Sign in
Sign up
Zurbu – a worldwide network of local history websites
About Zurbu
Sort by

Rīga, РигаПамятник леснику Петерису Купшу 1

Topic 1
Replies 0
  1. Памятник леснику Петерису Купшу
  2. Памятники
Памятник леснику Петерису Купшу в болдерайских лесах

Кажется странным такое обилие памятников в глухом болдерайском лесу, но отметили там и местного героя — лесника Петериса Купша, посвятившего любимому делу пятьдесят лет жизни с 1935 по 1985 год.

57° 20' 0" N 24° 10' 2" E

ValmieraMirkli pirms simts 1

Topic 1
Replies 0
  1. Georgs Johans Apinis
  2. Komjaunatnes parks
  3. Liljes namiņš
  4. Vecpuišu parks

Rosīga un darbīga

Valmiera 20.gs. sākumā - administratīvās, saimnieciskās un kultūras dzīves centrs. Arī Valmieras apriņķis, tolaik viens no lielākajiem Vidzemes guberņā. Jau 1897. gada tautas skaitīšanā valmieriešu skaits pārsniedzis piecus tūkstošus (5050). Pēc tautībām saskaitīti 76,5% latviešu, 11,9% vāciešu, 6,5% krievu, neliels % ebreju, igauņu un poļu. Gadsimtu mijā apriņķa pilsētā koncentrējušās dažādas pašvaldību un valsts iestādes, kur augstākos posteņus pārsvarā ieņem krievu ierēdņi. Tomēr netrūkst iestāžu, kurās vadošajos amatos joprojām vācieši. Nereti politiskajam līdzsvaram, amatos iecēla abus. Piemēram, par apriņķa policijas priekšnieku V.A. Ignatjevu, bet par vecāko palīgu G.F. Gūtceitu. Līdz 1889.g. te darbojās Vidzemes draudžu tiesa, zemnieku lietu komisāra iecirknis, apriņķa cietuma komisija barona fon Engelhardta vadībā. Vēlāk tām pievienojās miertiesa, pilsētas bāriņu tiesa, galvenā akcīzes pārvalde, nodokļu inspekcija, apriņķa kara pārvalde, skolu inspektori u.c. Ka latvieši kļuvuši par ietekmīgu politisko spēku, ar kuru jārēķinās, liecināja 1906.g. notikušās pilsētas domes vēlēšanas. No 24 domniekiem 18 latvieši, 5 vācieši.

Jaunievēlēto domnieku kompetencē būtisku jautājumu risināšana: apbūves plānošana, komunālā saimniecība, sociālā palīdzība, sabiedriskās kārtības nodrošināšana. Attīstoties vietējai rūpniecībai, tiek modernizēta komunālā saimniecība, ierīkoti parki, uzlabota medicīniskā aprūpe. Sākot ar 1906. gadu, kad par pilsētas galvu (mēru - preciz. I.Z.) pirmo reizi iebalso latvieti Georgu Johanu Apini, un līdz pat 1914. gadam, Valmiera pamazām pārtop jaunā veidolā. Kļūst tīrāka, zaļāka. Viens pēc otra darbu uzsāk lielāki un mazāki uzņēmumi un veikali, ielās valda rosība. Uz dzīvi šeit pārceļas tuvējo pagastu sīkzemnieki, kalpi, lauku vīri un sievas. Iztikšana dārga, tāpēc lētākas zemes un nama meklējumos jādodas viņpus Gaujas. Pirms I Pasaules kara, 1911. gadā, pilsētnieku nu par kādu nieka tiesu mazāk (4949), bet Pārgaujā (Kārlienā, Kauguru Jaunpilsētā), kura administratīvi piederīga netālajai Kaugurmuižai jeb Kaugershof, kārlēniešu jau 1584 dvēseļu!

Pašā pilsētas viducī

Te viss sākās. Liljes namiņš 1913. gadā pirms parka ierīkošanas.

Jaunā parka, pilsētas centrā, aprises sāka iezīmēties divus gadus vēlāk, (1913.) domei lemjot „pieņemt dāvinājumā tā saucamo Liljes dārzu, Kapsētas, Dzirnavu un Liljes ielu stūrī, atklāta pilsētas parka ierīkošanai”. Zemes pirkšanas dokumentus ar Indriķa Liljes mantiniekiem 1913. gada 26. martā (v. st.), paraksta astoņi kungi, pēc materiālā un sabiedriskā stāvokļa ļoti dažādi: Dr. Georgs Apinis, Eduards Lācers, Kārlis Vītiņš, Jānis Velēns, Augusts Akmentiņš, Kārlis Eliass, Antons Meneks un Dāvis Gūbins. Dāvinātāji katrs iemaksāja 1000 rubļus dalības maksu - „publiska parka iekārtošanai”; dzīves laikā parks palika dibinātāju kopīpašums, bet pēc tam, ar „katra izbijušā dalībnieka daļu, pāriet pilsētas īpašumā ar noteikumu, ka tāpat kā tagad dalībnieki, tā arī vēlāk pilsēta viņu uztur uz visiem laikiem par atklātu pilsētas parku”. Parka teritorijai pievieno blakus esošo „ērģelnieka dārzu”, bijušo baznīcas dienesta zemi, ko pilsēta jau senāk iemainījusi pret citu gabalu slidotavas ierīkošanai. Pēc arhitekta Freiberga plāna uzceļ divstāvu paviljona tipa celtni ar plašu zāli, iznomāšanai sarīkojumu vajadzībām. Mūra darbi izdoti meistaram Kārlim Ezeram, koka darbi meistaram Jānim Kūlem. Apstādījumu plānu parkam izveidoja „mākslas dārznieks” Hugo Bērziņš.

Lepni! Vecpuišu parks un paviljons I Pasaules kara laikā, 1915.g.

Ar vērienu

Uz pilsētas parka atklāšanas svinībām 1914.g. 14. un 15. jūnijā savus lasītājus aicina „Valmieras Ziņotājs”, kura 23. numurā lasāms, ka „Pagājušā gadā vairāki, skaitā 8 mūsu līdzpilsoņi nopirka tā saukto Liljes dārzu un tur ierīkoja jaunu parku. Strādāja visu pagājušo gadu un vēl līdz šim laikam. Tagad jaunais parks ierīkots un dibinātāji to dāvina pilsētai; uzceltas ēkas, apstādījumi, - atklāšana, kā ziņots, būs šodien un rītu. Šovakar pulksten 8 atklāšanas akts, pēc tam viņa Ķeizariskās Augstības Lielkņaza Nikolaja Nikolajeviča 16. Huzāru Irkutskas pulka orķestra koncerts. Rītu no pulksten 2 - 5 pēc pusdienas spēlēs kara mūziku, - ieeja brīva; - un pulksten 8 vakarā koncerts, kurā piedalās operu dziedātāja A. Benefeldt jaunkundze, operu dziedātājs P. Saksa kungs, čella virtuozs O. Fogelmaņa kungs un klavieru virtuozs A. Dauguļa kungs. Pēc koncerta deja. Cerams, ka publika šā jaunā parka atklāšanu pienācīgi ievēros un tāpat arī uz priekšu jaunais parks noderēs iedzīvotājiem par ērti pieejamu un patīkamu atpūtas vietu.” Plašs izklāsts arī nākošajā, 21. jūnija „Valmieras Ziņotāja” 25. numurā, kurā ne vien publiskoti visu astoņu dalībnieku uzvārdi, bet arī minēts, ka katrs no viņiem iemaksājis naudu un finansējis pārrakstīšanas izdevumus un citi, interesanti fakti: „[..] Parka pārvaldīšanā piedalīsies pilsētas delegāts. Aprēķinu par parka ierīkošanu, viņa ieņēmumiem un izdevumiem nodod pilsētas domei. Pie parka nolemts pievienot svabado „ērģelnieka dārzu” slidotavas iekārtošanai un spēļu laukumam. Parka iekārtošana un apstādīšana jau izvesta. Ir celta prāva, glīta zāle un telpas bezalkohola bufetes un saimniecības vajadzībām ar verandu. Parka apstādījumi, zāles laukumi, glītais paviljons, kā arī ar garšu un prašanu bagātīgi iekārtotā bezalkohola bufete, lasāmais un spēļu galds, atstāj vislabāko iespaidu. Sestdien, 14. jūnijā notika jaunā pilsētas parka atklāšana. Mācītājs Ed. Pavasara kungs pēc nodziedātās „Lai Dievu visi lūdz” sirsnīgos, jaukos vārdos iesvētīja parku par prieka, miera un atpūtas vietu. Pilsētas galva B. Mušes kungs (iepriekšējā pilsētas galvas G. Apiņa pilnvaru termiņš jau bija beidzies) pēc valsts himnas nodziedāšanas pasludināja parku par atklātu.[..]”

Lai visi uzzinātu. "Valmieras Ziņotājs" pirmā un otrā lapā vēstīja par vērienīgajām atklāšanas svinībām.

No vecpuišu par Komjaunatnes

Patiešām, daži no parka dibinātājiem vēl bijuši vecpuiša kārtā. Neprecējies palika arī Georgs Apinis, kuram tajā gadā, līdz ar parka atklāšanu, jūnijā būtu svinami 55. Stāsta, ka savā 25 gadu darba jubilejā Apinis esot saņēmis no draugiem novēlējumu- apprecēties. Uz to dakteris atbildējis, ka viņam jau esot mīļš laulāts draugs, un tā esot Valmieras pilsēta! 20.gadsimta 30.gados Valmieras pilsētas valdes dokumentos Vecpuišu parka nosaukumu lietoja kā oficiālu apzīmējumu pilsētas parkam. Mainoties varām, 1940.gada vasarā, augustā pēc ‘’LKJS Valmieras rajona komitejas ierosinājuma pārdēvēts par Komjaunatnes parku’’ (Liesma, 16.08.). Jauno nosaukumu ikdienā nekad valmierieši nelietoja un arī pēc II Pasaules kara to sauca tikai un vienīgi par Vecpuišu parku. Vairāk kā 20 pēckara gadus, ēkā kultūras nams (līdz 1966.g.), vēlāk bērnu sporta skola, sporta biedrība ‘’Vārpa’’, pionieru nams.

Padomju laikos. Pilngadības svētku dalībnieki 1964. gada vasarā pie toreizējā pilsētas kultūras nama.

Atkal atdzimis!

Deviņdesmito gadu nogalē (1999.) Vecpuišu parka paviljonu un parku kā sabiedrisko centru uzņēmās apsaimniekot akciju sabiedrība ‘’Vecpuišu parks’’. Nama telpas īpaši pielāgoja ēdināšanas un spēļu biznesa vajadzībām, saglabājot oriģinālajam interjeram raksturīgās galerijas un vairākas fasādes detaļas. Apmeklētāji varēja aplūkot vēsturnieka Tāļa Pumpuriņa izveidoto izstādi par Vecpuišu parka vēsturi. Gandrīz desmit gadu te darbojās valmieriešu iecienītā kafejnīca ar vasaras dārzu. Daudzi pilsētas viesi ceļu mēroja vien, lai uzspēlētu boulingu, taču 2008.gada nogalē kompleksu slēdza. Tad pēc vairākiem gadiem ieilguša klusuma un visai postoša ugunsgrēka, 2012.gada vasarā, kas izpostīja pilnībā gandrīz visu jumta klājumu līdz ar vēsturisko tornīti, sākas paviljona ēkas atdzimšana. Bet, labā ziņa tā, 2014.gada maijā darbu uzsāka jaunā āra kafejnīca Cafe Elephant. Lai veicas!

Vēl nesen. No 1999. gada vasaras līdz 2008. gada nogalei te darbojās valmieriešu iecienītā kafejnīca un pat boulinga zāle, uz kuru ceļu mēroja ne viens vien vidzemnieks.

Ingrīda Zīriņa
Valmieras muzeja
Vēstures nodaļas vadītāja

ValmieraAr skatu nākotnē 1

Topic 1
Replies 0
  1. Bastions
  2. Johans Georgs Apinis
  3. Valmiera
  4. Vecpuišu parks
  5. Wolmar

Johanam Georgam Apinim -155

Cienījams. Dr. med. Georgs Apinis.

Pilsētas centrā, viena no ielām, nosaukta arī Georga Apiņa vārdā. Valmieriešiem šis uzvārds nav svešs, jo saistās ar vairāku paaudžu piemiņu par šo leģendāro personību, Goda pilsoni, Dr. med. J. G. Apini (1859 - 1920). Savas dzīves laikā, atvēlētajos sešdesmit, jo nepilns mēnesis pietrūka līdz sešdesmit pirmajai dzimšanas dienai, pilsētas labā paguvis izdarīt tik daudz darbu, ka pietiktu pat divu cilvēku mūžam. Pateicoties viņa dāsnajam finansiālajam atbalstam un izpratnei, kādai jākļūst apriņķa pilsētai Valmierai (Wolmar) - ar attīstītu rūpniecību, modernizētu komunālo saimniecību, parkiem, skolām, pieejamu medicīnisko aprūpi, arī vēl tagad, pēc gadsimta, varam redzēt un lietot atstāto mantojumu: slimnīcu, mūsdienās tur izvietojies veselības centrs Bastions un populārā kafejnīca - bistro ar tādu pat nosaukumu, kādreizējo meiteņu ģimnāziju, kur nu jau mājvietu radis jaunatnes centrs Vinda, un, protams, joprojām vidzemnieku iecienītais Vecpuišu parks, kuram nupat nosvinējām pirmos 100! Zīmīgi, ka viens no kādreizējā pilsētas galvas (mēra) iecienītākajiem teicieniem esot bijis: „Lai nepiekūstam labu darīdami, un, ko esi atzinis par labu, to labāk dari šodien nekā rīt”. Bet, vai zināt, kur meklējamas saknes mecenāta Apiņa dzimtai un kāpēc visu laiku zināmākais vecpuisis nolēmis veltīt savu dzīvi „mūža draugam - Valmieras pilsētai”?

