• Show map

Reichsamt für Landesaufnahme, Berlin, 1941. 1:25000

• Show map

„Saulīte, kāpdama augstāk, jau modina zemi no miega,
Visu, ko cēlusi bij saltā ziema, tā smiedamās sagrauj.
Stiprās sala blīves un ledi mazpamazām izčākst.”
Putās pārvēršas sniegs, un pēc brīža nekur vairs nav manāms.”
(K.Donelaitis „Gadalaiki”).

Kaut šīs vārsmas tapušās ap 1765 gadu, bet liekas ka nupat sarakstītas. Gadalaiku ritējums stingri pakļauts Visuma, Dabas ritam, pie kura stingri pieturējās mūsu senči un savus vērojumus atstājuši mums.
Ziema mums ir sēklas, kodola, pamatu laiks, bet Pavasaris ir asna, auga laiks. Pavasaris ir kā skaists jaunietis, kuram ir jāaug garīgi un fiziski. Pavasari mēs saistām ar Martu, kaut Ziema atdod savas pārvaldes grožus tikai 21. martā, bet pavasara gaisu sajūtam ātrāk.
Par pavasara laiku spriež pēc ziemas, arī marta mēneša īpašībām: ja cīrulis vītero pirms marta, būs slikts pavasaris (tumšs un lietains), ja marta 1 dienā snieg – vēlu dīgst zāle, vēls pavasaris (skatiet tautas ticējumos vairāk). Sēlijā spriež arī tā: 1. marta diena - pavasaris, 2 diena - vasara, 3 diena- rudens. 1 marts domāts Pavasara slavināšanai, 4. martā svin kovārņu, strazdu dienu.

MARTU sauc dažādos vārdos, ar katru izceļot kādu no mēneša īpašībām – Strazdu, Pūpolu, Sērsnu.
Marts apzīmē daudzuma un gausas dievietes MĀRAS, MARsLinas (tagad Jupiters) ietekmi uz zemes iedzīvotājiem, modina visus pavasara atmodai, jaunai radošai darbībai.
PūpOLU– šie vārdi apzīmē dievietes Dabas atmodu. Šajā laikā atveras pirmie pumpuri – pūpoli. Visi zvaigznāji īstais ATMODAS laiks.</b>.
Strazda vārda nozīme ir sadzīviska, šajā laikā atlido pirmie putni – strazdi, pēc tam viņiem seko pārējie
Sērsnu - apzīmē Ziemas/Pavasara gaisu, kuru visi elpo.

Mūsu platumgrādos debesis martā ir gandrīz tādas pašas kā februārī, izņemot zvaigznāju lēkta laiku. Virs galvas spīd Lielie un Mazie Greizie Rati, ko martā sauc par Arkeli (arka, celt), Arkādi. Adis=Līksmis=Džiugas. Tātad Greizie Rati atver gaisa/āra arku pavasarim. Lietuvā Žemaitijā ir Džiuga kalns, kur iemiesojušies pavasara atmodas jaunumi. Latvijā tāda vieta ir Ķekavā.

WALDmiera (tagad Kasiopeja) pavasara vakaros parādās rietumu pusē. Martā to sauc par JOSTU un šajā laikā WALDmiera veic Sakaru jeb apvienošanās-savienošanās misiju. Ar savu zīmi “W” sargā visus stādus un augus, palīdz visai dzīvai radībai augt, uzplaukt (mēs augam tikai NAKTĪ). Ar jostām zintnieki savieno jaunlaulāto rokas, apsien jaundzimušo. JOSTA mūsos ir draudzības, iecietības, tolerances zīme. Tā JOSTAS zvaigznājs mudina ģimenes, tautu sasaistīties vienā mezglā un būt saskaņā ar dabu un izplatījumu. Martā debesīs Ūsiņa Zirgi ved VEJOŅU ORI (lasiet pasaku “Trīs vēja mezgli”). Februārī tos sauc par MILŽIEM. Martā Ūsiņš jau dod pavēli Dabā dīgt Zelmeņiem/Ūsām: stiprināt tos un laist jaunas atvases. Tiem pašiem zvaigznājiem katrā gadskārtā ir citi vārdi, lai izceltu valdošās īpašības, kas slēpjas katras būtnes dabā. ORE - liels vezums, šī zvaigznāja misija – būt par Atmodas avotu labam garastāvoklim, bērnišķīgam priekam, domu un jūtu lidojumam. Šajā laikā rodas vēlme izrādīt skaistas jūtas tuvākajam draugam. Visas Esības sāk draudzēties, pāroties un vīt ligzdas.

