Sign in
Sign up
Zurbu – a worldwide network of local history websites
About Zurbu
Sort by

Rīga, РигаПодземная электростанция 1

Topic 1
Replies 0
  1. Jugla
  2. Бабелитис
  3. Заброшенные места
  4. Подземная электростанция
  5. Руины
  6. Электростанции
Подземная электростанция

В 1938 году в прибрежных холмах озера Бабелитис на Югле была построена подземная секретная электростанция (10 000 КВт) на случай войны — электростанция «К» — «Kara» (военная), где шведские генераторы работали на дизельном топливе. Для охлаждения использовали воду из Бабелитиса, подававшуюся по специально вырытому каналу. Кстати, войны или прочих форс-мажоров решили не дожидаться, и агрегаты через подстанцию «S» — «Salamandra» (возле нынешней станции Югла на одноимённом заводе) — подавали Риге ток и в мирное время. Увы, электростанцию разрушили фашисты, отступая в 1944 году, и от неё остались одни впечатляющие руины. Точнее, они первыми бросались в глаза, но хранилища топлива пострадали относительно немного, и военное назначение сохранили как топливохранилища. Окончательно объект забросили к 80‑ым годам ХХ века, а в начале 2017-го — снесли[1].

56° 59' 30" N 24° 12' 58" E

Rīga, РигаДаугавгривский маяк 1

Topic 1
Replies 0
  1. Daugavgrīva
  2. Даугавгривский маяк
  3. Маяки

Рига была значительным портом чуть ли не с основания, поэтому корабли в Даугаву заходили часто. А чтобы им заходить было поудобнее, устье реки следовало как-нибудь обозначить.

До конца XVII века, пока воды Даугавы попадали в море у нынешних Вецаки, а стоящий поблизости Старый Даугавгривский замок не разрушился, специально думать об этом и не стоило: одна из его башен служила отличным ориентиром. Тем не менее, её дополняли и отдельными строениями, первый из которых появился на карте 1536 года.

В 1721 году в России проводилась перепись маяков, заметившая и каменную башню с костром в устье Даугавы — наследие шведов. Ровно через тридцать лет подобная акция на том же месте уже ничего не обнаружила, а по прошествии ещё примерно такого же срока в 1788 году была построена деревянная башня с железной платформой для костра. Строение хорошо послужило бы и военным во время походов Наполеона, когда между маяком с одной стороны и Домским собором с другой наладили семафорную сигнализацию, но подобная телекоммуникация так и не понадобилась.

В 1819 году построили новую восьмиугольную деревянную башню на каменном основании. Лишь через девять лет она получила рефлекторы — из посеребрённой медной жести; при сильном ветре она получала ещё и флаг для указания направления течения. Зимой, в мае и в июне свет не горел, как и на всех маяках наших краёв до конца XIX века. Гораздо больше пользы, чем предыдущий, военным принесла именно эта конструкция: в 1855 году в ходе Крымской войны английские корабли подошли к устью. В дело обороны пустили и маяк: сняв верхнюю деревянную часть, на каменном основании поставили пушки, которые и прогнали врага.

Довольно впечатляющий чугунный ориентир с гранитным цоколем, построенный в 1863 году

Сразу после войны, в 1857 году, маяк восстановили, но это была лишь временная постройка. Дав простоять шесть лет, её снесли и возвели довольно впечатляющий чугунный ориентир с гранитным цоколем. Высота его была такая же, как и у предшественника, — около 31 метра, — зато этот уже мог давать проблесковый огонь. Прошёл слух, будто маяк отлит из вражеских пушек — хотя на самом деле всего лишь фонарь был сделан из такого же металла, как и орудия; да и много ли их было, этих трофеев? Так или иначе, слух поднимал патриотический дух. Поблизости построили лоцманский домик с обзорной башенкой и пирс для лоцманских катеров. В 1878‑ом военное ведомство поставило возле маяка береговую батарею.

Далее летопись выглядит очень динамично: выключенный в начале войны маяк взорвали в 1917 году, год спустя немцы построили временную конструкцию с паровозным прожектором. В 1919 году армия Бермонта-Авалова установила внутри пулемёт и отстреливалась от французов и англичан, которым пришлось сжечь опасное сооружение. До 1921 года замена не появилась, а потом на старом фундаменте вырос железобетонный цилиндр, которому было суждено взлететь на воздух при отступлении вермахта 11 октября 1944-го часа в три пополудни. Чтобы не затруднять навигацию, в 1945 году построили временную бревенчатую пирамиду с электрическим проблесковым аппаратом на вершине, но та находилась на самом краю моря и через одиннадцать лет покорилась штормовым волнам. Огни ныненшней башни светят с 1957-ого.

На другом берегу морякам светил маленький чугунный маячок — сейчас он, отреставрированный, стоит на берегу Городского канала в парке Кронвальда.

57° 35' 4" N 24° 13' 2" E

ValmieraMaršnera īpašumi Valmierā. 2. daļa 1

Topic 1
Replies 0
  1. Maršneru nams
  2. Valmiera
  3. Valmieras muzejs
  4. Valteri

Maršnera īpašumi Valmierā. 2. daļa

Pagājušajā reizē iepazināmies ar Maršnera mājas un paša Ludviga jeb Karla Roberta Lui Maršnera personību. Šoreiz aplūkosim pārējos Maršneram piederošos īpašumus un ieskatīsimies to vēsturē.
Maršneram Valmierā piederējuši 2 īpašumi. Viens neapbūvēts zemes gabals un 3 ēkas Bruņinieku ielā 5. Jaunākā no tām un, pateicoties tās sarkanajiem ķieģeļiem, arī vizuāli pamanāmāka ir Maršnera dzīvojamā māja. (skat. iepriekšējā mēneša Valmierietī)
Bruņinieku ielai 5, kuras teritorijā ietilpa minētās 3 ēkas (Maršnera māja ar šķūni, Valtera namiņš un piebūvētā dzīvojamā koka ēka, kuras vietā mūsdienās atrodas Muzeja izstāžu nams), Maršnera ģimenes legāta likvidācijas komisija 1939. gada 23. decembrī sniedza sekojošu novērtējumu:
Maršnera māja:
“Divstāvu ķieģeļu mūra ēka ar māla kārniņa jumtu. Ēka apmēram 50 gadus vecu, ar diviem dzīvokļiem, no kuriem viens trīsistabu un otrs divistabu. Pie abiem dzīvokļiem parastās (sausās) atejas. Dzīvokļos ūdens vads un kanalizācijas bez vannām; krāsnis no vienkāršiem māla podiņiem; griestu augstums augšstāvā 3.25m, apakšstāvā 2,50m; ēkas sienas mitras, kas izskaidrojams ar pamatu izolācijas trūkumu. Kārniņu jumts pa daļai bojājies un laiž cauri ūdeni. Kāpnes koka. Zem ēkas akmeņu mūra pagrabs. Visa ēka nolietojusies apmēram 60% apmērā. Saimniecības ēka piebūvēta ar vienu galu pie divstāva mūra dzīvojamās ēkas. Ēka izbūvēta uz kalna nogāzes un tā nolietojusies 40% apmērā. Augļu dārzs sastāv no 10 vecām, nekoptām ābelēm.”
Jāpiebilst, ka līdz ar ēkas pāriešanu Valmieras muzeja pārziņā 2006. gadā, veiktie iekštelpu remontdarbi izdzēsuši liecības par ēkas sākotnējo funkciju.
Koka dzīvojamā ēka:

Muzeja izstāžu nams mūsdienās. Foto: Anda Ledaine 2015. gads
Valtera namiņa dzīvojamās ēkas korpuss 1939. gada decembrī, LVVA 2605-1-36

Jau 1939. gadā Maršnera ģimenes legāta likvidācijas komisija konstatēja, ka “Ēkas vecums vairāk kā 70 gadi. Ēka nolietojusies 70% apmērā. Koka sienas no ārpuses apšūtas dēļiem un krāsotas Virszemes stāvā iekārtots viens dzīvokli ar septiņām istabām, kas izīrēts Latvijas bērnu palīdzības biedrībai. Ēkā nav ūdens vads un kanalizācija. Zem ēkas pagraba telpas, no kurām puse izmantota dzīvokļiem, kopskaitā ar 5 mazām istabām. Pagraba sienas no laukakmeņa mūra, mitras.” Padomju gados šajā ēkā tika ierīkots bērnu dārzs. 1961. gadā ēka tika nodota muzeja lietošanā, un 6. maijā nams tika vērts muzeja apmeklētājiem. Mūsdienās oriģinālā ēka vairs nav saglabājusies, jo Valmieras muzeja vajadzībām tās vietā 2005. gadā tika uzcelts trīsstāvu izstāžu nams.
Valternamiņš:

Foto: Anda Ledaine 2016. gads
Valtera namiņš no Gaujas puses 1939. gada decembrī, LVVA 2605-1-36

“Vienstāva dzīvojamā ēka dārzā, kas ar galveno augstāk minēto koka ēku savienota ar koka piebūvi. Ēka celta no ķieģeļiem. Domājams, ka zem ēkas pamatiem atrodas vecas pilsdrupu ejas, jo ēkas ārsienas stipri sēdušās un pati ēka stipri sašķobījusies; griesti ieliekušies; jumts papes. Ēka pilnīgi nolietojusies! Tā būtu jānojauc.”
Tomēr ēku nenojauca un šodien tā, gluži kā retums, liecina par Valmieras 18. gadsimta arhitektūru. Tā atrodas Valmieras muzeja kompleksa iekšpagalmā, vīteņaugu apvīta un noslēpusies, kā viens no pilsētas vecākajiem koka namiem. Celta 1785. gadā, tā savulaik piederējusi Valteru dzimtai un tādēļ vēl mūsdienās tiek saukta par Valternamiņu.