Bērnība un skolas gadi

Ieraksts Burtnieku (Burtneck) latviešu draudzes jaundzimušo reģistrā liecina, ka 1859. gada 16. jūnijā (pēc v. st.), ar kārtas numuru 98., kristīts un papīros iegrāmatots Johana (Jāņa) Appin un Annas, dzimušas Bušer, dēls Johans Georgs Appin. Apkārtējiem netrūka iemesla skaudīgām pļāpām, jo kūmās aicināta pati Rencēnu „lielmāte” (Ranzen Hof) muižas īpašniece Emīlija Matilde fon Krīgsmane (Kriegsmann), dzimusi fon Šrēdere, Burtnieku muižas īpašnieka Johana Frīdriha fon Šrēdera māsa, ar dēlu, Tērbatas studentu Georgu Frīdrihu fon Krīgsmani. Kā trešais klāt svarīgajā brīdi kristību reizē ir jaunā tēva māsas Kristīnes vīrs, Jaunpaegļu rentnieks Dāvids Gaiķēns. Jānis Apinis, „kuram bija 6 brāļi un 3 māsas, nevarēdams palikt tēva mājās Zvārtēs (Baložu muižas Zvārtes mājas - I.Z.), aiziet par krodzinieku uz Rencēnu Lielo krogu, ap kuru vēlāk izveidojās Rencēnu miestiņš. Iekrājis kādu mazumiņu, viņš, no visiem godāts vīrs, rentējis no Rencēnu īpašnieka Krīgsmaņa Ambas pusmuižu. Še ierīkojis arī tirgotavu, kur plašos apmēros tirgojies ar liniem. Tā kā uz laukiem bija vēl maz tirgotavu, tad Apinis kļuva priekš tiem laikiem par ļoti turīgu cilvēku, iegūdams īpašumā dažus kilometrus no nomas vietas atrodošos Baloža muižu. Ar savu centību darbā un godprātību tirdzniecībā, iemanto cienību ne vien starp sava pagasta ļaudīm, bet arī pie apkārtnes muižniekiem. Draudzīgas attiecības bijušas ar netālās Lizdēnu baronu fon Laudonu un Ēveles draudzei piederīgās Ķemeres muižas īpašnieku fon Lantingu.”[1] Jānis Apinis, nu jau Johans Apping - pirmais latviešu tautības muižas īpašnieks Valmieras apriņķī. Vēlāk muiža tiek pārdota, likvidēta saimniecība Ambās . Kopā ar sievu un mazo dēlēnu pārceļas uz dzīvi Valmierā, turpinot tirdzniecību ar liniem. Rocība atļauj iegādāties nekustāmo īpašumu, nopērkot palielu namu pilsētas centrā, uz Rīgas ielas. Dzīve jaunajās mājās neveidojas kā iecerēts, jo pēkšņi 1861. gada nogalē Georga tēvs mirst. Vienīgais atraitnes mierinājums, tālredzīgi sarūpētie 8000 rubļu - dēla audzināšanai un izglītošanai. Anna apprecas otrreiz. Izredzētais ir vīra radinieks ar tādu pat uzvārdu, tiesa, gan jaunāks gados, un arī Valmierā nodarbojās ar linu tirdzniecību. Šajā laulībā piedzimst Georga pusmāsa Adelheide, kuras dēlu Dr. Apinis vēlāk pieņēma par audžu bērnu. „[..] Viņš to ar mīlestību audzināja par krietnu cilvēku. Šīm pūlēm bija labi panākumi, jo vēlāk Georgs Dinstmanis ieņēma atbildīgo miertiesneša amatu Rīgā.”[2] Pēc otrā vīra nāves (1866.) un pirms tam esošā bankrota veikalā, Anna ar abiem bērniem nonāk materiāli grūtos apstākļos. 11 gadu vecumā Georgs jeb Žoržs, kā viņu tagad sauc, uzsāk mācības Valmieras apriņķa skolā. Skolnieku sarakstā ierakstīts ar uzvārdu Apping , un vairs netiek pat saukts latviskajā uzvārdā Apinis . Vājo vācu valodas zināšanu dēļ, pirmos mēnešus ar mācībām neveicas. Pēc divu gadu nesekmīgās skološanās, aizbildnis izmitina zēnu pa vasaru Ēvelē, Ķemeres muižā, kur fon Lantinga bērnu mājskolotājs Georgu kopā ar muižnieka atvasi sagatavo iestāšanās eksāmeniem Bērzaines ģimnāzijā (Birkenruh jeb Bērzaine pie Cēsīm - I.Z.). Ģimnāzijas gados, no 1872. līdz 1877., puisis kūtrs, neapķērīgs. Skolotāji tam bieži teikuši, ka no viņa nekas prātīgs neiznākšot… Bet skolas pēdējā semestrī, skolotājiem un klasesbiedriem par negaidītu pārsteigumu, Apinis nopietni ķeras pie grāmatām, no nesekmīga skolnieka topot par labāko audzēkni ne tikai savā klasē, bet arī visā skolā!

Atkal Valmierā

Pēc mācībām Tērbatas ģimnāzijā (1877. - 1878.), nosprausts tālākais dzīves mērķis. Studijas medicīnas fakultātē Tērbatas universitātē. Studiju laikā īpaši lielu uzmanību pievērš ķirurģijai. 1885. g. rudenī Georgs Apinis atgriežas dzimtajā pusē jau kā pirmais latviešu tautības ārsts vāciskajā Wolmar (Valmierā). Lai gan jaunajam ārstam darba netrūkst, tiek atrasts laiks vēl praksei Vīnē. 1887. gadā, kad pilsētā un tuvējos pagastos pēkšņi sākās baku epidēmija, tautā sauktais Apiņa dakteris enerģiski uzsāk slimības apkarošanu, noturot priekšlasījumu ‘’Bakas. Viņu izcelšanās un izplatīšanās un līdzekļi no viņām izsargāties.’’. Kaut gan Apinis nav oficiālais pilsētas nabagu (trūcīgo un mazturīgo) ārsts, tomēr „viņš palīdzējis it visiem, kas griezās pēc palīdzības. Uzzinot par slimnieku grūtajiem materiālajiem apstākļiem, atteicās no puses, pat visa honorāra, ieteicot par šo naudu iegādāties slimniekam kaut ko spēcinošu. Georgs Apinis uzskatījis, ka labi ārstēt var tikai tas ārsts, kurš ieguvis sava slimnieka uzticību.” Pirmā pasaules kara laikā (1914. - 1918.) viņš - Sarkanā Krusta un bēgļu ārsts, pilda amata pienākumus, neskaitot ne nostrādātās stundas, ne noietos kilometrus. Pacienti zinājuši, ka vajadzības gadījumā, Apinītis ceļu mēros pat nakts stundā. Nereti gan čīkstīgākus sirdzējus sabāris, jo kā svarīgāko ārstēšanā uzskatījis nevis zāles, bet gan veselīgu dzīvesveidu. Sarunās ar gados jaunākajiem kolēģiem, uzsvēris, ka teicamam mediķim vienmēr jāpaplašina zināšanas un, iespēju robežās, jābrauc uz ārzemēm, Berlīni, Vīni vai Parīzi, lai būtu lietas kursā par jaunākajiem atklājumiem medicīnā. Tas gan visai grūti izdarāms, jo pats darbojas vairākās biedrībās. Jau 1889. gadā 17 Vidzemes ārsti nodibina Vidzemes ārstu biedrību. To vidū arī Dr. Apinis. Trīs gadus vēlāk, (1892.), atzīstot viņa nopelnus iedzīvotāju labā, iecelts par Valmieras pilsētas ārstu.

Labdaris. Valmieras pilsētas bērnu dārza grupa ap 1910. g. No labās: Dr. med. Apinis.

Mūža draugs - pilsēta

No 1906. - 1910. g. Dr. med. Georgs Apinis pilsētas galva (mērs), „pārvēršot Valmieru par skolu pilsētu un kultūras centru”. Četrklasīgā meiteņu skola pārveidota par proģimnāziju, bet vēlāk par ģimnāziju, ar pilnām valsts ģimnāzijas tiesībām. Skolai nepieciešamas citas telpas? Pateicoties Kuratorijas (padomes - I.Z.) priekšsēdētāja G. Apiņa pūlēm, ģimnāzijas vajadzībām uzcelta moderna mācību iestāde, kurā valda latvisks gars. Par skolas vadītāju strādā nacionāli noskaņotā Marta Daugule. Nodibināta Latviešu skolu biedrība, kurai G. Apinis savā 50 gadu jubilejā dāvina namu ar skaistu dārzu, apmēram 3500 zelta rubļu vērtībā, bērnudārza ierīkošanai. Diemžēl paliek nerealizēts nodoms par visiem pieejamu vingrošanas zāli. Testamentā Dr. med. Apinis atstāj 5000 rubļu zāles būvei un sporta laukuma ierīkošanai. Nauda novēlēta arī citiem mērķiem: Valmieras Latviešu biedrības bibliotēkas un lasītavas ierīkošanai, teātra skatuves modernizēšanai, studentu atbalsta korporācijāmFraternitas Academica, Letonia Tērbatā (Tartu) un Vidzemes pretalkohola biedrībai. Retais vairs zinās, ka savulaik, 1908. - 1914.g., Valmierā pretalkohola kustība bijusi ļoti aktīva, pateicoties tieši G. Apiņa personiskajam piemēram. Grādīgās dziras pretinieku pusē nostājās liela daļa skolu jaunatnes. Laikraksta Latvija 1913. gadā sarīkotajā aptaujā atsaukušies 150 pārliecinātu atturībnieku no Valmieras! Dr. med. Georga Apiņa 25 gadu darba jubilejā (1910.), kāds viņa labvēlis novēlējis izcilajam dakterim apprecēties. Uz to atbildēts, ka „tam jau esot savs mīļš laulāts draugs - Valmieras pilsēta!”. To Apinis pierāda ar darbiem, panākdams ūdensvada un kanalizācijas (1911. - 1913.) izbūvi, atsvabinot pilsētniekus no ieilgušās negantās smirdoņas pilsētas centrā, slēdzot „mazo kanālu” Katrīnas, Ravelīna, Brūveru un Pēterburgas ielās (mūsdienās starp Bastiona un Lāčplēša ielu - preciz. I.Z.), un sakārtojot pilsētas komunālo saimniecību, atvēlot līdzekļus artēzisko aku urbšanai. Bet viens no nozīmīgākajiem veikumiem būs vērienīgais jaunās slimnīcas celtniecības projekts (1911. - 1914.). Par slimnīcas celtniecību un atklāšanu plašāk Valmierieša numurā.

Lepna. Jaunceltā Valmieras pilsētas slimnīca. 1914.g. oktobris.

Esmu latvietis!

„[..] Valmiera 19. gs. b. tipiska vāciska mazpilsētiņa. 1882. gadā Vīlipa Švēdes (1849.-1905.), Jāņa Ekmaņa (1856.-1915), Voldemāra Baloža (1848.-1918.) un citu vadībā šeit nodibināta Latviešu biedrība. Tās mērķis - stiprināt latviešu pašapziņu, palielināt ietekmi gan saimnieciskajā, gan kultūras dzīvē. Kaut gan politiskie mērķi netika izvirzīti, biedrības vadītāji izcīnīja dažas „pozīcijas” Valmieras pilsētas domē. Redzot panākto, G. Apinis lēnām atgriezās pie latvietības. Pēc 1905. gada revolūcijas jau pilnīgi atklāti un droši pauda sabiedrībai savu piederību latviešu tautai. 1906. g. Dr. med. G. Apini ievēlēts par Valmieras pilsētas galvu (mēru); 1908. g. Rīgas - Valmieras miertiesnešu sapulcē iecelts par goda miertiesnesi, 1909.g. valsts padomnieks. Vācu okupācijas laikā (1918.g. - preciz. I.Z.) G. Apinis nebaidījās paust savus uzskatus. Tie nebūt neglaimoja režīmam. Ar lielu sajūsmu Dr. med. Georgs Apinis uzņēma brīvās Latvijas proklamēšanu. Lielinieku laikā (1918.g. XII. - 1919.V. -preciz.I.Z.) strādāja kā ārsts, politikā neiesaistoties. Pēc lielinieku padzīšanas Dr. Apinis no jauna piedāvāja savus pakalpojumus valdībai, tomēr sliktās veselības dēļ, spiests atteikties no godpilnā amata, kā sūtnim - pārstāvēt Latviju - Amerikas Savienotajās Valstīs”.[3]

Uz Rīgas ielas. Skats uz kādreizējo G. Apiņa namu ap 1914.g., no 1926.g. pēc pārbūves - divstāvu namā izvietojās pilsētas valde.

Pieminot

Georgs Apinis mirst Rīgā 1920. gada 19. maijā ar sirdskaiti. Nelaime sirmgalvi piemeklē uz Kaļķu ielas, dodoties vizītē pie toreizējā izglītības ministra Dr. K. Kasparsona. Ministrs iecerējis Apini aicināt darbam profesūrā Latvijas Universitātē. Simtiem valmieriešu patiesi sēro, piemiņas dievkalpojumā pietrūkst vietas visiem, kas vēlas atvadīties, pirms apbedīšanas pilsētas (Centra) kapos. „Testamentā viņš pirmā vietā lika nevis savus piederīgos, bet Valmieras pilsētu, novēlēdams tai savu namu ar skaisti iekopto dārzu kā pateicību par to, ka Valmieras pilsēta viņu bija iecēlusi par savu Goda pilsoni. G. Apiņa namā vēlāk Valmieras pilsētas valde, bet dārzs kopā ar ‘’Vecpuišu parku’’ valmieriešu iemīļota atpūtas vieta.” Izcilāko valmierieti, īsi un kodolīgi raksturo laikabiedrs, rakstnieks A. Melnalksnis: ‘’Dr. med. G. Apinis pēc savas dabas bija liels ideālists un mūžīgs optimists, kas dzīvoja un strādāja rītdienai, ticēdams labākai un gaišākai nākotnei.’’

Ingrīda Zīriņa
Valmieras muzeja
Vēstures nodaļas vadītāja

  • 1: (Šaurums G. Dr. med. Georgs Apinis. Filantrops un patriots. Rīga, 1933.).
  • 2: (Šaurums G. Dr. med. Georgs Apinis. Filantrops un patriots. Rīga, 1933.).
  • 3: (Šaurums G. Dr. med. Georgs Apinis. Filantrops un patriots. Rīga, 1933.).

ValmieraŠīs dienas maijā 1

Topic 1
Replies 0
  1. Komunisti
  2. Latvijas valsts
  3. Lielinieki
  4. Padomju vara
Lielinieku posta darbi. Skats uz Rīgas ielas sākumu. Redzams sašautais Sv. Sīmaņa baznīcas tornis 1919. g. 26. maijā.

Daudzu gadsimtu ilgajā vēsturē Valmiera atradusies dažādu kara kungu rokās. Pēc 1. Pasaules kara beigām, sabrūkot milzīgajai Krievijas impērijai, vairākas no kādreizējām Baltijas guberņām izveidoja neatkarīgas republikas. 1918. gada 18. novembrī arī Rīgā tika proklamēta jaunā Latvijas valsts.