Pavasara OREI ceļu rāda RAGANAS jeb ZINTNIECES/ĀRStes zvaigznājs. Ragana ārstē ar zālītēm, dzīvo ūdeni (kūstošu ledu) un skaņām/vārdiem (dziesmām/vārdošanām). Maza piebilde - braucot caur RAGANU (netālu no Murjāņiem) vai Ragaini (Lietuvā), vienmēr palūdziet Tēvzemei, dzimtai un sev veselību. Varbūt Jūsu apkaimē ir kāds kalniņš vai akmens, kam nosaukumā ir šādas skaņas? Mūsdienās raganu tēli tiek parādīti kā vecas, nesmukas vai arī ļaunas, ka nepatīkami uz tādām skatīties. Kāpēc jāaicina sliktie Lauki? Mūsu ragana ¬- balta, gudra zintniece, skaisti un tīri ģērbta, apbruņojusies ar RAGU/GARU, ārstē=gana mūs un visu dzīvo radību, lai visiem visa ir GANA. Viņas slota – gara=domu lidojuma un Gaisa viļņu rīks. Bija un ir arī ļaunas raganas kaitnieces, bet ar tām mums nav pa ceļam. Ko sauc, tas nāk.

Vakaros mēs arī pūšam ragus, taures, svilpauniekus un sadziedamies ar kaimiņsētām, jo gaiss tik dzidrs, ka vakaros tālu skan. Reizē visi tādā veidā saziedojamies ar Dabu.
Martā ir ļoti daudz svētku. Uzrakstīšu dažus sēļu svētkus, pēc senā kalendāra, kurus jāpasvēta.

Martā 1-2. datumā svin ŪSIŅA VĒJU vai JORES (zaļu pavasara domu lidojuma) svētkus. Sēlijā šos svētkus vēl sauca Xy-Xy-Māras vai Mijas arī par ATARUŅA svētkiem. XY ir Stipru krustvēju mezgls (kā separators), kas Visumā sargā un uztur saskaņu, taisnīgumu. Dienas ir vējainas.

Datumu sauc arī par Qvakse - vista, Qvakse - varde. Padoms: tā kā mūs ik pa laikam biedē ar “putnu gripu”, saimniekiem jāliek vistu kūtī uz palodzes “dzīvu ūdeni” un palielu akmeni, lai šī zvaigznāja spēki pasargātu kūts laukus no slimībām.

7-8. datumā svin Ligzdu vai Savijas, Lāsteku svētkus ar Pūķu laišanu, gaisa pastu, spēlēm un dejām, “vēja dzirnaviņām”, rumulēšanos. Saimnieces lasa akmentiņus veselībai: darina no tiem amuletus, apliek ap puķu dobi, ieliek graudos, putraimos un miltos, lai akmentiņi ar savu lauku atbaidītu kaitēkļus, jo akmens ir Visuma spēku iemiesojums cietā veidā.

13-14. datumā - Pūpolu vai Jūras/Māras zvaigznes svētki, kad šūpojas šūpolēs, dejo, sver kaķi un apsien viņiem kokardes. Ar tām pušķo arī alus kannas, jo kokarde nozīmē enerģētisko vilni. Vīrieši atver vaļā alus mucas, jo sākas jauns Mēnesis. Brūns alus ar baltu putu apzīmē pavasara gaismu uz brūnās zemes, kā arī pavasara atmodu. Tēvi nēsā bērnus QUQRAGĀ vai šūpo uz kājas. Visi apmainās ar dāvanām.

19-22. datumā ir LELLdienu, Ostāru, Welykkeliu, Zaķa, Budelnieka un citos vārdos saukti svētki, ko tagad sauc par Lieldienām un to datums katru gadu mainās, jo svin pēc baznīcas kalendāra. Senie mūsu Leeldienu svētki svinami vienmēr šajā patstāvīgā datumā (pēc senču kalendāra), tāpat kā visi citi svētki, jo mēs esam nometnieku tauta.

Laiks, jeb senatnīgā vārdā Wells (veļas, izveļas, apveļas) modina, budina lellus=kodolus, olas, visus sākumus sistēmu iekšējai pārkārtošanai. Pēc Laika mūsu Radītāja norādes tiek pamodinātas katras Esības talanti, spējas atvērties visā pilnībā (tēlaina domāšana – “…lieldienās šūpli kāru, lai TELlītes barojas”). Tie ir svētki, kas būtiski ietekmē visu gadu. Marta laiks ir arī AUS-TRĪŅas laiks, t.i., Pavasara Līgdieņa laiks.

25-26. datumā – Stārķu, Secības, Kustoņu, Wēwerišu/Cīrulīšu svētki - zemes labumu (pēc secības) modelēšanas datums. Atceros, kā pat vēl kolhozu laikos mūsu ciemā agri no rīta vīri un sievas dziedādami apgāja laukus, pēc tam sanāca kādās mājās paēst svētku brokastis. Saimnieces krāsnī zāļu tiesai karsēja sāli, ko pielika mīklai. Šādus mīklas pikucīšus deva lopiņiem, arī mums. Tās bija zāles pret visām slimībām. Lūdzu izkarsējiet sāli arī jūs, tās būs labas zāles.