Neapbūvētais zemes gabals Nr.79 ir nogāze, kuras daļā izvietots Valmieras bērnu mūzikas skolas auto stāvlaukums. Kādreiz pēc likvidācijas komisijas protokola “Imobilis (nekustamais īpašums –L.R.) apgrūtināts ar parādu pilsētas pašvaldībai sakarā ar dalītu īpašuma tiesību atcelšanu 250Ls. Imobilī esošais augļu dārzs – bezvērtīgs. Apbūvei nav derīgs, jo daļa īpašuma atrodas uz kalna nogāzes.”

Foto: Anda Ledaine, 2016. gads
1939. gada decembrī, LVVA 2605-1-36

1939. gadā, likvidācijas komisijai uzsākot darbu, konstatēja, ka abi īpašumi kopā ir 2790 kvadrātasis jeb 12835m2 lieli. Īpašumu kopējā vērtība tobrīd lēsta kā 11069 latu. Tāpat, apzinot īpašumu, 1941. gadā komisija konstatēja, ka trīs ēkās kopā ir 7 dzīvokļi, visi apdzīvoti, īres maksas tajos bija ļoti atšķirīgas no 4 līdz 50 rubļiem mēnesī (1940. gada 10. oktobrī latu nomainīja rublis). Legāta likvidācijas komisija, pārņemot īpašumus savā pārziņā, iekasēja arī īri, taču beidzot darbību, apsekojot, veicot īpašumu novērtēšanas, samaksājot parādus un apdrošināšanas polises īpašumiem, likvidācijas komisijas kontā bija vien 14,32 Rubļi. Iegūtie saimniecības priekšmeti arī lielu vērtību nesaturēja:
“Legāta likvidācijas gaitā konfiscētie saimniecības priekšmeti:
1.Nolietota ķerra
2.Viena dzelzs lāpsta
3.Sniega lāpsta
4.3 lietotas slotas
5.Koka grābeklis
6.Dzelzs grābeklis
7.Viens Valsts karoga kāts
8.Viena karoga drēbe no bijušā valsts karoga
9.Viens lietots veļas rullis”

Uzzinot par Maršnera ģimenes legāta likvidāciju un to, ka Maršnera īpašumi ir pēdējie vēsturiskajā centrā, kas nepieder pilsētai, Valmieras pilsētas vecākais 1939. gada 11. decembrī nosūta šādu vēstuli.
Ludviga Kārļa Roberta (Lui) Maršnera ģimenes legāta
Likvidācijas Komisijai Valmierā,
Rūjienas ielā Nr.17. (Tiesu namā)
“Ludviga Kārļa Roberta (Lui) Maršnera ģimenes legāta nekustamie īpašumi Valmierā, bruņinieku ielā 5, ar zemesgrāmatas Nr.5. un 79, no visām pusēm robežo ar Valmieras pilsētas pašvaldības nekustamiem īpašumiem. Lai izdaiļotu Valmieras pilskalnu un tā apkārtni, āā arī lai iegūtu piemērotas telpas Tālavas senatnes muzejam, Valmieras pilsētas pašvaldība vēlās šos imobiļus iegūt savā īpašumā. Tā kā abu imobiļu patreizējā ienesīguma vērtība nav liela (apm. Ls. 2000,- gadā), un ja drīzumā netiks izvesti kapitālremonti un attiecīgās pārbūves, tad ēkas ātri vien nonāks pilnīgi nelietojamā stāvoklī. Ievērojot izteikto, Valmieras pilsētas pašvaldība piedāvā pirkuma maksu Ls.11069,-(vienpadsmit tūkstoši sešdesmit deviņi) t.i. saskaņā ar novērtējumu nodokļu ņemšanai, ieskaitot šai sumā arī izpirkuma maksas atlikumu Ls.250,-, kas Valmieras pilsētas pašvaldībai vēl pienākas sakarā ar datēta īpašuma tiesību atcelšanu.”

Oriģinālie pilsētas pārstāvju paraksti, LVVA 2605-1-71

Šoreiz noslēdzot, vēlos pieminēt vēl dažus interesantus faktus. Jau iepriekšējā rakstā iztirzāju to, ka Valmieras pilsēta atsavināja Maršnera īpašumus. Pārskatot dokumentus, atklājas, ka pilsētas valdei īpašumu novērtējums bija zināms jau pirms vērtēšanas komisijas oficiālā lēmuma sagatavošanas. (Pašvaldības lūgums sagatavots 1939. gada 11. decembrī, bet komisijas akts sastādīts divpadsmit dienas vēlāk.) Kā tas ir iespējams? Vai bijusi kāda nezināma vienošanās? Ņemot vērā pilsētas vēlmi pārņemt visus tobrīd izceļojošo vācbaltu īpašumus pēc iespējas ātrāk, šādu iesēju izslēgt nevar.

Vēl daudz neatbildētu jautājumu par Maršnera dzimtu un viņa īpašumiem Valmierā. 1891. gada mērnieka plānā iezīmētā Maršnera māja, šķiet, ir tikai iecerētais mājas apjoms, bet, vai tādā gadījumā tā kā esoša tiktu minēta dokumentos. Zemes īpašuma pirkšanas tiesības ar iepriekšējo īpašnieci Flekas kundzi (dzim. Šrēderi) tika kārtotas 1890. gadā. Varbūt māja uzcelta nākamajā gadā, kad īpašumu novērtē mērnieks E. Folkmutoms? Varbūt nams tika celts 1892. gadā, kad īpašuma pirkšanas tiesības tika līdz galam nokārtotas, bet līdz tam Maršnera mājas vārds mērījuma plānā patiešām ir tikai kā iecerēta mājas vieta.
Līdz šim Latvijas Nacionālajā arhīvā atklātie dokumenti sniedz jaunu informāciju, bet tajā pašā laikā rada virkni jaunu vēsturisku intrigu, kas rada vēsturnieka – izmeklētāja azartu.

Liene Rokpelne
Valmieras muzeja vēstures nodaļas
Vadošā pētniece

ValmieraAPGAISMOTĀ VALMIERA 1

Topic 1
Replies 0
  1. Abula Hidroelektrostacija
  2. Elektroenerģija
  3. Elektrība
  4. Krīgsmans
  5. Rencēnu muiža
  6. Valmiera
  7. Valmieras muzejs

APGAISMOTĀ VALMIERA
Īss ieskats Valmieras elektrības iestādes darbībā līdz 1946. gadam