Saspriegojoties politiskajai situācijai kļuva skaidrs, ka bez sīvas cīņas komunisti, kas bija kļuvuši par jaunās varas nesējiem nu jau Padomju Krievijā, - tik viegli bijušās teritorijas neatdos… Stučkas jeb lielinieku režīma pastāvēšanas piecos mēnešos Valmierā un Valmieras apriņķī (no decembra līdz 1919. gada maija beigām) tika īstenoti vērienīgi revolucionāri pārkārtojumi: atsavinātas vācu muižnieku zemes un muižas, nacionalizēti lielākie rūpniecības un tirdzniecības uzņēmumi, turīgāko pilsoņu mājas un pat dzīvokļi, kurus „līdz ar mēbelēm nodeva strādniekiem”, u.t.t. Citādi domājošos, padomju (lielinieku) vara uzskatīja par tautas ienaidniekiem, tos arestējot, piespriežot lielus naudas sodus vai pat piemērojot augstāko soda mēru – nošaušanu kā kontrrevolucionāriem (pretēji noskaņotiem – preciz. I.Z.) vai spekulantiem. Netālu no Valmieras, pie mācītājmuižas, izveidoja koncentrācijas nometni, tā saucamo Tīģerdārzu , kurā ieslodzītos gaidīja baiss liktenis. Pat tie, kas vēl nesen simpatizēja marksisma idejām, arvien skaudrāk izjuta reālo īstenību, kas sevī ietvēra ne vien pārtikas normēšanu, produktu cenu strauju pieaugumu, bet arī uzspiestu, svešu ideoloģiju, fizisko teroru un bezierunu pakļaušanos. Vairums pilsētnieku un laucinieku, izņemot pārsimts kreisi noskaņotos - buržuāzijas kā šķiras – nīdējus, uz sevis, ar savu ādu un maku, izbaudīja kļūdaino tautsaimniecības politiku un dzīvi baiļu ēnā… Tāpēc, ar vairāku dienu kavēšanos uzzinot vēstis, ka „22. maijā vācu un latviešu spēki atbrīvojuši Rīgu, padomju armijas vienības atkāpjas visā frontē, neizrādot nopietnu pretestību”, atlika vien gaidīt, - cik īsā laikā uzvarētāji iesoļos arī mūsu pilsētā. Un, patiesi, tikai četras dienas vēlāk, ienākot Igaunijas nacionālajai armijai un pulkveža Jorģa Zemitāna vadītajai Ziemeļlatvijas brigādei, beidzot tiek padzīti tik ļoti nīstie „nākotnes cēlāji”!

Starp abiem krastiem. Skats pār Gauju uz Valmieru pēc lielinieku atkāpšanās un tilta nodedzināšanas 1919. g. 26. maijā.

Kā tas bija?

Lasāms nedēļu vēlāk, laikraksta „Vidzemnieks” pirmajā numurā (07.06.), kura visu rakstu autors un vienlaikus redaktors, valmieriešiem labi zināmais sabiedriskais darbinieks Augusts Melnalksnis. Finansiāli par preses izdevumu gādā pilsētas saimnieciskās pārvaldes Informācijas birojs, bet iespiests sākotnēji nelielā tirāžā - vietējā spiestuve „Zeme”, Valmierā. Lūk, fragments no raksta „Nacionālā kara spēka ienākšana Valmierā”: „[..] Pirmdien, 26. maijā, ap pulksten 4 pēc pusdienas, visi ceļi uz ziemeļiem un vakariem apklusa, un pilsētā iestājās klusums, kuru traucēja tikai bēgošā kara spēka atsevišķi kareivji un jātnieki – izlūki. Ap pulksten 6 pēc pusdienas strēlnieki, dažu tumšu subjektu pavadīti, uzlauza Baltijas Lauksaimniecības Biedrības noliktavas un magazīnu un citas tirgotavas, un iesākās laupīšana, kurā piedalījās grāvēji – mazi un lieli, veci un jauni. Pašā laupīšanas karstumā tika uzspridzināts dzelzceļa tilts, bet šie grāvieni neizbiedēja laupītājus, kas īsā brīdī no Lauksaimniecības Biedrības veikala izstiepa mantas un preces par 450.000 rubļiem. 7.45 minūtēs vakarā atskanēja signāla šāviens un pēc, apmēram, 5 minūtēm no abiem koka tiltiem pacēlās ugunsliesmas. Pulksten 8.05 no Valmieras muižas puses pilsētai tuvojās igauņu pirmās nodaļas kājnieki, kurus saņēma uguns no namos uzstādītiem ložmetējiem.. Bruņotie automobiļi drīz apklusināja ložmetēju tarkšķus, un 8.15 jau igauņu aukstasinīgie izlūki mierīgi pastaigājās pa Valmieras pilsētas ielām. Pirmdiena nobeidzās ar dūšīgu apšaudīšanos starp igauņu daļām un komunistiem, kas bija uzstādījuši ložmetējus Pārgaujas namos un smilšu bedrēs. Komunistu pozīcijas apšaudīja arī igauņu artilērija, no kuras šāvieniem aizdegās Priedīša nams pilsētā un daži nami Pārgaujā. Neraugoties uz komunistu pastāvīgiem šāvieniem ar sprāgstošām lodēm, kuras tie vērsa pret ugunsdzēsējiem, vietējiem iedzīvotājiem ar kara spēka palīdzību izdevās izglābt no uguns tuvējās koka ēkas. Visbaisākos brīžus Valmiera pārdzīvoja otrdienas pievakarē, kad komunisti ar smago artilēriju apšaudīja pilsētu, sagraudami pilsētas domes ēku, baznīcu un Treija un Piķeļa namus.

Igauņu baterija tomēr apklusināja komunistus un izjauca komunistu nodomus sagraut pilsētas elektrisko staciju. Trešdienas rītā izplatījās ziņas par apšaudīšanos ar smago artilēriju un visi panikā meklēja drošākos pagrabus. Tomēr apšaudīšanās vairs nenotika un ap pusdienu beidzamie komunisti bija atstājuši savas bedres Pārgaujā un pazuduši. Trešdienas pievakarē nodegušo tiltu vietā pa laipām jau nodibināja satiksmi starp pilsētu un Pārgauju. No privātpersonām pilsētā kritušo nav. Ir daži viegli ievainoti. Pārgaujā un Karlovkā (apbūvi ap dzelzceļa staciju tolaik dēvēja par Kārlienu jeb Karlovku – preciz. I.Z.) krituši daži, kas apšaudīšanās laikā nodarbojušies ar dažādu mantu pievākšanu. Ceturtdienā, 29. maijā – dzīve pilsētā sāka ieritēt normālās sliedēs”.</em>

Uz dzirnavu dambja. Šeit - uz kādreizējā dzirnavu dambja tilta - noritēja R. Birzgaļa aprakstītie notikumi par igauņu vienības ienākšanu Valmierā.

Ar zēna acīm

Liecinājumu par 1919. gada maija notikumiem atstājis mums, lasītājiem, arī kādreizējais burtniecietis, Valmieras vidusskolas absolvents, vēlākais skatuves mākslas pārstāvis, aktieris, mākslinieks, grafiķis, kura mūža nogale aizritēs tālajā Amerikā, Reinis Birzgalis (1907-1990) savā literārajā darbā, kurš dzimtenē gan iznāks pēc autora nāves, „Šoreiz – bez grima. Atmiņas” (Rīga, 1992.): „[..] Drausmīgais laiks ilga veselus piecus mēnešus (lielinieku režīms – preciz. I.Z.). Tad 1919. gada maijā Valmierai tuvojās igauņu un latviešu karaspēks pulkveža Zemitāna vadībā. Jau vairākas dienas Valmieras iedzīvotājos valdīja liels satraukums, gaidot jaunos notikumus. Skolās mācības nenotika, un es sēdēju krusttēva mājiņā pie loga, vērojot ielu. Ja Valmierā iebrauca no ziemeļiem pa Valmieras – Rūjienas lielceļu, bija jāšķērso ūdensdzirnavu slūžu tilts. Aiz tilta sākās iela, kuras malā kā pirmā stāvēja mūsējā. Es nu pa logu skatos, kā lielinieki mēģina tiltu uzspridzināt. Dinamīts laikam nedarbojas, jo divi krievi sāk kurt uz tilta ugunskuru. Pēkšņi aiz dzirnavu mājas stūra parādās kāds vīrs un kaut ko sauc. „Ko tu gribi?” viens no krieviem atkliedz un tūlīt ņem no pleciem šauteni un tēmē uz dzirnavu pusi. Tai brīdī svešais izšauj divas reizes, un abi krievi steigā metas bēgt, pametot tiltu nenopostītu. Es turpinu skatīties. Svešais lēnā gaitā pārsoļo tiltu un pa ielas vidu, paceltu galvu apkārtni vērodams, dodas pilsētā. Piepeši atskan šāviens, un vīrs nokrīt uz mutes tieši pie mūsu mājas. Daudz nedomādams, es izskrienu uz ielas. Tūlīt no dzirnavu puses piesteidzas arī četri kareivji un paceļ nošauto. Redzu, ka lode trāpījusi taisni pieres vidū. Uzzinu, ka trīs no kareivjiem ir igauņi, viens latvietis un, ka kritušais ir igauņu leitnants – grupas vadonis. Karavīri aiznes savu virsnieku, un nu jau šāvieni atskan visās malās. Krusttēvs ierauj mani atpakaļ mājā, bet pats priecīgi smaida. „Beidzot labais gals gaisā!” viņš saka. Un drīz vien gar mūsu māju sāk plūst karavīru masas gan kājām, gan braukšus. Ievērojam arī dažus lielgabalus un ložmetējus. „Tā ir Zemitāna brigāde”, krusttēvs skaidro. Un šai brīdī, nemaz visu pilnībā neaptverdams, es jūtos bezgala lepns un laimīgs.

Gaujas krastā. Lielinieku saspridzinātais dzelzceļa šaursliežu līnijas Smiltene - Ainaži tilts pār Gauju pie valmieras. 1919. g. vasara.

Lielinieki panikā bēga uz Pārgauju, nodedzinot aiz sevis Gaujas tiltu. Patiesībā, kā stāsta aculiecinieki, apjukums bijis tik milzīgs, ka tilts aizdedzināts pirms laika un daļa „sarkano” dabūjuši glābties no liesmām upē un turpināt bēgšanu peldus. Izrādījās arī, ka mūsu karavīri jau bija to iepriekš paredzējuši: kāda grupa bija pārbridusi Gauju pie krācēm, lai vajātu lieliniekus vēl tālāk. Pēc dažām stundām šāvieni apklusa. Sāka zvanīt baznīcā. Tad no baznīcas torņa telpas pūtēju orķestra izpildījumā atskanēja „Dievs Kungs ir mūsu stiprā pils” un „Dievs, svētī Latviju!”. Cilvēki uz ielām apkampās un raudāja. Māju logos parādījās nacionālie karogi. Valmiera bija atbrīvota – beidzot vārda īstā nozīmē!”</em>

Ingrīda Zīriņa
Valmieras muzeja
Vēstures nodaļas vadītāja

ValmieraMežu daudzinot 1

Topic 1
Replies 0
  1. Gaujas Stāvie krasti
  2. Meža dienas
  3. Valmierietis
  4. Zaļās dienas

Pirms septiņdesmit četriem gadiem (1930.), Latvijā pirmoreiz rīkoja Meža dienas. Tajās, līdz pat 1940. gadam, ļoti aktīvi darbojās jaunatnes un, it īpaši, meža audzēšanas pulciņi skolās. Ikgadējos zaļajos pasākumos iesaistījās arī pieaugušie, gan pilsētnieki, gan lauku ļaudis. Toreizējais Mežu Departaments šiem audzinošajiem pasākumiem atvēlēja ne vien līdzekļus un stādāmo materiālu, bet arī norīkoja konsultāciju sniegšanai uz vietām speciālistus un mežziņus. Nu meža dienu tradīcijas atjaunotas. Arī šajā, 2014. gada pavasarī, mūsu pilsēta kļūs skaistāka un zaļāka: Brenguļu ielā tiks iestādītas 49 liepas. Rīgas ielā posmā no Ausekļa ielas līdz Kocēnu kapiem – 40 ozoli. Matīšu šosejas labajā pusē - 30 sarkanos ozolus. Raiņa ielas dažādos posmos bīstamo koku vietā paredzēts iestādīt 22 sarkanos ozolus, Beātes ielas dažādos posmos 30 Holandes liepas. Trīs dažādu šķirņu kļavas rotās Gaujas krasta nogāzi pie Plostnieku ielas kāpnēm. Dzirnavu ezeriņa apstādījumus papildinās ar divām kalnu kļavām. Pie pašvaldības ēkas augošo kastani aizstās ar kļavu. Bet, vai zinām, kur meklējamas Meža dienas agrāk?

No vēstures

Meža svētku (Zaļās dienas) tradīciju aizsākums meklējams Amerikā, Nebraskas štatā. Tur savulaik izcirsti visi meži, „caur ko upes izkalta un nebija pieejamas kuģošanai. Labības augi cieta no sausuma, līdz pēdīgi iestājās pilnīga neraža. Atceroties vietējo iedzīvotāju indiāņu paražu, pie katra bērna dzimšanas stādīt vienu koku, arī Nebraskas štata iedzīvotāji šo paradumu atjaunoja, iesaistot darbā arī bērnus. Skolu likums noteica dienu, kurā skolu jaunatnei jāstāda koki. 15 gadu laikā štata jaunatne iedēstīja un apkopa 355 miljonu koku. Agrāk neauglīgie tuksneši pārvērtās zaļojošās birzīs, ceļmalās ziedēja augļu koki, upēs cēlās ūdens, pieņēmās lauku ražas. No Nebraskas koku dēstīšana pārgāja uz citiem Amerikas štatiem un Eiropas valstīm” (Retelis P. Jaunatnes meža audzēšanas pulciņi. Rīga: Mežu Departamenta izdevums, 1930.) . Latvijā, protams, situācija ne tuvu nebija tik dramatiska, taču pieaugošais koku eksports un mežu izciršana kaut kontrolētos apmēros, rosināja domāt par meža resursu atjaunošanu. Lai iesaistītu plašākas iedzīvotāju aprindas, pēc Latvijas Mežkopju savienības iniciatīvas kopš 1930. gada pavasara tika organizētas meža dienas arī Latvijā. Par to iespējami plašāku norisi rūpējās Centrālā meža dienu komiteja. Atbalstu sniedza arī Meža zinātnieku biedrība, studējošo mežkopju biedrība Šalkone un vēl citas. Pagastos un pilsētās dibināja meža dienu komitejas. 1930. gada meža dienās piedalījās ap 20 000,1934. gadā – 67 000, bet pēdējās (1940.), pateicoties aktīvai propagandai un valdības līdzdalībai, - vairāk kā ceturtdaļmiljona cilvēku! Apmežošanas vajadzībām ierīkoja ap 36 ha lielu koku stādu audzētavu. Mežu departamenta pārziņā atradās 1929. gadā izveidotais Meža kultūru fonds.
Pasākumus popularizēja visos lielākajos galvaspilsētas un provinces laikrakstos.