Būtu svētīgi savos augļu dārzos šajā datumā (tāpat kā Ziemassvētkos) koku zaros pakarināt sudraba vai sarkanas krāsas pušķīšus/kokardes, lai tās ar savu dyvienu (2/1) sauc no debesīm labvēlīgus E viļņus un rada labu augļu ražu. Ja uzlīst lietus – tā ir zīme, ka mūsu ZIEDS (Ziedojums) ir pieņemts.

Visos marta svētkos daudz jādzied, jādejo, jārumulējas, jāšūpojas, jāizper viens otru ar zālītēm, lai vissīkākās mūsu auguma daļiņas tiktu iekustinātas un tajās apmainītos gaiss. Jāatceras uz visiem laikiem, ka Laiks=Gaiss mums audzē labas ražas un nodrošina veselību, bet mēs tikai pieskatām vai nepieskatām sevi vai arī citu dzīvo radību.

Pavasarī jāvelk drēbes vairāk zaļā un brūnā krāsā (īpašība - zaļot un bruņoties pret slimībām), šalles, apmetņi, plīvojošas lentes. Jādzer sarkanas vai plūmju krāsas dzērieni, jāēd daudz olas un biezpiena ēdieni.

Mūsu baltu dzīvesziņā martā dzimušajiem zvaigznāju un dabas ietekmē piemīt šādas īpašības: tieksme greznoties, izrādīties, izteikta oža visos līmeņos (viņi ir jūtīgi pret smaržām, tādēļ jāsaudzē elpošanas ceļi). Viņi ir apķērīgi, strādīgi, nenogurdināmi, apdāvināti ar dzelzs veselību, pilni dzīvības spēku, devīgi kā pats pavasaris, īsti dabas bērni. Bezgala mīl Tēvzemi. Ģimene un bērni - martiešu vērtību pamats. Viņi sev par nelaimi bērnus var pat par daudz izlutināt. Darbs viņiem sniedz peļņu, turību (slēdz izdevīgus līgumus). Patīk lietišķās zinātnes, mācās tikai dzīvei noderīgo. Taisnīgi, spējīgi turēt vārdu, nemīl lielīties, labāk paliek ēnā, kaut arī ir cienīgas personības. Čakli, akurāti, jūtīgi, prasīgi pret sevi un pārējiem, uzticas citiem. Dzimuši vadoņi, ap viņiem pulcējas domubiedri un citi rosīgi cilvēki, “pasviež” jaunas idejas. Viņu galvenais mērķis - priecāties par DZĪVI, tādēļ būtisks tās papildinājums ir grezna, skaista, sakārtota sadzīve un apkārtne (jāuzmanās no lieliem tēriņiem). Kārumnieki, īpaši garšo saldumi. Viņus nomāc zema tikumiska līmeņa gaisotne, tad viņi kļūst nospiesti, vāji, slimīgi un kaprīzi. Viņi spēj zelt un plaukt tikai augsta līmeņa gaisotnē.

Lai visiem Pavasarī ir Spēks un Veselība!

Regīna Valtenberga
Valmieras Novadpētniecības muzeja vēstures speciāliste

• Show map Priekšpuse – Latvijas PSR DA
• Show map Otrā puse – Rīga

No wwii-photos-maps.com/armymaps…

„Lai kas tu būtu, padomniek, ieejot rātsnamā izpildīt savu pienākumu, atstāj aiz durvīm savu privāto dzīvi un tās vajadzības, dusmas, netaisnību, naidīgumu, savtību, draudzību, vēlmi izpatikt; pakļauj sevi un savas vajadzības kopienas vajadzībām, jo, kāds tu esi pret citiem – taisnīgs vai netaisnīgs, - tu stāvēsi Dievišķās tiesas priekšā”
Uzraksts virs rātes zāles durvīm Tallinas rātsnamā

Sākums

Valmieras vēstures ritējums laika gaitā bijis ļoti mainīgs. Pārticība miera gados mijusies ar postu un iznīcību daudzajos karos. 14. gadsimtā, (1323.) dokumentos pirmo reizi tiek minēta pilsētas pārvalde rāte ar vienu birģermeistaru un četriem palīgiem rātskungiem, sekretāru un bendi. Salīdzinot ar mūsdienu Eiropas Savienības tirdzniecības iespējām, būdama Hanzas savienības locekle no 1365. gada, jau komunicējusi ar Krievu zemēm un daļu Eiropas. Minētajā savienībā tolaik ietilpa ne tikai īstās, balsstiesīgās pilsētas, bet arī nelielās pilsētiņas, baudot visas lielo tirdzniecības pilsētu priekšrocības. Ordeņa piešķirtās Rīgas tiesības, kā arī tirdznieciskie sakari ar Pleskavu un Novgorodu, igauņu Tērbatu un Rēveli, Pērnavu un Vīlandi veicināja ekonomisko uzplaukumu. Interesanti būtu „ceļojot laikā” un uzzināt, - tieši kur pulcējās rātskungi, pilsētas viesi un svešzemju tirgotāji? Vācbaltu literāts Vilhelms Heine savā darbā „Piezīmes Valmieras vēsturei” (Rīga,1893.) uzskaitījis no 1374. līdz 1468. gadam gandrīz divus desmitus rātskungu, tomēr precīzu ziņu par rātsnama celšanas gadu un plānojumu viduslaikos, nav.