19. gs. pēdējā ceturksnī Vidzemē aizsākās pirmie mēģinājumi izmantot elektroenerģiju rūpniecībā. Dažās fabrikās un muižās parādījās pirmie līdzstrāvas ģeneratori. 20. gs. sākumā Valmieras apkārtnē jau izmantoja ar elektrību darbināmas iekārtas, piemēram, elektrisko kuļmašīnu, kāda bijusi Rencēnu muižas saimniekam Krīgsmanam.
Valmierā 1908. gadā toreizējā Dzirnavu ielā, kas atradās Gaujas nogāzē nedaudz zem pilsētas tilta, Jēgera kokapstrādes un drēbju velšanas fabrikā tika uzstādīts līdzstrāvas tvaika ģenerators. Saražoto enerģiju izmantoja gan fabrikā, gan dažiem centra veikaliem un namiem. 1909./1910. gadā Gaujas krastā zem Sv. Sīmaņa baznīcas tika uzbūvēta pirmā pilsētas elektrostacija un pilsētas ūdens sūknis, kurā darbojās divi dīzeļdzinēji, divi ģeneratori bet pēc dažiem gadiem tiek uzstādīta vācu firmas Wolf 80 ZS tvaika lokomobile un vēl viens ģenerators. Valmieras elektrostacija patstāvīgi darbojās līdz 1939. gada rudenim, kad tika pieslēgta jaunajai Ķeguma spēkstacijai.
Dažādos dokumentos Valmieras iestāde, kas pēc būtības bija Termoelektrocentrāle, saukta dažādi, gan par pilsētas termoelektrostaciju, gan elektrības staciju, elektrības iestādi, elektrostaciju, jo tās funkcija bija ne tikai ražot, bet arī sadalīt un piegādāt. Kā kurināmais tika izmantota nafta, malka, akmeņogles un kūdra.Vēsturiski iestādes vajadzībām izmantotas vairākas piebūves, bet šodien palicis vien iestādei pakļautais pilsētas ūdenstornis un 20. gs. sākumā celtā ķieģeļu ēka, kurā atradās gan elektrostacija, gan pilsētas ūdens sūknētava.
Pirmajos gados ar elektrību tika apgādāti pilsētas centra nami, bet pāri upei uz Pārgauju un dzelzceļa staciju, kas tobrīd vēl nebija pilsētas sastāvdaļa, tīkls neveda.
Nav precīzu ziņu par stacijas darbību Pirmā pasaules kara laikā. Zināms, ka Pirmā pasaules kara laikā vācu okupācijas vara ierīkoja vēl vienu dīzeļa ģeneratoru dzelzceļa vajadzībām, bet pēc tam neilgu laiku ģenerators tika pārvietots uz šaursliežu dzelzceļa depo, kur tas kalpoja depo, stacijas un nelielas apkārtnes vajadzībām. Saglabājušās foto liecības par ugunsgrēku, kas izcēlies 1921. gadā vienā no koka piebūvēm Gaujas nogāzē virs elektrostacijas mūra ēkas.

Degošā Valmieras pilsētas elektriskā stacija, 1921.g. l.maijs

Pēc kara elektrības iestādi no 1922. gada 1. maija līdz 1938. gadam vadīja inženieris Mārtiņš Stakle. Valmieras pilsētas valde sākot ar 1923. gadu vairākkārt atzinusi, ka elektrības stacija “[..]neatbilst pašreizējām prasībām. Jauda ir nepietiekoša, un ekspluatācijas izdevumi lieli. Tālab stacija jāpaplašina”.
Viens neveiksmīgs elektrifikācijas projekts fiksēts 1925. gadā, kad tika dibināta, elektrības paju sabiedrības “Gauja”, ar mērķi iesaistīīt Vidzemes pilsētas un pagastus “Gaujas un citu sabiedrības darbības rajonā ietilpstošu ūdeņu izmantošanai elektriskās enerģijas ražošanai apgaismošanas un rūpniecības vajadzībām. (Sadalīšanai pēc vajadzības Latvijas Ziemeļu rajonā.” Spriežot pēc pilsētas valdes sēžu protokoliem, nesaņēmusi valsts aizdevumu, “Gauja” darbu pat neuzsāka.
Bet par pēckara izaugsmi liecina tas, ka 1925. gadā elektrības iestāde sāka piegādāt elektrību Pārgaujai un Kārlienai (stacijai), bet 1926. gadā arī Limbažu ielai un pat rajonam līdz Jāna parka šaursliežu dzelzceļa stacijai. No 1925. gada 25 gadus par vecāko elektromontieri strādāja Jānis Spalviņš.
Ar nelielu atkāpi jāpastāsta par kādu svarīgu sadarbības partneri. 1922. gada 28. septembrī tika dibināta Brenguļu akciju sabiedrība “Abuls”. Jau 1917. gadā, bet pēc citām ziņām pat 1911. gadā Vecbrenguļu dzirnavās uzstādīta pirmā ūdens turbīna līdzstrāvas ģenerēšanai Brenguļu muižas vajadzībām. Abula Hidroelektrostacijas (HES) būvdarbus uzsāka 1922. gadā, bet staciju atklāja 1926. gadā. Elektroenerģijas patērētāji bija galvenokārt lauku saimniecības Valmieras un Valkas apriņķī, arī Valmieras dzelzceļa stacija, uzņēmums “Bekona eksports” un Strenču pilsēta. 1930. gadā otrajā būvniecības kārtā tika uzstādīta vēl viena turbīna, bet 1932. gadā dambis tika nedaudz paaugstināts, sasniedzot 6,4 m kritumu. No 1933. līdz 1940. gadam a/s “Abuls” darbojās kā paju sabiedrība, vadu tīkls pletās Trikātas, Jaunvāles, Vecvāles, Plāņu, Strenču un citu apkārtnes pagastu virzienā. Darba atkaitēs kā uzņēmuma blakus nozares 30. gados minētas dzirnavas, zāģētava un vilnas fabrika. 1938. gadā “Abuls” apkalpoja 398 patērētājus. Savstarpēja sadarbība elektroenerģijas piegādē starp Valmieru un a/s “Abuls” notika līdz pat apskatāmā perioda beigām.
Atgriežoties Valmierā, jāsaka, ka līdz 1927. gadam stacijā nodarbinātās trīs dzinējmašīnas: tvaika lokomobile ar kondensāciju un pārkarsētāju, kas darbojās kopš 1913. gada, kā arī divi 1909. gadā uzstādītie “Ursus” fabrikas dīzeļmotori bija sevi izsmēluši. Patēriņš strauji pieauga, un niecīgās tehniskās iespējas prasīja pārmaiņas. Tās nāca 1927. gadā, kad 13. janvārī pašvaldībā tika pieņems vienbalsīgs lēmums par elektriskās iestādes paplašināšanu. Projekta realizēšanai plānoja 100 000 latu, kam 1927. gada pilsētas budžetā jau bija atvēlēti 24 000 lati. Deputāti pilsētas galvas V. Sarkanbārža vadībā pieņēma lēmumu ņemt papildus 40 000 latu valsts aizdevumu. Tā paša gada maijā tika izstrādāts Elektrostacijas ēkas plāns, ko kopā ar Valmieras elektrotīkla projektu Rīgā apstiprināja Elektrības uzņēmuma inspektors Kārlis Vējiņš 1930. g. 7. augustā.

Valmieras pilsētas Elektrības stacija 1931. g., 1. no labās mašīnists. P. Riekstiņš

Vēl 1927. gadā Gaujas malā tika atklāta arī jaunā pilsētas pirts, kas sākot ar rudeni izmantoja karsto ūdeni, kas radās paplašinātās elektriskās stacijas sūcgāzu dzinēja dzesēšanas rezultātā.
Kādā atskaitē teikts, ka 1927. – 1928. gadā elektrības iestādes saražotās enerģijas patēriņš pieaudzis par 38%. Tas izskaidrojams ar to, ka jaunās iekārtas ļāva saražot lētāk, tarifi tika pazemināti, kas palielināja patēriņu. Secinājums: “Nepieciešams pagarināt līnijas izbūvi uz kaugurmuižu karavīru vajadzībām (8. Daugavplis kājnieku pulkam)”.

Valm. pils. elektrostacijas iekšskats 1928. gadā. 1. no kreisās mašīnists Pēteris Riekstiņš.

Pilnīgu datu par abonentu skaitu visos starpkaru gados nav, bet var secināt, ka skaits nemitīgi pieaudzis. 1926. gadā reģistrēti 950 abonenti. Pēc tam desmit gadu laikā abonentu skaits divkāršojās, bet 1938. gadā Valmieras elektrības iestādes patērētāju skaits bija jau sasniedzis 2550. Tostarp rūpniecības un tirdzniecības uzņēmumi, sabiedriskās iestādes, dzīvokļi un Valmieras pagastā reģistrētas lauksaimniecības. No kopējā patērētāju skaita 254 bija Valmieras apriņķī - Kokmuižas, Mujānu, Ķieģeļu, Vaidavas pagastos. Stacija darbojās arī kā tvaika rezerve Strenču pilsētai, Jaunvāles, Brenguļu, Trikātas, Plāņu, un daļai Kauguru pagasta, kur piegādāja strāvu laikā, kad Abula spēkstacijai trūka ūdens, piemēram, pavasara plūdu laikā. Valmieras TEC saražotā un tīklā nodotās elektroenerģijas apmēri dubultojās no salīdzinoši niecīgajām 83 268 kilovatstundām (kWh) 1920. gadā, uz 156 574 kWh 1926. gadā. Pēc jauno iekārtu uzstādīšanas pieaugums bija vēl lielāks. 1934. gadā tīklā nodotas 547 828 kWh, bet 1938. gadā 734 088 kWh. Uzskatāmam salīdzinājumam var atzīmēt, ka 2015. gadā Valmierā AS “Sadales tīkls” elektroenerģiju piegādāja 10 952 objektiem, kuru kopējais elektroenerģijas patēriņš pērn bijis 177,7 gigavatstundas (GWh). (Kopumā visā Latvijā 2015. gadā AS “Sadales tīkls” piegādāja elektroenerģiju vairāk nekā 1,1 miljonam objektu un kopējais sadalītās elektroenerģijas apjoms klientiem bija 6 363 gigavatstundas (GWh).)