Pirmās

Kā vienas no pirmajām - valstiskajā pasākumā iesaistījās Mazsalacas, Cēsu, Smiltenes un Trikātas virsmežniecības. Tā, mūsu tuvākie kaimiņi, trikātieši, kuru meži tolaik ietilpa Strenču virsmežniecībā, pie sava pagasta nama iestādījuši 50 ozolus, 30 baltegles un 5 dzīvības kokus; darbus vadījis vietējais mežzinis Balodis. Pārlapojot 1930. gada Valmierieti, meža dienu aktivitātes netiek atspoguļotas. Pat vienīgais virsraksts, kas atbilstu pēc tematikas - „Mežu pilsēta Valmieras tuvumā” (Nr. 39., 16.05.), izrādās maldīgs, jo tajā rakstīts, ka „Ziemeļlatvijas skauti Vasaras svētku nedēļā, Paukas priedēs Valmierā uzcels savu meža pilsētu ar dažādām labierīcībām”… Arī 1931. gadā pavasarī maz rūp meža lietas, jo aizvadīti postoši pavasara plūdi, kas pašvaldības maciņā iesituši robu un faktiski tikai ar 1932.g. sāks aktīvi iesaistīties jaunajā, kā tagad teiktu, - ekoloģiskajā kustībā: virsmežniecība kopā ar pilsētas meža dienu komiteju 9. maijā organizē stādījumus Valmieras ģimnāzijas parkā un Valmieras pilsētas III. pamatskolas dārzā, iedēstot apmēram 240 lapu un skuju kokus un krūmus. 13. maijā Valmieras pilsētas skolas audzēkņi ar skolotājiem devušies uz Kauguru novadu, kur iecirkņa mežzinis J. Upmalis demonstrējis zemes sagatavošanu meža sēšanai un stādīšanai, stāstot par skuju koku vecuma noteikšanu, uguns joslām un to nozīmi, apiešanos ar uguni mežā, meža degšanu un dzēšanu u.c., bet vakarā kino Splendid telpās notikusi filmas izrāde „Latvijas mežs”, kura divos seansos izrādīta apmēram 1300 (!) apmeklētājiem, Valmieras ģimnāzijas, kurlmēmo skolas, komercskolas, visu trīs pamatskolu un kristīgo skolas audzēkņiem. Elektrību kino izrādei Valmieras pilsētas valde devusi par brīvu! Nākošajā, (1933.) pilsētas II. pamatskolas pedagogi un 45 skolēni 18. maijā devušies izzinošā ekskursijā uz Kauguru silu, kur noklausījušies mežziņa J. Upmaļa priekšlasījumu par „priedes un egles attīstību un augšanas gaitu”, piedalījušies priežu sēšanā. Nav slinkojuši togad arī Valmieras apbūvieši (jaunceļamo māju īpašnieki - I.Z.), kuriem mežniecība izsniegusi 20 lapu u.c. kokus. Kurlmēmo skolai izsniegtas 50 liepiņas, bet Valmieras valsts komercskolai egļu mežeņi dzīvžogam. 1934. gada maijā, kas politisku iemeslu dēļ Latvijas vēsturē ieies ar 15. maija apvērsumu, sabiedriskās aktivitātes tiek mazinātas līdz minimumam, tāpēc pilsētā apstādīta ar kokiem vien toreizējo Valmieras apriņķa pašvaldības ēku Gaujas ielā.

Mazie palīgi lielos darbos. Koku stādīšana netālu no stadiona ieejas 1936. g. 3. maijā.

Ar skatu nākotnē

Turpmākajos gados meža dienas kļūst arvien populārākas, palielinoties dalībnieku un apzaļumoto vietu skaitam. Īpaši vērienīgas bijušas 1935. - 1936. gada aktivitātes. Tā 1935.g. Valmierietī , Nr. 295./296., zem virsrakstiem Sekmēsim mežu atjaunošanu un Jaunā sporta stadiona izbūve iesākta, sadaļā par aizsargu dzīvi, uzzinām, ka „Kauguru aizsargu nodaļa meža dienu darbus izvedīs maija mēneša pirmā sestdienā apstādot Rīgas – Valmieras ceļu, sākot no Cēsu apriņķa robežas virzienā uz Valmieru. Visu ceļa daļu, kas ietilpst Kauguru pagasta robežās līdz Valmierai, aizsargi apstādīs ozoliem, iestādīs 200 ozoliņu”. Par rīcības komitejas priekšsēdētāju ievēlēts virsmežzinis D. Bērtulsons; vēl komitejā – Fricis Marovskis no pilsētas valdes, ģimnāzijas direktors Vilis Kalējs, inženieris J. Ratenieks, skolas priekšnieks A. Gruzna un A. Magone no aizsargu kluba. Rosīgie kungi akceptē, ka tiks „apstādīti bērziem Valmieras – Cēsu ceļš 1 kilometra garumā. Zilā kalnā skolnieki un aizsargi iedēstīs liepu aleju, bet II pamatskolas skolēni apdēstīs bērziem Palejas ielu. Pilsētas valde stādīs bērzu birzi pie Gaujas līdz krācēm. Ugunsdzēsēji pie Stāvajiem krastiem iestādīs 1500 kokus. Lai nodrošinātu stādāmo materiālu, pie Kaugurmuižas atvēlēs līdzekļus stacionāru kultūrkoku audzētavu Rīts ierīkošanai [..]”. Par paveikto atskaite lasāma jau nākošajā, 297. numurā: „Valmiera kļuvusi bagātāka ar jaunu parku”. 5. maijā meža dienās vietējie ugunsdzēsēji, piedaloties Valmieras sabiedrībai, apstādīja savu jauno parku Gaujas Stāvajos krastos. Darbus ievadīja kopējs ugunsdzēsēju gājiens ar orķestri priekšgalā no depo uz stādīšanas vietu. Pavisam iestādīja 2000 kociņus no 100 dažādām šķirnēm. Kā retumi minami Lavsona cipreses, korķa koki, riekstu koki, Ķīnas ābelītes, zelta lietus, balzama apses u.c. Ierīkos arī atsevišķus bērzu, liepu, rožu un citu koku un krūmu laukumus. Parka projektu izstrādājis un stādīšanas darbus vadīja mežu tehniķis J. Grūbe un pēc projekta tas savā koku bagātībā pārspēj Skrīveru botānisko dārzu ”. 1936.g. valmieriešus aicina ierasties ar savām lāpstām un „ņemt dalību iepriekšējo gadu stādījumu atjaunošanā. Pie jaunā sporta aizsargu sporta stadionu (tagadējais J. Daliņa – preciz. I. Z.), iestādīs liepu un ozolu aleju, kā arī apstādīs sporta laukumu gar Svētozolu ielas malu ar eglīšu dzīvžogu”. Darbus ievadot, meža dienas dalībniekus uzrunāja pilsētas galva, agronoms J. Ruģēns un aizsargu sporta kluba priekšnieks H. Traubergs. Vēl viena grupa ieradās Gaujas malā pie Zaķu saliņas, kur iestādīja 800 vītoliņus, bet Valmieras brīvprātīgie ugunsdzēsēji turpināja apstādīt savu botānisko parku stāvajos krastos. [..]”. Kopumā padarītā bilance iepriecinoša, jo vietējie sabiedriskie darbinieki, aizsargi un skolu jaunatne aizsargu sporta kluba stadionā iestādījuši 400 metru garu eglīšu dzīvžogu un 180 lapu kokus, bet ugunsdzēsēju biedrība savu iepriekšējā pavasarī izveidoto parku, bagātinājuši ar 402 kociņiem. Čakli bijuši arī mazie palīgi: Valmieras I pamatskola pie skolas iestādīja 228 kokus un krūmus; II pamatskola skola mācību dārzā – 170 m garu eglīšu dzīvžogu un Gaujas krastā – 250 kārklu spraudekļu; kurlmēmo skola Vienības gatvē – 26 kokus un gar Jumaras ceļu – 80 eglītes. Netālu no Valmieras cietuma darba nama fermā iestādīta 1,00 ha liela bērzu birzs ar 5000 bērziņiem, piedaloties cietuma darbiniekiem un vietējiem pagasta iedzīvotājiem. Lielisku piemēru rāda Kaugurmuižā dislocētais 8. Daugavpils kājnieku II bataljons, iestādot 600 bērzus!

Kopā sanākot. Meža dienu pasākumā 1936.g. 4. maijā Valmierā, netālu no jaunā stadiona, redzams Palejas un Dīvaliņa ielu krustojums.

1937. gada meža dienas aizrit zem senču mantojuma zīmes - Dīvaliņa rajonā (Dīvaliņa iela – preciz. I.Z.) iestādīta „Beverīnas varoņu birzs” un dažas dienas vēlāk atjaunota ozolu birzs senču svētozolu vietā pie Sīmanēnu mājām, kā arī uzkopta Kauguru nemieros kritušo zemnieku piemiņas vieta. Pavisam iestādīti 840 kociņi un 1879 dažādu šķirņu košuma krūmi. Par 1938. gada meža dienu norisi vairāk Valmierietī Nr. 454.: „Svinīgā atklāšana notika pagājušo sestdien. Plkst. 14. pie pilsētas valdes nama sapulcējās meža dienu dalībnieki, skolu jaunatne, organizācijas un karavīri. Ar ģimnāzijas orķestri priekšgalā dižais mežinieku gājiens devās uz Vienības laukumu, kur pilsētas galva agronoms J. Ruģēns teica uzrunu, pakavēdamies pie Meža dienu svētīgā darba un sevišķi uzsvērdams, ka sabiedriski izdarītie apstādījumi ir arī sabiedriski jāapsargā, un katra pilsoņa pienākums ir cīnīties pret postītājiem, kas šo darbu pagājušā gadā tik daudzkārt sabojāja un iznīcināja.” Šajā (1938.) iestāda parkos, laukumos un gar ielām 666 kociņus un 1542 dažādus košuma krūmus. „No izvestiem pilsētas izdaiļošanas darbiem ievērojamākie ir Vienības laukuma izdaiļošana un apstādīšana ķiršu kociņiem līdz Matīšu šosejai, kā arī Cēsu un Stacijas ielu apstādīšana. Bez minētā, smilšainā Gaujas līcī augšpus krācītēm, iedēstītas 2000 priedītes”.
1939. gada meža dienas sākās ar nu jau tradicionālo kopēju gājienu uz stadionu, kura rajonā atjaunoja un paplašināja jau esošos apstādījumus. No jauna apstāda Stacijas ielu, sākot no Smiltenes ielas līdz pašai dzelzceļa stacijai un Dzirnavu ielas turpinājumu. Gaujas krastos stāda kārklus un dažas vietās, arī papeles, pie Lucas muižas - košumkrūmus. Bet Valmieras pašvaldība rosina, ka „turpmāk – katra no skolām vai organizācijām skaitīsies par savu izvesto apstādījumu goda aizbildņiem, ar pienākumu rūpēties par to turpmāko uzraudzību.[..]”. Uzteicama vēl kāda tradīcija, kura aizsākās pirmajās meža dienās –meža dienu skrējieni.

"VALMIERIETIS" uzslavē: čakli mežu atjaunotāji.

Izskaņā

Pēdējās – liktenīgajā 1940. gadā. Lai gan Latvijā jau izvietotas PSRS armijas bāzes, valsts iedzīvotāji pošas spodrības mēnesim, kas noris vienlaikus ar meža dienām. Mazāk nav kļuvis dalībnieku, taču krietni sarucis finansiālais atbalsts… Iedzīvotāji tiek mudināti „izrādīt savu pilsonisko apziņu un patriotismu”. Valmierietis, Nr. 558., 01. 05.: „[..] Zemkopības ministrijas mežu departaments, meža dienu sekmīgākai veicināšanai nosūtījis 50 Ls lielu pabalstu Ainažu, Burtnieku, Cēsu, Smiltenes, Strenču, Valmieras u.c. virsmežniecībām. Pavisam meža dienu veicināšanai Vidzemē atvēlēts 1250 latu liels pabalsts, bet visā valstī meža dienu darbu izpildīšanai atvēlēti mežu dienām 5600 Ls. Pabalsti piešķirti jaunu augļu dārzu ierīkošanai. Saņemtos pabalstus mežu administrācija saziņā ar pagasta valdi nodos tām saimniecībām, kas apmežošanā izrādīsies par čaklākām un kurām pabalsts nepieciešams.” Agrāk kā citus gadus, jau martā notika meža dienu Valmieras rīcības komitejas sēde virsmežziņa D. Bērtulsona vadībā, atzīstot, ka „darbi iesākami nākošā nedēļā, bez sevišķas atklāšanas. Šogad galvenā kārtā paredzēts atjaunot vecos stādījumus, kur tie būtu bojā gājuši. Ierosināts jautājums par to, ka organizācijās un tāpat arī atsevišķi valmierieši brīvā laikā pieteiktos ne tikai pie koku stādīšanas, bet pie visiem citiem zemes darbiem, kuri stāv sakarā ar pilsētas izdaiļošanu. Apstādījumi atjaunojami sekojošās vietās no organizācijām, kuras jau tur agrāk tos iestādījušas. Austrumu ielā – pasta darbinieki, Brīvības ielā – II. pamatskola, Ezera ielā – Komercskola, Dzirnavu ielā – ģimnāzija, Lilijas ielā – Daugavas Vanagi, Stacijas ielā – strādnieku arodbiedrība, Matīšu šosejā – Šoseju un zemesceļu 9. rajona darbinieki, Zaķu saliņā – I. pamatskola. Visas minētās organizācijas lūgtas pieteikties pilsētas valdē un pie pilsētas dārznieka, lai varētu noteiktu laiku un sagādāt stādāmo un materiālu darbu izvešanai”. Vēl divi mēneši un arī valmierieši izbaudīs jaunās padomju varas pārneses – strādnieku izpildkomitejas, nacionalizāciju, represijas u.c. Bet tas jau cits stāsts.

Ingrīda Zīriņa
Valmieras muzeja
vēstures nodaļas vadītāja

Советск (Tilsit)Парк Якобсру (Park Jacobsruh) 1

Topic 1
Replies 0
  1. Парк Якобсруэ

Парк города Тильзита – Якобсру обязан своим рождением восторженным любителям природы. Это были довольно энергичные тильзитцы, которые в 1823 году объединились в «Союз декоративного садоводства», и стали заниматься посадкой деревьев, устройством аллей и клумб, одним словом – украшением города и воплощать свое романтическое мироощущение в противовес медленному, но неотвратимому натиску эпохи паровых машин и шумных фабрик.

Для парка Якобсру была выбрана местность на юго-западе города, где хвойный лесочек– Putschine со свободно растущими елями и соснам, чередовался с заброшенным пастбищем, стародавним кладбищем и тоскливой пустошью. Вся эта территория переходила в городской лес. Парк изначально планировался без дорогостоящих затрат: в нем не предусматривалось гидротехнических и декоративных сооружений – каскадов, гротов и вычурных парковых построек с мраморными вазами.