Mūros ieskautais un nezināmais

Kopš dibināšanas Valmierai, līdzīgi kā citām senākajām viduslaiku pilsētām visapkārt bija mūri ar sargtorņiem un vārtiem, kas veda laukā uz galvenajiem ceļiem. Mūru uzturēšana pilsētas drošības labā prasīja ne vien daudz pūļu, bet maksāja arī naudu, kuras gan, visbiežāk pilsētas rātes kasē nemaz nebija. Turklāt, 16. gs. otrajā pusē, uzlabojoties šaujamieročiem, vecie pilsētas mūri nespēja garantēt vajadzīgo drošību. Zviedru valdība (1622.) piešķīra Valmieru Akselam Uksenšernam ar noteikumu, ka „viņam jānocietina pilsēta un jāuztur garnizons”. Turpmākajos 60 gados uz rietumiem no pils vārtiem tika iemērīta apmēram 300 x 300 m liela teritorija nelielai pilsētiņai. Nosprausti regulāri kvartāli ar taisnām ielām un uzcelti jauni nocietinājumi, kurus vēl pastiprināja ar sešiem bastioniem. Vērienīgie paplašināšanās pasākumi ne vien pārveidoja Valmieru, bet arī ietekmēja tās izaugsmi.

• Show map Valmieras plāns 1797. gadā. Rātsnams (R) – tirgus laukumā stūrī, tagadējā teātra administrācijas korpusa vietā.

Lai gan zināms, ka toreizējais pilsētas īpašnieks Uksenšerna pēc 1622. gada arī atjaunojis rāti ar birģermeistaru un četriem rātskungiem, joprojām nav atrastas precīzas ziņas par rātsnama atrašanās vietu arī zviedru laikos. Pētniece Irēna Bākule izvirzījusi pieņēmumu, ka „ [..] iespējams, ka rātsnams nodedzis 1689. gada lielajā ugunsgrēkā vai gājis bojā 1702. gadā krievu uzbrukuma laikā. Tomēr arī 1688. gada plāna paskaidrojumos rātsnams nav minēts. Pirmo reizi rātsnams parādīts 1797. gada Valmieras plānā – tas atradies pretim Sīmaņa baznīcai, tirgus laukuma un Pēterburgas ielas stūrī. 20. gadsimta 30. gados fotoattēlos redzama vienstāva koka ēka, kurai ir augsti virspamati un augsts divslīpju kārniņu jumts ar nošļaupumiem galos. Rātsnams sastāvējis no lielākās pamatēkas un ar piebūvi pievienotas mazākas ēkas. Pamatēka bija būvēta simetriska – ieejas durvis atradās uz galvenās ass, bet katrā durvju pusē bija trīs logi; ārdurvju vērtnes ar rokoko stila rotājumiem [..]”(Rātsnami Latvijas pilsētās –Zinātne, 2001.)

Pašā viducī

• VECAIS RĀTSNAMS 1920. to gadu beigās.

Patiešām, pēdējā rātsnama adrese, gadus simts atpakaļ, būtu bijusi uz kuvēra (vēstules I.Z.) rakstāma kā Pēterpils iela 3. Nams atradās parocīgā un ērtā vietā, pašā pilsētas viducī, tirgus laukuma malā. Ir zināms, ka savulaik, pamatojoties uz pilsētas valdes 1791. gada 19. augusta lēmumu, īpašums zemesgrāmatā reģistrēts ar reģistra Nr. 2. Pirmās Latvijas valsts laikā, 1920. tos gados, mainījās valdes nama oficiālā adrese - Lāčplēša iela 3. Bet vislielākās pārmaiņas sagaidīja pašu veco rātsnamu, jo 1926. gadā, speciāli pilsētas pašvaldības vajadzībām, tika pārbūvēts bijušais Dr. G. Apiņa nams Rīgas ielā 33. Tam uzcēla otro stāvu, iekārtoja telpas pārvaldei un ierīkoja sēžu zāli 250 personām. Taupīja un naudu pašvaldības budžetā skaitīja arī tolaik, jo kopējās izmaksas nepārsniedza plānotos trīsdesmit tūkstošus - Ls. 28.000. Kāpēc bija jāpārceļas uz jaunām telpām? Esošais rātsnams administrācijas vajadzībām vairs neatbilda. Bija nepieciešamas jaunas un laikmetīgas telpas. Bez tam, toreizējā pilsētas pašvaldība nemaz neslēpa viedokli, kuru atbalstīja arī daudzi no valmieriešiem, ka vecais nams ir morāli novecojis un ir „ kā kauna traips jaunās un plaukstošās Latvijas apriņķa pilsētas statusam”. Protams, ka bija tomēr nedaudz žēl šķirties no tik pierastā un vairākās valmieriešu paaudzēs tik ļoti sarastā vecā nama. Te vairākās paaudzēs „iegrāmatots listēs” katrs Valmieras pilsonis, sākot no dzimšanas un izsvītrots no iedzīvotāju reģistra, ja bija devies tālākā ceļā Dieva mierā… 1930. gados bijušā rātsnama telpās darbojās Putniņa mehāniskās darbnīcas.