1928. gadā Gaujas krastā virs elektrostacijas tika uzbūvēts mūra transformatoru punkts, kam pienākošā līnija no Abula HES strāvu tālāk padeva patērētājiem. Tika uzstādīti divi transformatori pilsētai un rūpniecībai, bet trešais atsevišķi pilsētas centra elektroapgādei. Dokumentos fiksēts, ka 1929. gadā Pilsētas pirts patērējusi 10 000 m3 augsto ūdeni un caur elektrostaciju uzsildītu 7600 m3 karsto ūdeni.
Lauku apgādi ar Valmieras elektrības uzņēmums aizsāka 1930. gadā. Pirmās līnijas izbūvēja uz Kocēniem un Valmiermuižu, galvenokārt apgaismošanai. Rūpnieciski to izmantoja Kokmuižas alusdarītava. Tika izbūvēta līnija līdz Cēsu apriņķa robežai.
Runājot vai rakstot par Valmieras elektrības iestādi, bieži minēta tās saistība ar ūdens torni, kas lepni slejas pilsētas centrā. Tas celts no 1921. līdz 1923. gadam, bet paaugstināts par 1 stāvu (4m) 1936. gadā. Tas labi redzams atšķirīgajā sarkano ķieģeļu krāsā. Tornī uzstādīja divas 45 m3 lielas ūdens tvertnes, ko izgatavoja Rīgā, kuģu būvētavā “Ceps”. Interesanti, ka TEC darbinieki - elektromontieri, kuru pārziņā atradās arī ūdenstornis, tolaik sevi dēvēja par Zibeņfričiem.

Valmieras pilsētas elektriskā stacija (Pirms Ūdenstorņa pārbūves)

1937. gada 11. martā ūdens tvertnes pludiņā montieri ievietoja vēstulīti, uzskaitot TEC darbiniekus: stacijas vadītājs Mārtiņš Stakle, vec. montieris Jānis Spalviņš;
Zibeņfriči: Puķīte Jānis, Bisenieks Eidis, Širants Hermanis, Kaže Jānis, Spunde Dāvis, Ungurs Hermanis, Blaumanis Jānis, Miķelsons Alfrēds, Bērziņš Fredis, Vilciņš Oskars, Ukriņš Jānis, Birkens Kārlis, Ankmanis Eduards.

Elektromontieri darbā Rīgas ielā 1931. gadā. Ielas pusē Hermanis Šīrants

Uzskaitījumam sekoja arī ziņojums nākotnei:
“Šo pludiņu izgatavoja H. Šīrants. Signalizācijas ierīci – Spunde un Šīrants.”[..] Tu, smukais cilvēk, kas šito pludiņu taisi vaļā, to kaparu vari saņemt (patreiz viņam nāvīga cena, sakarā ar bruņošanos kapars 1937. gadā cēlās vienā nedēļā no Ls 1,30 uz 3,40 kilogramā), bet šo papīra gabalu lūdzu nodot mūsu nākošiem kolēģiem t. i. elektrības centrāles montieriem, jo var gadīties, kā kad šo papīra strēmelīti atradīs, no mums vairs ir smakas nebūs un tad taču pēcgājējiem nebūtu nepatīkami zināt.”
Pilsētas valdes dokumentos minēts lēmums Elektrostacijas darbiniekiem 1937. gadā piešķirt 8 latus katram par personīgo velosipēdu lietošanu darba vajadzībām. Ilggadējais Ziemeļu elektrisko tīklu (ZET) darbinieks valmierietis Jānis Helmanis atceras, ka arī pēc Otrā pasaules kara elektromontieri pārvietojās ar divriteņiem, kas apkrauti ar vadu ruļļiem. Ņemot vērā straujo elektrifikāciju, 30. gados iestādes darbinieku skaits nemitīgi auga. 1938. gadā uzņēmumā strādāja 27 strādnieki, 1 inženieris, 3 kantora darbinieki, 1 strādniece, 1praktikants. Tobrīd Valmieras elektrības iestāde spēja pilnībā apgādāt strauji augošo pilsētu.

Valmieras pilsētas spēkstacijas elektriķu brigāde remontdarbos Kocēnu pagastā 1940.g.

1939. gada decembrī ar spēkstacijas atklāšanu Ķegumā, tika izveidota vienota enerģētikas sistēma. Jaundibinātajā Valsts elektrības uzņēmumā (VEU) “Ķegums” ietilpa arī energouzņēmumi “Cēsu Rajons” un “Valmieras rajons”, kuros katrā bija pa 2 hidroelektrostacijām. (Valm. rajonā Smiltenē no 1913.g., un “Abuls” no 1926. gada.)
1941. gadā Sarkanajai armijai atkāpjoties, Valmieras termoelektrostacija, kas tobrīd pildīja tikai sadales funkciju, tika nodedzināta. Vācu okupācijas laikā par Valmieras iecirkņa vadītāju sāka strādāt ilggadējais darbinieks Jānis Puķīte (1902-1989), kura ieguldījums bija ievērojams arī 1944. gada rudenī, pēc pilsētas izdegšanas, kad elektrosaimniecības atjaunošana bija apgrūtināta. (Starp citu, J. Puķīte darbojās arī kā fotogrāfs. Pateicoties viņam Valmieras muzeja krājumā nonākušas vairākas vērtīgas elektrostacijas ēkas iekšskatu un darbinieku bildes.)
1944. gada 23. septembrī pēc vācu armijas atkāpšanās nodegusi VEU Valmieras rajona kantora ēka ar visu iekārtu un dokumentiem, kā arī noliktava ar materiāliem. Pilsētu raksturoja problēmas ar personālu, darbarīku un transporta trūkums. Abula HES, par laimi, vācieši nav paspējuši uzspridzināt un tā darbību ātri izdevās atjaunot iecirkņa priekšniekam E. Jostsonam. Elektrības piegādi Valmierā vispirms atjaunoja pilsētas ūdenssūknim, pirtij, slimnīcai un citām pirmās nepieciešamības iestādēm jau dažas dienas pēc frontes attālināšanās. 1945. gadā mājsaimniecībām strāva tika padota pāris stundas diennaktī no “Abula”. Meklējot alternatīvus risinājumus, arī Jūlija Līča izdegušajā vilnas vērptuves fabrikā tika saremontēts tvaika katls un motors, lai padotu strāvu pilsētai.
Pēc kara 1946. gadā tika apvienotas Valmieras un Cēsu elektrības uzņēmumu vadības struktūras. Kopš tā brīža Valmierā sākās jauns elektrifikācijas posms, jo pilsētā atradās PSRS Elektrostaciju ministrijas rajonu pārvaldes “Latvenergo” centrs. Pirmais vadītājs A. Ratnieks, bet zīmīgi, ka reģiona iecirkņu vadītāju posteņus ieņēma vairāki pirmskara Valmieras zibeņfriči kā Jānis Puķīte, Hermanis Šīrants, Jānis Ukriņš, bet citi karu pārdzīvojušie pieredzējušie montieri turpināja darbu iecirkņos.

elektromontieris - 50. gados uz darba velosipēda

(Rakstā izmantoti materiāli un fotogrāfijas no Valmieras muzeja krājuma,
Latvijas Nacionālā arhīva un
Imanta Baugas grāmatas Ziemeļu elektriskajiem tīkliem 60)

Alberts Rokpelnis
Valmieras muzeja vēsturnieks

Советск (Tilsit)Тильзит. Вилла Франка 1

Topic 1
Replies 0
  1. Дойчештрассе 5
  2. Советск Tilsit
фото И.Вершинина

Вряд ли есть еще в городе Советске более видное здание, чем старинный особняк на углу Ленина и Ломоносова.Стоящий в центре города, и доступным для полного обзора с двух вышеупомянутых улиц, особняк излучает таинственность. Хотя филигранный декор, придает особняку легкость и, даже, некую легкомысленность, но в нем все равно всем хотелось прочитать зашифрованное послание из прошлого.Такая уж есть особенность старинных зданий.

Особняк принадлежал торговцу Францу Леопольду Франку, который построил его в 1887-88 годах.Роскошное здание в пышных декоративных формах необарокко сразу сразу же стала объектом внимания горожан. Здание привлекало своей неповторимостью. В те времена для бюргеров было естественно приходить в восторг от архитектуры, которая, действительно, радовала глаз гармонией форм. Для тильзитцев стали неизбежны вечерние моционы или воскресные прогулки, целью которых было дойти до виллы Франка и полюбоваться ею.