1.ПЛАН ПАРКА

1835 г. План парка

План города Тильзита 1835 годa дает нам первое представление о парке. Здесь видно, что освоение территории началось с двух сторон: с Арндштрассе (ныне улица Матросова), и Грюнвальдерштрассе (ныне улица Толстого). Со стороны Арндштрассе по бокам широкого главного входа были устроены цветочные клумбы и зеленые партеры с многолетними травами. Потом начиналась затейливая вязь дорожек и аллей, предназначенных для прогулок, их расположение было подчинено романтической символике. Со стороны Грюнвальдерштрассе (ныне улица Толстого) задача была сложнее – здесь еще между соснами оставалось старое кладбище. По старой немецкой традиции кладбище было решено превратить в часть паркового ансамбля. Деревья прорядили и ландшафтную меланхолию cменил увлекательный ботанический мир, который стал привлекать тильзитцев во время весеннего пробуждения, цветущего лета, и в пору благородного увядания осенью и степенного зимнего спокойствия. Посередине между этими участками еще некоторое время сохранялось поле, на котором нашлось место для устройства Turn-Platz – площадки для входивших в то время моду занятий гимнастикой.

С течением времени обе части слились воедино, образовав современное пространство парка.

План парка 1935-1941 г.г.

Карта парка 1935-1941 г.г. показывает, что к этому времени в парке появились малые архитектурные формы, фонтаны, памятники и другие соружения.
Сравнивая оба плана, несложно увидеть, что за сто лет существования парк сохранил свою основную планировочную структуру и главную аллею (1), которая пересекала парк с севера на юг. Главная аллея парка такая же старая, как и сам парк

2. ПРУД

Парк Якобсруэ (Park Jakobsruhe)
Парк Якобсруэ (Park Jakobsruhe)
Парк Якобсруэ (Park Jakobsruhe)

Разнообразие путешествию по аллее придавал маленький прудик (2), через который перекинут небольшой, но надежный каменный мост (3) с широкими каменными перилами и фигурными балясинами. Высокие деревья и плакучие ивы отражались в тихой воде, по зеркальной глади в начале 20 века скользили лебеди, и пруд назывался Лебединым. Позже наступили более прозаические времена и грациозных лебедей сменили сноровистые утки. Сменились и название пруда. На одном уединенном островке стояла скульптура «Купальщица с ребенком» (4)

3.ФЛОРА И ФАУНА

В садово-парковом оформлении парка, помимо дубов, ясеней и бука, бросая вызов климату, росли редкие для балтийского климата породы деревьев из Средиземноморья, Северной Америки и Японии. Большие и свободные от деревьев пространства были заняты просторными клумбами. Цветы на них были высажены в сложных и причудливых орнаментах, а подобраны таким образом, что цветение превращалось в непрерывный процесс от весны до осени

Парк Якобсруэ (Park Jakobsruhe)
Парк Якобсруэ (Park Jakobsruhe)
Парк Якобсруэ (Park Jakobsruhe)

Каждый сезон в парке имел свои цветы: от весенних, снежно-голубых колокольчиков и крокусов, которые появлялись едва таял снег, до великолепных желтых и красных тюльпанов и мальвы, и позже - до раскаленных георгинов, а потом до палевых и белых астр, встречающих первые морозы. Так парк незаметно менял, и подготавливал свое лицо для зимнего ландшафта. В парк приходили для любования, для мечты, для размышления. Влюбленные пары находили здесь свои романтические тропки. А благородные старцы в солнечный день оживляли свои воспоминания молодости. Маленькие птицы мелькали в ветвях и кустарнике парка. В тенистой таинственности жили иволги, зяблики и кукушки. А вокалы дроздов приносили радость любителям птичьего пения. Парк Якобсру радовал глаз и успокаивал душу. С названием Якобсру связывались запахи и цвета, звуки и ощущения.

4.ПАРК ВО ВРЕМЕНА ПРОМЫШЛЕННЫХ ВЫСТАВОК

Как бы не оберегали парк от времени, но эпоха Всемирных выставок коснулась и его. В 1891 отцы города добились устройства на территории парка Ремесленной выставки.

Следующая выставка происходила в 1905 году. А еще через 5 лет, в 1910 году, в парке был проведен большой многодневный музыкальный праздник под руководством дирижера и директора тильзитской консерватории Вильгельма Вольфа.

Главный выставочный павильон
Зал павильона
Общий вид
Парк Якобсруэ (Park Jakobsruhe)
Парк Якобсруэ (Park Jakobsruhe)

Для показа своих достижений местные тильзитские предприниматели не поскупились на создание впечатлительного главного выставочного зала (5) и множества небольших затейливых деревянных павильонов, предназначающихся для рекламы продукции.

Сорбета " Астория"
Бассейн
Обзорная башня
Фотографический павильон
Оранжерея

Среди тенистых аллей приютились торговые лавочки, кабачок «Сорбета остерия» Оскара Акена, где посетители пробовали пиво местных пивоваров, сыры, овощи.
В оранжерее наслаждались редкими экземплярами цветов и тропических растений.

Для развлечения публики был устроены: бассейн с катальной горкой и башня для обзора окрестностей города. В одном из павильонов работал фотограф, фиксируя для будущих поколений незабываемые моменты праздника.

Этнографический литовский домик
Этнографический литовский домик
Парк Якобсруэ (Park Jakobsruhe)

Еще одним притягательным местом парка был деревянный домик под тростниковой крышей. Он назывался – домик литовца (6). Его предназначение состояло в том, чтобы показать сельский архитектурный стиль Прусской Литвы – одного из исторических районов Восточной Пруссии. В реестре государственных земель административный округ «Прусская Литва» пережил несколько изменений: первоначально это был «Литовский» округ, потом – «Прусская Литва», а позднее он стал именоваться о «Гумбинненский» округ. Большой интерес к изучению «Литовского» округа проявил в свое время прусский король Фридрих Вильгельм. Можно так исторически верно считать, что домик литовца представлял и литовскую культуру, связанную с именем хранителя литовской культуры Вильгельма Сторосты (его превдоним - Видунас) (1868-1953) философа и мыслителя, получившего многостороннее образование в университетах Германии, и ставшего весьма уважаемям человеком в просвещенных немецких кругах. Он жил в Тильзите с 1892 года, занимаясь преподаванием языков, и возглавлял культурную жизнь литовцев Восточной Пруссии.

Трамвай у главного входа
Остановка трамвая у ресторана

В 1905 году, для удобства работы выставки к воротам у входа на Арндштрассе от Высоких ворот была протянута трамвайная линия, и бойкий трамвайчик доставлял жаждущих впечатлений посетителей, к радостям которых, прямо у входа в парк распахнулсвои двери новенький парковый ресторан c садовым залом, выходящим на южную сторону.

Главный выставочный павильон

Перед Выставочным павильоном взоры посетителей устремлялись на большой скульптурный фонтан (5), установленный в центре восьмиугольного бассейна.
Это сложное аллегорическое произведение выполнено немецким скульптором Бергером. В центре композиции возвышалась скульптура благородной женщины, державшей светильник в высоко поднятой руке. Величие ее гармонировало с ее очаровательным женским обаянием, которое подчеркивали - два путти с крылышками, один побольше - бог сна Гипнос, и бог любви Эрос со стрелой в руке. Фигура женщины была установлена на шаре, изображавшем небесную сферу, опоясанную лентой под некоторым углом к воображаемому экватору, на которой были изображены знаки зодиака.
Из раскрытых пастей 4 экзотических рыб, вырывались мощные струи воды, которые устремлялись к светильнику, будто пытаясь затушить его, однако не достигнув своей цели и обессилив, падали в большие, напоминающие створки гигантских моллюсков, раковины. Вода потом из раковин перетекала в бассейн.
Рыб поддерживали 4 обнаженные человеческие фигуры, выполненные в стиле барокко
Вся композиция была установлена на мощном постаменте, который был украшен многочисленными декоративными элементами.

5. СИМВОЛ ТИЛЬЗИТА

Портрет Луизы
Памятник королеве Лиузе
Парк Якобсруэ (Park Jakobsruhe)
Клумба у памятника.

Эпоха выставок благотворно сказалась на убранстве парка. В период между двумя выставками, в 1900 году, в сентябре, в южной части парка, был открыт памятник королеве Пруссии – Луизе (1776-1810) (7). Это была работа скульптора Г. Эберляйна, который изваял бело-мраморную скульптуру Луизы, прогуливающейся, возможно, по парку, возможно по окрестностям живописной речки Тильже - одной рукой она поддерживала ниспадающую накидку, а в другой держала скромный букетик неброских полевых цветов – васильков.

Королева Луиза никогда не управляла государством, не властвовала на престоле. Она была всего лишь женой прусского короля Фридриха-Вильгельма III, матерью восьми детей, но в решающий и судьбоносный момент истории прусского государства ее доселе нераскрытые качества личности проявились неожиданно ярко: она прибыла в 1807 году в Тильзит, где начинались переговоры Александра I и Наполеона, с целью добиться более мягких условий мира для Пруссии. И хотя историки неоднозначно оценивают ее дипломатическую роль в период подготовки Тильзитского мира, королева Луиза, сумела покорить умом и красотой французского императора и русского царя, оставшись с незапятнанной репутацией. Она завоевала симпатии своих современников и являлась примером для женщин и девочек Тильзита и всей Прусии. В Тильзите, кроме дома, где останавливалась королева, ее именем были названы: мост, школа, театр, аптека и аллея.

Домик Луизы.Не сохранился

Легенда о васильке

Во время наполеоновского нашествия, когда войска неприятеля приблизились к Берлину, где была резиденция прусского короля, королева Луиза с детьми и весь королевский двор вынуждены были бежать в самую отдаленную провинцию своего королевства – в Восточную Пруссию. В небольшом поместье под Кенигсбергом проводила она унылые дни изгнания, с ужасом привыкая к мысли о потери своего королевства. Однажды во время прогулки с детьми, они заметили, как из темного леса вышла молоденькая крестьянка. Смелой походкой шла красивая девушка, гордо неся плетеную корзинку, полную васильков. И тут королева испытала нечто похожее на озарение - яркий cиний цвет васильков и бесстрашная девушка ей показались символами ее родины, которые пытается у нее отобрать ее главный враг – Наполеон. Королева Луиза окликнула девушку и купила все цветы, щедро заплатив.
И вот корзинка с цветами перешла в руки детей, которые тут же начали плести венки и надевать друг на друга. Детям стало весело. А сама королева почувствовала облегчение. Она увидела в венке из васильков символ того, что ее семья не потеряет королевскую власть и не потеряет свою родину. С такими мыслями она решительно отправилась в Тильзит на переговоры с Наполеоном. И на все времена она стала примером безграничной любви к своей родине.
Имя Луизы вошло в мировую историю. Память о ней хранили многочисленные памятники и сооружения, посвящённые ей. Но трогательнее всего жители Восточной Пруссии вспоминали о своей отважной королеве всякий раз, когда находили

6. ЗЕЛЕНЫЙ КАБИНЕТ

Ворота с башенками
Клумба с пальмой

Романтика парка предполагала создание длинных тенистых алей, потаенных уголков, уютных ниш со скамейками. На главной аллее прятались увитые зеленью маленькие ворота с остроконечными, словно игрушечными, башенками (8). Это был вход в один замечательный уголок парка, обсаженный круглящимися кронами разнообразных лиственных пород деревьев. Сразу у входа располагалась клумба с экзотической пальмой в центре, вокруг которой, словно гигантские лепестки расположились шесть ромбических цветочных орнаментов.

Памятник Хайденрайху
Фонтан "Девочка"

Это особый «зеленый кабинет», убранство которого было подчинено одной цели – показать памятник Адольфу Хайденрайху (9) (Heydenreich) – одному из тех жителей Тильзита, кто способствовал становлению парка Якобсру и проведению там первой Ремесленной выставки 1891 года. Памятник представлял собой полукруглую стенку, в середине которой поднимались две колонны ионическиго стиля, поддерживая миниатюрный антаблемент. В нише под ним и находился бюст Хайденрайха, поставленный на высокий и узкий постамент. Такая необычная в плане форма памятника, выбранная, во-первых, чтобы избежать прямых линий, а во-вторых, повторяющая линию клумбы, создавала возможность скомпоновать пространство, в котором аккумулировались звуки находящегося вблизи фонтана «Девочка», вносящего в оформление «зеленого кабинета» нотку безмятежности.
А на чисто выточенных гранитных плитах скамеечек, идущих полукругом вдоль стен, уединялись влюбленные или философски настроенные горожане

7. ДУБ

В убранстве парка особое внимание было уделено дубу(10), посаженному в дань памяти «отца» немецкой гимнастики - Фридриха Людвига Яна (1778-1852 г.г.)
Фридрих Людвиг Ян был учителем Берлинской гимназии и открыл в Берлине первую общедоступную гимнастическую площадку. Кроме того, он разработал систему упражнений, которые должны были способствовать укреплению физического состояния и морального духа своего народа. Он придумал несколько снарядов для физических упражнений, которые вошли в обиход современной гимнастики – это «конь», «бревно», «кольца».
Дуб был высажен посередине светлого зеленого газона, украшенного темно-зелеными самшитовыми кустиками, с топиарной стрижкой в виде конусов.

8. ТИНГПЛАЦ

Тингплац

В парке, под открытым небом, находится уникальное сооружение – амфитеатр, вместимостью 5000 человек. Это - просторное сооружение, не перегруженное строительными идеями, и удачно вписано в окружающую среду. История его возникновения берет свое начало в 30 годах 20 столетия, когда, по замыслу идеологов Третьего Рейха, было запланировано по всей Германии построить для проведения народных собраний, митингов и праздников - 1200 амфитеатров – Тингплацев. Однако сил и средств хватило только на 40. Первый Тингплац был построен в 1934 году близ города Галле. Тильзиту в этом отношении повезло - отцы города быстро поддержали проект, и уже в 1935 году Тингплац . очень красиво вписался среди сосен на дюннообразном холме окраины парка Якобсру.

Слово Thingplatz образовано от немецкого слова «плац» (площадь), и древнескандинавского слова«тинг».

В раннее средневековье тингом называлось народное собрание свободных мужчин, на которых принимались законы и где избирали вождей. Тингом также называлось и место суда, где истцы и ответчики решали свои проблемы посредством спора. Таким образом, тинг имел тоже значение у скандинавов, что и форум у древних римлян - это место социального и культурного общения
Архитектурная идея постройки Тингплацев заключалось в максимально возможной степени приближения к естественному состоянию среды, куда должны быть включены имеющиеся скалы, группы или отдельно стоящие деревья, водные пространства, руины, и небольшие холмы исторического или, даже, мифического значения.
Прошли года, прогремела война, а Тингплац сохранился, причем, единственный на всю современную Калининградскую область. Сегодня это – «Зеленый театр» с удобными, низенькими и крепкими скамейками из шероховатого камня и с пробивающейся яркой зеленью травы.