1970. gadā šajā vietā uzcēla Leona Paegles Valsts drāmas teātra jauno korpusu, bet izrādās, ka rātsnams tomēr palicis „iemūžināts” saistībā ar kreisstiesas tulku un norakstītāju (apriņķa tiesas rakstvedi) Jāni Ruģēnu (1817.-1876.).

Taisnību meklējot

Viens no Ruģēna niknākiem ienaidniekiem bijis rātskungs Prāmss. Pēc dažām vecajam dziesminiekam nodarītām pārestībām no rātskunga puses, kādu rītu, kad tas, kā parasti, cienīgi gājis uz rātes namu, Ruģēns sagaidījis Prāmsu uz tirgus laukuma. Kad Prāms cienīgi tuvojies Ruģēnam, tas noliecies rakņājies saslauku čupā. –„Ko jūs, Ruģēn, tur meklē? ”Prāmss jautā rakņātājam. „Taisnību, cienīgs, žēlīgs lielskungs. Tikai taisnību,” dziesminieks godbijīgi atbild un turpina rakņāties. Par tik bezkaunīgo atbildēšanu rātskungs dusmās sācis kliegt un saucis pēc bruģu tiesas sulaiņa, kas toreiz izpildīja arī Valmieras pilsētas policista vietu. Vācu kungs dodas uz rātes pusi, bet piesauktais likumu sargātājs Jēkabs nu strauji tuvojies taisnības meklētājam. [..] „Tas palēkdamies laiž uz dzirnavu tiltiņa pusi. Aiz tiltiņa, ticis pagasta robežās, Ruģēns atgriezies sabāž rokas bikšu kabatās un, izgāzis krūtis, smejas par ķērāju”.

Mērkaķis rātes namā

Otrs Ruģēna ienaidnieks bijis kreistiesas arhivārs Ulpe. Kādu rītu Ruģēns uz tirgus laukuma saticis kādu dūšīgu lauku veci. –„Paklau, onkul, vai tu negribi redzēt mērkaķi? Īstu?” Uzrunātais atbildējis, ka grib gan „Sen neesmu viņu redzējis, bet cik tā špāse maksā?”. –„Ko nu nieku maksā,” Ruģēns mierinājis. „Par rubli brīv` arī pakaitināt.” –„Nu labi, es paņemšu arī pātagu līdzi.”. Vecais atstājis ratos sievu, bet pātagu paņēmis līdzi. Ruģēns ievedis ziņkārīgo dzīvnieku mīļotāju, izstāstot, - kā ieiet un mērkaķi atrast. Vecais, pātagas kātu saujā spiezdams, iegājis kancelejā, kur patiešām sēdējis pats Ulpe. Ar izspiedušos zodu, pliku zemu pieri un košu vīriešu rotu - kupliem matiem pakausī. Večuks ar smīnu raugās „zvērā”. Tas atkal ļoti izbrīnījies raugās ienācējā… Pārsteigts, jo pieradis pie zemnieku godbijības, arhivārs, pār brilli lūrēdams, jautājis, ko šim vajagot. „Gluži kā cilvēks!” vecais nobrīnījies. „Un runā! Jāpakaitina!”. Nu ņiprais večuks apmulsušo rātes darbinieku sāk bakstīt ar pātagas kātu. „Ko, tu, lop`, dar`?” - Ulpe iesaucies un uzlēcis kājās. „Tas cilvēk` ir traks!”- „Ej nu, mērkaķi! Par rubli varu tevi pakaitināt,” „Ņerr - ņerr.” Parādi zobus!”. Protams, ka tūliņ un nekavējoties aktīvais dabas draugs arestēts. Izprašņājot, atklājies, ka pie vainas, protams, ir atkal Ruģēns, kas „[..] kā jau visos bīstamos momentos, jau pārceļojis pār tiltiņu pagasta teritorijā”.

Rātslaukums

• REVOLŪCIJAS VĒJOS. Rātslaukumā 1917. gada aprīlī – ar sarkanbaltsarkano karogu un prasībām pēc miera, darba un maizes.