КТО ВЫ, ТОРГОВЕЦ ФРАНК?
Франк был не только торговцем, он тяготел и к банковским делам. Есть данные,что сферой его деятельности были дела с ценными бумагами, покупка и продажа переводных и казначейских векселей, облигаций.
Помимо предпринимательской деятельности, Франк был и весьма успешным в общественных делах. Он живо участвовал в городской и политической жизни города. С 1884 года Франк состоит в обществе «Казино-Гезельшафт» вместе с тильзитскими бюргерами: городским советником Фришмутом, советником суда Пильшовским, профессором Польманом,секретарем суда Кицом, торговцем Энгельбергером…С 1890 года Франк является членом избирательного союза Консерваторов. Немало времени Франк посвящал деловому обществу, или клубу «Ressource», где числился ответственным за кассу.В общество входил нотариус Макс Тезинг, брат бургомистра Роберта Тезинга.
Франк слыл тонким ценителем искусства. В 1890-1905 годах Франк входит в «Союз искусств», в котором объединились: адвокат Буш (он же председатель союза), городской советник Фришмут, торговец Бушке, городской советник Додилет(кассир общества), городской советник Хайденрайх, профессор Куршат, художник Генри Мутрей,учитель Риве, строительные советники Гейзе и Брунке и фотограф Минцлов…

здание бывшего приюта Августы

Жена Франка Франца - Хелена Франк с 1884 года вместе с известными дамами Тильзита – женой директора Газовового учреждения фрау Гобурек и женой торговца фрау Герлах, входит в «Женский союз», где ведает кассой. И еще она является одним из кураторов Приюта Августы.

ВИЛЛА ОТДОХНОВЕНИЯ.

Важное часть деловых, общественных и личных контактов это - прием гостей. Поэтому,в доме Франка, можно сказать, побывало все светское общество Тильзита.
А дом был спланирован таким образом, чтобы отражать социальный статус владельца. Два высоких этажа на высоком цоколе придают этому зданию величественную посадку. Высокая мансардная крыша, насыщенный декором фасад, округлый угловой торец, переходящий в башню, увенченный куполом - всем своим видом, особняк "говорит" о своей исключительности.

Большие комнаты, где со вкусом расставлена изящная мебель красного дерева, полны света. Здесь проходит жизнь полная порядочности и здоровья. Здесь умеют умеренно веселиться, ходить по воскресеньям в церковь и рано,по-немецки, ложиться спать.
Положение Франка обязывало иметь комнаты для библиотеки, кабинета и курительной. Обязательно устраивалась дамская комната,полная зеркал, где гостящие дамы могли подправить прическу(всегда наготове были горячие щипцы для волос), попудриться, навести румяна.
Наверху были спальные комнаты,комната для детей,комната для престарелых родителей. Дом был достаточно большой для предоставления места прислуге, им отводилось место для жилья позади кухни, или, наверху, на чердаке.
Даже по тем вренам, эта большая, по тем временам и респектабельная вилла сразу стала эквивалентом роскоши: но кто еще позволил себе заказать подобное строение? До начала 20 века подобных вилл не было ни у кого из тильзитских богачей.

КТО НА ВИЛЛЕ ЖИВЕТ?

Чтобы обеспечить себе на вилле беззаботную жизнь, не отягащенную долговыми денежными заемами, необходимо согласиться на частичную сдачу ее в наем достаточно обеспеченным людям.
В 1890 году на вилле, кроме ее хозяев, уже проживали: президент Земельного суда Карл Кишке, советник суда в оставке Эдуард Паули, фройлен Агнес Паули, фройлен Минна Хербст, и рантье Эмма Сейденберг.
Приоткроем шторки окон особняка уже в 1897году. В это время у него квартировался армейский чиновник, капитан Фридрих Гиффхорн.

А в соседнем двухэтажном простеньком домике, расположенном вдоль Кёнигсбергерштрассе(сейчас это дом № 12 по улице Ленина), владельцем которого тоже был Франц Франк, проживали: служащий канцелярии магистрата Густав Хоффенстейн, стареющая вдова ассистента суда Амалия Шкребба, и тихий интеллигентный рантье Генрих Виртсон. Кто такой рантье? Рантье, человек живущий на доходы от сдачи своего капитала, или ценных бумаг или недвижимости в наем. Рантье обычно не занимается управлением своими активами. Он доверяет управление своими средствами профессиональным брокерам.
В 1902 году на вилле проживает первый прокурор д-р Генрих Эгерт, домосмотрительница Анна Вокель, в соседнем домике – совеетник канцелярии Густав Хаффенштейн и вдова Минна Розенбергер.
Активная деловая жизнь Франка кончилась в 1905 году, он постепенно отходит от дел и становится обычным рантье. Может заболел.В 1905 году вилле проживала только семья Франка. В соседнем доме целый этаж снимает капитан Курт Блейхоффер.
Спустя два года Франк умер.

ВДОВИЙ ДОМ.

Ворота виллы

В 1909 -1919 годах особняк и домик по завещанию стали принадлежат вдове Хелене Франк, урожденной Шарффенберг. Хелена приглашает на виллу для совместного проживания свою овдовевшую сестру Луизу Корт, урожденную Шаффенберг,бывшую жену торговца и ресторатора. Черные платья, сгорбленные спины и страх перед будущим . Хелена продает картины и мебель. Огромная вилла, где каждый угол напоминает о хозяине и его деловой жизни, пустеет. Страх могут развеять только люди. В это время Хелена отдает предпочтение людям в военных мундирах: в 1909 году квартируется шеф батальона, капитан Курт Блейхоффер, в 1915-1919 годах - майор Франц Эггерт.
В 20-х годах, во времена Веймарской республики, не выдержав бурной инфляции, борьбы за дом, Хелена Франк продает всю свою недвижимость.Его выкупила фрау Ева-Мария Торнер, работающая в телефонной компании.
Вдова Франка Хелена остается в доме на правах рантье.Ее место обитания в доме сужается. Особняк с домиком превращаются в многонаселенные доходные дома. Число проживающий увеличилось в несколько раз. Всех даже трудно перечислить. Однако в числе нанимателей отметим помощника проповедника Альберта Урбчата, оберсекретаря юстиции Иоганна Собелата,правительствнного советника по культуре Эриха Келде, советника юстиции Эмиля Вейнера, и еще проживают банковский служащий, музыкант, лейтенанты полиции,работники местной железной дороги, монтер, слесарь,конторский работник, продавщицы…Ух, кажется всех перечислила…

ВИЛЛА, КАК ПАСТОРСКИЙ ДОМ
Однако, фрау Торнер, видимо, не хватило денег, чтобы рассчитаться за взятый кредит. И в 30-х годах виллу покупает Еван.-лютеранская городская община. Главная церковь этой общины, городская Дойчекирха, находилась у моста Луизы, по адресу Дойчештрассе, 1. А новая кирха была построена в 1911 в Меервиш-парке, и получила название Кройцкирха.

вилла и Кройцкирха в Меервиш-парке.

В это время в особняке поселились Пауль Бендрих и Вилли Китмман –пасторы Еван.-лютеранского прихода. И еще Фелиц Китманн, студент.
Управляющий особняком был назначен Фриц Штольгер,проживающий на Хейнрихвальдерштрассе,2(улица Рабочая).
Маргарита Маркс и Гертруда Потша взяли на себе все немалые заботы и каждодневные хлопоты по поддержанию дома в порядке.
При доме был работник Карл Жилински, и бочарник Эрих Вольм.
Последние данные есть на 1942 год.В доме жили пасторы Вилли Киттманн и Эрвин Шмерлинг .

ВОЕНКОМАТ.

Воекомовцы на веранде виллы. 1946 год.

Сразу после войны в здании разместился военкомат. В комнатах от прежних хозяев осталось немного старинной мебели: обтянутые темной кожей кресла и диваны на изящных ножках. Для работы военкомата требовались еще и шкафа и столы, но их не хватало, поэтому их завезли, но были они другого стиля, более простого и грубого исполнения.

Во дворе сохранилось добротное каменное строение, это сарай и конюшня. Военкомовцам досталась "по наследству" и лошадь с жеребенком.К вонкомату был представлен конюх, который подвозил на телеге дрова в военкомат, для отопления старинных печей. Позже к военкомату был приписан свой автотранспорт: четыре "газика".

"ИСКОРКА"
В 50-х годах здание передали детскому дому «Искорка». Дом впервые за свою историю, заполнился детским гомоном. Именно таким он и запомнился многим советчанам.

ВИЛЛА В НАШИ ДНИ.

В 90-х годах особняк погрузился в атмосферу запустения.

веранда
главный вход на виллу.
деревянный шпиль

Потом городская администрация передала особняк местной городской общине Русской православной церкви, бессовестно растоптав "неугодную" историю дома, который первоначально был жилым домом торговца, подведя всю её под закон о возврате церковного имущества.Вот так произошло, что бывшей виллой Франка сегодня ведают церковники.
Но современную жизнь горожан нельзя загнать в узкие ворота религизности, она гораздо шире… . Жаль, что особняк не участвует ни в политической, ни в экономической, ни в социальной, ни в культурной жизни города.