9. ПАРК В СОВЕТСКОЕ ВРЕМЯ

Сразу после войны тихий старинный парк полюбился новым, уставшим от грохота войны, жителям города. Гармония парка напоминала о спокойных предвоенных годах, возвращал к прежним мечтам. Горожане приходили погулять, и подышать разогретым солнцем сосновым воздухом, смешанным с запахами сирени и жасмина. Ученики, усевшись на лавочки, делали там уроки.
По старинным аллеям, украшенным плакатами с гербами советских республик, вместо буржуазных статуй нимф, бабушки катали внуков в детских колясках. В парк на прогулку вели детей из детского дома «Искорка». Маленькие детишки собирали цветы и плели веночки в тени старого дуба, которым он уже не напоминал о деяниях «отца гимнастики» Ф. Яна.В выходные дни со всего города в парк, где уже с утра и до позднего вечера играла музыка, стекались горожане. Нарядные семейные пары шли с детьми, которые несли воздушные шарики в руках. Чеканя шаг, в начищенных сапогах шагали офицеры и солдаты. Разнообразие в военных мундирах вносили матросы в бескозырках и морские офицеры в парадной черно-белой форме с кортиками на боку
В парк спешили спортсмены с футбольными мячами и болельщики футбола. И всем там находилось занятие, взрослые пары до позднего вчера кружились на танцплощадках, или сидели на старомодных скамеечках. В киосках продавали мороженое, папиросы и шоколад "Белочка", а в бывшем литовском домике можно было отведать пиво в большой кружке с кружевами пены. В «Зеленом театре» до позднего вечера шли концерты или театральные представления. Работали разнообразные карусели и качели «Лодочки» (фото), пункты проката велосипедов и детских лошадок, а также захватывающий аттракцион « Мертвая петля».
Город невозможно было представить без парка – солнечного, или с пряным запахом травы и бисеринками капель на листочках после дождя, или заваленного шуршащими желтыми листьями, или зимнего, белоснежного, запорошенного, но с аккуратно расчищенными тропинками, где малышей катали на саночках, а дети лепили снеговиков под зелеными кронами сосен.

1958 г.
У пруда
На качелях "Лодочки"
У главного дуба
Статуя "Купальщица"
На лавочке главной аллеи
Прокат детских лошадок
В парке
На дорожках парка

10. ПАРК СЕГОДНЯ
Теперь в городе нет прежнего парка. Хаотично, дико, предоставленные самим себе, растут трава и деревья. Заросли дорожки и аллеи, молодая поросль деревьев пробивается там, где были цветники, клумбы, газоны. Не найти уже и памятного дуба. Давно нет аттракционов. Пруд угасает, превращаясь в зловонную яму.

Пруд

Бесследно исчезла даже скульптура «Купальщицы», чудом сохранившаяся на островке до 70 годов.

2007 г.Памятник Хайденрайху
2009 г.Косметический ремонт

Недалеко от главной аллеи парка, по пути в Зеленый театр, стоит заброшенный осколочек прежней жизни - остатки памятника создателю парка Хайденрайху.

В 2009 году памятник немного подкрасили, но большинство горожан так и не знают кому этот памятник и для чего он стоит в парке.

Кто же разрушил парк - время или люди?
Неужели наступила эпоха безразличия. Найдутся ли у нас люди, способные навести порядок в парке и возродить былое великолепие парка?

Светлана Белшевиц
Кирилл Соклаков

ValmieraNeliels ieskats skaņuplašu un gramofonu tirdzniecībā Valmierā 20.gs. 30. gados 1

Topic 1
Replies 0
  1. Bellaccord - Electro
  2. Gramofons
  3. Kofera patafons
  4. M. Ieviņš
  5. Mārtiņš Dubavs
  6. Patafons
  7. Skaņuplates
  8. T. Ulmanis
  9. Valmierietis

Pagaidām nav izpētīta skaņuplašu vēsture Latvijā. Raksta autora mērķis ir sniegt nelielu vispārīgu priekšstatu par skaņuplašu un gramofonu preču tirdzniecību Valmierā, galvenokārt balstoties uz reklāmām, kas publicētas Valmierietī laikā no 1929. līdz 1940. gadam.

Pirms Otrā pasaules kara liela loma sabiedrības izklaidē bija lauku kapelām un arī mājas muzicēšanai, bet aizvien plašāku popularitāti iemantoja mūzikas atskaņotāji. Skaņuplates un gramofonus dēvēja par mūzikas instrumentiem, ko parasti tirgoja muzikāliju veikalos kopā arī klavierēm, vijolēm, mandolīnām, harmonijām un citiem instrumentiem. Pircējus interesēja dziesmu notis, jo tās bija salīdzinoši lētas un izmantojamas muzicēšanai mājās, turpretī, lai atskaņotu skaņuplates, bija vajadzīgs gramofons, regulāri jāmaina adatiņas, nemaz nerunājot par to, ka skaņuplates ātri nolietojās. Var uzskatīt, ka mūzikas bizness Valmierā nebija īpaši vērienīgs, tāpēc bieži reklāmās redzamais preču piedāvājums ir plašāks, tostarp arī apsveikumu kartiņas, bērnu rotaļlietas un kalendāri. Interesanti, ka tolaik izplatīta prakse bija tirgot vienkopus dažādas mehāniskas ierīces – velosipēdus, bērnu ratiņus, šujmašīnas un citas lietas. Atšķirībā no mūsdienu izpratnes par mūzikas atskaņotāju un citu elektropreču nesaraujamo saikni ar radio aparātiem, 30. gados tos ne vienmēr uzskatīja par līdzvērtīgiem un bieži vien tirgoja atsevišķi. Radio jau tolaik bija elektriska ierīce, kas darbojās arī uz baterijām vai akumulatora, bet gramofons jeb patafons sākotnēji bija tikai mehānisks. Elektromotorus gramofonos plašāk sāka izmantot tikai 20.gs. 30. gadu otrajā pusē, kad traktieri, veikali un restorāni, apmeklētāju piesaistīšanai, reklāmās piezīmēja, ka viņu iestādē tiek atskaņota gramofonu mūzika. Protams, ne vienmēr arī gramofonus tirgoja vienkopus ar skaņuplatēm. Tomēr, spriežot pēc ziņām Valmierietī, jādomā, ka dažos veikalos varēja sastapt gan skaņuplates, gan gramofonus, gan arī Valsts elektrotehniskās fabrikas ražotos radio aparātus.

Nedaudz par skaņuplašu atskaņotājiem. 20., 30. gadu praksē, gan mūsdienu leksikā bieži lietotie vārdi gramofons un patafons apzīmē vienu ierīci dažādos izskatos. No Tomasa Edisona 1877. gadā izgudrotā cilindrveida fonogrāfa pamazām atteicās par labu gramofonam un 19./20.gs. mijā notika pāreja vācu izcelsmes izgudrotāja Emīla Berlīnera ieviestajām plakanām, divpusējām skaņuplatēm. Vārds „gramofons” (grieķu val. gramma (pieraksts) un phonē (skaņa)) bieži saistās arī ar populāru Angļu gramofonu preču ražošanas uzņēmumu Gramophon Company . Gramofona darbību raksturo membrāna, kas uztver adatas svārstības, kas rodas, tai pārvietojoties pa rotējošas skaņuplates spirālveida rieviņu. Izstarotās akustiskās svārstības pastiprina speciāla taure. Patafons ir 20.gs. 1. pusē lietots nedaudz mazāks, pārnēsājams mehānisks gramofons, bet bez taures. Vārdu patafons aizguva no franču skaņu ierakstu un gramofonu ražotāja Pathe . Ne tikai Rietumeiropā, bet arī Latvijā pārnēsājamo jeb t.s. kofera patafonu imports un tirdzniecība uzplauka 20.gs. 20. gados. Piemēram, 1929. gadā vien Latvijā importēja gramofonus 104 294 latu vērtībā, bet skaņuplates 418 127 latu vērtībā. Gramofonu galvenās eksportētājvalstis Eiropā bija Lielbritānija, Vācija, arī Dānija, bet skaņuplates Latvijā importēja galvenokārt no Vācijas un Lielbritānijas. Sabiedrībā valdīja uzskats, ka radiofona popularitāte izkonkurēs skaņuplašu mūziku. Katru mēnesi, maksājot nelielu abonenta maksu, radio varēja klausīties visu laiku, turpretī skaņuplatē bija tikai 2 dziesmas. Bet šajā gadījumā izšķirošais vārds bija gaume. Skaņuplates ļāva cilvēkiem klausīties to, ko tie gribēja un kad gribēja. Radiofona programmā bija daudz klasiskās un profesionālās mūzikas, tautas mūzikas apdares, bet šlāgeris netika atbalstīts. Tajā pašā laikā patafonu varēja vienmēr paņemt līdzi atpūtā zaļumos, lai atpūtā pie ezera vai izbraukumā ar laivu fonā skanētu sev tīkama mūzika.

Kofera patafons, malnā kastē ar firmas zīmi " P.B. Kantafon", 20.gs. pirmā puse. Artas Rozītes foto
Gramofons ar hromētu skārda tauri. 20.gs. pirmā puse. Artas Rozītes foto

Mehāniskos gramofonus bieži vien mēdza pārdot lietotus. Tā bija normāla prakse, pārdot lietotu gramofonu, jo jaunu ne visi var atļauties. Ja jauns atskaņotājs maksāja 60 latus, 100 latsu un vēl dārgāk, tad lietotu varēja iegādāties uz pusi lētāk. Arī Valmierietī pa reizei atrodami sludinājumi par pārdodamu gramofonu labā stāvoklī, līdzi dodot arī skaņuplates. Diemžēl nevienā no gadījumiem netika norādīta firma un cena. 30. gados dzimušie atceras, ka pēc 2. pasaules kara vēl ilgi varēja spēlēt vecos gramofonus, ja tikai bija plates un adatiņas. Pat, ja gramofona uzgriešanas mehānisms nedarbojās, griežot skaņuplates ar roku pareizā ātrumā, bija iespējams atskaņot. Pirmo 78 apgriezienu šellaka skaņuplašu īpatnība bija tā, ka tās salīdzinoši ātri nolietojās, nodila arī adatiņas, ko nācās mainīt. Tolaik adatiņas bija dažādas. Kādā reklāmā 1933. gada Valmierietī adatiņu kārbiņa tika piedāvāta par 60 santīmiem. Tiesa gan, bez paskaidrojuma par preces materiālu un adatiņu skaitu. Parasti 200 tērauda adatiņas kārbiņā maksāja apmēram 1,50ls. Koka adatiņas bija dārgākas(100 gab. par 3,50ls), taču tām bija patīkamāks tonis un, lietojot tās, skaņuplates nolietojās lēnāk. Bija nopērkamas arī t.s. Mūžīgās adatas, kas bija izgatavotas no volframa sakausējuma (iepakojumā tikai 8 adatiņas par 1 latu). Līdzās citām gramofona precēm veikali piedāvāja arī koka adatiņu asinātājus, glabātājus utt.

Skaņuplates Krievijas impērijas vajadzībām Rīgā ražoja jau pirms Pirmā pasaules kara. 20.gs. 20. gados, kad rūpniecība bija kara iznīcināta, Latvijā tirgoja no ārzemēm importētas skaņuplates. 30. gados, lielā mērā pateicoties vietējās skaņuplašu fabrikas Bellaccord – Electro darbības uzsākšanai 1931. gadā, skaņuplates kļuva lētākas un pieejamākas arī lauku reģionos. Bellaccord – Electro skaņuplates ražošanas pašizmaksa bija apmēram 1 lata vērtībā, bet tirgus cena ap 2,50ls. Importa skaņuplates 30. gadu sākumā maksāja sākot no 4 – 5 latiem, bet ekskluzīvi simfoniskie ieraksti par 20 latu un vairāk. Uzcenojumu veidoja gan muita, gan mazumtirdzniecības cena. Rīgā tā saucamie importieri specializējās galvenokārt kādu noteiktu preču piegādē, bet reģionos un provinces pilsētās tirgotāji nespēja nodrošināt apgrozījumu tik šaurā un ekskluzīvā preču jomā. (Skaņuplates var zināmā mērā uzskatīt par tā laika modes un stila precēm). Valmierietī skaņuplašu cenas atrodamas tikai dažās reklāmās līdz 1933. gadam. Pēteris Pūka 1931. gadā tirgoja skaņuplates sākot no 2,50ls gabalā, bet Mārtiņš Dubavs par 2,75ls, uzsverot, ka tās ir „Latvijā izgatavotas skaņu plates” . Šeit runa nepārprotami ir par Bellaccord – Electro , ražojumiem, jo arī Rīgā 1931. gadā viņu ražojumi maksāja tikpat.

Pēc reklāmām Valmierietī var konstatēt, ka Valmierā 30. gados kopumā ar skaņuplašu un gramofonu piederumu tirdzniecību periodiski nodarbojās vismaz seši uzņēmēji. Tirgotāju skaits bija mainīgs un iespējams, ka visi nav zināmi. 30. gadu pirmajā pusē tirgotāji aktīvāk reklamēja savu preci un arī skaitliski viņu bija vairāk (vismaz trīs, četri katru gadu). Reklāmās paustā informācija bija plašāka, ietverot izpildītāju uzvārdus un gramofonu ražotājus, bet šī tendence ar laiku noplaka līdzīgi kā sludinājumu skaits vispār. Reklāmas nebija regulāras, bet drīzāk sezonālas (uz Ziemassvētkiem, Lieldienām, sveicot klientus Jaunajā Gadā un atgādinot par jaunām precēm). Bieži vien tajās tika norādīts tikai tirgotājs un adrese, bez plašāka izklāsta par skaņuplašu saturu un firmu. 30. gadu nogalē reklāmu skaits saruka, tās bija strupas un askētiski informatīvas. Visu desmitgadi savu muzikāliju veikalu reklamēja tikai muzikāliju un rakstāmlietu tirgotājs Mārtiņš Dubavs (1892 – 1968).

Mārtiņa Dubava veikala reklāma Valmierietī 1935. gada 12. aprīlī

Turpinot, nedaudz apskatīsim skaņuplašu un gramofonu tirgotājus 20.gs. 30. gadu Valmierā.
Valmieras centrā, Martas Švankas namā Rīgas ielā Nr. 5 darbojās uzņēmuma A/S „A. Lippert” filiāle. Šī tirdzniecības akciju sabiedrība ar simtiem tūkstošu ikgadēju apgrozījumu 30. gados, darbojās jau kopš 1900. gada un tai bija pārstāvniecības 7 Latvijas pilsētās. Ābrama Lipperta ģimenei piederēja velosipēdu un bērnu ratiņu fabrika Rīgā, bet uzņēmums nodarbojās arī ar dažādu kantora preču, radio, gramofonu tirgošanu un remontu. No 1931. līdz 1933. gadam Valmierietī reklamēja skaņuplates un gramofonus, bet vēlāk koncentrējās uz firmas pamatprodukciju – bērnu ratiņiem un velosipēdiem.