Joprojām - pilsētas sirds. Pie Sīmaņa baznīcas un Valmieras Domes ēkas. Vienmēr sakopts. Tas kļuvis atkal ne vien par pilsētas centrālo laukumu, bet arī par iecienītu atpūtas vietu ar dažāda rakstura pasākumiem un Jaunā gada sagaidīšanu. Gadsimti un kari vairākkārt mainījuši gan tā izskatu, gan funkcijas. Pie „špriču mājas” mundieros svinīgajās parādēs maršējuši pažarnieki. Ar un bez ūsām, spožām ķiverēm un daiļo dāmu sajūsmas skatu pavadīti! Vīzīgos un lepnos vācu kungus, Pirmā Pasaules kara laikā, 1917. gadā nomainīja skarbi vīri, kas atkal prasīja taisnību - „izbeigt karu un piešķirt zemi”, bet 1920. gada 18. novembrī Rātslaukumā, pie pilsētas valdes ēkas, Latvijas valsts otrajā dzimšanas dienā valmieriešus uzrunāja toreizējais pilsētas galva Alberts Ziediņš. 1940. g. agrākās ugunsdzēsēju depo ēkas vietā, laukuma ārmalā uzcēla modernu divstāvu viesnīcu „Tērvete” ārvalstu tūristiem, kas dotos uz vasaras olimpiskajām spēlēm Helsinkos.

Pēc 2. Pasaules kara viesnīcai, nu jau ar nosaukumu „Gauja”, klāt piebūvēja (1965.) trešo stāvu. Vidējās paaudzes valmierieši noteikti atcerēsies 70.-80. gados populāro kafejnīcu „Sīmanīti”. Divatā vai kopā ar draugiem iemalkot tasi kafijas un nobaudīt leģendārās „Vecrīgas” kūciņas kāroja ikkatrs! Mūsdienās Rātslaukumā, rudenī (oktobrī) atkal notiek ikgadējais Simjūda gadatirgus. Gadsimtos mērāma vēsture arī kādreizējiem mazajiem iknedēļas tirgiem; no viduslaikiem līdz pat 20. gs. trīsdesmitajiem gadiem (1936.) rātslaukums – to tradicionālā norises vieta. Neskatoties uz lielķibeli, labi apmeklēts bija Ziemassvētku tirdziņš, kurā piedalījās amatnieki, dažādu rokdarbu tirgotāji un gluži kā senākajos laikos, gaisā vējoja kanēļa un piparkūku smarža. Bet, ko nu vairs par ziemu, gaidīsim pavasari!

Ingrīda Zīriņa
Valmieras Novadpētniecības muzeja
Vēstures nodaļas vadītāja

• Лось в Советске 2010 год

У каждого города есть свои символы. Кроме официальных—герба и флага—обязательно найдётся и несколько неофициальных и, иногда, именно они, подчас куда более оригинальные, затмевают собой скучный официоз. Есть такой символ и в Советске—это скульптура Лося на Театральной площади.

Для начала – немного истории

Лось – это традиционное животное южного побережья Балтийского моря. Особенности природы этого края позволили этому животному достичь здесь своего совершенства. Изображение лося встречается в геральдике Латвии и Литвы, Пруссии, Польши и Белоруссии.

Ещё в давние времена рыцари в перерывах между войнами устремлялись на юго–восток владений Тевтонского ордена, в Роминтенскую пущу (после 1945 года пуща была поделена между Польшей и СССР) на большую охоту за кабанами, зубрами, турами и лосями. Охота была увлекательна: холмы и озерцы, таинственные болотца, множество небольших ручьев с пологими и даже с высокими обрывистыми берегами создавали возможности для укрытия животных, и, в равной степени, для засад охотников. В те времена, когда охотились не для развлечения, а исключительно для пропитания, ещё в 1576 картограф Каспар ХЕННЕБЕРГ на карте Восточной Пруссии скрупулезно отметил в Роминтенской пуще очень важный объект—«ягдхаус»—охотничий домик

• часть карты с обозначением "ягдхауса"

Прошли столетия, изменились отношения к охоте. В 1891 году «ягдхаус» по прихоти императо-ра Вильгельма II превращается не только в уютную, но и в оригинальную охотничью усадьбу, где все постройки и, даже, небольшая часовенка Св.Губерта, покровителя охотников, были выполнены из дерева норвежскими архитекторами Munthe и Swerre . Прусским аристократам и их иностранным гостям, зачастившим на охоту в Роминтенскую пущу, ради удовольствия и забавы, было чем подивиться, когда средь леса возникали крыши усадьбы напоминающие форму древних кораблей викингов—драккар—с головами драконов.