С. Белшевиц.
Фото В. Черняева и С. Белшевиц

.

Советск (Tilsit)Дойчештрассе, 14 1

Topic 1
Replies 0
  1. Дойчештрассе
  2. Дойчештрассе 14
  3. Доходные дома
дом № 14
в 2009 году мы нашли место дома № 14

Участок от Ратуши до Вассерштрассе(Мамина Сибиряка) с начала возникновени города был одним из самых престижным.Здесь располагались два владения: рядом с Ратушей - Конрада Ферсбаха, а в створе на улиц Васссерштрассе и Мемельштассе - Готлиба Клемма.
Дом № 14 на углу Вассерштрассе (ныне улица Мамина - Сибиряка) как раз располагался на участке бургомистра Готлиба Клемма.
С 1884 года земельный участок принадлежал Готлибу Трейберу. Он жил в доме, выходящем на Мемельштрассе,а жилой доходный дом(№ 14 по Дойчештрассе) сдавался в аренду жильцам, на первом этаже арендовали торговые места многие торговцы: мебельщик Франц Перлебах и Якубовский, торгующий конфекционом, и другие.
Имущество Трейбера просущестовало до войны.

магазин "Швейных изделий" M.Jakubowski

Советск (Tilsit)Дойчештрассе, 2 Королевская гимназия 1

Topic 1
Replies 0
  1. Дойчештрассе
  2. Королевская гимназия
Дойчештрассе, 2 Королевская гимназия
Дойчештрассе, 2 Королевская гимназия

Первый квартал Дойчештрассе от Флешерплац (пл. Жуковского) до Пакхофштрассе (ул. Герцена) миниатюрен – всего два домика. Но зато облагорожен зданием Дойчекирхи и старинным зданием гимназии с мелькающими силуэтами пасторов и строгих учителей.
Когда-то очень давно, в середине 16 век, а именно 2 декабря 1522 года, в здании кирхи был зачитан указ герцога Альбрехта дарующий поселению Тильзе городской статус. Это происходило в присутсвие важных персон:новоявленного городского бургомистра Готлиба Клемма его компаньона Конрада Ферспаха, а также суда в лице шлоссмейстера Хиеронима Плато и его компаньона Ганса Баумгартена.
Так вот, в те времена, земельный участок от кирхи до Пакхофштрассе принадлежал Баумгартену: здесь был и жилой дом и хозяйственные постройки.
Трудно проследить, как в течении веков, менялись владельцы, но в первой четверти 19 веке дом № 2 уже принадлежал комиссару юстиции Тобе, который продал его Королевской гимназии Тильзита.

здание гимназии в 2009 году
терраса

ValmieraMaršnera īpašumi Valmierā 1. daļa 1

Topic 1
Replies 0
  1. Bruņinieku iela 5
  2. Erdmans
  3. Karls Ludvigs Roberts Maršners
  4. Maršnera nams
  5. Maršners
  6. Sarkanā māja
  7. Valmiera
  8. Valmieras muzejs
  9. Valmieras senpilsēta

Maršnera īpašumi Valmierā 1. daļa

Bieži vien pastaigājoties pa Valmieras Senpilsētu vai dodoties pa gājēju tiltiņu uz Valmieras tirgu, cilvēki atskatās uz divstāvu sarkano ķieģeļu ēku, kas atrodas Rātsupītes kraujas malā. Vieni to dēvē par “sarkano māju”, citi ir dzirdējuši nosaukumu “Maršnera nams”. “Sarkanās mājas” nosaukumu tā ieguvusi pateicoties 19.–20. gadsimta mijā celto Valmieras ēku raksturīgajam sarkanajam ķieģelim, bet, kas ir Maršners?
Nama projektētājs bijis arhitekts akadēmiķis Karls Ludvigs Roberts Maršners (1847-1912). Pazīstams Krievijas Impērijā ar vairākiem saviem arhitektūras projektiem, gan dzīvojamām, gan sakrālām ēkām, kā baznīcas un klosteri. Savu izglītību ieguvis Krievijas Impērijas mākslas un arhitektūras akadēmijā 1878. gadā. Strādājis par pasniedzēju A.L. Štiglica tehniskās zīmēšanas akadēmijā Pēterburgā. Kāpēc viņš Valmierā iegādājies īpašumu, lai celtu šo ēku, pagaidām nav skaidri zināms. Iemesli varētu būt dažādi. Viens no tiem – viņa māsa bija precējusies ar ievērojamu Valmieras vācbaltu dzimtas pārstāvi vārdā Erdmans, kuriem, domājams, piederējuši īpašumi Valmieras pils teritorijā. Šobrīd gan ēkas vēstures pirmsākumi, gan tās projektētāja un īpašnieka Karla Ludviga Roberta Maršnera biogrāfija ir neskaidra. Tomēr pēdējā laikā ir izdevies kaut nedaudz šo noslēpumainības mezglu atšķetināt.
Latvijas Nacionālā arhīva Latvijas Valsts vēstures arhīvā (LNA LVVA) glabājas lieta ar nosaukumu “Kārļa Ludviga Roberta Maršnera ģimenes legāts Valmierā”. Lietas saturs atklāj daudzus līdz šim nezināmus, interesantus faktus, kas ļauj precizēt Maršnera ģimenes radurakstus, gan arī 19./20. gs. mijā Valmierā piederējušos īpašumus. Tomēr, dokumenti vēl neatklāj visas nianses.

Mūsdienās “sarkanajā mājā” saimnieko Valmieras muzeja vēstures nodaļa, ēkā atrodas zinātniskā lasītava, papīra krājuma telpas, kā arī pastāvīgā ekspozīcija “Teic man, Gauja, Valmieras stāstu. I. daļa”.

Foto: Alberts Rokpelnis (2013)

Lai arī pagaidām nav precīzi zināms ēkas celtniecības gads, jaunatrastie dokumenti liecina, ka tas bijis 19.gs. beigās, nevis 1906. gadā, kā ticis uzskatīts līdz šim. Interesanti, ka arhitekts, ar savu pēdējo testamentu novēlē izveidot ģimenes legātu. (Civillikums nosaka: "Ja kādam ir novēlēts nevis viss mantojums, ne arī daļa attiecībā pret visu mantojumu, bet tikai atsevišķs mantojuma priekšmets, tad novēlējumu sauc par legātu un to, kam tas novēlēts, par legatāru.) Rakstā apskatīsim, kad un kādam nolūkam tika dibināts ģimenes legāts. Kādas nianses mums atklāj Maršnera 1905. gada 14. aprīlī rakstītais testaments un kādas pārmaiņas tas nesa Maršnera mājai un tās iedzīvotājiem 1939. gadā.

“Izraksts iz Rīgas notāra Gotharda Aleksandra dēla Vulfiusa tūkstoš deviņi simti piektā gada aktu grāmatas. Lapp. 19. un 20. Nr. 35.
Tūkstoš deviņi simti piektā gada aprīļa četrpadsmitajā dienā ieradās pie manis, Rīgas notāra Gotharda Aleksandra dēla Vulfiusa, [..]man personīgi pazīstamais un aktu sastādīšanai likumīgi pilntiesīgais un pie vesela prāta un stipra atmiņa esošais architekts Ludvigs – Kārlis – Roberts Christofora dēls Maršners.[..], ar paskaidrojumu, ka viņš, Maršners, vēlas taisīt noteriālā kārtībā testamentu [..] ar sekojošu saturu: I. Es ar šo atzīstu visus līdz šim laikam no manis taisītus testamentus par iznīcinātiem un spēkā neesošiem. II. Es uzlieku manam apakšā minētam testamenta izpildītājam par pienākumu, pēc manas nāves stāties visu manu mantojuma mantu valdīšanā, bet pēc šā mana testamenta apstiprināšanas izpildīšanai samaksāt visus manus parādus un, pēc iespējas, pārdot manas nekustāmas mantas, kuras varētu palikt pēc manis,[..]. Piezīme: Man piederošo nekustamu mantu, kas atrodas Valmieras pils., Bruņinieku ielā Nr.5. (mūsdienās Maršnera nams, Valtera namiņš, Valmieras Muzeja izstāžu zāle, - autores kom.), var pārdot pirms manu apakšā minēto māsu Rollands un Erdmans nāves tikai ārkārtīgi izdevīgu noteikumu gadījumā,[..]” Abas Maršnera māsas 1939. gadā ir mirušas.