Pēterpils ielā 8, ko 30. gadu vidū pārdēvēja par Lāčplēša ielu, darbojās kāds M. Ieviņš. Viņam bija mūzikas instrumentu darbnīca un veikals. Par šo tirgotāju ziņu pagaidām ir maz. Viņš bieži tiek asociēts ar slaveno ermoņiku meistaru Augustu Ieviņu (1881 – 1960) un vairākiem citiem Ieviņu dzimtas pārstāvjiem, kas arī darbojās ar mūzikas instrumentu remontu un izgatavošanu Vidzemē. Diemžēl pagaidām viņu radniecība nav izpētīta. Apjukums radies, iespējams, tāpēc, ka Ieviņš reklāmās Valmierietī pieminēja arī ermoņiku tirdzniecību un remontu, bet, protams, noteicoša bija uzvārda sakritība. Par pārpratumu nav jābrīnās, jo Vidzemē izplatītās ermoņikas sauca par ieviņām . Zināms, ka M. Ieviņš Valmierā darbojies vēl 30. gadu beigās. Laikabiedri atceras, ka instrumentus remontējis savā tirgotavā. Valmierietī viņa reklāmas par skaņuplašu tirdzniecību fiksētas no 1933. līdz 1937. gadam.

M. Ieviņa veikala reklāma 1933. gada 12. aprīļa Valmierietī.

Tirgotājs Pēteris Pūka(1894 – 1942) valmieriešiem zināms kā koloniālpreču un lauksaimniecības preču veikalnieks, bet, kā izrādās, arī skaņuplašu tirdzniecība viņam nav bijusi sveša. To klātbūtne reklāmās izsekojama no 1931. līdz 1936. gadam. K. Krastiņš Gaujas aptiekas ēkā, kas tolaik atradās Diakonāta ielā 2, tirgoja slavenos Gustava Ērenpreisa velosipēdus un VEF radio aparātus. 1938. gada pavasarī viņa reklāmās pēkšņi parādījās arī skaņuplates, ko intensīvi reklamēja visu gadu. Diemžēl vēlāk, laikā līdz 1940. gada jūlijam Krastiņa reklāmās skaņuplates vairs netika minētas.

Nav izslēgts, ka Valmierā 30. gados darbojās vēl kāds tirgotājs, kas reklāmās skaņuplates neminēja. Piemēram, diriģents Tenis Ulmanis, kam piederēja veikals Rīgas ielā 31. Valmierietī nav atrodamas viņa veikala reklāmas, taču uzraksts pie veikala ļauj minēt, ka arī šajā veikalā, iespējams, skaņuplates un patafonus pie viņa varēja dabūt.

T. Ulmaņa veikals Rīgas ielā Nr. 31 ap 1926./27. gadu, Foto autors nezināms

Šobrīd visvairāk zināms par Mārtiņu Dubavu, kurš savā rakstāmlietu veikalā Rīgas ielā Nr. 42 tirgoja gan mūzikas instrumentus, gan arī patafonus un skaņuplates. Interesanti, ka viņa brālis Ernests Dubavs tādu pašu rakstāmlietu tirgotavu un izdevniecību vadīja Cēsīs. Cēsnieki viņu atceras kā ilggadēju sabiedrības aktīvistu. Lai arī darbojās atsevišķi, abi brāļi savos iespieddarbos izmantoja vienu emblēmu.

Mārtiņa Dubava muzikāliju un rakstāmlietu veikala skatlogs Rīgas ielā nr. 42
Brāļu Dubavu grāmatu iespiestuves emblēma.

Pateicoties Mārtiņa Dubava dēla Tālivalža atsaucībai, manā rīcībā nonācis unikāls Valmieras vēstures avots – Parādnieku grāmata. Tā ir pierakstu klade, kurā rokrakstā apkopotas ziņas par M. Dubava veikala pircējiem, kas ņēmuši preces uz krīta. Grāmatā uzrādītas preču cenas, pircēja uzvārds un adrese, norunātais atmaksas termiņš un tas, cik maksājumos parāds jāatdod. Galvenokārt uz pēcapmaksu tika izņemti kopskaitā 47 patafoni, kā arī dažādi piederumi. Var konstatē, ka ziņas par parādniekiem nav tikai par vienu gadu, bet laika posmu no 1931. līdz 1936. gadam, ar dažiem atsevišķiem ierakstiem pat par 1937., 38. gadu. Pircēju sarakstā gan valmierieši, gan arī no apkārtne un attālākām vietām, piemēram, no Dauguļiem, Rūjienas u.tml. Kladē nav atzīmētas tās muzikāliju preces, par ko samaksāts uzreiz. Tāpēc par kopējo preču apgrozījumu neskaidrību vēl ir daudz. Piemērām, kāda reklāma 1933. gada Valmierietī vēsta, ka skaņuplates pie Mārtiņa Dubava var iegādāties sākot no 1,75ls. Zemā cena visdrīzāk bija viltība apmeklētāju pievilināšanai, jo dažviet veikalos tirgoja arī lietotas skaņuplates labā stāvoklī, tāpēc tās maksāja lētāk nekā jaunas. Attiecībā uz Valmieras veikaliem šī piezīme ir tikai pieņēmums, jo tas nav apstiprināts. Protams, tā varēja būt arī preču izpārdošana. No parādnieku grāmatas var izlobīt , ka Dubavs skaņuplates tirgoja vidēji par 3 – 5 latiem, Pērkot patafonu, visbiežāk klienti uzreiz komplektā ņēma arī gramofona adatiņas par 1,50ls, dažreiz arī gramofona atsperes, kas maksāja 3 latus. (Apmēram 3 latus Vidzemē varēja nopelnīt vasaras lauku darbos vienā dienā.) Zināms, ka gramofona taure pie Dubava maksāja 9 latus. Patafonu cenas uzrādītas amplitūdā no 40 līdz pat 162 latiem, bet visbiežāk pirkti par 80 – 100 latiem, maksājot ikmēneša maksu 10 – 20 latus. Tādā veidā 4 vai 5 reizēs varēja nomaksāt preces vērtību. Skaņuplates dēvēja arī par notēm vai notīm. Protams, patafonu pērkot, bija jāveic pirmā iemaksa pēc vienošanās, piemēram, ieraksts parādnieku grāmatā: „Martinsons. Izdot patafons ar notīm – 107 (ls). Samaksāts trijos reiza – 65, 20, 10, 12. Kopā Ls 107.” Maksāšanas kārtība notika vai nu uz vietas veikalā, vai pa pastu. Ņemot vērā patafonu cenas, kādam tie 100 lati varēja būt puse no algas, citam pat vesela mēneša alga. Tāpēc arī parādnieku grāmatā redzam, ka viens spēja nomaksāt visu summu divos maksājumos, kur pretī cits ar nelieliem maksājumiem apmaksu veica gada garumā. Dažkārt nācās parādniekus meklēt pat Rīgā, par ko liecina dažas atvainošanās vēstules M. Dubavam un pasta kuponi par naudas atmaksu.

30. gados reklāmu saukļos bieži vien tika izmantoti tautā pazīstami, tobrīd populāru dziesmu nosaukumi vai frāzes no tām. Valmierietī publicēta Mārtiņa Dubava veikala reklāma Kur palicis Ozoliņš? Šis pats motīvs izmantots arī Trēziņa kafejnīcas reklāmā. 1933. gadā Bellaccord – Electro izdeva Alfrēda Vintera kupleju par slinko kalpu Ozoliņu, kurš izvairās no darba. Mūsdienās jautrā dziesmiņa bieži dzirdama ansambļa Abulmalas Burlakas repertuārā.

Mārtiņa Dubava veikala reklāma, kurā izmantota frāze no tobrīd populāras dziesmas.

30. gadu otrajā pusē un 2. Pasaules kara laikā, kad trūka izejmateriālu, cilvēkus aicināja nodot vecās, nolietotas skaņuplates, lai vietā iegādātos jaunas, protams ar zināmu atlaidi. Valmierietī šāda reklāma tika ievietota tikai vienu reizi. 1936. gadā Mārtiņa Dubava veikalā apmēram mēneša garumā notika akcija, kurā „nododot 2 vecas plates un piemaksājot Ls 1,25 var saņemt jaunu”.

Vienmēr aktuāls jautājums ir par to, kuras dziesmas bija vispopulārākās. Tā vienmēr ir bijusi gaumes lieta. Popularitāti faktiski raksturo pieprasījums pēc konkrētām skaņuplatēm. Vai ir iespējams noteikt, kādas dziesmas patika 30. gados Valmieriešiem? Diemžēl reklāmas par to neliecina, jo gandrīz nemaz netiek nosaukti skaņuplašu nosaukumi. Zināms, ka Valmierā klausījās Marisa Vētras un citu operas solistu ierakstus. Brāļi Laivinieki neapšaubāmi bija favorīti kupleju (jautro sadzīves dziesmiņu) žanrā. Novadniece Daina Krēpause atceras, ka pat 30. gados iebraukušie poļu viesstrādnieki pirka viņu ierakstus. Valmieras muzeja krājumā glabājas 14 Bellaccord – Electro skaņuplates, to skaitā aktiera Osvalda Uršteina Mērkaķītis , Alfrēda Vintera Gaujas laivinieks u.c. Muzejā glabājas arī citu kompāniju kā Bonophon, Homophon ieraksti latviešu auditorijai, protams, arī daži nopietnās mūzikas ieraksti. Tomēr, ņemot vērā, ka visas muzeja krājuma skaņuplates iegūtas ekspedīcijas laikā no viena īpašnieka, tās nevar uzskatīt par objektīvu un visu sabiedrības modi raksturojošu liecinieku. Protams, tās bija iecienītas 30. gadu auditorijai, to starpā arī Alfrēda Poriņa iedziedātā skaņuplate ar dziesmām Šalc zaļais mežs un Brūklenājs. Tiek uzskatīts, ka šī bija Bellaccord vispieprasītākā skaņuplate 30. gados. To savos memuāros apstiprina arī Bellaccord – Electro dibinātājs Helmārs Rudzītis, rakstot, ka Alfrēds Poriņš, viņaprāt, bija vispopulārākais, bet tālu aiz viņa neatpalika arī šlāgeru karalis Alfrēds Vinters.

Nobeidzot īso ieskatu gramofonu preču tirdzniecības vēsturē Valmierā pirms Otrā pasaules kara, jāpiebilst vien tas, ka katra veikalnieka bizness bija atšķirīgs. Viens pievērsās rakstāmlietām, cits radio aparātiem un velosipēdiem, izvēloties izdevīgāko tirdzniecības veidu. Tolaik Valmierā muzikāliju preču apgrozība un apjoms nebija tik liels, lai nodarbotos tikai ar skaņuplašu vai gramofonu tirdzniecību. Sākoties Otrajam pasaules karam, tirgošanās apsīka, bet punktu Valmieras centra tirgotāju veikaliem pielika pilsētas centra izdegšana 1944. gada 23. septembrī. Nopostītās tirgotavas pēc kara vairs netika atjaunotas. Tālivaldis Dubavs atceras, ka ģimenē pēc kara par veikala darbību 30. gados vairs nerunāja.

Alberts Rokpelnis
Valmieras muzeja pētnieks

Rīga, РигаГерб Риги 1

Topic 1
Replies 0
  1. Герб
  2. Символы города
Герб Риги

Герб Риги возник уже в XIII веке. Самый старый из известных показан на печати города 1225/26 годов. На нём были изображены: стена (самостоятельность города), ключи (покровителя Риги святого Петра), жезл с крестом (подчинение епископу), вокруг изображения – надпись «Sigillum burgensium in Riga manentium» (печать бюргеров Риги). Её использовали не только на документах, но также и для обозначения качества и происхождения товаров: в документах её ставили на воск, при сортировке печать была на ёмкостях с вещами, а качество и происхождение узнавали потом по печати на свинцовых пломбах.

Когда в 1330 году Ригу завоевал Ливонский орден, жезл заменили на орденский крест, в ворота поместили изображение льва и поменяли надпись: «Sigillum civitatis Rigensis» (печать города Риги). Эта печать годилась уже только для важных бумаг, а товары обозначали малым её аналогом: только ключи под орденским крестом.

Затем за храбрость, проявленную при нападении царя Алексея Михайловича, Ригу в 1660 году «наградили» короной на голове льва в воротах герба – кроме Риги, такой чести был удостоен только Стокгольм, столица. Шведский король поставил корону и над обеими башнями, тем самым оказав рижанам особую честь. Малый герб не изменили.

С 1554 года два льва держали герб Риги, пока в 1788 году указом Екатерины II официально не утвердили новое изображение. Неофициально, но в быту, уже с самого завоевания считалось, что в гербе Риги щит держат половинки орла, а корона над воротами – российская.

В независимом государстве герб столицы, конечно же, не мог носить признаки бывшего правителя, поэтому в 1922 году герб Риги снова был заменён, теперь – на герб 1660 года. Староновый вариант Сейм утвердил 1 декабря 1925 года.

В 1967 году под руководством архитектора И. Страутманиса была выработана эмблема Риги – стилизованные ворота с ключами и пятиконечной звездой на фоне флага Латвийской ССР.

22 апреля 1990 года был восстановлен герб 1925 года, которым мы пользуемся до сих пор.

http://geraldika.ru/symbols/42… – статья об истории городского герба.

Советск (Tilsit)Дойчештрассе, 4 1

Topic 1
Replies 0
  1. Дойчештрассе
  2. Дойчештрассе 4
  3. Портал
  4. Порталы
Дойчештрассе, 4
Дойчештрассе, 4

В 30 годах этим домом владела Марианна Вагнер. Он имел три входа, и при этом ни одного парадного, потому что они были равнозначны и вели в мелкие магазинчики и лавки, как, например в лавку угольщика Кригера, которая выходила на Пакхофштрассе. Некоторые окна имели матерчатые шалюзи – это не столько защита от неяркого балтийского солнышка, сколько дань ярко вспыхнувше моде! Под высокой крышей уместились два уютных жилых чердачных этажа.

Угольная лавка Пауля Кригера

Дверной проем дома № 4 очень характерный для домов Дойчештрассе. Деревянная дверь имела пластический декор, выполненный в стиле немецкого барокко. Особое внимание привлекала замысловатая металлическая ручка. Входной проем имел в верху стеклянное оконце, предназначенное для освещения парадного входа в дневное время. Возможно, что стекло было витражное. А над входом помещался символический барельеф с сердечком совсем не случайно. В давние времена, в конце 18 века( приблизительно в 1884 году) дом построил городской советник торговец Людвиг Шеер, для счастливого проживания его семьи. Здесь же удачно велись дела фирмы "Гюнтер и Шеер"(Gunther&Scheer) . После смерти Людвига, в 1897 году, дом перешел во владении его вдовы Берты Шеер.

Дойчештрассе, 4

ValmieraTādu atceramies Valmieru 1

Topic 1
Replies 0
  1. Apolonija Grīvniece
  2. Arnolds Sineps
  3. Knuts Lesiņš
  4. Kārlis Konrāds
  5. Lucas muiža
  6. Miervaldis Bērziņš
  7. Profesors Brauers
  8. Šanas biedrības virsaitis
Biju laimīgs. Rakstnieks, publicists Knuts Lesiņš (1909-1999).

