā izglītība nav iegūta, viņam ļauts kā eksternam mācīties toreizējā Latviešu Jaunatnes Savienības vidusskolā Rīgā, lai pabeigtu vidusskolas 3. klasi. Pēc gandrīz desmit gadu ilga mācību pārtraukuma – tas izrādījās pat visai grūti un cits ar vājāku raksturu būtu padevies. Taču ne jau mūsu kaugurietis! 1925. gada vasarā M. Ozols ar lūgumu vēršas pie Valmieras Valsts vidusskolas direktora Jāņa Jansona: [..] uzņemt VVV 4. klasē”. Lūgumu izpilda un gadu vēlāk, Mārtiņš jau iestājas Latvijas Universitātē, kur uzsāka vēstures studijas.

Students Latvijas universitātē. M. Ozols, 1928.

Ozoli - cīnītāji un patrioti

Otrā pasaules kara laikā atkal cīnās par Latviju, iestājoties latviešu leģionā. Piedalās Kurzemes aizstāvēšanā 1944. - 1945. g. Tur ticis ievainots un evakuēts uz Vāciju. Pēc kara nonāca gūstā. 1947. gadā izceļoja uz Angliju, kur aktīvi darbojās latviešu trimdas organizācijās, Dzīvojis Derbijas pilsētā, vadījis „Daugavas Vanagu” nodaļu. Nodzīvojot garu mūžu, astoņdesmit viena gada vecumā, tālu no dzimtenes, Mārtiņš Ozols mirst 1980. g. 2. maijā Derbijā.

Latvijas Neatkarības kara vēsturē ir bijis vēl viens Mārtiņš Ozols, tikai Mārča dēls. Dzimis (!) 1899. gadā, tiesa gan Cēsu apriņķa Priekuļu pagastā. Tāpat kā vārda un uzvārda brālis, karojis pret ienaidnieku jaunās valsts pusē: 1919. gada vasarā, Cēsu kājnieku pulka skolnieku rotas sastāvā kā brīvprātīgais piedalījies cīņās pret vāciešiem. Ar to sakritības vēl nebeidzas. Cēsu Ozols 1920. gadā beidzis kara skolu, Latvijas armijas Krasta artilērijas pulkā virsnieks (līdz 1939.); 1940. g. kapteiņa pakāpē atvaļināts. Pēc kara arī viņu liktenis aizved uz jauno mītnes zemi – Angliju, kur aizsaulē aizies tajā pat 1980. gadā! Lai gan abi kādreizējie brīvības cīņu dalībnieki dzīvoja salīdzinoši netālu viens no otra, ziņu, ka viņi būtu tikušies emigrācijā, nav. Skolnieku rotas cīnītāja M. Ozola atmiņas „Izlūka gaitas” savulaik iespiestas krājumā „Ziemeļnieki” (1970.), atmiņu un dokumentu pārpublicējums lasāms krājumā „No zobena saule lēca” (Cēsu muzeju apvienība, 1994.).

Sagaidot mūsu valsts proklamēšanas 93. gadadienu, visiem Latvijas brīvības cīņu karavīriem, gribētu veltīt J. Akuratera dzejas rindas: „Stāv varonis jauns kā saule, kā saule, kas nenoriet. Ko cīņā viņš cieta un guva, to mūžīgi pieminiet! „

Ingrīda Zīriņa
Valmieras muzeja
Vēstures nodaļas vadītāja