Skats uz Maršnera māju. Kreisajā pusē caur kokiem redzama bijusī muzeja ēka. Foto domājams 20.gs. 50. gadi. Valmieras muzejs, Inv.nr. 11416

Tālāk seko sīks izklāsts, kuram no radiniekiem tiek piešķirti uzturlīdzekļi visa mūža garumā, kas ļauj izstrādāt diezgan precīzu tā brīža Maršneru dzimtas koku. Vienīgi nav zināms, kas ir minētais Hugo Kelterborns. II.d. apakšpunkts attiecas uz legāta izveidi: “Visa mana pārējā manta bez kāda izņēmuma, no kā tā arī sastāvētu un, kur tā arī atrastos, jāizlieto ģimenes legāta nodibināšanai uz manu, Ludviga Maršnera, vārdu. Šā nodibinājuma mērķim jābūt pabalstu izsniegšana no nodibinājuma kapitāla procentiem trūcīgiem mana nelaiķa tēva Christofora Maršnera ģimenes locekļiem,[..]. III. Visas mana tēva cilts izbeigšanās gadījumā, kā vīriešu tā sieviešu līnijās, ģimenes legāta kapitāls pāriet Valmieras vācu luterāņu baznīcas īpašumā ar noteikumu, izsniegt šā kapitāla procentus šās baznīcas draudzes nabagiem.[..] IV. Par manu testamenta izpildītāju es ieceļu savu māsas dēlu Gastonu Fedora dēlu Rollandu, bet viņa miršanas gadījumā manu māsas dēlu Johanu Leopolda dēlu fon Erdmani.”

Izraksta beigās minēts, ka Ludvigs Maršners miris 1912. gada 7. maijā un 8. maijā testamenta izpildītājs ieradies pēc lūguma izsniegt viņam testamenta kopiju. St. Pēterburgas Apgabaltiesa 1913. gadā 13. decembrī izsniedza testamentu tā izpildītāja pilnvarniekam Gregorijam Semenova dēlam Konstantinovam.
Dažas detaļas, kā augstākminētais testaments izpildīts, zināms tikai no Emmas Erdmanis 1939. gada 23. decembra nopratināšanas protokola, kuru veikusi legāta likvidācijas komisija, balstoties uz 1939. gada 27. novembra, Sabiedrisko lietu ministra A. Bērziņa izdoto lēmumu. Tas noteica, ka pamatojoties uz pieņemto 1939. gada 30. oktobra likumu par vācu tautības Latvijas pilsoņu repatriāciju, tiek slēgts Kārļa Ludviga Roberta Maršnera ģimenes legāts un izveidota likvidācijas komisija, kuras sastāvā jābūt trim locekļiem: priekšsēdētājs – Richards Mitans (Valmieras apriņķa I iecirkņa miertiesnesis) un locekļi Kārlis Igals (?) un Elmārs Gailītis (8. Valmieras aizsargu pulka štāba ierēdnis Valmierā).
Komisijai tika uzdots sazināties ar līdzšinējo mājas pārvaldnieci Emmu Erdmanis, apzināt visus K.L.R. Maršnera Latvijā dzīvojošos radiniekus, un visus legātam piederošos kustamos un nekustamos īpašumus, iesūtot detalizētus to aprakstus un, ja iespējams, arī fotogrāfijas.
1939. gada 23. decembrī likvidācijas komisija pēc īpašumu novērtēšanas un līdzšinējās nama pārvaldnieces nopratināšanas protokola secinājusi, ka:
“Lui Maršners esot atstājis testamentu, ar kuru viņš visu savu mantību novēlējis sevišķai iestādei ar nosaukumu – mir. Ludviga Maršnera ģimenes legāts, kuru pārzin sevišķa pārvalde, sastāvoša no 3 locekļiem un kura mērķis ir piešķirt pabalstu trūcīgiem testatora tēva cilts ģimenes locekļiem. Testamentā paredzētā pārvalde iesākoties pasaules karam, nav tikusi ievēlēta un tāda pārvalde arī nekad neesot darbojusies. Atstāto mantu līdz 1934. gadam pārvaldījis testamenta izpildītājs Johans Erdmanis, bet pēc viņa nāves pārvaldi līdz š.g. 1. decembrim pārņēmusi viņa sieva Emma Erdmanis. Viņa arī paskaidro, ka par legāta ieņēmumiem sākot no 1934. gada veikti dažādi māju remonti un daļa maksāti arī testamentā minētajiem radiniekiem.”

Emmas Erdmanis paraksts zem nopratināšanas protokola. LVVA, 2605-1-2

Kārlim Ludvigam Robertam Maršneram nav bijušas laulātās draudzenes un pēcnācēju. Līdz ar to, līdzšinējie pieņēmumi, ka Maršnera māja celta viņa dēlam un ka viņš bijis precējies ar vienu no Valtera pēcnācējām, ir bijušas maldīgi. Turklāt, izpētot pašreiz pieejamo dzimtas koku, nākas secināt, ka neviens no Christofora Maršnera (Kārļa Ludviga Roberta Maršnera tēvs) pēcnācējiem nav bijis laulāts ar kādu no Valteru dzimtas.
No legatāriem Latvijā palikuši:
Emma Erdmanis (K.L.R. Maršnera māsas Helenes-Herietes dēla Johana Erdmanis sieva);
Edgars Erdmanis (K.L.R. Maršnera māsas Helenes- Henrietes (prec. Erdmanis) dēls);
Marija Strauss (K.L.R. Maršnera māsas Helenes- Henrietes (prec. Erdmanis) meita);
Marija Krauze un Ernestīne Volfs (K.L.R. Maršnera brāļa Hugo-Eugena Maršnera meitas).

Konstatētie īpašumi:
1.Īpašums Valmieras pilsētas centrā Bruņinieku ielā 5, blakus vecām pilsdrupām, ko no visām pusēm ieskauj pilsētas parks. Tajā iekļautas – divstāvu dzīvojamā ķieģeļu māja; divas vienstāvu dzīvojamās koka ēkas, kuras savstarpēji savienotas; saimniecības ēka, kas piebūvēta ķieģeļu ēkai.

Maršnera nams 1939. gada decembrī (LVVA 2605-1-3)

2.Neapbūvēts gruntsgabals ar zemes grāmatas nr.79.
Legāta likvidācijas komisijas slēdziens ir šāds:
“Abi īpašumi atrodas vēsturiskajā pilsdrupu un pilsētas parka teritorijā, kā rezultātā nav pieļaujama to apbūve. Ēkas atrodas sliktā stāvoklī līdz ar to tās būtu jānoplēš. Kā rezultātā varētu paplašināt pilsētas parku, kas ir blakus jaunuzceltajai viesnīcai. Abi īpašumi ir svarīgi archeoloģiskā ziņā, jo tie var dot vērtīgus izrakumus. Īpašumi atrodas pilsētas parka vidū, kā dēļ tie būtu piešķirami Valmieras pilsētai.”
Kas notika ar līdzšinējiem namu apdzīvotājiem un pārvaldnieci Emmu Erdmanis pēc legāta likvidācijas lietas ierosināšanas? Lielākā daļa īrnieku palika savos mitekļos, turpinot maksāt citam īpašniekam – Valmieras pilsētai. Ilgstošajā legāta likvidācijas procesā Emma Erdmanis tika atbrīvota no pārvaldnieces amata sākotnēji, kļūstot par īrnieci likvidācijas komisijai, bet pēc tam pilsētai. Arī Marijai Strauss, kura līdz tam Maršnera mājā dzīvoja kā mantiniece, turpmāk par savu uzturēšanos Maršnera mājā bija jāmaksā kā ikvienam īrniekam. Loģiski, ka tas abas kundzes neapmierināja. Kopā ar citiem radiniekiem, kuri 30. gadu otrajā pusē dzīvoja Vācijā, Igaunijā un Krievijā, iesniedza vairākkārtējus lūgumus Sabiedrisko lietu ministrijai, lai apturētu likvidāciju, kamēr nav pabeigta Rīgas Apgabaltiesā iesniegtā testamenta apstrīdēšanas lieta. Tāpat, abas dāmas vairākas reizes rakstīja likvidācijas komisijai, lai tā ņemtu vērā īpašuma apsaimniekošanu, kas noteikta testamentā. Turklāt, īpašuma apsaimniekošanas laikā Emma Erdmanis tā uzturēšanā bija ieguldījusi pietiekami lielu naudas summu, kuru gribēja atgūt īpašumu pārdošanas gadījumā. Lūgumu rezultātā īres maksa tika samazināta visiem namu iedzīvotājiem. 1939. gadā noslēgtais Vācijas un Latvijas līgums par vācu tautības Latvijas pilsoņu atgriešanos “dzimtenē” ietekmēja daudzus Latvijas vāciešus. Tas ietekmēja arī īpašumus mantošanas kārtību. Vienīgie, kuri varēja pretendēt uz īpašuma tiesību pārņemšanu, bija pilngadīgi likumīgā īpašnieka pēcteči. Problēma izrietēja no tā, ka K.L.R. Maršneram pēcnācēju nebija. Visi attālāki radinieki, lai gan iepriekš minēti testamentā, pēc Finanšu ministrijas 1940. gada 13. februārī izdotā likuma zaudēja jebkādas tiesības uz līdzšinējiem īpašumiem. Ēka palika pilsētas īpašumā.