Gandrīz kā detektīvs

2013. gada vasarā, precīzāk, augusta sākumā, nezināms labvēlis atstājis man adresētu aploksni. Bez norādes, kur un pie kā sūtījuma saturs līdz šim glabājies. Atverot, atrodu kopētas skolēnu burtnīcas lapas ar kādreizējās valmierietes Apolonijas Grīvnieces atmiņām par Valmieru no 1921. līdz 1934. gadam. Uz titullapas, pēc gandrīz izdzisušiem uzraksta, top skaidrs, ka vismaz viens no trim eksemplāriem savulaik nosūtīts Kultūras fondam. Vēl uz vāka, domājams, pašas vēstures iemūžinātājas rokrakstā - vārds, uzvārds un dzīves vieta Pļaviņās. Neatbildēts gan paliek jautājums, kādi dzīves ceļi aizveduši vēstījuma autori tik tālu prom no bērnības un jaunības pilsētas? Mēdz teikt – cilvēks atklājas sīkumos un detaļās. Par savulaik pavadītajiem skolas gadiem vidusskolā, gleznaino Gaujas apkārtni, skolotājiem un veikalniekiem, populārākajiem valmieriešiem, ar humoru stāstīs savās atmiņās visi trīs: Apolonija Grīvniece, zemes mērnieka Valda Lesiņa dēls Knuts un ģimnāzists Miervaldis Bērziņš. Un vēl. 2014. gadā, diviem no rakstā pieminētajiem zīmīgas atceres gadskārtas. Grāfam Miķelim Amālijas dēlam Vanagam, Šanas biedrības virsaitim (īstajā vārdā Kārlim Konrādam,1889-1972), Jāņa Dūņa grāmatniecības uzņēmuma darbiniekam – 125, bet Knutam Lesiņam – 105 gadi. Pieminēsim!

Smaržo ceriņi. Skats uz Lucas muižu. 1930. gadi.

Pie Gaujas

Par valmierieti sevi mūža garumā lepni dēvēs rakstnieks, tolaik gan vēl tikai vietējās vidusskolas un mūzikas skolas audzēknis Knuts Lesiņš (1909- 1999), kurš par šeit aizvadītajām vasarām un ziemām, vien mazpilsētai raksturīgo noskaņu uzburs tēlojumu „Mākoņu tēli” (Trimdas rakstnieki. Autobiogrāfiju krājums. III. Viļa Štāla apgāds Vācijā, 1947.,139.-140.lpp.): „[..] 1922. gadā man bija trīspadsmit gadu. Tēvs, Valdis Lesiņš dabūja Valmierā valsts zemju inspektora vietu, kur darbs saistījās ar agrārreformu. Viņš citēja Cēzara teicienu: „Labāk pirmais miestā nekā otrais Romā” un bija ļoti apmierināts, ka pārmainījis ierēdņa vietu Rīgā pret šo, kur būšot pats savs kungs .. Sekojošie pieci gadi Valmierā ieskaitāmi jaukākajos, kādus esmu piedzīvojis. Tēva rīcībā bija skaistā Lucas muižiņa, turpat kalnā uz Gaujas krasta – iepretī vecajam pilskalnam un Valterkalniņam; divstāvu ēka bija kanceleja un dzīvoklis; plašs dārzs ar augļu kokiem, jāņogulāju un ērkšķenāju krūmiem, lazdu alejām un pār mazo gravas upīti tīri teiksmaini aiz vecuma pārlīkušiem vītoliem. Bija arī saimniecības ēka (kūts, stallis, ratnīca), zirgi izbraukšanai u. c. kustoņi. Dārzu ar viena vaļenieka palīdzību mēs paši apsaimniekojām, ierīkojot arī bišu dravu un prāvu sakņu dārzu, kas gan reizēm traucēja manu savvaļas omulību, sevišķi ar plašo tomātu dēstu lauku, kas allaž bija jālaista un jāpārsien. Ar bitēm tāpat nevarēju iedraudzēties, tēvs tur darbojās neapsegtu galvu, un bišu dzēlieni viņam ne nieka nekaitēja. Ja neskaita šīs sīkās nepatikšanas, es vasarā biju pilnīgi brīvs. Man bija laiva un makšķeres, un jau rīta agrumā Gaujas krācēs sākās varena rosība. Tā bija Gaujas zēnu paradīze, kas sniedzās augšpusē līdz stāvajiem krastiem. Būt laivas īpašniekam nozīmē pārvaldīt upi, un es dažkārt dzīvoju kā ķīnietis savā džonkā, sviestmaizēm un ūdens pudeli nodrošinājies, arī pa naktij pārlaizdams zem kāda ozola vai liepas Gaujas krastā. [..]”. 1921.gada pavasarī uz Valmieru pārcēlās arī Apolonijas Grīvnieces ģimene. Lūk, fragments no viņas atmiņām: „Dzīvokli dabūjām Lucas muižiņā. Toreiz Luca atradās Valmieras pagastā. Robežās ar pilsētu bija Rātsupīte. Tai pāri varēja tikt pa laipu un pa tiltiņu. Pavasaros, plūdu laikā, abus izcēla no vietas (aiznesa ūdens straume – preciz.), tad vajadzēja iet pa lielceļu, ja gribēja tikt pilsētā. Vasaru Lucas lejā ganījās pilsētnieku govis, skaitā ap sešdesmit. Ganības bija arī pie Dīvala meža[..]”.

Kopā. Valmieras mūzikas skolas pedagogi. 1.r. 1. no labās Kārlis Veilands, 2.r. no kr. 1. Edīte Pavasare, 2. Arnolds Sineps, 3. 4. Alvīne Sinepa - Liepiņa.

Mūzikas skaņās

Nozīmīga vieta pilsētas kultūras dzīvē bijusi skaņu mākslai jeb mūzikai: no 1920.g. darbojās mūzikas skola ar lieliskiem un talantīgiem pedagogiem. Bieži ar koncertiem vietējās Latviešu biedrības zālē viesojās pazīstami klavieru un vijoļu virtuozi! Bet, tam, ka zālē starp klausītājiem netrūka arī skolēnu, jāpateicas brīvmāksliniekam, dziedāšanas skolotājam Arnoldam Sinepam. Neliela auguma, brillītēm, pirmajā brīdī atstāja īstu miera mikas iespaidu, kas gan tūlīt izgaisa, līdz viņš sāka muzicēt vai diriģēt kori. Sinepītim , kā viņu mīļi sauca skolēni, piemita talants „atrast dziedātāju pat starp lielākajiem rūcējiem”. Miervaldis Bērziņš (Birze) – viens starp tiem, „kam bija balss. Kam nebija, tie nedēļā ietaupīja divas stundas. Vispirms jau dziedājām urāpatriotiskās lepnās dziesmas tad „Gājēja dziesmu naktī” un vijīgo melodiju no Šūmaņa kantātes „Čigānu dzīve” ar vārdiem „Un kurp tie dosies, kas tevim to teiks…”. Vēl cits mūzikas skolas pedagogs - Brauers, dīvainis ar spožu misiņa nagu pie šofera ādas cepures, lika mums ieklausīties Šopēnā. Pēc paša Sinepa ierosmes Valmierā vairākkārt viesojās franču vijolnieks Soetens. Viņa koncertos, tāpat kā daudzi valmierieši, uzzinājām, ka pasaulē pastāv Baha un Sibēliusa mūzika.[..]” (Tāli gadi, tuvi laiki. Atceres un pārdomas. Rīga, 1987. 15.-16.lpp.).

Arī Lesiņš juniors savā garstāstā piemin mūzikas skolas direktoru Sinepu, dziedāšanas skolotāju ģimnāzijā: „ Šī pedagoga reizē, enerģiskais, dziļas smalkjūtības un labestības apdvestais raksturs piešķīra nodarbībām mūzikas skolā patīkama mājīguma un ierosmes pilnu atmosfēru. Tais gados daža laba audzēkņa ceļš no Valmieras Mūzikas skolas veda tieši uz Latvijas Konservatoriju. Viņa kundze, Alvīne Liepiņa – Sinepa, pie kuras mācījos pēdējo gadu mūzikas skolā. Mūsu pirmā iepazīšanās bija, kad „kādā no profesora Paula Šūberta koncertā Valmierā man tika uzticēta nošu lapu pāršķiršana”.

Kārlis Konrāds (1889-1972). Vairāk pazīstams kā grāfs Miķelis Amālijas dēls Vanags, Šanas biedrības virsaitis.

Atšķirīgi

Kā pirmo un spilgtāko tipāžu starp pilsētniekiem divdesmitajos gados, Knuts Lesiņš minējis Valmieras izcilo vienpati – Šanas biedrības priekšnieku, grāfu Miķeli Amālijas dēlu Vanagu, kas „plunčājās pa Gauju rudeņos vēl tad, kad gar malām sāka rādīties pirmie ledus vižņi, kā to, uz skolu iedams, dažkārt rītos novēroju. Kā Šanas biedrības priekšnieks viņš arī peldē – šanu uztvēra ne pa jokam!”. Jāteic, ka netrūcis arī vēl citu īpatņu. Pie tādiem jaunais Lesiņš pieskaitījis rakstnieku Diženajo Bernhardu: „[..] Tas staigāja vaļēju kreklu, koka klabatām kājās, ne ar ko neatgādinādams, ka būtu mūzu kalps, ja neskaita to, ka bieži sēdēja Dūņa grāmatu veikalā, kur nekā nepirka. Vai Dūnis viņam palīdzēja ar naudu vai uzturu neatceros, bet tur viņš bija sastopams.” Par vienmēr naudas trūkuma mocīto Diženajo Bernhardu, rakstījusi arī Apolonija Grīvniece, precizējot, ka „naudīgākie Šanas biedri atbalstījuši mazāk veiksmīgos biedrus. Atbalsts visbiežāk bijis vajadzīgs alus un stipro dzērienu iegādei. Kāre pēc stiprākiem dzērieniem piemitusi arī spalvas dižgaram D.B., jo „viņš uz biedru sanāksmēm ieradies bieži galīgi tukšā. Neskatoties uz to, valmierieši nekurnēdami atbalstījuši, viņa dzejnieka talantu godinādami”. Trešais īpatnis, ko pieminējuši abi, ir Aleksandrs Brauers - klavieru skolotājs Valmieras Mūzikas skolā.. Lesiņš, jau pēckara Vācijas pieticībā ar patiesu apbrīnu atcerēsies „profesora sudraba apkakles, sudraba un zelta cauraustās vestes, skaistos gredzenus. Valmierā viņš ticis uzskatīts par „enfant terrible” (franču valodā – nerātnis, palaidnis; preciz. I.Z .), kurš savdabību dēļ nespēja vairs izrauties no mazās provinces pilsētiņas, kaut gan viņa tehniskās un muzikālās dotības bija neikdienišķas. Kā pedagogs viņš prata saistīt ar savu aizrautīgumu un tūlītēju gatavību spēlēt priekšā visgrūtākās, vēl skolnieka repertuārā neietilpstošas lietas, ar īpatnu vingrinājumu metodi ātri attīstīdams skolniekiem pirkstu veiklību. Pie viņa mācījās arī Jānis Ķepītis un Elmārs Vikmanis[..]”.

Sievišķīgāks un niansētāks vērojums Grīvnieces pierakstos: „divdesmito gadu beigās Valmierā uz dzīvi apmetās profesors Brauers. Runāja, ka viņš esot mācījis klavierspēli Krievijas ķeizara meitām un par to piešķirts profesora grāds. Tagad spēlēt mācīja valmieriešu bērniem, bet ģērbās joprojām kā tāds galminieks. Tērps pa gabalu krita acīs aiz pārliecīgās elegances. Vasarā profesors pastaigājās baltās biksēs, sarkanā pēc krievu modes šūtā kreklā, apjoztā ar pušķainu zelta auklu. Galvā, tādu kā jūras virsniekam, cepuri ar zelta stīpiņas ierāmētu nagu. No profesora ziemas štātēm prātā palikuši baltie zābaki un puskažoks… Klaviervakaros mīlēja izcelties ar spožu bižutēriju un smalkām manierēm. Pienāk pie flīģeļa, paklanās. Apsēžas un sagatavojas spēlei, noņemot savus daudzos gredzenus, ievietojot tos speciālā kristāla trauciņā. Skatītāji apbrīno gredzenus, bet vēl vairāk – mākslinieka sudraba vesti. Šķiet, ka arī stāvā apkakle spēlēt netraucēja. Aplausiem skanot, viņš pēc spēles atkal samauca gredzenus pirkstos. Viņš ar savām vērtslietām lepojās. Tās, šķiet, bija īsti briljanti un dārgmetāla kalumi. Neapšaubāmi īstas bija arī profesora smaržas un pūderi. Kad Brauers pagāja garām, uzviļņoja spēcīgs smaržu vilnis. Jokupēteri melsa, ka pēc smaržas vien varot pateikt, kur profesors nogriezies no Rīgas ielas un, pa kurā devies tālāk. Un, kurās durvīs iegājis… Pūderi biezā kārtā sabēris uz sejas tā, ka nepateikt, kāda tai nokrāsa un tā ir - ar vai bez grumbām! Šķiet, ka pat iesirmie mati ar to bija piebērti. Kādas firmas ražojumi? Kas to lai zina – ticēsim, ka smalkākās!”

Liela. Skats uz Rīgas ielu un Zemes bankas ēku. Foto 1936.g.

Nozīmīgi gadi

Valsts ģimnāzijas absolvents Miervaldis Birze (Miervaldis Augusts Bērziņš, 1921-2000), par saviem Valmierā pavadītājiem gadiem garstāstā „Cauri Valmieras vārtiem” atcerēsies, kā no rūjienieša par kocēnieti – valmierieti kļuvis trīspadsmit gadu vecumā, 1934. gadā, un tas bijis līdz 1939. gadam, kad iekūlies Rīgā. „Tie bija manā dzīvē nozīmīgi gadi, kad bieži mainījās ne tikai kurpju numuri, bet arī rokraksts. [..] Valmierā bija pat daži trīsstāvu nami, Rūjienā neviena, Gauja piecreiz platāka par Rūju, un pa Gauju peldēja plosti! Lai arī jaunuzceltajam Rūjienas pilsētas valdes namam bija uztupināts lielīgs tornītis, tas līdz šai dienai neaizsniedza noturīgā elegancē piezemēto Zemes bankas celtni Valmierā. Tā manā skatījumā Valmiera palikusi pirmā īstā pilsēta manā dzīvē! ” (Tāli gadi, tuvi laiki. Atceres un pārdomas. Rīga, 1987. 11.-12.lpp.).

Ingrīda Zīriņa
Valmieras muzeja
vēstures nodaļas vadītāja