• охотничья усадьба в 20 годах
• охотничья усадьба в 1891 году
• Прусские помещики на охоте
• капелла Св. Губерта

Ритуалом стало испросить разрешения и замолить свой грех на охоту в губертовской часовенке, а после охоты, разогретые пуншем и жарким огнём камина, – непременные байки и многократный пересказ легенды как рыцарю Губерту привиделся олень с золотым крестом между рогов.

• Св.Губерт и олень с золотым крестом

И, конечно же, будни роминтеновских охот не обошлись без придворного художника, воспевающего прелестные пейзажи, острые моменты охоты и красоту животных – это был Рихард ФРИЗЕ, уроженец Гумбинена (г. Гусев). Его две скульптуры оленей, украсившие по обеим сторонам мостик речки Роминте стали первыми скульптурами оленей в Восточной Пруссии.

• мостик через Роминте, украшенный скульптурами оленей

А когда Вильгельм II в Роминтенской пуще уложил красавца оленя с 16 отростками, то Рихард ФРИЗЕ обязан был запечатлеть его навечно. И в 1909 году, скульптура бронзового оленя была поставлена на постамент у здания усадьбы.

• Скульптура оленя перед усадьбой

Судьба скульптуры разделила судьбу послевоенной миграции народов—её из Роминтенской пущи отправили туда, откуда прибыли основные потоки жителей в кёнигсбергскую область – в Смоленск. И хотя, в прошлом году олень встретил своё 100-летие, он попрежнему в отличной форме

• Роминтенский олень в Смоленске

В 1911 году Гумбиннен (Гусев) за годя готовился к большому празднеству – 200летию переселения зальцбуржцев в Восточную Пруссию.

Поскольку Гумбиннен был центром Гумбинненского правительственного округа (одним из трёх в Восточной Пруссии, наряду с Кёнигсбергским и Алленштайнским), в который входило 17 административных территорий, в том числе Инстербург и Тильзит, на центральной площадиГумбиннена было построено новое здание правительства в стиле барокко. Его башню украсили геральдический орёл и аллегорические скульптуры, символизировавшие промышленность и сельское хозяйство. В актовом зале Школы Фридриха Вильгельма (сейчас сельскохозяйственный техникум) художник Отто ХАЙХЕРТ начал работу над громадной фреской, изображающей Фридриха Вильгельма I, встречающего зальцбуржских переселенцев. А уроженец этих мест— художник и скульптор Рихард ФРИЗЕ тоже решил по-своему сделать подарок родному город – увековечить природу края, в виде самого красивого животного этих мест—лося. В это время он знакомится с мастерем Людвигом ФОРДЕРМАЙЕРОМ, учеником Эдуарда МАНЕ, который имел свою мастерскую в лесничестве Мариенбрух в Гильге, в округе Эльхнидерунг (Лосевая долина), который становится популярным местом охоты Восточной Пруссии, когдацентр округа – Хайнрихсвальде (Славск) в конце 19 века был соединён железной дорогой с Кёнигсбергом и Тильзитом.

Художники ведут переписку и вдохновляют друг друга рассказами о благородном животном – лосе. ФОРДЕРМАЙЕР начал лепить лося с натуры из гипса. Когда лось был готов, и отлит в бронзе в Берлине, ФРИЗЕ добился, чтобы городские власти приобрели скульптуру и установили её.

• Лось в Гумбиннене

Фигура лося в центре Гумбиненна произвела впечатление и имела успех, а автор—Людвиг ФОРДЕРМАЙЕР, отмеченный вниманием, задумал отлить и второго лося, правда, осуществил задумку на много позже, в 1928 году. Тогдашний премьерминистр Пруссии Отто БРАУН хотел подарить его своему родному городу Кёнигсбергу, но городские власти отказались. Есть распространенное мнение, что бронзовый лось стал политическим подарком Тильзиту от премьерминистр Отто БРАУНА. Однако не стоит выпускать из вида, что Отто БРАУН был заядлый охотник и приезжал в Лосевую долину поохотиться на лося. Во время самой успешной охоты своей жизни Отто БРАУН отстрелил крупного лося, рога которого имели 20 отростков. Но якобы со временем министрпрезидент сумел проникнуться заботой о породистых лосях. И позже лично курировал некоторые мероприятия по охране и разведению лосей. Скульптура лося в Тильзите появилась в память об удачной охоте Отто БРАУНА в Эльхнидерунге – Лосевой долине, но была умно преподне сена как символ мира и величия края.

Конечно, как художественные произведения, гумбиненский и тильзитский лоси не повторяют друг друга. Каждый из них имеет свои особенности, лось из Тильзита крупнее и голова его наклонена ниже, показывая, какая «венценосная» ноша украшает его голову.

Торжественная церемония открытия скульптуры лося в Тильзите произошла 28 июня 1928 года. Скульптура стала мегапопулярной у жителей Тильзита. Лось всегда был в курсе всех событий города—выставки, демонстрации, зимой—каток со звуками вальса, всему он был свидетелем.