Kārļa Ludviga Roberta Maršnera ģimenes legāts Valmierā tika likvidēts 1941. gada 3. martā. Maršnera mājas grāmatā, kas apstiprināta 1940. gada 27. septembrī, nav atrodams ne Emmas Erdmanis, ne Marija Strauss vārdi. Kas ar abām dāmām notiek, šobrīd nav zināms.
Kas mūsdienās un laikā, kad tika likvidēts Maršnera ģimenes legāts, vēl notika jau pieminētajā Maršnera mājā un citos viņa īpašumos, būs lasāms nākamajos “Valmierietis” numuros.

Rīga, РигаЮгла 1

Topic 1
Replies 0
  1. Jugla
  2. Районы

По документу о Рижском Патримониальном округе от 1226 года на этой территории жили ливы, которых новые правители обязали платить за использование городской земли, в то же время великодушно разрешив на ней оставаться. Кстати, Югла — одно из немногих сохранившихся ливских названий в Риге: происходит оно от слова «jog», «joig», «jok» — река.

Впрочем, нельзя сказать, что там ливы оставались дольше остальных — их численность постепенно всё снижалась и в XV веке поместья Юглы арендовали уже латыши, задолго до них пришли немцы. Многим хотелось отдыхать в таком живописном месте, поэтому немало летних усадеб появилось на берегах озёр в XVIII веке. Некоторые из них сохранились по сей день, как, например, Страздумуйжа.

Совсем древние упоминания об этом месте рассказывают о попытках рижан прорыть канал для обеспечения города чистой питьевой водой. Случилось это в 1582 году, когда горожане отчаялись бороться с засорением речки Ридзене и придумали копать из озера Улброкас, используя русло Шмерлюпите, а далее по нынешней улице Кришьяня Валдемара. Эту затею они были вынуждены отбросить, поскольку канал засорился на первый же год, и память о нём хранит только улица Упес (Речная) возле железнодорожной станции Браса.

В XIX веке Югла уже стала превращатся в популярное место отдыха, с 1868 году из Риги ходил пароходик. Наряду с этим — век пара и электричества! — район приобретал промышленные черты. На земле упомянутой Страздумуйжы появилась хлопковая мануфактура «Pychlau», с 1873 года спички производились на фабрике «Walkenda», примерно тогда же у Бертельса стали производить спирт, пиво и т.д.: в Юглу пришла индустрия. После 1915 года, как водится, всё стихло: предприятия распределили по разным местам глубинки России.

1964 год. «На Югле вырос целый город»

Красивая природа манила рижан выбраться на волю из своих каменных мешков во внутреннем городе не только на Юглу, но и в окружающие леса, например, в Шмерлис. Притом, неподалёку располагался ресторан французского повара Кондре («Coundray»), славившийся своим превосходным меню даже в городе. Студенты, не обременённые обилием денег, устраивали праздники попроще, например на горке возле берега озера Бабелитиса, поэтому её прозвали горой Шампанского. Это было в XIX веке. Однако если бы студенты веселились там после 1938 года, их бы справедливо могли счесть за шпионов: при Карлисе Улманисе в прибрежных холмах была построена подземная секретная электростанция на случай войны. Её взорванные руины до сих пор впечатляют.

1973 год. «На бывшей городской окраине вырос новый жилой район Югла»

В начале ХХ века в Шмерлисе построили церковь Креста, филиал Бикерниекской церкви. Рядом с нею в 1926-27 годах возвели одно из возможных решений жилищной проблемы тех лет, на взгляд архитекторов — блокированные дома (англ. «terraced houses»). Основной принцип — все дома имеют одну крышу, но в остальном абсолютно самостоятельны: вход и садик у каждого свой. Архитектор Павел Дрейманис планировал застроить пространства между Видземским шоссе (ныне Бривибас гатве) и улицей Ропажу, а также между последней и железной дорогой, где предполагалось разместить 21 здание из 6 секций и одно четырёхчастное. Но работы встали после первых пяти: остальные жилые дома, а также киоск на пересечении улиц так и не были построены, несмотря на хорошие отзывы новосёлов. С 1986 году такое непривычное для Риги тех лет образование включено в список памятников архитектуры.

Подобное строительство в стиле Ар-деко по проектам того же Дрейманиса происходило тогда и в Агенскалнсе — там, правда, были возведены все намеченные здания.

Недавняя, советская, история оставила свои следы на Югле не только первыми в городе кирпичными домами-башнями, но и первой велодорожкой с 1960 года. К сожалению, её популярности нельзя было позавидовать, поскольку пешеходы там встречались гораздо чаще, чем велосипеды.

56° 59' 6" N 24° 14' 44" E

foto.inbox.lv/alteriga/Bertels… — этикетки пивоварни «Bertels & Pychlau»

Rīga, РигаПетушки на шпилях башен 1

Topic 1
Replies 0
  1. Символы города

С давних пор рижане украшали свои церкви золотвыми фигурками петухов. Ведь, как известно, нечисть их побаивается. А уж с башен птицам всё видно как на ладони. Ещё у петухов была и остаётся другая функция — показывать, откуда ветер дует.

Например, петушок Домского собора был с одной стороны золотой, а с другой чёрный. Когда он поворачивался чёрным боком, это значило, что ветер дует в сторону моря и корабли не смогут зайти в порт, следовательно, день будет неудачным для торговли. Если к городу он поворачивался золотым боком, то торговле будет по крайней мере одной помехой меньше. Нынешний был поставлен в 1985 году, а предыдущий ныне находится в Крестовой галерее

Но не только церкви украшались петушками — были эти флюгера и на домах обычных горожан. Большинство их погибло в огнях пожаров.

Отнюдь не с самого начала церковь Св. Петра украшала фигурка петуха: он красуется на её башне только с 1491 года. Послe первого сменилось ещё шестеро, пока 22 августа 1970 года не водрузили нашего современника. Вот как об этом писала «Советская молодёжь» 22 августа 1970 года:

Петух на шпиле!

Уже с утра на улицах средневекового города, примыкающих к памятнику средневековой архитектуры церкви Петра, стали собираться рижане. Фотокорреспонденты заняли удобные позиции на крышах близлежащих зданий. Их камеры направлены вверх — туда, где на стометровой высоте пока ещё спрятан под полиэтиленовой плёнкой золочёный петух, изготовленный искусными руками слесаря-жестянщика Валдиса Криванса.

На площадке перед церковью начинается митинг. За отличную работу грамотами Министерства культуры Латвийской ССР награждается бригада монтажников Ленинградского специализированного управления треста "Севзапстальконструкция", уже около трёх месяцев находящаяся в командировке в Риге. Начальник научно-реставрационного проектно-конструкторского бюро Министерства культуры ЛССР А. Розенштраух зачитывает собравшимся текст, содержащий адреса организаций и имена участников реставрационных работ древнего памятника архитектуры. Листки с текстом вкладываются в капсулу, которая будет помещена внутри шара на шпиле.

Митинг закончен. Монтажники меняют свои выходные костюмы на рабочие спецовки, и вот уже кабина поднимает их на 106-метровую высоту (…).

Несколько чисел: Петровский петух весит 158 кг., высота 1,53 м., длина более 2 метров.

Естественно, с таким древним атрибутом города связано несколько красивых легенд. Например, как-то раз петушок ни с того ни с сего почернел. Такие перемены не на шутку взволновали горожан, но никакой мастер не решался взяться за такую опасную работу — всем нужны были строительные леса, да кто же их возведёт на стометровую высоту. Вдруг лет через пять флюгер начал восстанавливать былой блеск, и в то же время оберкистер храма вдруг стал пропадать по ночам. Ревнивая жена однажды решила проследить за ним, выбежала из церкви, но никого на площади не было. Тут она взглянула наверх, на шпиль башни, увидела карабкавшегося мужа, закричала и… Возле бездыханного тела супруга на брусчатке лежала и банка с позолотой. Пожалуй, сильно переживать по этому поводу читателю всё же не стоит, потому что никаких подтверждений этому трагическому рассказу в истории так и не нашлось.

Церковь Екаба и её петух поменьше, поэтому их и тревожили меньше. Два столетия до 2 июня 1736 года он был плоский и латунный, пока не стал в упомянутый день не стал медным и объёмным. Так он и стоит до сих пор, только подреставрированный в 1982 году.

Ещё меньше церковь святого Иоанна, а петух её самый старый в Риге. Он установлен ещё 5 мая 1680 года, а другой, на башне, был поставлен 15 октября 1849 года.

Такова вкратце история петухов Старой Риги. Конечно, есть флюгеры в виде золочёных петухов и за пределами Старой Риги, например, на Бикерниекской церкви.