• В Тильзите с 1925 по 1943 г.г.лось был в центре событий

Он даже получил имя – «Густав». Лось стоял на площади Ангер, лицом к театру и тылом к зданию суда. Вот тильзитские острословы и поговаривали будто он «блюёт от искусства и срёт на правосудие». Правда были и менее приятные знаки внимания. Однажды, после выступления ГИТЛЕРА в Тильзите в 1932 году, жители, в приступе вспыхнувших противоречивых политических чувств, отрезали один рог тильзитскому лосю.

Лось выстоял все ужасы войны, и проводил тильзитцев в изгнание. Потом встречал новых жителей города, напоминая о традициях древней земли у Мемеля. После войны лося перенесли в городской парк и поставили между стадионом и Тингплатцем. А вскоре скульптуру и вовсе перевезли в калининградский зоопарк, где он, кстати, наконец-то, встретился со своим гумбиненским собратом.

Возращение гумбиненского лося в Гусев в 1991 году, могло стать сюжетом кинобоевика. Бывший зам. председателя горисполкома И. И.АХРИМЕНЯ, устав убеждать областное начальство в необходимости возврата лося, перешёл к решительным действиям: пригнал в калининградский зоопарк машину с подъёмным краном, погрузил скульптуру и привез её в Гусев. Чиновники серчали долго, но, в конце концов, поняли, на чьей стороне правда.

А тильзитский лось вернулся в Советск лишь в мае 2007 года, обретя историческую родину, стоит теперь перед бывшим зданием суда. Так случилось ещё одно чудо. Тильзитский лось Густав стоит, наблюдает за городом и, как поётся в «Песне о восточной Пруссии», вслушивается в вечность.

О том, как лось получил своё имя

Скульптура лося стояла на невысоком постаменте и многие смельчаки так и норовили «покататься» на нём. А однажды, в тихую лунную ночь, после распития алкогольных напитков группа молодых людей решила окрестить лося, что собственно тут же и сделали при помощи поллитра хорошего немецкого пива, дав ему имя «Густав». Городок был маленький и об этом случае вскоре все узнали. Так имя и прижилось. Традиция давать сохатым сохранилась, именно это имя существует и сегодня в Германии, так, например, когда недавно один лось стал мешать движению по одной из просёлочных дорог в Германии, местная пресса окрестила его именно «Густавом», несмотря на то, что вскоре выяснилось, что это была лосиха.

Кирилл СОКЛАКОВ,
Светлана БЕЛШЕВИЦ

газета "Хроники Амбера" 17 февраля 2010 г.

Да, 56° 32' 50" N 21° 25' 0" E zurbu.net/f/6x/C2ux.

Это очень интересно.

Кстати, вот напал еще на информацию, что в Лиепае перед войной собирали самолеты KOD (KarOstas Darbnica), значит где-то вблизи Военной Гавани, наверно?

• 
• 
• Pilskalnes iela
• Ilūkstes novada dome
• Ilūkstes upe

• Великолепная Дойчештрассе

или путешествие по улице, которой нет.

Тильзит - город прирожденной скромности и удивительной гармонии. Город издавна возник на пересечении древних торговых путей: сухопутной дороги связывающей восточные и западные славянские территории и водного пути по Мемелю. Через город прошли: отборное пшеничное зерно, корабельный лес, идеи шотландских реформаторов, библии литовцев, русские казаки, и газета «Искра» русской революции. Здесь сыпались римские монеты, сверкали мечи прусских рыцарей, шведы здесь собирали налоги.

Ремесло и искусства не достигли здесь особенных высот. Но технические достижения применялись равномерно и настойчиво, создавая комфортное качество быта. Многими поколениями тильзитцев было организовано рациональное по планировке пространство, и построен город масштабный человеку во всех отношениях. Ничего удивительного в этом нет, так как Тильзит грамотно перенес на свои улицы, площади и набережные многие выдающиеся образцы мирового градостроительного искусства Германии, Австрии, Италии, Голландии. И город сформировался как неповторимый памятник истории.

Много веков город жил в ритме всех изменений, происходящих в Европе - торговых, экономических и политических. Он заплатил за это страшной ценой. Вторая мировая война не пощадила Тильзит. Многие районы и улицы города исчезли с лица земли. Тильзит практически полностью потерял свой уникальный и неповторимый средневековый силуэт. Особенно пострадала его главная улица - дорога между Замками - Тильзит и Шплиттер.

Несколько поколениий города Советска выросло буквально на развалинах зданий и пустырях улиц Тильзита. Остатки старого города и сегодня бередят чувства и мысли его жителей. Разочарование, которое сопровождает туристов города Советска, еще больше ранит наши души. Но мы – оптимисты, потому что хотим по отдельным кусочкам возродить образ утерянного города. И сегодня приглашаем вас в странное и удивительное путешествие по улице, которой больше нет.

• Обложка книги. Дизайн Дмитрий Обиденко